2010.–2019. gads
Mūžības ikdiena
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Mūžības ikdiena

Pazemīgai attieksmei pret to, kas mēs esam, un pret Dieva nolūku attiecībā uz mums ir būtiska nozīme.

Man iepatikās britu humors, kad jaunībā kalpoju Britu misijā. Dažkārt tas tiek raksturots ar sevis noniecināšanu un pieticīgu, pazemīgu attieksmi pret dzīvi. Par piemēru šādam humoram var minēt to, kā tiek attēlota vasara. Britu vasaras ir salīdzinoši īsas un neprognozējamas. Kāds autors ieturētā stilā teica: „Man ļoti patīk britu vasaras. Tā ir mana mīļākā diena gadā.”1 Mana iemīļotākā britu multfilmu varone bija attēlota pamostamies vēlu no rīta savā gultā un paziņojam saviem suņiem: „Ak, nē! Man liekas, mēs esam aizgulējušies un palaiduši garām vasaru.”2

Šim humoram ir līdzība ar mūsu dzīvi uz šīs skaistās zemes. Svētajos Rakstos ir skaidri pateikts, ka mūsu dārgā mirstīgās dzīves esamība ir ļoti īss laiks. No mūžības skatupunkta skatoties, varētu teikt, ka mūsu laiks uz zemes ir tik gaistošs kā britu vasara.3

Dažreiz arī cilvēka nolūks un viņa esamība ir aprakstīta ļoti pieticīgā veidā. Pravietim Mozum bija, kā to mūsdienās daži sauktu, priviliģēta izcelsme. Kā rakstīts Dārgajā Pērlē, Tas Kungs, sagatavojot Mozu viņa pravietiskajam aicinājumam, parādīja viņam visas pasaules kopainu un visus cilvēku bērnus, kuri ir un bija uz tās dzimuši.4 Mozus reakcija bija mazliet pārsteidzoša: „Tagad … es zinu, ka cilvēks nav nekas, par ko es nekad nebiju domājis.”5

Pēc tam Dievs, atspēkodams šīs maznozīmīguma sajūtas, kādas Mozum varēja būt radušās, pasludināja Savu patieso nolūku: „Jo lūk, šis ir Mans darbs un Mana godība — īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi.”6

Dieva priekšā mēs visi esam vienlīdzīgi. Viņa doktrīna ir skaidra. Mormona Grāmatā mēs lasām: „Visi ir vienādi Dieva priekšā,” tajā skaitā „melnie un baltie”, vergi un brīvie, vīrieši un sievietes.7 Tādēļ visi ir aicināti nākt pie Tā Kunga.8

Ikviens, kurš pretendē uz pārākumu Tēva iecerē, pateicoties tādām iezīmēm kā izcelsme, dzimums, tautība, valoda vai ekonomiskais stāvoklis, pašos pamatos maldās un nesaprot Tā Kunga patieso nolūku visiem mūsu Tēva bērniem.9

Diemžēl mūsdienās gandrīz katrā sabiedrības slānī mēs redzam uzpūtīgu un augstprātīgu plātīšanos, kamēr pazemība un atbildība Dieva priekšā tiek nomelnota. Liela daļa sabiedrības ir zaudējusi vispārpieņemtās normas un nesaprot, kāpēc mēs esam uz šīs zemes. Patiesa pazemība, kas ir nepieciešama, lai piepildītu Tā Kunga nolūku attiecībā uz mums, reti kad ir sastopama.10

Svarīgi ir saprast Kristus pazemības, taisnīguma, rakstura un gara spēju varenumu, kā tas ir ilustrēts Svētajos Rakstos. Muļķīgi ir novērtēt par zemu nepieciešamību ik dienas pastāvīgi censties sevī izkopt šīs Kristum piemītošās īpašības un rakstura iezīmes, īpaši pazemību.11

Svētajos Rakstos ir skaidri pateikts, ka, lai arī šī dzīve ir salīdzinoši īsa, tā ir neiedomājami nozīmīga. Amuleks, kurš bija Almas misijas pārinieks Mormona Grāmatā, teica: „Jo, lūk, šī dzīve cilvēkiem ir laiks, lai sagatavotos satikt Dievu; jā, lūk, šīs dzīves diena ir diena, lai cilvēki paveiktu savus darbus.”12 Mēs nevēlamies, līdzīgi manai multfilmu varonei, nogulēt šo dzīvi.

