Garīgais aptumsums
Neļaujiet dzīves traucēkļiem aizklāt debesu gaismu!
Šī gada 21. augustā notika divi reti gadījumi, kas saistīja cilvēku uzmanību visā pasaulē. Pirmais no tiem bija mūsu mīļā pravieša, prezidenta Tomasa S. Monsona, deviņdesmitās dzimšanas dienas svinības. Tobrīd es biju devies norīkojumā uz Klusā okeāna reģionu, kur mani saviļņoja tas, ka Austrālijas, Vanuatu, Jaunzēlandes un Franču Polinēzijas svētie ne vien zināja par šo nozīmīgo notikumu pravieša dzīvē, bet arī to priekpilni atzīmēja. Es jutos kā veiksminieks, kam ir tā laime būt kopā ar tiem, kas tik sirsnīgi izsakās par savu ticību un mīlestību pret šo lielisko vīru. Ir tik iedvesmojoši redzēt, cik cieša ir pēdējo dienu svēto saikne ar savu pravieti!
Apzinoties, ka būs cilvēki, kuri vēlēsies sveikt viņu dzimšanas dienā, prezidents Monsons, protams, sniedza tiem, viņaprāt, ideālas dzimšanas dienas dāvanas aprakstu: „Atrodiet kādu, kuram klājas grūti, kurš ir slims vai vientuļš, un dariet kaut ko viņa labā. Tas ir viss, ko es vēlos.”1 Mēs jūs mīlam un atbalstām, prezident Monson!
Saules aptumsums
Tajā pašā dienā norisinājās vēl kāda reta debesu parādība, kas saistīja miljoniem cilvēku uzmanību visā pasaulē, — pilnīgs saules aptumsums. Šī bija pirmā reize 99 gadu laikā, kad šāds aptumsums bija redzams visā Amerikas Savienoto Valstu teritorijā.2 Vai jūs kādreiz esat redzējuši saules aptumsumu? Ļaujiet man pastāstīt par to nedaudz sīkāk.
Pilnīgs saules aptumsums iestājas tad, kad starp zemi un sauli nostājas mēness, kas gandrīz pilnībā aizklāj saules virsmas izstaroto gaismu.3 Tas, ka kaut kas tāds vispār var notikt, man šķiet apbrīnojami. Ja mēs iztēlojamies, ka saule ir parastas divriteņa riepas lielumā, tad mēness, salīdzinājumā ar to, ir pavisam neliels olītis.
Kā tas var būt, ka pašu lielāko siltuma, gaismas un dzīvības avotu var aizklāt kaut kas nesalīdzināmi niecīgāks?
Lai gan saule ir 400 reižu lielāka par mēnesi, tā atrodas 400 reižu tālāk no Zemes.4 Raugoties no Zemes, saules un mēness izvietojuma dēļ tie abi izskatās vienlīdz lieli. Kad tie abi ir nostājušies uz vienas taisnes, šķiet, ka mēness pilnībā aizklāj sauli. Mani draugi un ģimenes locekļi, kuri vēroja pilnīgo saules aptumsumu, stāstīja, kā, tumsai nomainot gaismu, parādījās zvaigznes un apklusa putnu dziesmas. Ārā kļuva vēsi, jo aptumsuma laikā gaisa temperatūra var nokristies par vairāk nekā 20 grādiem pēc Fārenheita (7 grādiem pēc Celsija).5
Viņi aprakstīja, ka sajutuši bijību, pārsteigumu un pat satraukumu, apzinoties, ka aptumsums var nodarīt zināmu kaitējumu. Taču viņi visi bija parūpējušies par to, lai aptumsuma laikā pasargātu sevi no neatgriezeniskiem redzes bojājumiem jeb tā saucamā „aptumsuma akluma”. Viņi bija pasargāti, jo bija uzlikuši brilles ar īpaši filtrētām lēcām, kas pasargā acis no jebkāda iespējamā kaitējuma.
Līdzība
Līdzīgi mazmazītiņajam mēnesim, kas var aizklāt milzīgo sauli, liedzot mums tās gaismu un siltumu, mūs visus var piemeklēt garīgais aptumsums, kas iestājas, ļaujoties tik lielai pārņemtībai ar tiem nelielajiem un apgrūtinošajiem traucēkļiem, ar kuriem mēs ik dienu sastopamies, ka tas aizklāj mūsu skatam vareno, spožo un silto Jēzus Kristus un Viņa evaņģēlija gaismu.
