Iededziet savu gaismu!
Pravieši aicina mūs, manas māsas. Vai jūs būsiet taisnīgas? Vai jūs skaidri izteiksieties par savu ticību? Vai jūs iedegsiet savu gaismu?
Varbūt jūs to vēl nezināt, bet es esmu prezidenta Monsona dvīņumāsa. Todien, kad es nācu pasaulē, — tanī pat stundā — Kalifornijas ziemeļos Tomass S. Monsons 36 gadu vecumā tika atbalstīts par jaunāko apustuli. Man ļoti patīk šī īpašā, personīgā saikne ar Dieva pravieti — prezidentu Monsonu.
Pravieši runā par sievietēm.1 Jūs dzirdēsiet dažus no viņu vārdiem arī šajā sanāksmē. Savā uzrunā es atskatīšos gandrīz 40 gadus senā pagātnē, kad prezidents Spensers V. Kimbals uzrakstīja savu ievērojamo pravietojumu. 1979. gada septembrī pasaules mēroga Baznīcas sievietes tikai otro reizi tikās savas sieviešu vispārējās sanāksmes ietvaros. Prezidents Kimbals jau bija sagatavojis savu uzrunu, bet, pienākot konferences dienai, atradās slimnīcā. Tādēļ viņš lūdza, lai viņa sieva Kamilla Airinga Kimbala nolasa piezīmes viņa vietā.2
Māsa Kimbala nolasīja pravieša vārdus, kuros tika uzsvērts tas, kādu ietekmi PDS sievietes atstās uz krietnām sievietēm visā pasaulē vēl pirms Glābēja Otrās atnākšanas. Tuvojoties runas noslēgumam, Baznīcas sieviešu sanāksmē valdīja elektrizēta gaisotne, par kuru tiek runāts līdz pat šim brīdim.
Ļaujiet man citēt nelielu daļu no tā, ko teica prezidents Kimbals:
„Visbeidzot, manas dārgās māsas, es vēlētos teikt jums kaut ko, kas nekad iepriekš nav ticis teikts, vismaz ne šādā formā. Liela daļa Baznīcas izaugsmes pēdējās dienās norisināsies, pateicoties daudzām krietnām sievietēm visā pasaulē, … kuras lielā skaitā pievienosies Baznīcai. Tas notiks tik lielā mērā, cik Baznīcas sieviešu dzīvē atspoguļosies taisnīgums un cik spējīgas tās būs skaidri izteikties, kā arī tik lielā mērā, cik Baznīcas sievietes tiks uzskatītas par īpašām un iepriecinošā ziņā atšķirīgām, salīdzinot ar citām sievietēm visā pasaulē.
Starp īstenajām šīs pasaules varonēm, kuras ienāks šajā Baznīcā, būs sievietes, kurām daudz vairāk par savtīgumu rūp taisnīgums. Šīm īstenajām varonēm piemitīs patiesa pazemība, un godprātīgumu tās vērtēs augstāk par uzskatāmiem veikumiem. …
Tieši … Baznīcas sieviešu piemērs būs noteicošais spēks gan Baznīcas skaitliskās, gan garīgās izaugsmes īstenošanā šajās pēdējās dienās.”3
Kas par pravietisku apgalvojumu! Sniegšu vienkāršu kopsavilkumu:
-
Lielākā izaugsme, kas turpmākajos gados sagaida šo Baznīcu, aizsāksies, pateicoties labajām attiecībām, kas valda starp sievietēm.
-
Draudzība starp Palīdzības biedrības sievietēm, jaunajām sievietēm, Sākumskolas meitenēm un patiesām, uzticīgām, godbijīgām sievietēm un meitenēm, kurām šobrīd ir cita ticība un uzskati, būs noteicošais spēks, kas veicinās Baznīcas izaugsmi pēdējās dienās.
-
Prezidents Kimbals šīs sievietes, kurām ir citāda pieredze, dēvē par „varonēm”, kam daudz vairāk par savtīgumu rūp taisnīgums, kuras parāda mums, ka godprātīgums ir daudz vērtīgāks par uzskatāmiem veikumiem.
Veicot savu darbu visā pasaulē, es esmu satikusi ļoti daudz krietnu sieviešu. Man mūsu draudzība ir dārga. Arī jūs varat atpazīt viņas savu draudzeņu un kaimiņu vidū. Neatkarīgi no tā, vai šobrīd viņas ir, vai nav mūsu Baznīcas locekles, mūs saista ļoti būtiska draudzība. Kā lai mēs paveicam savu lomu? Ko mums vajadzētu darīt? Prezidents Kimbals min piecas lietas:
Pirmā no tām ir — būt taisnīgām. Būt taisnīgām nenozīmē — būt nevainojamām un nekad nepieļaut kļūdas. Tas nozīmē — veidot iekšēju saikni ar Dievu, nožēlojot savus grēkus un kļūdas un devīgi palīdzot apkārtējiem.
