Dieva pārliecinošā liecība — Mormona Grāmata
Mormona Grāmata ir Dieva pārliecinošā liecība par Jēzus Kristus dievišķumu, Džozefa Smita pravieša aicinājumu un šīs Baznīcas pilnīgo patiesību.
Mormona Grāmata ir ne tikai mūsu reliģijas noslēgakmens, bet tā var kļūt arī par mūsu liecību noslēgakmeni, lai, kad saskaramies ar pārbaudījumiem un neatbildētiem jautājumiem, tā varētu droši noturēt mūsu liecības savā vietā. Šī grāmata ir tas svars uz patiesības svariem, kas pārsniedz visu kritiķu argumentu svaru — kopā ņemtu. Kādēļ? Ja tā ir patiesa, tad Džozefs Smits bija pravietis un šī ir atjaunotā Jēzus Kristus Baznīca, neatkarīgi no jebkādiem vēsturiskiem vai citiem argumentiem, kas apgalvo pretējo. Šā iemesla dēļ kritiķi ir apņēmības pilni atspēkot Mormona Grāmatu, taču viņi saskaras ar nepārvaramiem šķēršļiem, jo šī grāmata ir patiesa.
Visupirms kritiķiem jāizskaidro, kā Džozefs Smits, 23 gadus vecs lauku puisis ar pieticīgu izglītību, radīja grāmatu, kas ietver simtiem unikālu vārdu un vietu, kā arī detalizētus stāstus un notikumus. Šajā sakarā daudzi kritiķi ierosina, ka viņš bija radošs ģēnijs, kurš balstījās uz neskaitāmām grāmatām un citiem vietējiem resursiem, lai radītu Mormona Grāmatas vēsturisko saturu. Taču, pretēji viņu apgalvojumam, nav it neviena liecinieka, kurš apgalvotu, ka viņš būtu redzējis Džozefu ar jebkuru no šiem pieminētajiem resursiem, pirms tika uzsākta tulkošana.
Pat ja šis arguments būtu patiess, tas ir gaužām nepietiekams, lai izskaidrotu Mormona Grāmatas esamību. Kādam arī būtu jāatbild uz jautājumu: „Kā Džozefs izlasīja visus šos pieminētos resursus, atsijāja nenozīmīgo, saglabāja sarežģītus faktus saistībā ar to, kurš bija kurā vietā un kad, un tad nodiktēja šo visu pēc atmiņas?” Jo, kad Džozefs Smits tulkoja, viņam nebija nekādu piezīmju. Patiesībā, viņa sieva Emma atcerējās: „Viņam nebija nedz manuskripta, nedz grāmatas, no kuras lasīt. … Ja viņam jebkas tāds būtu bijis, viņš to nebūtu no manis slēpis.”1
Tad kā Džozefs paveica šo ievērojamo varoņdarbu — nodiktēt vairāk nekā 500 lappušu grāmatu bez jebkādām piezīmēm? Lai to paveiktu, viņam vajadzēja būt ne tikai radošam ģēnijam, bet viņam arī bija jābūt neparasti augsti attīstītai fotogrāfiskajai atmiņai. Bet, ja tā ir patiesība, kāpēc viņa kritizētāji nevērš uzmanību uz viņa ievērojamo talantu?
Taču ir kas vairāk. Šie argumenti vērtē tikai grāmatas vēsturisko saturu. Īstenie jautājumi vēl joprojām paliek neatbildēti: kādā veidā Džozefs izveidoja grāmatu, kas izstaro Garu, un no kurienes viņš ieguva tik dziļu doktrīnu, no kuras lielākā daļa vai nu izskaidro, vai ir pretstatā ar viņa laika kristiešu uzskatiem?
Piemēram, Mormona Grāmata māca pretēji vairumam kristiešu uzskatu, ka Ādama Krišana bija uz priekšu vērsts, pozitīvs solis. Tā atklāj derības, kuras tiek slēgtas kristoties, par kurām netiek runāts Bībelē.
Papildus tam kāds varētu jautāt: „No kurienes Džozefs guva spēcīgo atziņu, ka Kristus veiktās Izpirkšanas dēļ Viņš var mūs ne tikai attīrīt, bet arī padarīt pilnīgus? No kurienes viņš saņēma satriecošo sprediķi par ticību, ko lasām Almas 32. nodaļā? Vai ķēniņa Benjamīna sprediķi par Glābēja Izpirkšanu, iespējams, visievērojamāko sprediķi par šo tēmu visos Svētajos Rakstos? Vai līdzību par olīvkoku, ar tās sarežģītību un doktrināro bagātību?” Kad es lasu šo līdzību, man ir jāveic piezīmes, lai spētu izsekotu tās komplicētajam izklāstam. Vai mums tagad būtu jānotic, ka Džozefs Smits vienkārši nodiktēja šos sprediķus, izdomādams tos savā prātā bez jebkādām piezīmēm?
