Vispārējā konference
    Viņš iet mums pa priekšu
    Footnotes
    Theme

    Viņš iet mums pa priekšu

    Tas Kungs vada Sava evaņģēlija un Savas Baznīcas atjaunošanas darbu. Viņam ir pilnīgas zināšanas par to, kas būs. Viņš aicina jūs Savā darbā.

    Mani dārgie brāļi un māsas, es esmu pateicīgs, ka varu būt kopā ar jums šajā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas vispārējā konferencē. Aicinot mūs padomāt par to, kā tas, ka Tas Kungs šajā pēdējā evaņģēlija atklāšanas laikmetā ir atjaunojis Savu Baznīcu, ir svētījis mūs un mūsu mīļos, prezidents Rasels M. Nelsons apsolīja, ka mēs gūsim ne vien prātā paliekošu, bet gluži neaizmirstamu pieredzi.

    Es esmu guvis prātā paliekošu pieredzi, un esmu pārliecināts, ka tādu esat guvuši arī jūs. Tas, vai tā būs neaizmirstama, ir atkarīgs no katra individuāli. Man tas ir būtiski, jo gatavošanās šai konferencei ir mainījusi mani tādā veidā, ka es nevēlos to zaudēt. Ļaujiet man paskaidrot.

    Gatavošanās laikā es pievērsos kādam Atjaunošanas norises pierakstam. Kaut arī es daudzkārt biju lasījis par to notikumu, es allaž biju to uztvēris kā aprakstu par būtisku sanāksmi ar Džozefa Smita — Atjaunošanas pravieša — piedalīšanos. Taču šoreiz šajā aprakstā es ievēroju to, kā Tas Kungs vada mūs — Savus mācekļus — Savā Baznīcā. Es sapratu, ko mums — mirstīgajiem — nozīmē tas, ka mūs vada pasaules Glābējs, Radītājs, kurš zina pilnīgi visu par pagātni, tagadni un nākotni. Viņš māca mūs — soli pa solim — un vada mūs, neko neuzspiežot.

    Sanāksmei, par kuru es runāju, ir bijusi izšķiroša loma Atjaunošanas gaitā. Tā bija sabata dienas sanāksme, kas tika noturēta 1836. gada 3. aprīlī Kērtlandes templī, septiņas dienas pēc tā iesvētīšanas. Džozefs Smits aprakstīja šo izcilo pasaules vēstures brīdi vienkāršiem vārdiem. Liela daļa no šī stāsta ir ietverta Mācības un Derību 110. nodaļā:

    „Pēcpusdienā es palīdzēju citiem prezidentiem izdalīt Tā Kunga mielastu Baznīcai, saņemot to no Divpadsmitajiem, kuru privilēģija bija pildīt pienākumus pie svētā galda tanī dienā. Pēc tam, kad biju kalpojis saviem brāļiem, es aizgāju aiz kanceles, priekškari bija nolaisti, un es nometos ceļos kopā ar Oliveru Kauderiju svinīgā un klusā lūgšanā. Pieceļoties no lūgšanas, sekojošā vīzija tika atklāta mums abiem.”1

    „Priekškars tika noņemts no mūsu prātiem un mūsu sapratnes acis tika atvērtas.

    Mēs redzējām To Kungu stāvam uz kanceles margām mūsu priekšā; un zem Viņa kājām bija noklāts pamats no tīra zelta, dzintara krāsā.

    Viņa acis bija kā uguns liesma; mati uz Viņa galvas bija balti kā tīrs sniegs; Viņa vaigs spīdēja spožāk par sauli; un Viņa balss bija kā lielu bangojošu ūdeņu skaņa, patiesi Jehovas balss, sakot:

    Es esmu pirmais un pēdējais; Es esmu Tas, kurš dzīvo, Es esmu Tas, kurš tika nokauts; Es esmu jūsu aizstāvis Tēva priekšā.

    Lūk, jūsu grēki ir jums piedoti; jūs esat tīri Manā priekšā; tādēļ paceliet savas galvas un priecājieties.