Elders Nīls A. Maksvels ir izvērsis šo līdzību, sakot: „Pat kaut kas tik maziņš kā īkšķis, pielikts pie pašas acs, var aizklāt cilvēka skatam milzīgo sauli. Tomēr saule joprojām atrodas turpat. Cilvēks pats ir padarījis sevi aklu. Ja mēs pārlieku pievēršamies citām lietām, izvirzot tās priekšplānā, mēs aptumšojam savu skatījumu uz debesīm.”6
Skaidrs, ka neviens no mums nevēlas mērķtiecīgi aptumšot savu skatījumu uz debesīm vai ļauties garīgajam aptumsumam. Ļaujiet man padalīties ar dažām idejām, kas var palīdzēt mums pasargāt sevi no garīgā aptumsuma radītā, neatgriezeniskā kaitējuma.
Evaņģēlija brilles: evaņģēlijā balstīta skatījuma saglabāšana
Vai jūs atceraties manis aprakstītās, īpašās brilles, ko nēsā tie, kuri, vērojot saules aptumsumu, vēlas pasargāt sevi no redzes bojājumiem vai pat aptumsuma akluma? Garīgā aptumsuma vērošana caur tā ietekmi mazinošām Gara aizsargbrillēm ļauj mums paraudzīties uz notiekošo evaņģēlija skatījumā, tādējādi pasargājot sevi no garīga akluma.
Padomāsim par dažiem piemēriem! Paturot sirdī praviešu vārdus un ņemot Svēto Garu par savu padomdevēju, mēs varam raudzīties uz daļēji aizklāto debesu gaismu caur „evaņģēlija brillēm”, izvairoties no kaitējuma, ko var nodarīt garīgais aptumsums.
Tad kā gan mēs varam uzlikt šīs evaņģēlija brilles? Te būs daži piemēri: pateicoties evaņģēlija brillēm, mēs zinām, ka Tas Kungs vēlas, lai mēs katru nedēļu pieņemtu Svēto Vakarēdienu, kā arī ik dienu studētu Svētos Rakstus un lūgtu. Pateicoties tām, mēs saprotam arī to, ka Sātans mūs kārdinās to nedarīt. Mēs zinām, ka viņa dienas kārtībā ir centieni atņemt mūsu rīcības brīvību ar uzmanības novēršanas un pasaulīgo kārdinājumu palīdzību. Pat Ījaba laikos, iespējams, bija daži cilvēki, kuri pieredzēja garīgu aptumsumu, jo tie ir raksturoti kā tādi, kuri dienā „saduras ar tumsu un pašā dienas vidū … grābstās kā nakts laikā”.7
Brāļi un māsas, lūdzu, saprotiet, ka, runājot par raudzīšanos caur evaņģēlija brillēm, es neiesaku neatzīt vai neapspriest grūtības, ar kurām saskaramies, vai svētlaimīgi izlikties neredzam kaitējumu un slazdus, ko ienaidnieks mums izlicis. Es neiesaku uzlikt uz acīm klapes — tieši pretēji. Es iesaku paraudzīties uz grūtībām caur evaņģēlija briļļu lēcām. Elders Dalins H. Oukss secina, ka „perspektīva ir spēja ņemt vērā visu būtisko informāciju, saskatot jēgpilnas sakarības”.8 Evaņģēlija perspektīva paplašina mūsu skatījumu, paverot skatam mūžību.
Evaņģēlija briļļu uzlikšana paplašinās jūsu skatījumu, ļaujot daudz skaidrāk paraudzīties uz savām personīgajām prioritātēm, problēmām, kārdinājumiem un pat kļūdām. Uzliekot tās, jūs redzēsiet to visu daudz gaišākās krāsās.
Ironiskā kārtā, garīgais aptumsums mūsu dzīvē var iestāties ne tikai negatīvu lietu dēļ. Bieži vien arī, nododoties apbrīnas vērtiem un krietniem centieniem, mēs varam ļauties pārlieku lielai pārņemtībai, kas aizklāj evaņģēlija gaismu, atstājot mūs tumsībā. Starp tām lietām, kas var mūs apdraudēt vai novērst mūsu uzmanību, var būt izglītība, labklājība, vara un ietekme, ambīcijas vai pat talanti un dāvanas.
Prezidents Dīters F. Uhtdorfs ir mācījis, ka „jebkurš tikums, nonākot līdz galējībai, var izvērsties netikumā. … Pārkāpjot zināmu robežu, izšķiroši panākumi var kļūt par klupšanas akmeni, bet ambīcijas — par dzirnakmeni mūsu kaklā.”9
Ļaujiet man minēt vēl detalizētākus piemērus tam, kas varētu palīdzēt mums izvairīties no personīgiem garīgajiem aptumsumiem.