Pretēji šādam secinājumam, Dieva pieskāriens jūtams viscaur Mormona Grāmatai, kam par pierādījumu kalpo tās varenās doktrinārās patiesības, jo īpaši — tās meistarīgie sprediķi par Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu.
Ja Džozefs nebūtu bijis pravietis, tad, vērtējot šīs un daudzas citas ievērojamās doktrinārās atziņas, kritiķiem vajadzētu pieņemt, ka viņš bija arī teoloģijas ģēnijs. Taču, ja tas tā būtu, kāds varētu jautāt: „Kādēļ Džozefs bija vienīgais 1800 gadu ilgā periodā pēc Kristus kalpošanas, kurš radīja tik plašu klāstu ar unikālām un skaidrību viesošām doktrīnām?” Tādēļ, ka grāmatas avots bija atklāsme, nevis ģenialitāte.
Bet, pat ja mēs pieņemtu, ka Džozefs bija radošuma un teoloģijas ģēnijs ar fotogrāfisku atmiņu, — vieni paši šie talanti nepadara viņu par prasmīgu rakstnieku. Lai izskaidrotu Mormona Grāmatas esamību, kritiķiem vajadzētu arī apgalvot, ka 23 gadu vecumā Džozefs bija no dabas apdāvināts rakstnieks. Citādi, kā gan viņš apvienoja neskaitāmus vārdus, vietas un notikumus saskanīgā veselumā — bez pretrunām? Kādā veidā viņš pierakstīja detalizētās kara stratēģijas, sacerēja daiļrunīgus sprediķus un darināja frāzes, kas tiek miljoniem cilvēku izceltas, iegaumētas, citētas un izvietotas uz ledusskapju durvīm; tādas frāzes kā: „Kad jūs kalpojat saviem tuvākajiem, jūs patiesībā kalpojat savam Dievam” (Mosijas 2:17) vai: „Cilvēki ir, lai viņi varētu gūt prieku” (2. Nefija 2:25). Šie ir vēstījumi ar sirdspukstiem — vēstījumi, kas dzīvo, elpo un iedvesmo. Doma, ka 23 gadu vecumā Džozefam Smitam bija prasmes, lai uzrakstītu šo pamatīgo darbu vienā piegājienā aptuveni 65 darba dienās, ir vienkārši pretrunā ar dzīves realitāti.
Prezidents Rasels M. Nelsons, pieredzējis un prasmīgs rakstnieks, pastāstīja, ka viņš vairāk nekā 40 reizes pārrakstīja kādu nesenu vispārējās konferences runu. Vai mums tagad būtu jānotic, ka Džozefs Smits pats nodiktēja visu Mormona Grāmatu vienā piegājienā ar lielākoties nenozīmīgām, vēlāk izdarītām izmaiņām gramatikā?
Džozefa sieva Emma apstiprināja šāda sasnieguma neiespējamību: „Džozefs [būdams jauns vīrietis] nespēja nedz uzrakstīt, nedz nodiktēt sakarīgu un labi noformulētu vēstuli; nemaz nerunājot par grāmatas, tādas kā Mormona Grāmata, nodiktēšanu.”2
Un visbeidzot, pat ja kāds pieņem visus iepriekš minētos argumentus, lai cik apšaubāmi tie nebūtu, kritiķi vēl joprojām saskaras ar kārtējo, nepārvaramo šķērsli. Džozefs apgalvoja, ka Mormona Grāmata tika sarakstīta uz zelta plāksnēm. Viņa laikā šim apgalvojumam tika veltīta nepagurstoša kritika, jo „ikviens” zināja, ka senās vēstures tika pierakstītas uz papirusa vai pergamenta, līdz gadus vēlāk tika atklātas metāla plāksnes ar seno laiku pierakstiem. Papildus tam, kritiķi apgalvoja, ka cementa izmantošana, kāda tā bija aprakstīta Mormona Grāmatā, pārsniedza šo pirmo amerikāņu tehnisko kompetenci, līdz senajā Amerikā tika atrastas cementa būves. Kā kritiķi tagad vērtē šos un līdzīgus atklājumus, kurus nebūtu iespējams paredzēt? Džozefam, kā jau jūs redzat, ir arī ļoti, ļoti veicies ar minēšanu. Kaut kādā veidā, par spīti niecīgajām izredzēm, ka viņam ir taisnība, pretēji visām esošajām zinātniskajām un akadēmiskajām zināšanām, viņš uzminēja pareizi, kamēr visi pārējie kļūdījās.