Glābēja pazemības un uzupurēšanās paraugs visas cilvēces labā ir visnozīmīgākais notikums visā vēsturē. Glābējs, pat būdams Dievības loceklis, bija gatavs ierasties uz Zemes kā pavisam necils mazulis un sākt dzīvi, kuras laikā viņš arī mācīja un dziedināja Savus brāļus un māsas, un galu galā izcieta neaprakstāmas sāpes Ģetzemanē un pie krusta, lai pilnībā īstenotu Savu Izpirkšanu. Šī mīlestības un pazemības pilnā rīcība, ko paveica Kristus, ir zināma kā Viņa labvēlība.13 Viņš to paveica katra vīrieša un sievietes labā, ko Dievs ir radījis vai radīs.

Mūsu Debesu Tēvs nevēlas, lai Viņa bērni zaudētu drosmi vai padotos savos celestiālās godības meklējumos. Kad mēs patiesi apceram Dievu Tēvu un Kristu Dēlu, kas Viņi ir un ko Viņi ir paveikuši mūsu labā, tas mūs piepilda ar godbijību, pateicību un pazemību.

Pazemība ir nepieciešama, palīdzot Tam Kungam izveidot Viņa Baznīcu

Alma uzdeva jautājumu savās dienās, kas ir piemērots arī šodienai: „Ja jūs esat piedzīvojuši pārmaiņu sirdī un ja jūs esat jutuši vēlēšanos dziedāt dziesmu par mīlestību, kas pestī, es gribu vaicāt, vai jūs varat izjust to tagad?”14 Alma turpināja: „Vai jūs varētu sacīt sevī, ja jūs tiktu aicināti mirt šinī brīdī, ka jūs esat bijuši pietiekami pazemīgi?”15

Katru reizi, kad lasu par Almu, jaunāko, atsakāmies no sava valsts vadītāja amata, lai sludinātu Dieva vārdu,16 tas atstāj uz mani stipru iespaidu. Almam nepārprotami bija dziļa liecība par Dievu Tēvu un Jēzu Kristu, un viņš pilnīgi un bez ierunām jutās atbildīgs Viņu priekšā. Viņam bija pareizās prioritātes un pazemība, lai atteiktos no statusa un amata, tāpēc ka viņš apzinājās, ka kalpošana Tam Kungam bija svarīgāka.

Tas, ka mums ir pietiekami daudz pazemības, lai palīdzētu izveidot Baznīcu, ir īpaši vērtīgi. Kāds piemērs no Baznīcas vēstures sniedz zīmīgu ieskatu. 1837. gada jūnijā pravietis Džozefs Smits, esot Kērtlandes templī, sajuta iedvesmu aicināt apustuli Hiberu Č. Kimbalu sludināt Jēzus Kristus evaņģēliju „Anglijā … un atvērt glābšanas durvis tai tautai”.17 Apustulis Orsons Haids un daži citi bija nozīmēti doties kopā ar viņu. Eldera Kimbala atbilde bija ievērības cienīga. „Doma par nozīmēšanu tik svarīgā misijā bija kas daudz vairāk, nekā es spēju panest. … [Es] biju tuvu tam, lai saļimtu zem man uzliktās nastas.”18 Tomēr viņš uzņēmās veikt šo misiju ar pilnīgu ticību, apņemšanos un pazemību.

Dažreiz pazemība izpaužas aicinājumu pieņemšanā, kad jūtamies tiem nepiemēroti. Dažreiz pazemība izpaužas uzticīgā kalpošanā, kad jūtamies spējīgi veikt augstāka ranga uzdevumu. Pazemīgi vadītāji ir ar vārdiem un piemēru rādījuši, ka nav tik svarīgi, kur mēs kalpojam, bet gan cik uzticīgi mēs kalpojam.19 Dažreiz pazemība izpaužas aizvainojuma pārvarēšanā, kad jūtamies, ka vadītāji vai citi ir nodarījuši mums pāri.

