Joprojām vienoti, arī neesot kopā
Par spīti mūsu atšķirībām, Tas Kungs sagaida, ka Baznīcā mēs būsim vienoti!
1994. gada jūnijā es steidzos laicīgi nokļūt mājās no darba, lai noskatītos mūsu nacionālās futbola komandas spēles tiešraidi Pasaules kausa izcīņā. Drīz pēc brauciena uzsākšanas es jau no tālienes ieraudzīju vīru, kurš steidzās pa ietvi ratiņkrēslā, kas, kā pamanīju, bija izrotāts ar mūsu Brazīlijas karogu. Es zināju, ka arī viņš dodas mājās, lai noskatītos spēli!
Kad mūsu ceļi krustojās un mūsu skatieni sastapās, es pavisam īsu brīdi sajutu lielu vienotību ar šo vīru! Mēs devāmies dažādos virzienos, viens otru nepazinām un mums pavisam noteikti bija atšķirīgs sociālais un fiziskais stāvoklis, taču, pateicoties kopīgajai aizrautībai ar futbolu un mīlestībai pret savu valsti, mēs tobrīd jutāmies vienoti! Lai gan es šo vīru vairs neesmu saticis, es vēl joprojām, pat pēc vairākiem gadu desmitiem, atceros viņa acis un jūtu ciešu saikni ar šo vīru. Mēs taču šajā spēlē uzvarējām un togad ieguvām Pasaules kausu!
Arī Baznīcā, par spīti mūsu atšķirībām, Tas Kungs sagaida, ka mēs būsim vienoti! Mācībā un Derībās Viņš teic: „Esiet vienoti, un, ja jūs neesat vienoti, jūs neesat Mani.”1
Ienākot dievnamā, lai kopīgi pielūgtu, mums vajadzētu atstāt aiz muguras visu atšķirīgo, ieskaitot rasu piederības, sociālā statusa, politisko uzskatu, kā arī akadēmisko un profesionālo sasniegumu aspektus, tā vietā pievēršoties mūsu kopīgajiem, garīgajiem mērķiem. Mēs kopīgi dziedam garīgās dziesmas; Svētā Vakarēdiena laikā gremdējamies pārdomās par vienām un tām pašām derībām; pēc uzrunām, stundām un lūgšanām vienlaicīgi, dzirdami pasakām „āmen”, kas nozīmē, ka mēs visi piekrītam tam, kas ticis teikts.
Tas viss, ko mēs kopīgi darām, palīdz radīt spēcīgu vienotības sajūtu draudzē.
Tomēr tas, kas patiesībā veicina vai grauj mūsu saliedētību un vienotību, ir tas, kā mēs rīkojamies, neesot kopā ar Baznīcas locekļiem. Kā mēs visi zinām, tas ir neizbēgami un gluži normāli, ka mēs ik pa laikam cits par citu runājam.
Atkarībā no tā, ko mēs izvēlamies cits par citu teikt, mūsu vārdi vai nu saista mūsu sirdis vienotībā2, kā Alma mācīja tiem, ko tika kristījis Mormonas ūdeņos, vai arī pakāpeniski izposta mīlestību, uzticēšanos un labvēlību, kam vajadzētu valdīt mūsu starpā.
Mūsu vienotību gluži nemanāmi sagrauj tādi komentāri kā, piemēram: „Jā, viņš ir labs bīskaps, bet, ak, tev vajadzētu redzēt, kāds viņš bija jaunībā!”
Nedaudz konstruktīvāka versija varētu būt šāda: „Mūsu bīskaps ir tik labs, viņš laika gaitā ir kļuvis daudz nobriedušāks un gudrāks!”
Mēs bieži vien neatgriezeniski iedalām citus noteiktās kategorijās, piemēram, sakot: „Mūsu Palīdzības biedrības prezidente ir bezcerīgs gadījums, viņa ir tik stūrgalvīga!” Tā vietā mēs varētu teikt: „Pēdējā laikā mūsu Palīdzības biedrības prezidenti ir grūti par kaut ko pārliecināt, varbūt viņai ir kādas personīgās grūtības. Palīdzēsim viņai un atbalstīsim viņu!”
Brāļi un māsas, mums nav nekādu tiesību, raksturojot kādu cilvēku, tai skaitā no Baznīcas locekļu vidus, teikt, ka tas ir pilnīgi bezcerīgs gadījums! Tajā, ko mēs sakām par saviem līdzcilvēkiem, drīzāk, vajadzētu atspoguļoties mūsu ticībai Jēzum Kristum un Viņa īstenotajai Izpirkšanai, kā arī tam, ka Viņā un caur Viņu mēs vienmēr varam mainīties, kļūstot labākiem!