Sievietes, kuras ir nožēlojušas savus grēkus, maina savu likteni. Man ir draudzene, kura jaunības gados iekļuva satiksmes negadījumā un pēcāk kļuva atkarīga no pretsāpju medikamentiem. Pēc kāda laika izšķīrās viņas vecāki. Pēc īstermiņa attiecībām viņa palika stāvoklī, un viņas atkarība turpinājās. Taču kādu vakaru, paraugoties uz to haosu un jucekli, kas valdīja viņas dzīvē, viņa nodomāja: „Pietiek.” Viņa sauca, lai Glābējs, Jēzus Kristus, viņai palīdz. Viņa teica, ka esot sapratusi — Jēzus Kristus ir stiprāks pat par tiem drausmīgajiem apstākļiem, kuros viņa nonākusi, un ka viņa var paļauties uz Viņa spēku, mērojot grēku nožēlas ceļu.
Atgriežoties pie Tā Kunga un Viņa ceļiem, viņa mainīja savu likteni un sava mazā zēna un sava jaunā vīra likteni. Viņa ir taisnīga, viņas sirds ir patiesi atvērta visiem, kuri ir pieļāvuši kļūdas un vēlas mainīties. Un, tāpat kā mēs visas, viņa nav nevainojama, bet viņa zina, kā nožēlot grēkus un turpināt censties.
Otrā ir — spēja skaidri izteikties. Spēja skaidri izteikties nozīmē — skaidri paust to, ko jūs domājat par attiecīgo jautājumu un kādēļ. Pirms kāda laika manās Facebook ziņās parādījās publikācija, kurā tika noniecināta kristietība. Es to izlasīju, un, kaut arī tā bija nedaudz kaitinoša, es to ignorēju. Taču kāda no manām paziņām, kura nav mūsu ticības pārstāve, publicēja savus komentārus. Viņa rakstīja: „[Tas ir] pilnīgā pretstatā tam, par ko iestājās Jēzus — Savā laikā Viņš tika uzskatīts par … radikālu, jo … ieviesa pasaulē vienlīdzību. … Viņš [runāja ar prostitūtām], [ieturēja] maltīti ar nodokļu ievācēju, … sadraudzējās ar bezspēcīgām sievietēm un bērniem [un] dāvāja mums stāstu par labo samarieti. … No tā var secināt, ka … patiesiem kristiešiem būtu jācenšas kļūt par PAŠIEM mīlošākajiem cilvēkiem visā pasaulē.” Kad es to izlasīju, es nodomāju: „Kādēļ gan to neuzrakstīju es?”
Katrai no mums būtu jāizsakās vēl skaidrāk, runājot par to, kam ticam. Ko jūs domājat par Jēzu Kristu? Kādēļ jūs paliekat Baznīcā? Kādēļ jūs ticat tam, ka Mormona Grāmata ir Svētie Raksti? Kur jūs rodat mieru? Kāda nozīme ir tam, ko pravietis saka 2017. gadā? Kā jūs zināt, ka viņš tik tiešām ir pravietis? Izmantojiet savu balsi un savu spēku, lai izteiktos par to, ko jūs zināt un jūtat, sociālajos medijos, klusi sarunājoties ar saviem draugiem vai tērzējot ar saviem mazbērniem. Pastāstiet viņiem: kādēļ jūs ticat; kā jūs to sajūtat; vai jūs jebkad esat šaubījušās; kā jūs tikāt tam pāri; ko jums nozīmē Jēzus Kristus. Apustulis Pēteris ir teicis: „ Nebīstieties … . Bet turiet To Kungu, Dievu, svētu savās sirdīs, būdami arvien gatavi atbildēt ikvienam, kurš vaicā, uz ko pamatojas jūsu cerība.”4
Trešā ir — būt atšķirīgām. Ļaujiet man pastāstīt jums par to, kas šī gada jūlijā atgadījās Panamas pilsētas pludmalē Floridā.5 Kādā vēlā pēcpusdienā Roberta Orsreja ievēroja, ka viņas abi dēli sauc pēc palīdzības, peldot 90 metru attālumā no okeāna krasta. Viņi bija tikuši ierauti spēcīgā straumē, kas nesa tos dziļāk okeānā. Tuvumā esošais pāris centās zēnus glābt, taču arī viņi tika ierauti straumē. Orsreju ģimenes locekļi ienira, lai glābtu grūtībās nonākušos peldētājus, un drīz vien visi deviņi cilvēki bija ierauti pretstraumē.
