Vispārējā konference
    Pilnīgs cerības spožums
    Footnotes
    Theme

    Pilnīgs cerības spožums

    Pateicoties tam, ka evaņģēlija Atjaunošana no jauna apstiprināja pamatpatiesību par to, ka Dievs tiešām darbojas šajā pasaulē, mums var būt cerība — mums vajadzētu cerēt — pat tad, ja saskaramies ar vismilzīgāko pārspēku.

    Pagājušajā oktobrī prezidents Rasels M. Nelsons aicināja mūs ieskatīties nākotnē, gaidot šo 2020. gada aprīļa konferenci, katram no mums savā veidā atskatoties pagātnē, lai palūkotos uz Dieva rokas varenību Jēzus Kristus evaņģēlija Atjaunošanā. Mēs ar māsu Holandu esam uztvēruši šo pravieša aicinājumu ļoti nopietni. Mēs iztēlojāmies sevi dzīvojam 1800. gadu sākumā, skatoties uz tā laika reliģiskajiem uzskatiem. Šajā iedomātajā vidē mēs sev vaicājām: „Kā šeit trūkst? Kas ir tas, ko mēs sev vēlētos? Ko mēs ceram, ka Dievs mums nodrošinās, atsaucoties mūsu garīgajām alkām?”

    Vispirms mēs sapratām, ka pirms diviem gadsimtiem mēs būtu sirsnīgi cerējuši uz to, ka tiks atjaunota patiesāka izpratne par Dievu nekā vairumam tā laika ļaužu, kuru acīm, šķiet, Dievu bieži vien slēpa gadsimtiem ilgi maldi un pārpratumi. Aizņemoties kādu frāzi no Viljama Elerija Čeninga, kas tolaik bija ievērojama personība reliģijas jomā, mēs būtu meklējuši pēc „Dieva tēvišķā rakstura”, ko Čenings uzskatīja par „pirmo dižāko kristietības mācību”.1 Šīs mācības ietvaros Dievības izpratne saistās ar gādīgu Debesu Tēvu, nevis bargu tiesnesi, kurš spriež nepielūdzamu tiesu, vai promesošu saimnieku, kurš, reiz iesaistījies šīs pasaules lietās, tagad šajā Visumā ir aizņemts ar kaut ko citu.

    Jā, 1820. gadā mēs cerētu uz to, ka atradīsim Dievu, kurš runā un vada mūs tikpat atklāti, kā tas ir bijis agrāk, — īstenu Tēvu, šī vārda vismīļākajā nozīmē. Viņš pavisam noteikti nebūtu salts, despotisks autokrāts, kurš ir izraudzījies dažus izredzētos glābšanai, visu pārējo cilvēces ģimeni nolemjot sodībai. Nē, Viņš būtu tāds, ka ikviena Viņa rīcība, saskaņā ar dievišķu paziņojumu, tiktu īstenota „par labu pasaulei; jo Viņš mīl pasauli”2 un katru, kas tajā dzīvo. Šī mīlestība būtu galvenais iemesls, kālab Viņš būtu sūtījis pasaulē Jēzu Kristu — Savu vienpiedzimušo Dēlu.3

    Runājot par Jēzu, ja mēs būtu dzīvojuši 19. gadsimta pirmajos gados, mēs ar lielu satraukumu būtu novērojuši, ka kristīgo pasauli sāk pārņemt ievērojamas šaubas par Glābēja dzīves un Augšāmcelšanās īstenumu. Līdz ar to, mēs būtu cerējuši, ka visai pasaulei tiks sniegts kāds apliecinājums, kas apstiprinās Bībeles liecību par to, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls gluži burtiskā nozīmē, Alfa un Omega, un vienīgais Glābējs, kādu pasaule jebkad ir redzējusi. Daļa no mūsu sirsnīgākajām cerībām saistītos ar to, ka atklāsies vēl citi Svēto Rakstu pierādījumi, kas varētu sniegt vēl vienu liecību par Jēzu Kristu, padziļinot un vairojot mūsu zināšanas par Viņa brīnumaino piedzimšanu, brīnumu pilno kalpošanu, izpērkošo upuri un godības pilno Augšāmcelšanos. Šāds apliecinājums tik tiešām būtu kā taisnība — sūtīta lejā no debesīm —, un patiesība — sūtīta ārā no zemes.4

