Meklējiet labākajās grāmatās!
Studējot no labākajām grāmatām, mēs pasargājam sevi no to draudīgajiem žokļiem, kas cenšas sagandēt mūsu garīgās saknes.
Kādā agrā rītā es uz kāda skaista rožu krūma ieraudzīju badīgu un labi maskējušos kāpuru. Paraugoties uz dažiem kailajiem dzinumiem, pat paviršam novērotājam būtu skaidrs, ka tas ar saviem draudīgajiem žokļiem ir nograuzis savā ceļā visas maigās lapiņas. Man uzreiz prātā ienāca līdzība par to, ka mūsu vidū ir daži cilvēki, kuri līdzinās šim kāpuram; tie ir atrodami visā pasaulē un ir tik gudri maskējušies, ka mēs varam ļaut tiem iekļūt savā dzīvē, un, pirms esam to pamanījuši, tie jau ir sagandējuši mūsu un mūsu ģimenes locekļu un draugu garīgās saknes.
Mēs dzīvojam laikā, kad ir papilnam dezinformācijas par mūsu ticību. Ja tādā laikā, kā šis mēs necenšamies pasargāt un padziļināt savas garīgās saknes, mēs gluži vai aicinām, lai tās sagandē tie, kuri cenšas sagraut mūsu ticību Kristum un Viņa atjaunotajai Baznīcai. Mormona Grāmatas laikos tas bija Zīzroms, kurš centās sagraut ticīgo cilvēku pārliecību.
Viņa rīcība un vārdi bija „ienaidnieka lamatas, ko viņš bija izlicis, lai noķertu šo tautu, lai viņš varētu [pakļaut tos] sev, lai viņš varētu sasaistīt [tos] savās važās” (Almas 12:6). Tādas pašas lamatas tiek izliktas arī šobrīd, un, ja vien mēs neesam garīgi modri un neceļam uz mūsu Pestītāja drošā pamata (skat. Helamana 5:12), var gadīties, ka mēs attopamies, sasaistīti Sātana važās un uzmanīgi novesti lejā, uz aizliegtajām takām, par kurām tiek runāts Mormona Grāmatā (skat. 1. Nefija 8:28).
Apustulis Pāvils savā laikā izteica brīdinājumu, kas ir spēkā arī mūsdienās: „Es zinu, ka, … no jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.” (Ap. d. 20:29–30.)
Viņa brīdinājums, kā arī mūsu praviešu un apustuļu brīdinājumi atgādina, ka mums ir jādara viss, ko vien varam, lai sevi garīgi stiprinātu un pasargātu no pretinieku maldinošiem vārdiem. Apmeklējot Baznīcas bīskapijas un stabus, mani pacilā tas, ko redzu, dzirdu un sajūtu, kad svētie pozitīvi un uzticīgi atsaucas Glābēja un Viņa kalpu mācībām.
Arvien cītīgāka sabata dienas ievērošana ir tikai viens no piemēriem, kā Baznīcas locekļi sevi garīgi spēcina, uzklausīdami praviešu aicinājumus. Par sevis stiprināšanu liecina arī cītīgāka tempļa apmeklēšana un ģimenes vēstures darba veikšana, kad ģimenes locekļi apvieno savus priekštečus, izpildot tempļa priekšrakstus. Mūsu garīgās saknes padziļinās arī tad, ja par mūsu ticības balstiem ir kļuvusi sirsnīga personīgā un ģimenes lūgšana, dienišķa grēku nožēlošana, tiekšanās pēc Svētā Gara sadraudzības, mācīšanās par Glābēju un Viņa rakstura iezīmēm, kā arī centieni kļūt tādiem kā Viņš (skat. 3. Nefija 27:27).