Sociālie mediji
Pirms dažiem mēnešiem es uzstājos BYU sieviešu konferencē.10 Es stāstīju, kā tehnoloģijas, tostarp sociālie mediji, veicina to, ka „zināšanas par Glābēju [izplatās] katrā tautā, ciltī, valodā un tautībā”.11 Starp šīm tehnoloģijām ir arī Baznīcas mājaslapas, piemēram, LDS.org un Mormon.org; tādas mobilās aplikācijas kā Evaņģēlija bibliotēka, Mormon Channel, LDS Tools un Family Tree; kā arī sociālie tīkli — Facebook, Instragram, Twitter un Pinterest. Sociālie tīkli, kuros cilvēki simtiem miljonu reižu atzīmējuši sadaļas — patīk, dalīties, skatīt, retvītot un pinot —, ir kļuvuši par ļoti efektīvu un iedarbīgu līdzekli, kā dalīties evaņģēlijā ar ģimenes locekļiem, draugiem un kolēģiem.
Pat, ņemot vērā šo tehnoloģiju pienācīgas izmantošanas ieguvumus, pastāv risks, ka pārlieku liela pārņemtība ar tiem var novest mūs pie garīga aptumsuma, aizklājot mūsu skatam evaņģēlija gaismu un siltumu.
Sociālie mediji, mobilās aplikācijas un datorspēles var paģērēt pārmērīgi daudz laika, samazinot cilvēku personīgo saziņu klātienē. Šāda atsacīšanās no personīgām sarunām var nelabvēlīgi ietekmēt laulību, laupīt laiku vērtīgu garīgo paradumu izkopšanai, kā arī kavēt sociālo iemaņu attīstību, it īpaši jauniešu vidū.
Lietojot sociālos medijus, mēs riskējam arī ar realitātes idealizēšanu un sevis salīdzināšanu ar citiem.
Daudzās fotogrāfijās (ja ne lielākajā daļā), kas ievietotas sociālajos tīklos, dzīve tiek pasniegta vislabākajā gaismā, kas nereti neatbilst realitātei. Mēs visi esam redzējuši skaistus attēlus ar izrotātām mājām, brīnišķīgām atvaļinājuma vietām, smaidošām pašbildēm, izsmalcināti pagatavotiem ēdieniem un šķietami neiegūstamām ķermeņa aprisēm.
Šeit, piemēram, būs kāda fotogrāfija, ko jūs varētu redzēt kādā no sociālo tīklu profiliem. Taču tas nav īsti pilnīgs un patiess reālās dzīves atainojums.
Kad mēs salīdzinām savu šķietami viduvējo eksistenci ar citu cilvēku prasmīgi rediģēto un nevainojami apstrādāto dzīvi, kas izlikta apskatei sociālajos tīklos, mēs dažkārt ieslīgstam mazdūšībā, kļūstam skaudīgi un pat sajūtamies kā neveiksminieki.
Kāda persona, kas sociālajos tīklos par sevi publicējusi neskaitāmus ziņojumus, laikam jau tikai daļēji jokojot, teica: „Kāda jēga būt laimīgam, ja tu to neizziņo sociālajos tīklos?”12
Māsa Bonija L. Oskarsone šorīt atgādināja, ka panākumi dzīvē netiek mērīti pēc tā, cik daudziem ir patikusi mūsu publicētā informācija vai cik daudz draugu un sekotāju mums ir sociālajos tīklos. Tomēr tam ir zināma saistība ar jēgpilnas saiknes uzturēšanu un gaismas nešanu citu cilvēku dzīvē.
Es ceru, ka, saskaroties ar attēliem, kuros varētu būt atainota idealizēta realitāte, kas bieži vien vedina uz neauglīgu salīdzināšanu ar citiem, mēs varēsim iemācīties paskatīties uz tiem reālistiskāk, ar platāku smaidu, neslīgstot tik lielā mazdūšībā.
Salīdzināšana ar citiem, acīmredzot, nav tikai mūsu laikmeta iezīme, tā ir pastāvējusi arī agrāk. Apustulis Pāvils brīdināja sava laika ļaudis, sakot, ka „tie, paši ar savu mēru sevi vērtēdami un paši sevi salīdzinādami ar citiem, nedara prātīgi”.13
Ņemot vērā neskaitāmi derīgos un iedvesmojošos tehnoloģiju izmantošanas veidus, pielietosim tos, lai mācītos, iedvesmotos un tiktu pacilāti, un iedrošinātu arī citus kļūt pēc iespējas labākiem, nevis izrādītu citiem idealizētu virtuālo personību. Mācīsim un rādīsim taisnīgu tehnoloģiju izmantošanas piemēru jaunajai paaudzei, brīdinot to par pastāvošajiem riskiem, destruktīvi izmantojot šīs tehnoloģijas. Raugoties uz sociālajiem tīkliem caur evaņģēlija briļļu lēcām, mēs varam pasargāt sevi no garīgā aptumsuma, ko tie varētu izraisīt mūsu dzīvē.