    Vērojot tā laika kristīgo pasauli, mēs būtu cerējuši, ka atradīsim kādu, kurš ir Dieva pilnvarots ar īstenām priesterības pilnvarām, lai varētu mūs kristīt, piešķirt Svētā Gara dāvanu un izpildīt visus paaugstināšanai nepieciešamos evaņģēlija priekšrakstus. 1820. gadā mēs būtu cerējuši pieredzēt Jesajas, Mihas un citu sendienu praviešu daiļrunīgo solījumu īstenošanos par Tā Kunga majestātiskā nama atgriešanos.5 Mēs justos sajūsmināti, redzot, kā no jauna tiek iedibināta svēto tempļu godība, līdz ar Garu, ar priekšrakstiem, ar spēku un pilnvarām, lai mācītu mūžīgās un patiesās mācības, dziedinātu personīgus ievainojumus un saistītu ģimenes kopā uz mūžību. Es būtu meklējis jebkur un it visur, lai atrastu kādu, kurš būtu pilnvarots pateikt man un manai mīļotajai Patrīcijai, ka mūsu laulība tās pašreizējā veidolā ir aizzīmogota uz laiku un visu mūžību, lai mums nekad nenāktos dzirdēt un mums nekad netiktu uzspiests uzmācīgais lāsts: „Līdz nāve jūs šķirs.” Es zinu, ka „[mūsu] Tēva namā ir daudz mājokļu”6, taču, kas attiecas uz mani personīgi, — pat ja man uzspīdētu tā laime iemantot kādu no tiem, bet, ja ar mani nebūtu kopā Patas un mūsu bērnu, ar ko šajā mantojumā dalīties, manā skatījumā tā būtu tikai grūstoša būda. Un, runājot par saviem priekštečiem, no kuriem daļa dzīvoja un nomira, pat ne reizi neizdzirdot Jēzus Kristus Vārdu, mēs cerētu uz to, ka tiks atjaunots vistaisnīgākais un žēlastīgākais no Bībeles jēdzieniem — tas, ka dzīvie piedāvā izpildīt glābšanas priekšrakstus savu mirušo radinieku labā.7 Es nevaru iedomāties nevienu citu izpausmi, kas vēl krāšņāk apliecinātu to, ka mīlošajam Dievam rūp ikviens no Viņa Zemes bērniem — lai kad viņš būtu dzīvojis un lai kur viņš būtu nomiris.

    Lai gan mūsu 1820. gada cerību sarakstu varētu vēl turpināt, iespējams, pats būtiskākais Atjaunošanas vēstījums ir tas, ka šādas cerības nebūtu izrādījušās veltas. Sākot ar brīdi Svētajā birzī un līdz pa šai dienai, šīs vēlmes ir sākušas pārtapt par realitāti, kļūstot (kā to mācīja apustulis Pāvils un vēl citi) par īstenu, drošu un nelokāmu dvēseles enkuru.8 Tas, uz ko reiz tika vienīgi cerēts, tagad jau ir iegājis vēsturē.