Mūsu Glābējs, Jēzus Kristus, ir Pasaules gaisma, un Viņš aicina, lai mēs Viņam sekotu. Mums ir jālūkojas uz Viņu ik brīdi un it īpaši tad, kad ir iestājušās tumšas, vētrainas naktis, kurās mums, gluži kā kāpjoša migla, piezogas šaubu un nedrošības vētra. Ja izskatās, ka uz jums tiek rādīts ar pirkstu no ūdens upes otras malas, kur slejas lielā un plašā ēka (skat. 1. Nefija 8:26), cenšoties izsmiet, pazemot vai aicināt līdzi, es lūdzu jūs nekavējoties aizgriezties, lai kāds jūs ar viltīgu un maldinošu līdzekļu palīdzību nepārliecinātu nošķirties no patiesības un tās svētībām.
Tomēr ar to vien nepietiks mūsdienās, kad tiek runātas, rakstītas un rādītas aplamas lietas. Elders Roberts D. Heilzs mums māca: „Ja vien jūs visā pilnībā nenodosieties evaņģēlijam, dzīvojot pēc tā „ar visu sirdi, spēku, prātu un izturību”, jūs nespēsiet saražot pietiekami daudz garīgās gaismas, lai izkliedētu tumsību.” („Out of Darkness into His Marvelous Light”, Liahona, 2002. g. jūl., 78. lpp.). Mūsu vēlme sekot Kristum, kurš ir Pasaules gaisma (skat. Jāņa 8:12), pavisam noteikti prasa rīkoties saskaņā ar Viņa mācībām. Mēs tiekam garīgi stiprināti, spēcināti un pasargāti, rīkojoties saskaņā ar Dieva vārdu.
Jo vairāk mūsu dzīvē būs gaismas, jo mazāk būs ēnu. Tomēr, pat atrazdamies gaismas pārpilnībā, mēs tiekam pakļauti tādu cilvēku un komentāru ietekmei, kuri sagroza mūsu uzskatus un pārbauda mūsu ticību. Apustulis Jēkabs rakstīja, ka „mūsu ticības pārbaudīšana rada [pacietību]” (Jēkaba v. 1:3). Runājot par šo atziņu, elders Nīls A. Maksvels mācīja, ka „pacietīgs māceklis … nebrīnīsies un netiks pazudināts, ja Baznīcas mācības tiks sagrozītas” („Patience” (Brigama Janga Universitātes svētbrīdis, 1979. g. 27. nov.), speeches.byu.edu).
Mums ik pa laikam rodas jautājumi par mūsu Baznīcas vēsturi un ticību. Tas, pie kādiem avotiem mēs vēršamies pēc pareizajām atbildēm, prasa ļoti rūpīgu pieeju. Mēs neko neiegūsim, pievēršoties tādu cilvēku uzskatiem un viedokļiem, kuri nav pietiekami informēti vai ir zaudējuši savas ilūzijas. Vislabāko padomu mums ir devis apustulis Jēkabs: „Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva.” (Jēkaba v. 1:5.)
Pirms vaicāšanas Dievam, mums ir rūpīgi jāstudē, jo Svētajos Rakstos mums ir pavēlēts: „Meklējiet labākajās grāmatās gudrības vārdus; meklējiet zināšanas, patiesi studējot, un arī ar ticību.” (M&D 88:118.) Mums ir pa pilnam šādu grāmatu, ko sarakstījuši dievišķi iedvesmoti Baznīcas vadītāji un atzīti, droši un uzticami Baznīcas vēstures un doktrīnas pētnieki. Taču neviena no tām nevar pārspēt Dieva vārda varenību, kas atklājas kanonizētajos Rakstos. No šīm plānajām, bet tajā pašā laikā garīgu atziņu pārpilnajām lapām mēs mācāmies caur Svēto Garu, un tādējādi mūsu gaisma pieaug.
Prezidents Tomass S. Monsons ļoti lūdza, lai „mēs katru dienu lūgtu, studētu un gremdētos pārdomās par Mormona Grāmatu” („Mormona Grāmatas spēks”, Liahona, 2017. g. maijs, 87. lpp.).
