Vispārējā konference
    Dalīšanās vēstījumā par Atjaunošanu un Augšāmcelšanos
    Footnotes
    Theme

    Dalīšanās vēstījumā par Atjaunošanu un Augšāmcelšanos

    Vēstījums par Atjaunošanu ir paredzēts visai pasaulei, un ir īpaši svarīgi ar to dalīties mūsdienās.

    Šīs vispārējās konferences laikā mēs esam runājuši un ar prieku dziedājuši par to, ka ir piepildījies sendienās pravietotais laiks, „kad viss būs panākts”,1 kad „viss [būs] apvienot[s] zem vienas galvas — Kristus”,2 un par evaņģēlija pilnības, priesterības un Jēzus Kristus Baznīcas atjaunošanu uz Zemes, un to visu mēs ietveram nosaukumā „Atjaunošana”.

    Taču Atjaunošana nav domāta tikai tiem, kuri par to priecājas mūsdienās. Pirmās vīzijas atklāsmes nebija paredzētas tikai Džozefam Smitam, tā ir gaisma un patiesība ikvienam, kuram „trūkst gudrības”.3 Mormona Grāmata ir cilvēces īpašums. Glābšanas un paaugstināšanas priesterības priekšraksti tika sagatavoti ikvienam cilvēkam, arī tiem, kuri vairs nedzīvo uz Zemes. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca un tās svētības ir paredzētas visiem, kuri tās vēlas. Svētā Gara dāvana ir paredzēta ikvienam. Vēstījums par Atjaunošanu ir paredzēts visai pasaulei, un ir īpaši svarīgi ar to dalīties mūsdienās.

    „Tāpēc, cik ļoti svarīgi ir darīt zināmas šīs lietas zemes iedzīvotājiem, lai viņi varētu zināt, ka šeit nav nevienas radības, kas var dzīvot ar Dievu, kā tikai caur Svētā Mesijas nopelniem un žēlastību, un labvēlību, kurš atdod savu dzīvību miesā un atkal to atgūst ar Gara spēku, lai Viņš varētu īstenot mirušo augšāmcelšanos.”4

    Kopš dienas, kad pravieša brālis Samuēls Smits piepildīja savu somu ar tikko iespiestiem Mormona Grāmatas eksemplāriem un ar kājām devās ceļā, lai dalītos ar jaunajiem Svētajiem Rakstiem, svētie bez mitas ir strādājuši, lai „darīt[u] zināmas šīs lietas zemes iedzīvotājiem”.

    1920. gadā, tolaik, elders Deivids O. Makejs no Divpadsmit apustuļu kvoruma uzsāka gadu ilgu ceļojumu pa Baznīcas misijām. 1921. gadā viņš nonāca kādā nelielā kapsētā Fagālī, Samoa, kur nostājās pie apkoptas kapu kopiņas, kurā bija apbedīti trīs mazi bērni — Tomasa un Sāras Hiltonu meita un divi dēli. Šie mazuļi — vecākajam bija divi gadi — nomira tad, kad 1800–to gadu beigās gados jaunie Tomass un Sāra kalpoja par misionāriem.

    Pirms elders Makejs devās prom no Jūtas, viņš Sārai, kura tagad bija atraitne, apsolīja, ka viņš apmeklēs viņas bērnu kapus Samoa, jo viņa vairs nebija varējusi tur atgriezties. Elders Makejs viņai rakstīja: „Jūsu trīs mazie, māsa Hiltone, daiļrunīgā klusumā … turpina jūsu cēlo misionāru darbu, kas aizsākās gandrīz pirms trīsdesmit gadiem.” Pēc tam viņš vēl uzrakstīja pašsacerētu dzejoli:

    Mīlošas rokas aizvēra viņu acis,

    Mīlošas rokas viņus apglabāja,

    Svešu roku rotāti tika viņu kapi,

    Viņi — svešinieku godināti un apraudāti.5

    Šis ir tikai viens no tūkstošiem, simtiem tūkstošu, stāstu, kas runā par laiku, bagātībām un dzīvībām, kas ir tikušas upurētas pēdējo 200 gadu laikā, daloties vēstījumā par Atjaunošanu. Mūsu centieni uzrunāt katru tautu, cilti, valodu un tautību mūsdienās nav mazinājušies, par ko liecina desmitiem tūkstoši jauno vīriešu, sieviešu un pāru, kas pašlaik kalpo pilna laika misijas aicinājumos, par ko, lielākoties, liecina Baznīcas locekļi, kuri atsaucas Filipa aicinājumam nākt un redzēt,6 un par ko liecina miljoniem dolāru, kas katru gadu tiek iztērēti, lai uzturētu šos centienus visā pasaulē.