    Lai jūsu brāļu sirdis priecājas, un lai visu Manu ļaužu sirdis priecājas, kuri ir ar savu spēku uzcēluši šo namu Manam Vārdam.

    Jo lūk, Es esmu pieņēmis šo namu un Mans Vārds būs šeit; un Es parādīšos Saviem ļaudīm žēlastībā šajā namā.

    Jā, Es parādīšos Saviem kalpiem un runāšu uz tiem ar Savu paša balsi, ja Mani ļaudis turēs Manas pavēles un neapgānīs šo svēto namu.

    Jā, tūkstošiem un desmitiem tūkstošu sirdis priecāsies dēļ tām svētībām, kuras tiks izlietas, un dēļ endaumenta, ar ko Mani kalpi tiks apdāvināti šajā namā.

    Un šī nama slava izplatīsies svešās zemēs; un šis ir sākums tai svētībai, kas tiks izlieta pār Manu ļaužu galvām. Patiesi tā. Āmen.

    Pēc tam, kad šī vīzija beidzās, debesis atkal tika mums atvērtas, un Mozus parādījās mūsu priekšā un nodeva mums atslēgas Israēla sapulcināšanai no četrām zemes daļām un desmit cilšu atvešanai no ziemeļu zemes.

    Pēc tam Ēlija parādījās un nodeva mums Ābrahāma evaņģēlija atklāšanu, sakot, ka mūsos un mūsu pēcnācējos visas paaudzes pēc mums tiks svētītas.

    Pēc tam, kad šī vīzija bija beigusies, cita dižena un brīnišķīga vīzija pēkšņi mums parādījās, jo pravietis Elija, kurš tika paņemts debesīs, nebaudot nāvi, stāvēja mūsu priekšā un teica:

    Lūk, tas laiks ir pienācis, par kuru tika runāts ar Maleahija muti — liecinot, ka viņš [Elija] tiks sūtīts, iekams nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena —

    lai pievērstu tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis tēviem, lai visa zeme netiktu sista ar lāstu —

    tādēļ šīs atklāšanas atslēgas tiek nodotas jūsu rokās; un ar šo jūs varat zināt, ka Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena ir tuvu, patiesi durvju priekšā.”2

    Jāsaka, ka es biju lasījis šo stāstu daudzas reizes. Svētais Gars bija apliecinājis man, ka šis stāsts ir patiess. Taču, kad es studēju un gatavojos šai konferencei, es daudz skaidrāk sapratu, cik spēkpilni un detalizēti Tas Kungs vada Savus mācekļus Savā darbā.

    Septiņus gadus pirms šī notikuma, kad Mozus Kērtlandes templī uzticēja Džozefam atslēgas Israēla sapulcināšanai, „Džozefs no Mormona Grāmatas titullapas uzzināja, ka tās mērķis ir sniegt „Israēla nama atlikumam [zināšanas], … lai viņi varētu zināt Tā Kunga derības, lai viņi netiktu atmesti uz mūžiem”. 1831. gadā Tas Kungs pateica Džozefam, ka Israēla sapulcināšana aizsāksies Kērtlandē, „un no turienes [Kērtlandes], kurus vien Es gribēšu sūtīt, tie ies starp visām tautām, … jo Israēls tiks izglābts, un Es vadīšu tos”.”3

    Kaut gan Israēla sapulcināšanai bija nepieciešams misionāru darbs, Tas Kungs iedvesmoja Savus vadītājus, lai viņi mācītu Divpadsmit apustuļus, kuri kļuva par dažiem mūsu agrīnā laika misionāriem, norādot: „Atcerieties, jums nebūs doties pie citām tautām, kamēr jūs nebūsit saņēmuši savu endaumentu.”4