Lepnība
Tagad pievērsīsimies mūžsenajam klupšanas akmenim — lepnībai. Lepnība ir pretstats pazemībai, kas ir „vēlme pakļauties Tā Kunga gribai”.14 Ja mēs esam lepni, mēs vēlamies godāt paši sevi, nevis pagodināt citus, tai skaitā To Kungu. Lepnībai bieži vien ir konkurējošs raksturs: lepni cilvēki cenšas iegūt arvien vairāk un uzskata, ka ir labāki par citiem. Lepnība parasti noved pie dusmām un naida; tā liek paturēt sevī aizvainojumu un atteikties piedot. Taču lepnību var izskaust ar kādu Kristum piemītošu īpašību — pazemību.
Runājot par attiecībām ar tuviniekiem un mūsu mīļajiem un jo īpaši ar tuviniekiem un mūsu mīļajiem — pat vīru un sievu —, jāsaka, ka pazemība tās stiprinās un lepnība iedragās.
Pirms daudziem gadiem kāds liela mazumtirdzniecības uzņēmuma izpilddirektors piezvanīja man, lai aprunātos par šo uzņēmumu, kuru bija pārpircis viens no viņu konkurentiem. Viņš, līdz ar daudziem citiem uzņēmuma biroja darbiniekiem, ārkārtīgi satraucās par varbūtējo darba zaudēšanu. Zinot, ka es labi pazīstu šī pārpircēju uzņēmuma augstākos vadītājus, viņš prasīja, vai es varētu iepazīstināt tos ar viņu, sniegt labas atsauksmes un pat noorganizēt personīgu tikšanos. Viņš noslēdza ar šādu apgalvojumu: „Vai zini?Mēdz teikt, ka lēnprātīgie iznīks!”
Es sapratu, ka viņš to visdrīzāk saka ar mērķi pajokot. Es uztvēru šo joku. Taču tajā atklājās kāds svarīgs princips, kas, manuprāt, beigu beigās varētu izrādīties viņam noderīgs. Es atbildēju: „Patiesībā tā vis nav. Patiesībā ir tieši pretēji. Mēdz teikt, ka „lēnprātīgie iemantos zemi”.15
Spriežot pēc savas pieredzes Baznīcā, kā arī visā manā profesionālajā karjerā, daži no visdižākajiem un produktīvākajiem cilvēkiem, ko esmu pazinis, ir bijuši arī vieni no vislēnprātīgākajiem un pazemīgākajiem.
Pazemība un lēnprātība sader kā cimds ar roku. Atcerēsimies, ka „neviens nav pieņemams Dieva priekšā, kā vien lēnprātīgie un sirdī pazemīgie”!16
Es lūdzu par to, kaut mēs censtos izvairīties no lepnības radītā, garīgā aptumsuma, ņemot talkā pazemības tikumu.
Noslēgums
Noslēgumā vēlos teikt, ka saules aptumsums ir tik tiešām izcila dabas parādība, kuras laikā saules daili, siltumu un gaismu var pat visā pilnībā aizklāt salīdzinoši maznozīmīgs objekts, atstājot mūs dzestrā tumsībā.
Līdzīga parādība var atkārtoties arī garīgajā ziņā, kad maziem un maznozīmīgiem jautājumiem tiek pievērsta pārlieku liela uzmanība, kas aizklāj mūsu skatam Jēzus Kristus evaņģēlija daili, siltumu un debesu gaismu, atstājot mūs ledainā tumsībā.
Brilles, kas radītas, lai pasargātu cilvēkus, kuri vēro pilnīgu saules aptumsumu, var novērst neatgriezeniskus redzes bojājumus un pat aklumu.17 Evaņģēlija brilles, ko veido zināšanas un liecība par evaņģēlija principiem un priekšrakstiem, paver mums evaņģēlijā balstītu skatījumu, kas, līdzīgi iepriekšminētajām saulesbrillēm, nodrošina lielāku aizsardzību un skaidrāku skatu visiem, kuri tikuši pakļauti garīgā aptumsuma kaitējumam.
Ja jūs atklājat, ka jūsu dzīvē ir kas tāds, kas aizklāj evaņģēlija gaismu un tā sniegto prieku, es aicinu paraudzīties uz to no evaņģēlija perspektīvas. Skatieties caur evaņģēlija briļļu lēcām un nezaudējiet modrību, neļaujot maznozīmīgajam un nebūtiskajam aizēnot savu mūžības skatījumu uz diženo laimes ieceri. Īsumā sakot, neļaujiet dzīves traucēkļiem aizklāt debesu gaismu!
Liecība
Es liecinu, ka, neatkarīgi no tā, kas ir aizklājis mūsu skatam evaņģēlija gaismu, šī gaisma joprojām pastāv. Tās siltuma, patiesuma un spožuma avots ir Jēzus Kristus evaņģēlijs. Es liecinu par mīlošo Debesu Tēvu, par Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, un par to, ka Dieva Dēls ir mūsu Glābējs un Pestītājs. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.