Vispārējā konference
    Rast patvērumu no dzīves vētrām
    Footnotes
    Theme

    Rast patvērumu no dzīves vētrām

    Jēzus Kristus un Viņa īstenotā Izpirkšana ir mums nepieciešamais patvērums, neatkarīgi no vētrām, kuras piemeklē mūsu dzīvi.

    Deviņdesmito gadu vidū savos koledžas gados es strādāju Santjago Ugunsdzēsēju departamenta ceturtajā brigādē, Čīlē. Tajās naktīs, kad biju nozīmēts par sargu, es dzīvoju ugunsdzēsēju depo. Gada beigās man pavēstīja, ka man ir jābūt ugunsdzēsēju depo Vecgada vakarā, jo šajā dienā gandrīz vienmēr notiek kāda ārkārtas situācija. Būdams pārsteigts, es atvaicāju: „Tiešām?”

    Es atminos, kā es kopā ar saviem kolēģiem gaidīju, kad pusnaktī Santjago centrā sāksies uguņošana. Mēs sākām apskaut cits citu, izsakot laba vēlējumus Jaunajā gadā. Pēkšņi ugunsdzēsēju depo atskanēja trauksmes signāls, kas liecināja par kādu negadījumu. Mēs paņēmām savu ekipējumu un iekāpām ugunsdzēsēju mašīnā. Dodoties uz notikuma vietu un braucot garām ļaužu pūļiem, kas svinēja Jauno gadu, es pamanīju, ka ļaudis lielākoties bija bezbēdīgi un bezrūpīgi. Viņi atpūtās un baudīja silto vasaras nakti. Taču kaut kur netālu cilvēki, kuriem mēs steidzāmies palīdzēt, bija nonākuši nopietnās nepatikšanās.

    Šī pieredze man palīdzēja saprast, ka, lai gan mūsu dzīve reizēm var būt samērā bezrūpīga, katram no mums pienāks laiks, kad mēs saskarsimies ar negaidītiem izaicinājumiem un vētrām, kas pārbaudīs mūsu spēju izturēt. Fiziski, garīgi, kā arī ģimenes un nodarbinātības izaicinājumi, dabas katastrofas un citi aspekti attiecībā uz dzīvi vai nāvi ir tikai daži piemēri tām vētrām, ar kurām mēs saskarsimies šajā dzīvē.

    Saskaroties ar šīm vētrām, mēs bieži pieredzam izmisuma vai baiļu sajūtas. Prezidents Rasels M. Nelsons sacīja: „Ticība ir pretlīdzeklis bailēm” — ticība mūsu Kungam, Jēzum Kristum („Ļaujiet savai ticībai izpausties” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2014. g. maijs, 29. lpp.). Redzot vētras, kuras ietekmē cilvēku dzīvi, es esmu secinājis, ka neatkarīgi no tā, kāda veida vētra mūs piemeklē, neatkarīgi no tā, vai tai ir risinājums un vai tai ir saskatāmas beigas, ir tikai viens patvērums, un tas ir viens visiem vētru veidiem. Šis vienīgais patvērums, ko nodrošina mūsu Debesu Tēvs, ir mūsu Kungs, Jēzus Kristus, un Viņa īstenotā Izpirkšana.

    Neviens no mums nav atbrīvots no šīm vētrām. Helamans, Mormona Grāmatas pravietis, mūs mācīja šādi: „Atcerieties, atcerieties, ka tas ir uz mūsu Pestītāja klints, kurš ir Kristus, Dieva Dēls, kur jums jāceļ savs pamats, lai, kad velns sūtīs savus stipros vējus, jā, savas bultas virpuļvētrā, jā, kad visa viņa krusa un viņa spēcīgā vētra gāzīsies uz jums, tai nebūs spēka jūs ievilkt tai ciešanu un bezgalīgo bēdu bezdibenī, tādēļ ka jūs esat cēluši uz klints, kas ir drošs pamats, pamats, uz kura cilvēki, ja tie ir cēluši, vairs nevar krist” (Helamana 5:12).

    Elders Roberts D. Heilzs, kuram bija savas pieredzes ar ilgstošām vētrām, sacīja: „Ciešanas ir visiem, taču tas, kā mēs reaģējam uz ciešanām, ir individuāli. Pieredzot ciešanas, mēs varam reaģēt divējādi. Apvienojumā ar ticību tā var būt pieredze, kas stiprina un attīra, vai arī tā var kļūt par iznīcinošu spēku mūsu dzīvē, ja mums nav ticības Tā Kunga Izpirkšanas upurim” („Your Sorrow Shall Be Turned to Joy”, Ensign, 1983. g. nov., 66. lpp.).

    Lai nokļūtu patvērumā, kuru piedāvā Jēzus Kristus un Viņa īstenotā Izpirkšana, mums ir jābūt ticībai Viņam — ticībai, kas ļauj mums pacelties pāri visām — ierobežota, laicīga skatījuma — sāpēm. Viņš ir apsolījis, ka Viņš atvieglos mūsu slogus, ja mēs vērsīsimies pie Viņa it visā, ko mēs darām.

    „Nāciet šurp, pie Manis,” Viņš sacīja, „visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.

    Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.

    Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla” (Mateja 11:28–30; skat. arī Mosijas 24:14–15).

    Ir teikts, ka „tam, kam ir ticība, paskaidrot nav nepieciešams. Tam, kam nav ticības, paskaidrot nav iespējams.” N/A Tomēr mums ir ierobežota izpratne par notiekošo uz Zemes, un bieži vien mums nav atbildes uz jautājumiem attiecībā uz kāpēc. Kāpēc tas notiek? Kādēļ ar mani tā notiek? Kas man ir jāiemācās? Kad nespējam rast atbildes uz šiem jautājumiem, tad ļoti palīdz vārdi, ko mūsu Glābējs sacīja pravietim Džozefam Smitam Libertī cietumā:

    „Mans dēls, miers tavai dvēselei; tavas likstas un tavas ciešanas būs, bet tikai mazu brītiņu;

    un tad, ja tu tās labi izturēsi, Dievs tevi paaugstinās augstumos” (Mācības un Derību 121:7–8).