    Tā nu mēs tagad varam atskatīties uz 200 gadu ilgušo Dieva labestību pret šo pasauli. Bet kā ar mūsu ieskatu nākotnē? Mums joprojām ir cerības, kas vēl nav piepildījušās. Pat šobrīd mēs visiem spēkiem karojam ar COVID-19, kas ir nopietns atgādinājums, ka vīruss,9 kas tūkstoš reižu mazāks par smilšu graudiņu,10 var nospiest uz ceļiem veselas valstis un globālās ekonomikas. Mēs lūdzamies par tiem, kas ir zaudējuši savus mīļos dēļ šī mūsdienu mēra, kā arī par tiem, kas pašreiz ir inficēti vai pakļauti riskam. Mēs noteikti lūdzamies par tiem, kuri sniedz tik lielisku veselības aprūpi. Kad mēs būsim to uzveikuši — un mēs noteikti to uzveiksim — kaut mēs tikpat lielā mērā apņemtos atbrīvot pasauli no bada vīrusa, atbrīvot apkaimi un tautas no nabadzības vīrusa. Kaut mēs cerētu uz skolām, kur skolēni tiktu mācīti, nebaidoties, ka tiks nošauti; un uz personīgās cieņas dāvanu pret katru Dieva bērnu, ko nesamaitātu nekādi rasistiskie, etniskie vai reliģiskie aizspriedumi. Visa šī pamatā ir mūsu nelokāmā cerība uz pamatīgāku nodošanos abiem augstākajiem baušļiem: mīlestībai uz Dievu, ievērojot Viņa padomu, un mīlestībai uz savu tuvāko, esot laipniem un līdzjūtīgiem, pacietīgiem un piedodošiem.11 Šie abi dievišķie norādījumi vēl arvien kalpo un allaž kalpos par vienīgo, īsteno pamatu cerībai uz to, ka mēs spēsim dāvāt saviem bērniem labāku pasauli par to, ko viņi ir iepazinuši līdz šim.12

    Papildus šīm globālā mēroga vēlmēm, daudziem šajā auditorijā šobrīd ir ļoti personīgas cerības: cerība uz laulības dzīves uzlabošanos vai dažkārt vienkārši uz laulību; cerība uz atkarības uzveikšanu; cerība uz paklīduša bērna atgriešanos; cerība uz simtiem fizisko un emocionālo ciešanu paveidu mitēšanos. Pateicoties tam, ka evaņģēlija Atjaunošana no jauna apstiprināja pamatpatiesību par to, ka Dievs tiešām darbojas šajā pasaulē, mums var būt cerība, mums vajadzētu cerēt pat tad, ja saskaramies ar vismilzīgāko pārspēku. Tieši to nozīmē rakstvieta, kurā ir teikts, ka Ābrahāms bija spējīgs cerēt pretī katrai cerībai,13 kas nozīmē, ka viņš spēja ticēt, par spīti katram neticības iemeslam, ka viņam un Sārai varēs būt bērns, kaut tas šķita pilnīgi neiespējami. Tā nu es vaicāju: „Ja tik daudzas no mūsu 1820. gada cerībām varēja sākt īstenoties, līdz ar dievišķas gaismas atmirdzēšanu vienkāršam zēnam, kurš bija nometies ceļos kokiem apaugušā zemes pleķītī Ņujorkas štata ziemeļdaļā, kālab lai mēs necerētu uz to, ka visu cerību Dievs joprojām var apbrīnojamā un brīnumainā kārtā atsaukties mūsu taisnīgajām vēlmēm un kristīgajām alkām?” Mums visiem ir jātic tam, ka tas, ko mēs savā taisnīgumā vēlamies, var kādudien kaut kādi un kaut kā tikt iemantots.

