2010.–2019. gads
Vēstījuma iecere
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Vēstījuma iecere

Ģimenes vēstījumā Tas Kungs atkārtoti uzsver patiesos evaņģēlija principus, kas nepieciešami, lai tiktu galā ar šī brīža izaicinājumiem ģimenes dzīvē.

Mūsu vēstījums par ģimeni liecina, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi ir tikuši svētīti ar unikālu mācību un atšķirīgu pasaules redzējumu. Mēs piedalāmies un pat izceļamies daudzās pasaulīgajās aktivitātēs, taču dažās no tām mēs atsakāmies piedalīties, cenšoties sekot Jēzus Kristus, kā arī Viņa sendienu un mūsdienu apustuļu mācībām.

I

Vienā no līdzībām Jēzus aprakstīja tos, kuri „vārdu dzird”, bet „nenes augļus”, jo šo vārdu apslāpē pasaulīgie rūpesti un „bagātības viltība”. (Skat. Mateja 13:22.) Vēlāk Jēzus norāja Pēteri, jo tas netiecās uz to, „kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk”, paziņojot: „Kādu labumu cilvēkam dos tas, ja tas iegūs visu pasauli, bet zaudēs savu dvēseli?” (Skat. Mateja 16:23, 26). Savās pēdējās mācībās mirstībā Viņš Saviem apustuļiem teica: „Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas viņai pieder. Bet, tā kā jūs neesat no pasaules, … tad pasaule jūs ienīst.” (Jāņa 15:19; skat. arī Jāņa 17:14, 16.)

Līdzīgi arī Jēzus sākotnējo apustuļu rakstos, raksturojot evaņģēlija pretstatu, bieži tiek izmantots „pasaules” tēls. „Netopiet šai pasaulei līdzīgi,” (Romiešiem 12:2) māca apustulis Pāvils. „Jo šīs pasaules gudrība ir Dieva priekšā ģeķība.” (1. korintiešiem 3:19.) „Uzmaniet,” viņš brīdina, „ka neviens jūs nesagūsta …, [balstoties uz cilvēku tradīcijām un primitīvām pasaules mācībām], bet ne uz Kristu.” (Skat. Kolosiešiem 2:8.) Apustulis Jēkabs māca, ka „šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība[.] Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku” (Jēkaba 4:4).

Arī Mormona Grāmatā bieži tiek izmantots šāds „pasaules” pretnostatījums. Nefijs pravietoja par pilnīgo iznīcību, kas nāks pār tiem, kuri tiecas kļūt slaveni „pasaules acīs”, un tiem, kuri meklē „pasaulīgas lietas” (1. Nefija 22:23; skat. arī 2. Nefija 9:30). Alma nosodīja tos, kuri bija „uzpūtušies [diženībā par] pasaules niecīgajām lietām” (Almas 31:27). Lehija sapnis liecina, ka visi, kuri cenšas sekot dzelzs margai jeb Dieva vārdam, sastopas ar pasaules pretestību. „Lielās un plašās ēkas” iemītnieki, kurus Lehijs redzēja, izsmēja tos un nicinājumā rādīja uz tiem ar pirkstu (skat. 1. Nefija 8:26–27, 33). Redzot vīziju, kas izskaidroja šo sapni, Nefijs uzzināja, ka izsmiekls un pretestība nāk no zemes ļaužu pulkiem un ceļas no pasaules un tās gudrības, kā arī no pasaules lepnības (skat. 1. Nefija 11:34–36).

Monson, Thomas S.

Ko īsti nozīmē šie Svētajos Rakstos ietvertie brīdinājumi un pavēles: nebūt „no pasaules” vai, kā teikts mūsdienu atklāsmē, „atmest pasauli”? (M&D 53:2.) Prezidents Tomass S. Monsons sniedz šo mācību kopsavilkumu, sakot: „Mums ir jābūt modriem šajā pasaulē, kura ir tik lielā mērā atkāpusies no garīgām lietām. Mums būtu būtiski noraidīt visu, kas neatbilst mūsu standartiem, neatsakoties no tā, ko mēs visvairāk vēlamies — mūžīgās dzīves Dieva valstībā.”1