Ņemot vērā visu šo, kāds varētu prātot, kā kāds varētu noticēt, ka visi šie piedāvātie faktori un spēki, kā apgalvoja kritiķi, nejauši apvienojās tādā veidā, ka ļāva Džozefam uzrakstīt Mormona Grāmatu un tādējādi sekmēt sātanisku mānīšanu. Bet kur tajā ir jēga? Kā pilnīgs pretstats šādam apgalvojumam — šī grāmata ir iedvesmojusi miljonus noraidīt Sātanu un dzīvot Kristum līdzīgāku dzīvi.
Kamēr kāds varētu izvēlēties ticēt kritiķu domu gājienam, man tas būtu intelektuāls un garīgs strupceļš. Lai kam tādam ticētu, man būtu jāpieņem viens nepārbaudīts pieņēmums pēc otra. Papildus tam, man būtu jāatstāj bez ievērības katra no 11 liecinieku liecībām,3 kaut arī ikviens no viņiem palika uzticīgs savai liecībai līdz pat galam; man būtu jānoraida dievišķā mācība, kas piepilda lapu pēc lapas šajā svētajā grāmatā ar tās dievišķajām patiesībām; man būtu jāignorē fakts, ka milzum daudz ļaužu, ieskaitot mani pašu, ir tuvinājušies Dievam, lasot šo grāmatu, nevis kādu citu, un pāri visam — man būtu jānoliedz Svētā Gara apstiprinošie čuksti. Tas būtu pretstatā visam, ko līdz šim esmu apjautis par patiesu.
Viens no maniem labajiem un gaišajiem draugiem uz kādu laiku atstāja Baznīcu. Nesen viņš man uzrakstīja par savu atgriešanos: „Iesākumā es vēlējos, lai man Mormona Grāmatu pierādītu vēsturiski, ģeogrāfiski, lingvistiski un kultūras aspektā. Taču, kad es tai vietā sāku koncentrēties uz to, ko tā māca par Jēzus Kristus evaņģēliju un Viņa glābšanas misiju, es sāku iegūt liecību par tās patiesumu. Kādu dienu, kad savā istabā lasīju Mormona Grāmatu, es pārtraucu lasīt, nometos ceļos un izplūdu izjustā lūgšanā, un skaidri sajutu, ka Debesu Tēvs čukstēja manam garam, ka Baznīca un Mormona Grāmata noteikti ir patiesas. Mans trīsarpus gadus ilgais Baznīcas atkārtotas izmeklēšanas periods pilnīgi un pārliecinoši aizveda mani atpakaļ pie tās patiesuma.”
Ja kāds veltīs laiku tam, lai pazemībā lasītu un pārdomātu Mormona Grāmatu, kā to darīja mans draugs, un ieklausīsies gara saldajā auglī, tad viņš vai viņa galu galā saņems kāroto liecību.
Mormona Grāmata ir viena no Dieva nenovērtējamākajām dāvanām mums. Tā ir gan zobens, gan vairogs — tā sūta Dieva vārdu kaujā, lai cīnītos par taisnīgo sirdīm, un kalpo par galveno patiesības aizstāvi. Mums kā svētajiem ir ne tikai privilēģija aizsargāt Mormona Grāmatu, bet arī iespēja iet uzbrukumā — sludināt ar spēku tās dievišķo mācību un dalīties liecībā par tās noslēdzošo liecību par Jēzu Kristu.
Es svinīgi liecinu, ka Mormona Grāmata tika pārtulkota ar Dieva dāvanu un spēku. Tā ir Dieva pārliecinošā liecība par Jēzus Kristus dievišķumu, Džozefa Smita pravieša aicinājumu un šīs Baznīcas pilnīgo patiesību. Kaut tā kļūtu par mūsu liecību noslēgakmeni, lai par mums varētu teikt tāpat kā par pievērstajiem lamaniešiem, ka tie „nekad neatkrita”(Almas 23:6). Jēzus Kristus Vārdā, āmen.