    Lai arī mēs, izsakot aicinājumu, nevienu nepiespiežam, mēs ceram, ka cilvēkiem tas liksies pārliecinošs. Lai tas tāds būtu, es domāju, ka ir nepieciešamas vismaz trīs lietas: pirmkārt, jūsu mīlestība, otrkārt, jūsu piemērs un treškārt, Mormona Grāmatas pielietošana.

    Mūsu aicinājumi nedrīkst būt pašmērķa jautājums; drīzāk, tiem ir jābūt nesavtīgas mīlestības izpausmei.7 Šo mīlestību, kas ir zināma kā žēlsirdība, tīrā Kristus mīlestība, mēs varam saņemt, ja to lūdzam. Mēs tiekam aicināti, mums pat ir pavēlēts „lūgt Tēvu ar visu savas sirds spēku, lai [mēs] varētu tikt piepildīti ar šo mīlestību”.8

    Lai sniegtu piemēru, es dalīšos kādā pieredzē, kas ir saistīta ar māsu Laneti Ho Čingu, kura šobrīd kalpo kopā ar savu vīru, prezidentu Franci Ho Čingu, kurš vada Samoa Apijas misiju. Māsa Ho Činga stāsta:

    „Pirms daudziem gadiem mūsu jaundibinātā ģimene pārcēlās uz nelielu mājiņu Laī, Havaju salās. Mūsu mājas nojume bija pārveidota par studio tipa dzīvokli, kurā dzīvoja vīrietis, vārdā Džonatans. Džonatans bija bijis mūsu kaimiņš arī citā vietā. Sajūtot, ka tā nav tikai sagadīšanās, ka Tas Kungs mūs ir savedis kopā, mēs nolēmām, ka būsim daudz atvērtāki attiecībā uz mūsu piederību Baznīcai un tās pasākumiem. Džonatans priecājās par mūsu draudzību, un viņam patika pavadīt laiku ar mūsu ģimeni. Viņam patika mācīties evaņģēliju, taču viņš nevēlējās kļūt par Baznīcas locekli.

    Ar laiku mūsu bērni Džonatanu sāka saukt par „onkuli Džonatanu”. Pieaugot mūsu ģimenei, pieauga arī Džonatana interese par mūsu ģimenes notikumiem. Mēs viņu sākām aicināt ne tikai uz brīvdienu ballītēm, skolas pasākumiem un Baznīcas pasākumiem, bet arī uz ģimenes mājvakariem un bērnu kristībām.

    Kādu dienu es no Džonatana saņēmu zvanu. Viņam bija nepieciešama palīdzība. Diabēta dēļ viņam bija attīstījusies smaga pēdas infekcija, tāpēc tā bija jāamputē. Mūsu ģimene un netālu dzīvojošie draudzes locekļi viņam bija līdzās šajā pārbaudījumu laikā. Mēs uz maiņām devāmies pie viņa uz slimnīcu un sniedzām viņam priesterības svētības. Kamēr Džonatans izgāja rehabilitāciju, mēs, ar Palīdzības biedrības māsu palīdzību, iztīrījām viņa dzīvokli. Priesterības brāļi pie viņa mājas ieejas uzcēla uzbrauktuvi un vannasistabā uzstādīja margas. Kad viņš atgriezās mājās, viņš bija aizkustināts.

    Džonatans atkal atsāka tikties ar misionāriem. Nedēļu pirms Jaunā gada viņš man piezvanīja un prasīja: „Ko jūs darīsiet Vecgada vakarā?” Es viņam atgādināju par mūsu ikgadējo ballīti. Taču atbildot, viņš teica: „Es gribētu, lai jūs atnāktu uz manām kristībām! Es vēlos šo Jauno gadu uzsākt pareizi.” Pēc 20 gadu ilgiem aicinājumiem „nāc un redzi”, „nāc un palīdzi” un „nāc un paliec” šī dārgā dvēsele bija gatava tikt kristīta.