    Šķiet, ka Kērtlandes templim bija būtiska loma Tā Kunga pakāpeniskajā iecerē vismaz divu iemeslu dēļ: pirmkārt, Mozus gaidīja tempļa pabeigšanu, lai atjaunotu atslēgas Israēla sapulcināšanai. Un, otrkārt, prezidents Džozefs Fīldings Smits mācīja, ka „Tas Kungs pavēlēja svētajiem uzcelt templi [Kērtlandes templi], kur Viņš varētu atklāt pilnvaru atslēgas un kur apustuļi varētu saņemt endaumentu un tikt sagatavoti pēdējai Viņa vīna dārza apgriešanas reizei”.5 Kaut arī Kērtlandes templī netika izpildīts tāds endaumenta priekšraksts, kāds tas ir šobrīd, īstenojot minēto pravietojumu, tur tika ieviesta sagatavojošo tempļa priekšrakstu veikšana, līdz ar garīgo izpausmju pārbagātību, kas apbruņoja tos, kuri bija aicināti misijā, ar apsolīto dāvinājumu jeb „spēku no augšienes”6, sekmējot varenu sapulcināšanu caur misionāru darbu.

    Pēc tam, kad Džozefam bija uzticētas atslēgas Israēla sapulcināšanai, Tas Kungs iedvesmoja pravieti — sūtīt Divpadsmito kvoruma locekļus misijās. Studiju laikā man kļuva skaidrs, ka Tas Kungs bija sagatavojis Divpadsmit apustuļiem detalizētu ceļu, lai viņi varētu doties ārvalstu misijās pie cilvēkiem, kuri bija gatavi tiem ticēt un tos atbalstīt. Laika gaitā ar viņu starpniecību Tā Kunga atjaunotajai Baznīcai pievienojās tūkstošiem cilvēku.

    Spriežot pēc mūsu pierakstiem, tiek lēsts, ka Divpadsmit apustuļi savu divu misiju laikā Britu salās kristīja 7500 līdz 8000 cilvēku. Tas ielika pamatus misionāru darbam Eiropā. Līdz 19. gadsimta beigām Amerikas svētajiem bija piepulcējušies aptuveni 90 000 cilvēku, un vairums no tiem nāca no Britu salām un Skandināvijas.7 Tas Kungs bija iedvesmojis gan Džozefu, gan tos uzticīgos misionārus, kuri ķērās pie darba, lai ievāktu tādu ražu, kāda tiem tolaik droši vien šķita pāri viņu spēkiem. Taču Tas Kungs ar Savu nevainojamo tālredzību un sagatavošanas darbu ļāva tam īstenoties.

    Atcerēsimies šķietami vienkāršos un teju poētiskos vārdus no Mācības un Derību 110. nodaļas:

    „Lūk, tas laiks ir pienācis, par kuru tika runāts ar Maleahija muti — liecinot, ka viņš [Elija] tiks sūtīts, iekams nāks Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena —

    lai pievērstu tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis tēviem, lai visa zeme netiktu sista ar lāstu —

    tādēļ šīs atklāšanas atslēgas tiek nodotas jūsu rokās; un ar šo jūs varat zināt, ka Tā Kunga lielā un šausmu pilnā diena ir tuvu, patiesi durvju priekšā.”8

    Es liecinu, ka Tas Kungs, būdams ļoti tālredzīgs, ir paredzējis to, kā Viņš mūs vadīs, lai mēs šajās pēdējās dienās palīdzētu īstenot Viņa mērķus.

    Pirms daudziem gadiem, kalpojot prezidējošajā bīskapībā, man tika uzticēts pārraudzīt projektēšanas un izstrādes komandas darbu, kas veidoja vietni, ko mēs nodēvējām par FamilySearch. Es piesardzīgi norādu, ka es „pārraudzīju” šo izstrādi, tā vietā, lai teiktu, ka es to „vadīju”. Daudzi izcili cilvēki pameta savu līdzšinējo karjeru, lai izveidotu to, ko vēlējās Tas Kungs.