    Lai gan daudzi cilvēki patiešām tic Jēzum Kristum, galvenais jautājums ir šāds: „Vai mēs uzticamies Viņam, un vai mēs ticam tam, ko Viņš māca un mums lūdz darīt?” Varbūt kāds varētu padomāt: „Ko Jēzus Kristus zina par to, kas ar mani notiek? Kā Viņš zina, kas man ir nepieciešamas, lai es būtu laimīgs?” Patiesi, tas bija mūsu Izpircējs un Aizbildnis, par ko pravietis Jesaja runāja, kad viņš sacīja:

    “Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no Viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās. …

    Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas. …

    Bet Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ, Viņš bija satriekts mūsu nekrietnību dēļ; sods bija uzlikts Viņam mūsu miera labad; un ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti” (Jesajas 53:3–5).

    Arī apustulis Pēteris mums mācīja par Glābēju, sakot: „Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti” (1. Pētera 2:24).

    Lai gan pašam Pēterim tuvojās mocekļa nāve, viņa vārdi nebija ne baiļu, ne pesimisma pilni, drīzāk, viņš mācīja svētajiem „priecāties”, kaut arī tie bija „noskumdināti dažādos pārbaudījumos”. Pēteris mums deva padomu atcerēties, ka „[mūsu] ticība … kas ugunīs tiek pārbaudīta”, būs „teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies” un dos „dvēseles pestīšanu” (1. Pētera 1:6–7, 9).

    Pēteris turpināja:

    „Mīļie, nebrīnaities par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts.

    Bet, tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties, lai jūs arī, Viņam godībā parādoties, varētu līksmoties un priecāties” (1. Pētera 4:12–13).

    Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja, ka „svētie var justies laimīgi jebkuros apstākļos. … Ja mēs savā dzīvē pievēršamies Dieva pestīšanas iecerei … un Jēzum Kristum, un Viņa evaņģēlijam, mēs varam just prieku — neatkarīgi no tā, kas notiek vai nenotiek mūsu dzīvē. Prieks izriet no Viņa un pateicoties Viņam. Viņš ir visa prieka avots” („Prieks un garīgā izdzīvošana” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2016. g. nov., 82. lpp.).

    Protams, ir vieglāk šo visu pateikt tad, kad mūsu dzīvē nav vētras, nekā dzīvot un pielietot to vētras laikā. Taču es ceru, jūs jūtat, ka, būdams jūsu brālis, es sirsnīgi vēlos dalīties tajā, cik vērtīgi ir zināt, ka Jēzus Kristus un Viņa īstenotā Izpirkšana ir mums nepieciešamais patvērums, neatkarīgi no vētrām, kuras piemeklē mūsu dzīvi.

    Es zinu, ka mēs visi esam Dieva bērni, Viņš mūs mīl, un mēs neesam vieni. Es aicinu jūs nākt un pieredzēt to, ka Viņš var atvieglināt jūsu nastas un būt par patvērumu, kuru jūs meklējat. Nāciet un palīdziet citiem atrast patvērumu, pēc kā viņi tik ļoti ilgojas. Nāciet un palieciet pie mums šajā patvērumā, kas jums palīdzēs izturēt dzīves vētras. Manā sirdī nav šaubu — ja jūs nāksiet, jūs pieredzēsiet, jūs palīdzēsiet un jūs paliksiet.

    Pravietis Alma liecināja savam dēlam Helamanam: „Es zinu, ka tas, kas uzticēsies Dievam, tiks atbalstīts savos pārdzīvojumos un savās grūtībās, un savās ciešanās un tiks paaugstināts pēdējā dienā” (Almas 36:3).

    Pats Glābējs ir teicis:

    „Tādēļ lai jūsu sirdis top mierinātas …; jo visa miesa ir Manās rokās; esiet mierīgi un ziniet, ka Es esmu Dievs. …

    Tādēļ nebīstieties pat no nāves; jo šinī pasaulē jūsu prieks nav pilnīgs, bet Manī jūsu prieks ir pilnīgs” (Mācības un Derību 101:16, 36).

    Garīgā dziesma „Lai miers tev, dvēsele!”, kas daudzkārt ir aizkustinājusi manu sirdi, sniedz mierinājumu mūsu dvēselei. Dziesmā ir šādi vārdi:

    Lai miers Tev, dvēsele! Drīz stunda sitīs,

    Kad mūžīgi ar Dievu dzīvosim.

    Tad bailes, vilšanās un bēdas gaisīs,

    Mēs mīlestībai, laimei atdzimsim.

    Ak, rimsti, dvēsele! Kad dzīve beigsies,

    Mēs debesīs cits citu satiksim. Garīgās dziesmas, nr. 67.

    Ja, saskaroties ar dzīves vētrām, mēs pieliksim vislielākās pūles, lai paļautos uz Jēzu Kristu un Viņa īstenoto Izpirkšanu kā savu patvērumu, es zinu, ka mēs būsim svētīti ar atvieglojumu, mierinājumu, spēku, atturību un mieru, ko mēs meklējam. Mēs būsim ar pārliecību savā sirdī, ka mūsu Zemes dzīves noslēgumā mēs dzirdēsim Skolotāja vārdus: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Ieej sava kunga priekā” (Mateja 25:21). Jēzus Kristus Vārdā, āmen.