Dievs radīja šo Zemi, lai, saskaņā ar Savu ieceri, nodrošinātu Saviem gara bērniem vietu, kur pieredzēt laicīgo dzīvi kā obligātu soli pretī tās godības iemantošanai, ko Viņš vēlas dāvāt visiem Saviem bērniem. Kaut arī pastāv dažādas valstības un godības, mūsu Debesu Tēva lielākā vēlme ir tāda, lai Viņa bērni iemantotu, kā to dēvē prezidents Monsons, „mūžīgo dzīvi Dieva valstībā”, kas nozīmē ģimenes paaugstināšanu. Tas ir kas vairāk par glābšanu. Prezidents Rasels M. Nelsons atgādina mums: „Dieva mūžīgajā iecerē glābšana notiek individuāli, [bet] paaugstināšana ir ģimenes lieta.”2

Atjaunotais Jēzus Kristus evaņģēlijs un iedvesmotais vēstījums par ģimeni, par kuru runāšu vēlāk, ir visbūtiskākās mācības, kuras mums norāda, kā šīs dzīves laikā sagatavoties paaugstināšanai. Kaut arī mums ir jādzīvo saskaņā ar likumiem par laulību un citām šīs pagrimstošās pasaules tradīcijām, tiem, kuri tiecas pēc paaugstināšanas, ir jāizdara personīga izvēle attiecībā uz savu ģimenes dzīvi, sekojot Tā Kunga ceļam arī brīžos, kad tas atšķiras no pasaulīgā ceļa.

Šajā laicīgajā dzīvē mēs neatceramies neko, kas notika pirms mūsu piedzimšanas, un šeit mēs pieredzam pretestību. Mēs pieredzam izaugsmi un garīgi nobriestam tad, ja izvēlamies paklausīt Dieva pavēlēm, secīgi veicot pareizas izvēles. To skaitā ir derību slēgšana un priekšrakstu veikšana, kā arī grēku nožēlošana tad, kad mūsu izvēle nav bijusi pareiza. Turpretī, ja mums trūkst ticības Dieva iecerei un mēs neklausām Viņam, vai apzināti atturamies no tā, kas no mums tiek prasīts, mēs atsakāmies no šīs izaugsmes un brieduma. Mormona Grāmata māca: „Šī dzīve cilvēkiem ir laiks, lai sagatavotos satikt Dievu.” (Almas 34:32.)

II

Tiem pēdējo dienu svētajiem, kuri izprot Dieva pestīšanas ieceri, ir unikāls pasaules redzējums, kas palīdz izprast to, cik pamatotas ir Dieva pavēles, cik nemainīgs ir Viņa prasīto priekšrakstu raksturs un cik būtiska ir mūsu Glābēja, Jēzus Kristus, loma. Caur mūsu Glābēja īstenoto Izpirkšanu mēs tiekam atprasīti no nāves un, ja vien nožēlojam savus grēkus, izglābti no grēka. Pateicoties šim pasaules redzējumam, pēdējo dienu svētie izvirza īpašas prioritātes un ievēro īpašas paražas, tiekot svētīti ar spēju izturēt vilšanos un sāpes, kas mūs piemeklē laicīgajā dzīvē.

Rīkošanās tā, lai censtos sekot Dieva pestīšanas iecerei, neizbēgami rada pārpratumus vai pat konfliktus attiecībās ar ģimenes locekļiem vai draugiem, kuri netic šiem principiem. Šādi konflikti rodas vienmēr. Katra paaudze, kura ir centusies sekot Dieva iecerei, ir sastapusies ar grūtībām. Sendienās pravietis Jesaja spēcināja Israēla ļaudis, kurus tas sauca par ļaudīm, kuri „pazīstat taisnību, … kam sirdī mājo Mani baušļi!” Viņš tiem teica: „Nebīstieties no cilvēku nievāšanām un neizbīstaities no viņu paļājumiem!” (Jesajas 51:7; skat. arī 2. Nefija 8:7). Neatkarīgi no tā, kādēļ mums radies konflikts ar cilvēkiem, kuri neizprot vai netic Dieva iecerei, tiem, kuri to izprot un tai tic, allaž tiek pavēlēts izvēlēties Tā Kunga ceļu, nevis pasaules ceļu.