    Brāļi un māsas, mēs zinām dažus no reliģijas trūkumiem 19. gadsimta sākumā. Bez tam, mums ir zināms arī kaut kas par mūsdienu reliģijas trūkumiem, kuru dēļ dažu alkas un cerības joprojām nav apmierinātas. Mēs zinām, ka dažādi šīs neapmierinātības paveidi vedina dažus novērsties no tradicionālo baznīcu institūcijām. Mēs arī zinām, kā raksta kāds vīlies autors, ka, vēršoties pret šāda veida panīkumu, „daudzi [mūslaiku] reliģiskie vadītāji šķiet bezpalīdzīgi”, piedāvājot risināt to ar „terapeitiskā deisma plānputras, lēta simboliskā aktīvisma, piesardzīgi formulētu ķecerību [vai dažkārt vienkārši] neiedvesmojošu aplamību”14 palīdzību; un šis mazumiņš tiek dots brīdī, kad pasaulei ir nepieciešams daudz, daudz vairāk, kad jaunā paaudze ir pelnījusi daudz, daudz vairāk, apzinoties, ka Jēzus laikā Viņš piedāvāja daudz, daudz vairāk. Būdami Kristus mācekļi, mēs mūsu dienās varam pacelties augstāk par tiem sendienu israēliešiem, kuri vaimanāja: „Mūsu kauli ir sakaltuši, mūsu cerība ir zudusi.”15 Tik tiešām — ja mēs beigu beigās zaudēsim cerību, mēs zaudēsim pēdējo, kas mūs uztur pie dzīvības. Dante savā Dievišķajā komēdijā virs pašiem elles vārtiem bija uzrakstījis brīdinājumu visiem ceļotājiem. „Atmetiet visas cerības,” viņš rakstīja, „jūs, kas šeit ienākat.”16 Patiesi, zaudējot cerību, mums atliek tikai elles liesmas, kas plosās visās malās.

    Tad nu, kad mēs būsim piespiesti pie sienas, kā teikts garīgajā dziesmā — kad vairs nebūs, kas palīdz un mierina —,17 mūsu neaizstājamāko tikumu skaitā būs šī vērtīgā cerības dāvana, kas ir nesaraujami saistīta ar mūsu ticību Dievam un mūsu žēlsirdību pret apkārtējiem.

    Šajā divsimtgades atceres gadā, kad mēs atskatāmies uz visu to, kas mums ir dots, un līksmojam, atskāršot, ka ir īstenojies tik daudz cerību, es atbalsošu kādas skaistas, jaunas māsas domu, kura nesen atgriezās no misijas un tikai pirms dažiem mēnešiem mums Johanesburgā teica: „[Mēs] neesam gājuši tik tālu, lai tiktu tikai tik tālu.”18

    Pārfrāzējot vienu no visiedvesmojošākajām atvadu runām, kāda ir ietverta Svētajos Rakstos, es līdz ar pravieti Nefiju un šo jauno māsu saku:

    „Mani mīļotie brāļi [un māsas], pēc tam, kad jūs esat [saņēmuši šos pirmos Atjaunošanas augļus], es gribētu jautāt, vai viss ir izdarīts? Lūk, es saku jums: Nē! …

    Jums ir jāvirzās uz priekšu ar nelokāmību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu un ar mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem. … Ja jūs [to darīsit], … saka Tēvs: Jums būs mūžīgā dzīve.”19

    Es pateicos, mani brāļi un māsas, par visu, kas mums ir dots šajā noslēdzošajā un visdižākajā no visiem evaņģēlija atklāšanas laikmetiem — Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija atklāšanas laikmetā. Tās dāvanas un svētības, kas izriet no šī evaņģēlija, man nozīmē visu — pilnīgi visu —, tādēļ, cenšoties pateikties par tām savam Debesu Tēvam, man vēl ir „solījumi pildāmi un pirms miega tāli ceļi ejami, pirms miega tāli ceļi ejami”.20 Virzīsimies uz priekšu ar mīlestību savās sirdīs, staigājot ar „cerības spožumu”21, kas izgaismo svētīgo gaidu ceļu, kuru mēs esam mērojuši nu jau 200 gadu garumā. Es liecinu, ka mūsu nākotne būs tikpat pilna brīnumu un tikpat bagātīgi svētīta, kā mūsu pagātne. Mums ir pārliecinošs pamats cerēt uz vēl lielākām svētībām nekā tās, ko mēs jau esam saņēmuši, jo šis ir Visuvarenā Dieva darbs, šī ir nepārtrauktu atklāsmju Baznīca, šis ir neierobežotas Kristus žēlastības un labvēlības evaņģēlijs. Es dalos liecībā par šīm patiesībām un vēl tik daudz vairāk, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.