1837. gada 23. jūlijā pravietis Džozefs tikās ar elderu Tomasu B. Maršu, Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidentu. Elders Maršs bija acīmredzot neapmierināts, ka pravietis bija aicinājis divus viņa kvoruma locekļus doties uz Angliju, neapspriežoties ar viņu. Kad Džozefs tikās ar elderu Maršu, visi aizvainojumi tika nolikti pie malas, un pravietis saņēma ievērojamu atklāsmi. Tagad tā ir Mācības un Derību 112. nodaļā.20 Tā sniedz neiedomājamu vadību no debesīm attiecībā par pazemību un misionāru darbu. 10. pantā ir teikts: „Esi pazemīgs; un Tas Kungs, tavs Dievs, vedīs tevi aiz rokas un dos tev atbildes uz tavām lūgšanām.”21

Šī atklāsme nāca tieši tajā pašā dienā, kad elderi Kimbals, Haids un Džons Gudsons, pazemības pilni, paziņoja par Jēzus Kristus evaņģēlija Atjaunošanu Voksholas kapelā Prestonā, Anglijā.22 Šī bija pirmā reize, kad misionāri bija pasludinājuši atjaunoto evaņģēliju ārpus Ziemeļamerikas kontinenta šajā evaņģēlija laikmeta atklāšanā. Viņu misionāru pūliņi vainagojās gandrīz ar tūlītējām ticībai pievērsto kristībām, un Baznīcai pievienojās daudzi uzticīgi locekļi.23

Atklāsmes turpmākajās daļās ir sniegta vadība misionāru darba pūliņiem mūsdienās. Tajās arī ir rakstīts: „Katram, ko jūs sūtīsit Manā Vārdā, … būs spēks atvērt Manas valstības durvis katrai tautai … tiktāl, cik viņi pazemosies Manā priekšā un paliks Manā vārdā, un uzklausīs Mana Gara balsi.”24

Pazemība, kas bija šo pārsteidzošo misionāru darba pūliņu pamatā, ļāva Tam Kungam izveidot neaptveramā veidā Savu Baznīcu.

Mēs esam pateicīgi, ka pastāvīgi to pašu redzam Baznīcā mūsdienās. Baznīcas locekļi, tajā skaitā jaunā paaudze, ziedo savu laiku un atliek mācības un darba gaitas, lai kalpotu misijā. Daudzi senioru misionāri pamet darbu un nes citus upurus, lai kalpotu Dievam jebkurā aicinājumā, kurā viņi tiek aicināti. Mēs neļaujam, lai personīgās problēmas novērstu mūs no Viņa nolūku piepildīšanas.25 Kalpošana Baznīcā prasa pazemību. Kad tiekam aicināti, mēs pazemīgi kalpojam ar visu savu spēku, prātu un izturību. Katrā Baznīcas kalpošanas līmenī ir svarīgi saprast Kristum piemītošo pazemības rakstura īpašību.

Pazemība ikdienā ir nepieciešama, lai varētu palīdzēt sagatavot cilvēkus tai dienai, kad viņi satiks Dievu

Tā Kunga godāšana un sevis pakļaušana Viņa gribai26 vairs netiek tik augstu vērtēta mūsdienu sabiedrībā, kā tas bija senatnē. Daži kristiešu vadītāji no citām ticībām uzskata, ka mēs dzīvojam pēckristietības pasaulē.27

Paaudžu paaudzēs dominējošais standarts ir bijis reliģijā pamatots pazemības tikums un pieticības un atturības pilsoniskie tikumi.

Mūsdienu pasaulē arvien lielāks uzsvars tiek likts uz lepnību, savas bagātības vairošanu un tā saukto „autentiskumu”, kas dažreiz noved pie patiesas pazemības trūkuma. Daži ierosina, ka mūsdienās morālās vērtības laimīgai dzīvei ir: „esi īsts, esi stiprs, esi produktīvs — un pats svarīgākais —, nepaļaujies uz citiem cilvēkiem, … tāpēc ka tavs liktenis … ir tavās paša rokās”.28

Svētie Raksti aizstāv citu metodi. Tie ierosina, ka mums vajadzētu būt patiesiem Jēzus Kristus mācekļiem. Tas nozīmē — izkopt spēcīgu atbildības sajūtu Dieva priekšā un pazemīgu attieksmi pret dzīvi. Ķēniņš Benjamīns mācīja, ka miesīgais cilvēks ir Dieva ienaidnieks, un uzstāja, ka mums ir jāpakļaujas „Svētā Gara mudinājumam”. Viņš, starp citu, paskaidroja, ka tas prasa, lai mēs kļūtu „pakļāvīgi, lēnprātīgi, pazemīgi, pacietīgi [un] pilni mīlestības”.29

Daži nepareizi lieto vārda autentisks nozīmi, pieņemot, ka tā cildina miesīgā cilvēka īpašības un tādas rakstura iezīmes, kas ir pretstatā pazemībai, laipnībai, žēlastībai, piedošanai un pieklājībai. Mēs kā Dieva bērni varam cildināt savu individuālo vienreizību, neizmantojot autentiskumu kā attaisnojumu nekristīgai uzvedībai.