Tur nebija virvju. Tur nebija glābēju. Policija nosūtīja pēc glābšanas laivas, bet okeānā ienestie cilvēki bija cīnījušies ar straumi jau 20 minūtes un pagurumā viņu galvas slīdēja zem ūdens. Starp notikuma lieciniekiem, kas atradās pludmalē, bija Džesika Meja Saimonsa. Viņas vīram radās ideja — izveidot cilvēku virkni. Viņi sauca palīgā apkārtējos, kuri atradās pludmalē, un dučiem ļaužu sadevās rokās un iesoļoja okeānā. Džesika rakstīja: „[Bija] tik apbrīnojami redzēt, kā atšķirīgu rasu un dzimumu cilvēki rīkojas, lai palīdzētu PILNĪGIEM svešiniekiem!!”6 Peldētājiem pretī stiepās 80 cilvēku virkne. Palūkojieties uz šī neticamā notikuma attēlu!
Cilvēki, kas atradās pludmalē, spēja domāt tikai par tradicionāliem risinājumiem un jutās paralizēti. Taču kāds pāris sekundes simtdaļā izdomāja atšķirīgu risinājumu. Spēja nākt klajā ar jaunievedumiem un kaut ko radīt ir garīgas dāvanas. Var gadīties, ka, ievērojot savas derības, mēs izceļamies uz vietējās kultūras un sabiedrības fona, taču tas mums paver iespēju gūt iedvesmu, lai mēs spētu nākt klajā ar atšķirīgiem risinājumiem, atšķirīgu pieeju un atšķirīgu piemērojumu. Mēs ne vienmēr iederēsimies apkārtējā pasaulē, bet, esot pozitīvi atšķirīgām, mēs varam kļūt par glābšanas virvi apkārtējiem, kuri nonākuši grūtībās.
Ceturtā ir — būt īpašām. Būt īpašām nozīmē — būt pietiekami un atpazīstami noteiktām. Ļaujiet man atgriezties pie stāsta par Džesiku Meju Saimonsu, kura atradās pludmalē. Kad pretī peldētājiem sāka virknēties cilvēki, viņa saprata, ka var palīdzēt. Džesika Meja teica: „Es varu aizturēt elpu … un brīvi pārpeldēt Olimpisko baseinu! [Es zināju, kā izkļūt no pretstraumes.] Es zināju, ka varu dabūt [katru no peldētājiem] līdz cilvēku virknei.”7 Viņi ar vīru paķēra peldēšanas dēļus un peldēja garām cilvēku virknei, līdz viņi un vēl kāds glābējs sasniedza peldētājus, palīdzot tiem citam pēc cita nokļūt līdz cilvēku virknei, kuri tos droši nogādāja atpakaļ pludmalē. Džesikai bija noteikta prasme — viņa zināja, kā izkļūt no pretstraumes.
Arī Atjaunotais evaņģēlijs ir pietiekami atpazīstami un noteikti definēts. Taču mums ir jāveic noteiktas darbības, lai tam sekotu. Līdzīgi kā Džesika trenējās peldēt, mums ir jāvingrinās, dzīvojot pēc evaņģēlija, vēl pirms notiek ārkārtas situācijas. Tādējādi mēs nebaidīsimies un būsim pietiekami stipras, lai palīdzētu tiem, kurus aiznesusi straume.