    Augstākais prezidijs bija izvirzījis mērķi — samazināt priekšrakstu dublēšanos. Visvairāk viņi raizējās par to, ka tolaik mums nebija iespējams noteikt, vai konkrētajai personai nepieciešamie priekšraksti jau bija izpildīti. Gadiem ilgi (vismaz likās, ka tas velkas gadiem ilgi) Augstākais prezidijs man vaicāja: „Kad jūs to paveiksiet?”

    Pateicoties ārkārtīgi spējīgu cilvēku lūgšanām, uzcītībai un personīgajiem upuriem, šis uzdevums tika paveikts. Tas notika soli pa solim. Pirmais uzdevums bija padarīt FamilySearch par ērtu lietotni tiem, kuriem trūkst iemaņu darbā ar datoru. Pēc tam tika ieviestas vēl vairākas izmaiņas, un es zinu, ka tas vēl turpināsies, jo, kad vien mums izdodas iedvesmoti atrisināt kādu problēmu, mums paveras durvis uz turpmāku atklāsmi par jaunievedumiem, kas, kaut iepriekš neparedzami, ir vismaz tikpat nozīmīgi. FamilySearch jau šodien kļūst par Tam Kungam nepieciešamo atjaunošanas darba daļu, un tas neattiecas tikai uz priekšrakstu dublēšanās novēršanu vien.

    Tas Kungs ļauj mums ieviest uzlabojumus, lai palīdzētu cilvēkiem iepazīt un pat iemīlēt savus priekštečus un izpildīt viņu labā tempļa priekšrakstus. Šobrīd, kā Tas Kungs to nepārprotami zināja, jaunie cilvēki kļūst par savu vecāku un bīskapijas locekļu mentoriem darbā ar datoru. Visi iesaistītie ir raduši šajā kalpošanā lielu prieku.

    Elijas gars maina jauno un padzīvojušo cilvēku, bērnu un vecāku, mazbērnu un vecvecāku sirdis. Tempļos drīz atkal tiks priekpilni ieplānota kristību un citu svēto priekšrakstu veikšana. Vēlme kalpot saviem priekštečiem, kā arī saikne starp vecākiem un bērniem stiprinās.

    Tas Kungs zināja, ka tā notiks. Viņš izplānoja to — soli pa solim —, kā Viņš ir darījis attiecībā uz visām izmaiņām Savā Baznīcā. Viņš ir sagatavojis un apmācījis uzticīgus cilvēkus, kuri izvēlas pienācīgi paveikt grūtus uzdevumus. Viņš allaž ir bijis mīlošs un pacietīgs, palīdzot mums mācīties „rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta, nedaudz šur un nedaudz tur”.9 Viņš ir nelokāms attiecībā uz Savu nodomu īstenošanas brīdi un secību, taču Viņš nodrošina to, ka pienestais upuris bieži vien atnes nepārtrauktas, neparedzētas svētības.

    Es noslēgšu, izsakot pateicību Tam Kungam — Viņam, kurš iedvesmoja prezidentu Nelsonu aicināt mani pienest kādu upuri, lai sagatavotos šai konferencei. Katra gatavošanās stunda un katra lūgšana ir nesusi man kādu svētību.

    Es aicinu visus, kuri dzird šo vēstījumu vai lasa šos vārdus, ticēt tam, ka Tas Kungs vada Sava evaņģēlija un Savas Baznīcas atjaunošanas darbu. Viņš iet mums pa priekšu. Viņam ir pilnīgas zināšanas par to, kas būs. Viņš aicina jūs Savā darbā. Viņš jums tajā pievienojas. Viņš ir izplānojis jūsu kalpošanu. Un pat tad, kad jūs ziedosieties, jūs sajutīsiet prieku, palīdzot citiem pilnveidoties, lai sagatavotos Viņa atnākšanai.

    Es jums liecinu, ka Dievs Tēvs dzīvo. Jēzus ir Kristus. Šī ir Viņa Baznīca. Viņš pazīst un mīl jūs. Viņš vada jūs. Viņš jums ir sagatavojis ceļu. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.