Pirms vairākiem gadiem, kad es kalpoju par Suvas misijas prezidentu Fidži, daži no mūsu misionāriem guva pieredzi, kas stiprināja viņu pārliecību par Mormona Grāmatas pievēršanas spēku. Kādā karstā un tveicīgā dienā divi elderi pienāca pie kādas mājas mazā ciematiņā Labasā.
Klauvējienam atsaucās kāds padzīvojis vīrs, kurš noklausījās, kā misionāri liecina par to, ka Mormona Grāmata ir patiesa. Misionāri iedeva tam grāmatas eksemplāru, aicinot lasīt un lūgt, lai šis vīrs, tāpat kā viņi, varētu uzzināt, ka tas ir Dieva vārds. Viņš īsi atbildēja: „Rīt es atsākšu zvejot. Es izlasīšu to, būdams jūrā, un, kad atgriezīšos, jūs atkal varat mani apciemot.”
Kamēr viņš bija projām, notika misionāru maiņa, un pēc dažām nedēļām pie zvejnieka iegriezās jauna elderu pārniecība. Līdz tam laikam viņš bija izlasījis visu Mormona Grāmatu, saņēmis apstiprinājumu, ka tā ir patiesa, un ļoti vēlējās uzzināt vairāk.
Šo vīru bija pievērsis Svētais Gars, kurš liecināja par to, ka ikviena Mormona Grāmatas lappuse, kurā vērtīgos vārdos izklāstīti notikumi un doktrīna, kas tikusi mācīta pirms ilga laika un paglabāta mūsdienām, ir patiesa. Tāda pati svētība ir pieejama ikvienam no mums.
Mājas ir ideāla vieta, kur ģimenes locekļi var studēt un dalīties vērtīgās atziņās no Svētajiem Rakstiem un praviešu vārdiem, kā arī piekļūt LDS.org publicētajiem Baznīcas materiāliem. Tur jūs atradīsiet papilnam informācijas par dažādām evaņģēlija tēmām, piemēram, Pirmās vīzijas pierakstus. Studējot no labākajām grāmatām, mēs pasargājam sevi no to draudīgajiem žokļiem, kas cenšas sagandēt mūsu garīgās saknes.
Par spīti visām mūsu lūgšanām, studijām un pārdomām, mums vēl joprojām var rasties pagaidām neatbildami jautājumi, taču mēs nedrīkstam ļaut tiem noslāpēt ticības liesmu, kas gail mūsu sirdīs. Šādi jautājumi kalpo par aicinājumu — stiprināt savu ticību; tiem nevajadzētu uzkurināt pārejošas un maldinošas šaubas. Tas, ka mums nav konkrētas atbildes uz ikvienu jautājumu, ir visbūtiskākā reliģijas iezīme, jo tieši tādēļ mums ir nepieciešama ticība. Runājot par to, elders Džefrijs R. Holands mums māca: „Kad pienāk šādi brīži un parādās jautājumi, uz kuriem nav sagaidāma tūlītēja atbilde, turieties cieši pie tā, ko jūs jau zināt, un esiet stipri, līdz saņemsiet papildus zināšanas.” („Kungs, es ticu” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2013. g. maijs, 94. lpp.)
Mēs redzam, cik priecīgi ir daudzi no tiem, kuri saglabā spēku, pastāvīgi stiprinot savas garīgās saknes. Viņiem ir pietiekami daudz ticības un paklausības, lai nezaudētu vareno cerību uz savu Glābēju, un tas palīdz būt ļoti laimīgiem. Viņi neapgalvo, ka zina pilnīgi visu, taču viņi ir samaksājuši par pietiekamām zināšanām, kas dāvā mieru un ļauj pacietīgi censties uzzināt vairāk. Rindiņu pēc rindiņas viņu ticība Kristum nostiprinās, un viņi saglabā spēku, būdami svēto līdzpilsoņi.
Kaut katrs no mums dzīvotu tā, lai maskēto kāpuru draudīgajiem žokļiem — ne šobrīd, ne turpmāk — neatrastos vieta mūsu dzīvēs un lai mēs paliktu „stingri ticībā Kristum līdz pat galam” (Almas 27:27)! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.