Daži, sākot citus kritizēt, nošķiras no Baznīcas vadītājiem un Baznīcas locekļiem gluži nebūtisku iemeslu dēļ.
Tā notika ar kādu vīru, kura vārds bija Saimonds Raiders un kurš bija kļuvis par Baznīcas locekli 1831. gadā. Izlasot uz sevi attiecinātu atklāsmi, viņš samulsis ievēroja, ka viņa uzvārdā — Raiders — i burta vietā ierakstīts j. Šis starpgadījums viesa viņā vēl lielākas šaubas par pravieti, līdz viņš beigu beigās sāka vajāt Džozefu un atkrita no Baznīcas.3
Visdrīzāk jau katram no mums reiz nāksies uzklausīt kādu aizrādījumu no saviem garīgajiem vadītājiem, kas pārbaudīs, cik vienoti mēs ar tiem esam.
Kaut gan tolaik man bija tikai 11 gadi, es joprojām atceros gadījumu pirms 44 gadiem, kad dievnamu, kuru mēs ar ģimeni apmeklējām, bija paredzēts pamatīgi rekonstruēt. Pirms darba uzsākšanas tika noturēta tikšanās, kuras laikā vietējie un reģiona vadītāji apspriedās par to, kā Baznīcas locekļi piedalīsies šajā darbā, pieliekot savus pūliņus. Mans tēvs, kurš pirms tam vairākus gadus bija prezidējis šajā bīskapijā, pauda ļoti spēcīgu viedokli, sakot, ka šo darbu vajadzētu veikt profesionāļiem, nevis amatieriem.
Viņa viedoklis tika noraidīts, un mēs dzirdējām, ka šajā sapulcē viņš tika stingri un publiski norāts. Viņš bija vīrs, kurš ļoti uzticīgi kalpoja Baznīcā, esot izbijis Eiropas Otrā pasaules kara kareivis, pieradis pretoties un cīnīties par to, kam tic! Kāds varbūt prātoja, kā viņš izturēsies pēc šī starpgadījuma. Vai viņš uzstās uz sava, turpinot pretoties lēmumam, kas jau ticis pieņemts?
Mēs bijām pieredzējuši, ka dažu mūsu bīskapijas ģimeņu nodošanās evaņģēlijam kļūst vājāka un ka to locekļi pārstāj apmeklēt sanāksmes, nespējot izjust vienotību ar tiem, kuri vada bīskapiju. Es pats biju pieredzējis arī to, ka daudzi no maniem Sākumskolas draugiem jaunības gados bija pārstājuši būt uzticīgi, jo viņu vecāki allaž atrada kādu vainu citos Baznīcas locekļos.
Taču mans tētis nolēma nezaudēt vienotību ar mūsu bīskapijas svētajiem. Pēc dažām dienām, kad bīskapijas locekļi sanāca kopā, lai palīdzētu celtniecības darbos, viņš „aicināja” visus ģimenes locekļus doties uz dievnamu, kur mēs pieteicāmies palīdzēt visā, kas nepieciešams.
Es biju saniknots. Man gribējās pavaicāt: „Tēt, kādēļ gan lai mēs dotos palīdzēt celtniecības darbos, ja tu biji pret to, lai tos veiktu Baznīcas locekļi?” Taču viņa sejas izteiksme laupīja man drosmi. Es gribēju būt sveiks un vesels, lai apmeklētu dievnama atkārtoto iesvētīšanu. Tā nu es, par laimi, nolēmu paklusēt un vienkārši doties palīgā celtniecībā!
Mans tēvs tā arī neieraudzīja jauno dievnamu, aiziedams mūžībā pirms darba noslēgšanās. Bet mūsu ģimene, ko vadīja mana mamma, turpināja veikt savu darba daļu, līdz darbs tika pabeigts, un tas palīdzēja mums turpināt justies vienotiem ar manu tēvu, mūsu Baznīcas locekļiem, mūsu vadītājiem un pats svarīgākais — ar To Kungu!
Tikai brīdi pirms Savas mokošās pieredzes Ģetzemanē, lūdzot Tēvu par Saviem apustuļiem un visiem mums — svētajiem —, Jēzus teica: „Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī.”4
Brāļi un māsas, es liecinu, ka, apņemoties būt vienotiem ar Baznīcas locekļiem un vadītājiem tad, kad mēs esam sapulcējušies kopā, un jo īpaši tad, kad mēs neesam kopā, mēs jutīsim daudz pilnīgāku vienotību ar savu Debesu Tēvu un Glābēju. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.