    „2018. gadā, kad mans vīrs tika aicināts par misijas prezidentu Samoa un es — par viņa pārinieci, Džonatana veselība pasliktinājās. Mēs lūdzām viņu palikt stipram un sagaidīt mūsu atgriešanos. Viņš nodzīvoja gandrīz gadu, taču Tas Kungs viņu gatavoja atgriezties mājās. Viņš mierpilni nomira 2019. gada aprīlī. Manas meitas apmeklēja sava „onkuļa Džonatana” bēres un dziedāja to pašu dziesmu, ko mēs dziedājām viņa kristībās.”

    Es jums pastāstīšu par otro lietu, kas ir nepieciešama, lai veiksmīgi dalītos vēstījumā par Atjaunošanu, uzdodot šādu jautājumu: „Kas ir tas, kas jūsu aicinājumu kāda acīs padarīs pievilcīgu? Vai tas gadījumā neesat jūs, jūsu dzīves piemērs?” Daudzus, kuri ir dzirdējuši un pieņēmuši vēstījumu par Atjaunošanu, sākotnēji piesaistīja tas, ko viņi saskatīja Jēzus Kristus Baznīcas loceklī vai locekļos. Varbūt tas bija veids, kādā viņi izturējās pret citiem, lietas, ko viņi teica vai neteica, nosvērtība, ko viņi izrādīja sarežģītās situācijās, vai vienkārši viņu izskats.9

    Lai arī kas tas būtu, mēs nevaram izvairīties no fakta, ka mums ir jāizprot un jādzīvo saskaņā ar atjaunotā evaņģēlija principiem, cik vien labi spējam, lai mūsu aicinājums būtu vilinošs. Mūsdienās to bieži sauc par autentiskumu. Ja mūsos mājo Kristus mīlestība, citi pamanīs, ka mūsu mīlestība pret viņiem ir patiesa. Ja mūsos atmirdzēs Svētā Gara gaisma, tas viņos no jauna iedegs Kristus gaismu.10 Tas, kas jūs esat, piešķir autentiskumu jūsu aicinājumam — nākt un sajust prieku par Jēzus Kristus evaņģēlija pilnību.

    Trešā lieta, ko mums vajadzētu darīt, ir bieži pielietot pievēršanas instrumentu — Mormona Grāmatu —, ko Dievs radīja šai pēdējai evaņģēlija atklāšanai. Tas ir taustāms pierādījums Džozefa Smita pravietiskajam aicinājumam un pārliecinošs pierādījums augšāmceltā Jēzus Kristus dievišķumam. Tās visaptverošais apraksts un skaidrojums par mūsu Debesu Tēva pestīšanas ieceri ir nepārspējams. Kad jūs dalāties ar Mormona Grāmatu, jūs dalāties ar vēstījumu par Atjaunošanu.

    Kad Džeisons Olsons bija pusaudzis, viņa ģimenes locekļi un citi cilvēki viņu nemitīgi centās atrunāt no kļūšanas par kristieti. Taču viņam bija divi labi draugi, kuri bija Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, un viņi bieži vien pārrunāja reliģiskus jautājumus. Viņa draugi, Šeja un Deivs, cieņpilni atbildēja uz iebildumiem, ko citi Džeisonam bija pauduši attiecībā uz ticību Jēzum Kristum. Galu galā viņi Džeisonam iedeva Mormona Grāmatas eksemplāru, sakot: „Šī grāmata sniegs atbildes uz taviem jautājumiem. Lūdzu, izlasi to.” Viņš negribīgi paņēma grāmatu un ielika mugursomā, kur tā palika vairākus mēnešus. Viņš to nevēlējās atstāt mājās, kur to redzētu viņa ģimene, bet viņš arī nevēlējās sarūgtināt Šeju un Deivu, to atdodot atpakaļ. Visbeidzot viņš nolēma grāmatu sadedzināt.