III

Evaņģēlija iecere, kurai mums vajadzētu sekot, lai ikviena ģimene varētu sagatavoties mūžīgajai dzīvei un paaugstināšanai, ir izklāstīta Baznīcas 1995. gada vēstījumā „Ģimene — vēstījums pasaulei”.3 Protams, ka šis paziņojums uzskatāmi atšķiras no dažiem šī brīža likumiem, paražām un propagandām, kas tiek īstenotas pasaulē, kurā dzīvojam. Mūsdienās visuzskatāmākās no šīm atšķirībām ir neprecētu cilvēku kopdzīve, viendzimuma laulība un bērnu audzināšana minēto attiecību ietvaros. Tie, kuri netic mūsu centieniem pēc paaugstināšanas un ir pārliecinātāki par pasaulīgajiem ceļiem, uzskata, ka šis vēstījums par ģimeni ir vienkāršs Baznīcas politikas izklāsts, ko vajadzētu mainīt. Savukārt pēdējo dienu svētie apliecina, ka vēstījumā par ģimeni tiek definētas tādas ģimenes attiecības, kuru ietvaros var tikt sperti visbūtiskākie soļi pretim mūsu mūžīgajai pilnveidei.

Mēs esam pieredzējuši, cik strauji un cik pieaugošos apmēros sabiedrība pieņem neprecētu cilvēku kopdzīvi un viendzimuma laulību. Šāda dzīvesveida popularizēšana medijos un izglītības iestādēs, kā arī ar to saistītās profesionālās prasības rada grūtības un izaicinājumus pēdējo dienu svēto dzīvē. Mums ir jācenšas līdzsvarot un saskaņot to, kā mēs sekojam evaņģēlija likumiem savā personīgajā dzīvē un tajā, ko mācām, ar to, kā mēs cenšamies izrādīt mīlestību pret visiem līdzcilvēkiem.4 Īstenojot šos centienus, mēs dažkārt sastopamies ar Jesajas minētajām „cilvēku nievām”, un mums nevajag no tā baidīties.

Pēdējo dienu svētie, kuri ir pievērsušies evaņģēlijam, uzskata, ka, nākot klajā ar ģimenes vēstījumu, kas izdots teju pirms ceturtdaļgadsimta un tulkots ļoti daudzās valodās, Tas Kungs atkārtoti uzsver patiesos evaņģēlija principus, kas nepieciešami, lai tiktu galā ar šī brīža izaicinājumiem ģimenes dzīvē. Kā piemēru var minēt viendzimuma laulību un neprecētu cilvēku kopdzīvi. Tikai 20 gadus pēc ģimenes vēstījuma izdošanas ASV Augstākā tiesa legalizēja stāšanos viendzimuma laulībā, sagraujot tūkstošiem gadu ilgu tradīciju, kad laulība tika pieļauta vienīgi vīrieša un sievietes starpā. Bērnu skaits, kas piedzimst mātēm, kuras nav precētas ar to tēviem, ir pieaudzis pakāpeniski, sasniedzot satriecošus apmērus: no pieciem procentiem 1960. gadā5 un 32 procentiem 1995. gadā5 līdz tagadējiem 40 procentiem.7

IV

Vēstījums par ģimeni iesākas ar paziņojumu, ka „laulība starp vīrieti un sievieti ir Dieva iedibināta un ka ģimenei ir centrālā loma Radītāja iecerē attiecībā uz Viņa bērnu mūžīgo sūtību”. Tajā tiek apliecināts arī tas, ka „dzimumam ir ļoti būtiska loma, šī iezīme nosaka cilvēka identitāti un mērķi gan pirmslaicīgajā, gan laicīgajā, gan mūžīgajā dzīvē”. Tālāk tiek pasludināts, ka, „saskaņā ar Dieva pavēli, svēto dzīvības radīšanas spēku drīkst izmantot vienīgi vīrietis un sieviete, kas ir likumīgi laulāti kā vīrs un sieva”.

Vēstījumā tiek apliecināts, ka vīram un sievai vēl joprojām ir pienākums vairoties un piepildīt Zemi, kā arī „svēts pienākums mīlēt un rūpēties vienam par otru un par saviem bērniem. … Bērniem ir tiesības dzimt laulības ietvaros, un tie jāaudzina tēvam un mātei, kas godā un uzticīgi pilda savus laulības solījumus.” Tajā tiek svinīgi brīdināts par vardarbību pret savu dzīvesbiedru un bērniem, kā arī apliecināts, ka „laimīga ģimenes dzīve visdrīzāk veidosies tad, ja tā tiks balstīta uz Tā Kunga Jēzus Kristus mācībām”. Visbeidzot tā aicina sekmēt oficiālus „pasākumus ar mērķi saglabāt un stiprināt ģimeni kā sabiedrības pamatvienību”.

