Nāciet pie Kristus — dzīvot kā pēdējo dienu svētajiem
Mēs varam paveikt kaut ko grūtu un palīdzēt šajā ziņā arī citiem, jo mēs zinām, kam mēs varam uzticēties.
Paldies, elder Soares, par tavu spēcīgo un pravietisko liecību par Mormona Grāmatu. Nesen man bija unikāla iespēja turēt rokās lapaspusi no Mormona Grāmatas oriģinālā manuskripta. Tieši šajā lappusē pirmo reizi šajā atklāšanas laikmetā tika pierakstīti šie Nefija drosmīgie vārdi: „Un notika, ka es, Nefijs, teicu savam tēvam: Es iešu un darīšu to, ko Tas Kungs ir pavēlējis, jo es zinu, ka Tas Kungs nedod pavēles cilvēku bērniem, ja vien Viņš nesagatavos ceļu priekš tiem, lai viņi varētu paveikt to, ko Viņš tiem ir pavēlējis.”1
Turot šo lappusi, es izjutu dziļu pateicību par 23 gadus vecā Džozefa Smita pūlēm, kurš pārtulkoja Mormona Grāmatu ar „Dieva dāvanu un spēku”.2 Es arī izjutu pateicību par jaunā Nefija vārdiem, kuram bija uzdots veikt ļoti grūtu uzdevumu — iegūt no Lābana misiņa plāksnes.
Nefijs zināja — ja viņš turpinās koncentrēties uz To Kungu, viņam izdosies izpildīt to, ko Tas Kungs viņam pavēlēja. Viņš visu mūžu vērsa savu uzmanību uz Glābēju, kaut arī viņš cieta kārdinājumus, fiziskus pārbaudījumus un pat nodevību no dažiem savas ģimenes locekļiem.
Nefijs zināja, kam viņš var uzticēties.3 Neilgi pēc tam, kad viņš izsaucās: „Ak, es nožēlojamais cilvēks! Jā, mana sirds bēdājas manas miesas dēļ,”4 Nefijs paziņoja: „Mans Dievs ir bijis mans atbalsts; Viņš ir izvedis mani cauri manām ciešanām tuksnesī; un Viņš ir pasargājis mani uz lielo dzelmju ūdeņiem.”5
Mēs kā Kristus sekotāji neesam pasargāti no izaicinājumiem un pārbaudījumiem savā dzīvē. Mums bieži tiek prasīts paveikt kaut ko grūtu, kas būtu nomācoši un varbūt neiespējami, ja censtos to paveikt ar paša spēkiem. Kad mēs pieņemam Glābēja aicinājumu „nāciet pie Manis,”6 Viņš sniegs nepieciešamo atbalstu, mierinājumu un mieru, tāpat kā Viņš to sniedza Nefijam un Džozefam. Pat savos dziļākajos pārbaudījumos mēs varam just Viņa mīlestības silto apskāvienu, ja mēs uzticamies Viņam un pieņemam Viņa gribu. Mēs varam piedzīvot prieku, kas ir pataupīts Viņa uzticīgajiem mācekļiem, jo „Kristus ir prieks.”7
2014. gadā, kalpojot pilnlaika misijā, mūsu ģimene piedzīvoja negaidītu notikumu pavērsienu. Braucot lejup pa stāvu nogāzi ar skrituļdēli, mūsu jaunākais dēls nokrita un guva dzīvībai bīstamu galvas traumu. Tā kā viņa stāvoklis pasliktinājās, medicīnas darbinieki steidzami uzsāka ārkārtas operāciju.
Mūsu ģimene nometās ceļos tukšajā slimnīcas telpā, un mēs izlējām savas sirdis Dievam. Šajā mulsinošajā un sāpīgajā brīdī mēs izjutām mūsu Debesu Tēva mīlestību un mieru.
Mēs nezinājām, kāda būs nākotne un vai mēs atkal redzēsim savu dēlu dzīvu. Mēs ļoti skaidri zinājām, ka viņa dzīvība ir Dieva rokās, un iznākumi, raugoties no mūžības perspektīvas, nāks par labu gan viņam, gan mums. Pateicoties Svētā Gara dāvanai, mēs bijām pilnībā gatavi pieņemt jebkādu iznākumu.
Tas nebija viegli! Negadījuma dēļ mums bija divus mēnešus jāpaliek slimnīcā, vienlaikus vadot vairāk nekā 400 pilnlaika misionārus. Mūsu dēls piedzīvoja būtisku atmiņas zudumu. Viņa atveseļošanās procesā ietilpa garas un grūtas fizioterapijas, logoterapijas un ergoterapijas nodarbības. Izaicinājumi paliek, bet laika gaitā mēs esam piedzīvojuši brīnumu.
Mēs skaidri saprotam, ka ne katram pārbaudījumam, ar ko saskaramies, būs tāds rezultāts, kādu vēlamies. Tomēr, ja mēs pievēršam savu uzmanību Kristum, mēs jutīsim mieru un redzēsim Dieva brīnumus, lai kādi tie arī būtu, Viņa laikā un Viņa veidā.
Būs brīži, kad mēs nespēsim saskatīt nevienu veidu, kā pašreizējā situācija varētu labi beigties, un varētu pat paust kā Nefijs: „Mana sirds bēdājas manas miesas dēļ.”8 Var būt tādi brīži, kad vienīgā mūsu cerība ir Jēzus Kristus. Kāda gan tā ir svētība — būt ar šādu cerību un paļāvību uz Viņu. Kristus vienmēr turēs Savus solījumus. Viņa miers ir nodrošināts tiem, kas nāk pie Viņa.9
Mūsu vadītāji ļoti vēlas, lai visi sajustu mieru un mierinājumu, kas rodams, uzticoties un pievēršot savu uzmanību Glābējam Jēzum Kristum.