    Kādu vakaru, kad viņam vienā rokā bija šķiltavas, bet otrā — Mormona Grāmata — un viņš jau to grasījās aizdedzināt, viņš savā prātā izdzirdēja kādu balsi sakām: „Nededzini manu grāmatu.” Pārsteigumā viņš apstājās. Tad, domājot, ka viņš to ir tikai iztēlojies, viņš atkal mēģināja aizdegt šķiltavas. Viņa prātā atkal atskanēja balss: „Ej uz savu istabu un izlasi Manu grāmatu.” Džeisons nolika šķiltavas, aizgāja uz savu istabu, atvēra Mormona Grāmatu un sāka to lasīt. Viņš to turpināja darīt dienu pēc dienas, bieži vien agrās rīta stundās. Kad Džeisons bija nonācis līdz beigām un lūdza, viņš atceras: „Es tiku piepildīts ar Garu no matu galiņiem līdz papēžiem. … Es jutos gaismas pilns. … Tā bija vispriekpilnākā pieredze, kāda man jelkad bija bijusi.” Viņš nolēma kristīties un vēlāk kļuva par misionāru.

    Laikam būtu lieki piebilst, ka, neskatoties uz patiesu mīlestību un sirsnību, daudzi, ja ne lielākā daļa, no mūsu aicinājumiem, daloties vēstījumā par Atjaunošanu, tiks noraidīti. Taču atcerieties: ikviens ir šāda aicinājuma cienīgs — „visi ir vienādi Dieva priekšā”;11 Tas Kungs priecājas par visām pūlēm, ko mēs pieliekam, neatkarīgi no iznākuma; noraidīts aicinājums nav iemesls saziņas izbeigšanai, un intereses trūkums šodien var pārvērsties par interesi rīt. Neatkarīgi no tā, mūsu mīlestībai ir jāpaliek nemainīgai.

    Nekad neaizmirsīsim, ka Atjaunošana ir nākusi caur smagiem pārbaudījumiem un upuriem. Tā ir tēma citai dienai. Šodien mēs priecājamies par Atjaunošanas augļiem, un viens no visnepārspējamākajiem augļiem ir spēks saistīt gan un zemes, gan debesīs.12 Pirms daudziem gadiem prezidents Gordons B. Hinklijs teica: „Ja no visām Atjaunošanas bēdām, ciešanām un sāpēm netiktu iegūts nekas cits kā tikai svētās priesterības saistīšanas spēks, lai ģimenes varētu būt mūžīgi kopā, tas viss būtu bijis tā vērts.”13

    Augstākais Atjaunošanas apsolījums ir pestīšana caur Jēzu Kristu. Jēzus Kristus Augšāmcelšanās ir pierādījums, ka Viņam, patiesībā, pieder vara atpestīt visus tos, kuri nāks pie Viņa, — atpestīt no bēdām, netaisnības, nožēlas, grēka un pat nāves. Šodien ir Pūpolsvētdiena; pēc nedēļas būs Lieldienas. Mēs atceramies, mēs vienmēr atceramies Kristus ciešanas un nāvi, ko Viņš piedzīvoja, lai izpirktu mūsu grēkus, un mēs svinam šo brīnišķīgāko no visām svētdienām, Tā Kunga dienu, kurā Viņš piecēlās no mirušajiem. Pateicoties tam, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies, Atjaunošana ir ieguvusi nozīmi, mūsu laicīgā dzīve ir ieguvusi nozīmi un galu galā mūsu esamība ir ieguvusi nozīmi.

    Džozefs Smits, dižais Atjaunošanas pravietis, sniedz visaptverošu liecību mūsu laikam par augšāmcelto Kristu: „Viņš dzīvo! Jo mēs redzējām Viņu, patiesi pie Dieva labās rokas.”14 Es pazemīgi pievienojos Džozefa liecībai un tām liecībām, ko apustuļi un pravieši ir devuši pirms un pēc Viņa, ka Nācaretes Jēzus ir apsolītais Mesija, Dieva Vienpiedzimušais Dēls un visas cilvēces augšāmceltais Pestītājs.

    „Mēs liecinām, ka „tie, kuri lūgšanu pilni studēs Atjaunošanas vēstījumu un rīkosies ticībā, tiks svētīti ar liecību par tās dievišķumu un mērķi, kas ir — sagatavot pasauli apsolītajai mūsu Kunga, Glābēja, Jēzus Kristus, Otrajai atnākšanai”.15 Kristus Augšāmcelšanās apstiprina Viņa apsolījumu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.