Baznīcas prezidents un pārējie 14 Tā Kunga apustuļi nāca klajā ar šiem būtiski doktrinārajiem paziņojumiem jau 1995. gadā. Būdams viens no tiem septiņiem apustuļiem, kuri vēl ir dzīvi, es jūtu pienākumu pastāstīt par to, kas mūs vedināja nākt klajā ar šo vēstījumu par ģimeni, uzrunājot visus, kuri par to prātojuši.

Iedvesmu par to, ka vajadzētu izdot šādu vēstījumu par ģimeni, Baznīcas vadītāji sajuta pirms vairāk nekā 23 gadiem. Daži no mums jutās pārsteigti, domājot, ka patiesā mācība par laulību un ģimeni ir pietiekami saprotama arī bez jauniem paziņojumiem.8 Taču mēs jutām apstiprinājumu un sākām darboties. Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi aptuveni gadu apspriedās par jautājumiem, kurus iekļaut vēstījumā. Uzrakstītais teksts tika pārskatīts un rediģēts. Mēs turpinājām lūgt, lai Tas Kungs dāvā mums iedvesmu attiecībā uz to, ko un kā mums vajadzētu teikt. Mēs visi mācījāmies „rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta”, kā Tas Kungs to apsolījis (M&D 98:12).

Hinckley, Gordon B.

Atklāsmju saņemšanas procesā tapušais teksts tika parādīts Augstākajam prezidijam, kas pārrauga un publicē Baznīcas mācības un doktrīnu. Kad Prezidijs bija veicis nepieciešamos labojumus, Baznīcas prezidents Gordons B. Hinklijs pasludināja šo ģimenes vēstījumu visiem pārējiem. Viņš iepazīstināja mūs ar šo vēstījumu 1995. gada 23. septembra sieviešu sanāksmē, sakot: „Tā kā pastāv tik daudz maldinošu argumentu, kas tiek uzdoti par patiesību un maldīgi attiecināti uz standartiem un vērtībām, kā arī tik daudz vilinājumu un kārdinājumu — palēnām ļauties pasaules aptraipījumam —, mēs vēlamies jūs savlaicīgi brīdināt.”9

Es liecinu, ka vēstījums par ģimeni ir vēstījums par mūžīgo patiesību un Tā Kunga gribu to Viņa bērnu dzīvē, kas tiecas pēc mūžīgās dzīves. Baznīca ir pamatojusies uz to savās mācībās un praksē jau 22 gadu garumā un darīs to arī turpmāk. Domājiet par to šādā skatījumā, māciet par to, dzīvojiet pēc tā, un jūs tiksiet svētīti, virzoties uz mūžīgo dzīvi.

Pirms 40 gadiem prezidents Ezra Tafts Bensons mācīja, ka „katrai paaudzei tiek doti savi pārbaudījumi un iespēja nostāties un pierādīt sevi”.10 Es uzskatu, ka mūsu attieksme pret ģimenes vēstījumu un tas, kā mēs to piemērojam, ir viens no šīs paaudzes pārbaudījumiem. Es lūdzu par to, kaut visi pēdējo dienu svētie būtu nelokāmi, izturot šo pārbaudījumu!

Es noslēgšu ar prezidenta Gordona B. Hinklija mācībām, ar ko viņš nāca klajā divus gadus pēc šī vēstījuma pasludināšanas. Viņš teica: „Es saskatu brīnišķīgu nākotni ļoti nenoteiktā pasaulē. Ja mēs pieturēsimies pie mūsu vērtībām, ja mēs celsim uz sava mantotā pamata, ja mēs būsim pazemīgi Tā Kunga priekšā, ja mēs vienkārši dzīvosim saskaņā ar evaņģēliju, mēs tiksim ārkārtīgi un brīnišķīgi svētīti. Mūs uzlūkos kā īpašus cilvēkus, kuri ir uzgājuši īpašas laimes atslēgu.”11

Es liecinu, ka vēstījums par ģimeni, kuru Tas Kungs, Jēzus Kristus, ir atklājis Saviem apustuļiem Dieva bērnu paaugstināšanai (skat. Mācības un Derību 131:1–4), ir patiess un tam ir mūžīga nozīme. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.