Mūsu tagadējais pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, ir paziņojis Tā Kunga vīziju pasaulei un Kristus Baznīcas locekļiem: „Mūsu vēstījums šai pasaulei ir vienkāršs un sirsnīgs: mēs aicinām, lai visi Dieva bērni no abām priekškara pusēm nāktu pie sava Glābēja, saņemtu svētā tempļa svētības, izbaudītu nezūdošu prieku un kļūtu mūžīgās dzīves cienīgi.”10
Šim uzaicinājumam „nākt pie Kristus” ir īpaša nozīme pēdējo dienu svētajiem.11 Mēs kā Glābēja Baznīcas locekļi esam noslēguši derības ar Viņu un kļuvuši par Viņa garīgi dzemdinātajiem dēliem un meitām.12 Mums ir dota arī iespēja strādāt kopā ar To Kungu, aicinot citus nākt pie Viņa.
Strādājot kopā ar Kristu, mūsu vislielākajiem koncentrēšanās pūliņiem būtu jābūt mūsu pašu mājās. Būs laiki, kad ģimenes locekļi un tuvi draugi saskarsies ar izaicinājumiem. Pasaules balsis un varbūt arī viņu pašu vēlmes var viņiem likt apšaubīt patiesību. Mums jādara viss iespējamais, lai palīdzētu viņiem sajust gan Glābēja mīlestību, gan mūsu mīlestību. Es atminos kādu Svēto Rakstu pantu, kas ietverts mūsu mīļākajā garīgajā dziesmā „Mīliet cits citu!”, kas mums māca: „No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.”13
Kad mīlam tos, kas apšauba patiesību, visa prieka ienaidnieks var mēģināt likt mums justies tā, it kā mēs nodotu tos, kurus mīlam, ja mēs paši turpinām dzīvot pēc evaņģēlija pilnības un mācām tā patiesību.
Mūsu spēju palīdzēt citiem nākt pie Kristus vai atgriezties pie Kristus lielā mērā noteiks mūsu piemērs, ko mēs rādām ar savu personīgo apņemšanos palikt uz derību takas.
Ja mūsu patiesā vēlme ir glābt tos, kurus mēs mīlam, mums pašiem ir stingri jāturas pie Kristus, pieņemot Viņa Baznīcu un Viņa evaņģēlija pilnību.
Atgriežoties pie Nefija stāsta, mēs zinām, ka Nefija tiekšanos uzticēties Tam Kungam ietekmēja viņa vecāku tieksme uzticēties Tam Kungam un viņu piemērs, kā turēt derības. Tas ir skaisti parādīts Lehija vīzijā par dzīvības koku. Pēc saldā un prieku sniedzošā koka augļa nobaudīšanas Lehijs „pamet[a] [savas] acis apkārt, lai, varbūt, [viņš] varētu atrast arī savu ģimeni”.14 Viņš redzēja, ka Sārija, Sams un Nefijs stāv, „it kā viņi nezinātu, kurp doties”.15 Tad Lehijs teica: „Es pamāju viņiem; un es arī teicu viņiem skaļā balsī, lai viņi nāk pie manis un nobauda augli, kas bija visiekārojamākais no visiem augļiem.”16 Lūdzu, ņemiet vērā, ka Lehijs neatstāja dzīvības koku. Viņš palika garīgi kopā ar To Kungu un aicināja savu ģimeni doties uz to vietu, kur viņš nobaudīja augli.
Pretinieks vilinās dažus pamest evaņģēlija prieku, nošķirot Kristus mācības no Viņa Baznīcas. Viņš vēlas, lai mēs ticētu, ka mēs paši varam stingri palikt uz derību takas — ar mūsu pašu garīgumu, neatkarīgi no Viņa Baznīcas.
Kristus Baznīca tika atjaunota šajās pēdējās dienās, lai palīdzētu Kristus derības bērniem palikt uz Viņa derību takas.
Mācībā un Derībās mēs lasām: „Lūk, šī ir Mana mācība — katrs, kas nožēlo grēkus un nāk pie Manis, tas ir Mana baznīca.”17
Caur Kristus Baznīcu mēs tiekam stiprināti, pateicoties savām pieredzēm, kuras gūstam svēto kopienā. Mēs dzirdam Viņa balsi caur Viņa praviešiem, gaišreģiem un atklājējiem. Pats svarīgākais — caur Viņa Baznīcu mums tiek nodrošinātas visas Kristus īstenotās Izpirkšanas svētības, kuras var tiks īstenotas, tikai piedaloties svētajos priekšrakstos.
Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir Kristus Baznīca uz Zemes, kas šajās pēdējās dienās tika atjaunota visu Dieva bērnu labā.
Es sniedzu liecību — ja mēs „nākam pie Kristus” un dzīvojam kā pēdējo dienu svētie, mēs tiksim svētīti ar Viņa mīlestību, Viņa prieku un Viņa mieru vēl lielākā mērā. Tāpat kā Nefijs, arī mēs varam paveikt kaut ko grūtu un palīdzēt citiem darīt to pašu, jo mēs zinām, kam mēs varam uzticēties.18 Kristus ir mūsu gaisma, mūsu dzīvība un mūsu pestīšana.19 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.