Mums mūsu pazemības meklējumos mūsdienu internets rada problēmas ar izvairīšanos no lepnības. Es minēšu divus piemērus. Viens ir pašizdabājošā metode „skaties uz mani”, otrs — uzbrukšana citiem, izkliedzot skaļas frāzes sociālajos medijos. Vēl viens piemērs ir „pazemīgā lielīšanās”. Tā ir definēta kā „šķietami pieticīgs vai sevi noniecinošs apgalvojums [vai attēls], kura patiesais nolūks ir piesaistīt uzmanību kaut kam, ar ko kāds lepojas”.30 Pravieši vienmēr ir brīdinājuši par lepnību un pārliekas uzmanības pievēršanu pasaules niecīgajām lietām.31

Cieņpilnas saziņas pasliktināšanās visā pasaulē arī raisa bažas. Rīcības brīvības mūžīgais princips pieprasa, lai mēs cienītu daudzas izvēles, kurām nepiekrītam. Konflikti un strīdi tagad bieži vien pārkāpj „vispārējas pieklājības robežas”.32 Mums ir nepieciešams vairāk atturības un pazemības.

Alma brīdina pret „[uzpūšanos] savu siržu lepnībā”, „[domājot], ka jūs esat labāki nekā citi”, un pazemīgo, kuri „staigā atbilstoši Dieva svētajai kārtai”, vajāšanas.33

Es esmu saskāries ar patiesu labestību starp cilvēkiem visās ticībās, kuri ir pazemīgi un jūtas atbildīgi Dieva priekšā. Daudzi no viņiem piekrīt Vecās Derības pravietim Miham, kurš paziņoja: „Ko Tas Kungs no tevis prasa, proti — darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!”34

Kad mēs esam patiesi pazemīgi, mēs lūdzam piedošanu un piedodam citiem. Mosijas grāmatā mēs lasām to, ko mācīja Alma, tas ir, cik vien bieži mēs nožēlosim grēkus, Tas Kungs piedos mūsu pārkāpumus.35 No otras puses, kā norādīts Tā Kunga lūgšanā,36 kad mēs nepiedodam citiem viņu pārkāpumus, mēs paši pakļūstam zem nosodījuma.37 Pateicoties Jēzus Kristus veiktajai Izpirkšanai, caur grēku nožēlošanu mūsu grēki tiek piedoti. Kad mēs nepiedodam tiem, kas izdara pārkāpumu pret mums, mēs būtībā noraidām Glābēja veikto Izpirkšanu. Kad turam ļaunu prātu pret kādu un atsakāmies piedot un būt pazemīgi un kristīgi savās attiecībās, tad mēs patiesi nonākam zem nosodījuma. Ļauna prāta turēšana ir kaitīga mūsu dvēselei.38

Es vēlos arī brīdināt pret jebkādu augstprātību. Tas Kungs, paziņojot to caur pravieti Moroniju, krasi pretstata augstprātīgos un pazemīgos: „Muļķi smiesies, bet viņi sēros; un Mana labvēlība ir pietiekama lēnprātīgajiem.” Turklāt Tas Kungs paziņoja: „Es dodu cilvēkiem vājības, lai tie varētu būt pazemīgi; un Mana labvēlība ir pietiekama visiem cilvēkiem, kas pazemojas Manā priekšā; jo, ja tie pazemojas Manā priekšā un tiem ir ticība Manī, tad Es darīšu, ka vājības kļūs tiem par spēku.”39

Pazemība arī nozīmē to, ka esam pateicīgi par savām daudzajām svētībām un dievišķo palīdzību. Pazemība nav kāds grandiozs sasniegums vai pat kādas lielas problēmas pārvarēšana. Tā liecina par garīgo spēku. Tā ir klusa pārliecība, ka dienu no dienas un stundu pēc stundas mēs varam paļauties uz To Kungu, kalpot Viņam un piepildīt Viņa nolūkus. Es lūdzu, lai šajā strīdīgajā pasaulē mēs pastāvīgi katru dienu censtos būt patiesi pazemīgi. Kādā labi pazīstamā dzejolī tas ir izteikts šādi:

Cilvēka diženums tiek pārbaudīts tad,

Kad viņš saskaras ar mūžības Ikdienu.40

Es droši liecinu par Glābēju un Viņa veikto Izpirkšanu, un ik dienas Viņam veltītās, pazemīgās kalpošanas milzīgo nozīmību. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.