Un visbeidzot piektā ir — priekpilni darīt visu iepriekšminēto. Būt priecīgai nenozīmē — mākslīgi smaidīt —, lai notiktu, kas notikdams. Tas nozīmē — ievērot Dieva likumus, stiprinot un pacilājot apkārtējos.8 Ja mēs stiprinām citus, ja mēs padarām viņu nastas vieglākas, mēs iegūstam savā dzīvē svētības, ko nevar laupīt nekādi pārbaudījumi. Es esmu novietojusi kādu prezidenta Gordona B. Hinklija citātu vietā, kur to varu redzēt ik dienu. Viņš teic: „Ar pesimistisku vai cinisku attieksmi … jums nekas neizdosies. Ja jūs raudzīsieties ar optimismu un strādāsiet ar ticību, tad viss izdosies.”9
Kā piemēru, runājot par šādu priekpilnu, optimistisku garu, es minēšu gadījumu ar kādu 13 gadus vecu meiteni, vārdā Elza, kuras ģimene gatavojās pārcelties uz Batonrūžu Luiziānā, kas atrodas teju 3000 km attālumā no viņas draugiem. 13 gadu vecumā nav viegli pārcelties uz jaunu dzīvesvietu. Tā kā Elza saprotamu iemeslu dēļ nejutās pārliecināta par pārcelšanos, viņas tētis deva viņai svētību. Brīdī, kad tika dota svētība, viņas mammas tālrunī atskanēja īsziņas signāls. Jaunās sievietes, kuras dzīvo Luiziānā, bija atsūtījušas šādu attēlu ar virsrakstu: „Lūdzu, pārcelieties uz mūsu bīskapiju!”10
Šīs jaunās sievietes optimistiski pieņēma, ka viņām Elza patiks, kaut arī tās viņu vēl nebija satikušas. Viņu entuziasms ļāva Elzai paraudzīties uz gaidāmo pārcelšanos optimistiski, dāvājot atbildi uz lūgšanu par to, vai viss būs kārtībā.
Dzīvesprieks un optimisms dāvā enerģiju, kas nāk par svētību ne tikai mums pašām, — tā arī stiprina apkārtējos. Jebkurš darbiņš, ko jūs veicat, lai palīdzētu citiem iegūt patiesu dzīvesprieku, parāda, ka jūs jau nesat uz priekšu prezidenta Kimbala iedegto lāpu.
Man bija 15 gadu, kad es dzirdēju prezidenta Kimbala uzrunu. Mēs, kurām šobrīd jau ir vairāk nekā 40, kopš tās dienas esam īstenojušas prezidenta Kimbala uzticēto uzdevumu. Šobrīd es uzlūkoju jūs — astoņgadīgās, piecpadsmitgadīgās, divdesmitgadīgās un trīsdesmit piecus gadus vecās sievietes —, nododot šo lāpu jums. Jūs būsiet šīs Baznīcas nākamās vadītājas, un jums būs jānes šī gaisma uz priekšu, īstenojot minēto pravietojumu. Mēs, kurām šobrīd jau ir vairāk par 40, vienoti sadodoties ar jums rokās, sajūtam jūsu spēku un enerģiju. Jūs mums esat vajadzīgas.
Ieklausieties rakstvietā no Mācības un Derību 49:26–28! Lai gan tā ir rakstīta citos apstākļos, es ceru, ka šovakar jūs ar Svētā Gara spēku uztversiet dalību šajā svētajā darbā kā personīgu aicinājumu.
„Lūk, Es saku jums, dodieties [uz priekšu], kā Es jums pavēlēju; nožēlojiet visus savus grēkus; lūdziet, un jūs saņemsit, klauvējiet, un jums taps atvērts.
Lūk, Es iešu jums pa priekšu un kā sargs būšu jums aizmugurē; un Es būšu jūsu vidū, un jūs netiksit satriekti.
Lūk, Es esmu Jēzus Kristus, un Es nākšu ātri.”11
Es ļoti lūdzu, lai ikviena no jums rīkotos tā, lai varētu sajust to dāsno mīlestību, ko pret jums jūt Dievs! Jūs nevarat izdarīt neko tādu, kas liegtu šai mīlestībai izpausties. Ja jūs sajutīsiet Viņa mīlestību, ja jūs mīlēsiet Viņu, jūs nožēlosiet grēkus un ievērosiet Viņa baušļus. Ja jūs ievērosiet Viņa baušļus, Viņš varēs izmantot jūs Savā darbā. Viņa darbs un godība ir sieviešu un vīriešu paaugstināšana un mūžīgā dzīve.
Pravieši aicina mūs, manas māsas. Vai jūs būsiet taisnīgas? Vai jūs skaidri izteiksieties par savu ticību? Vai jūs spēsiet būt īpašas un atšķirīgas? Vai jūsu dzīvesprieks, par spīti pārbaudījumiem, piesaistīs citas — krietnas un cēlas — sievietes, kurām ir nepieciešama jūsu draudzība? Vai jūs iedegsiet savu gaismu? Es liecinu, ka Tas Kungs, Jēzus Kristus, ies mums pa priekšu un būs mūsu vidū.
Es noslēgšu ar mūsu mīļotā pravieša Tomasa S. Monsona vārdiem: „Manas dārgās māsas, šī ir jūsu diena, šis ir jūsu laiks!”12 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.