Ceļojums turpinās!
Ceļojums atpakaļ pie mūsu Debesu Tēva ir pats svarīgākais ceļojums mūsu dzīvē.
Pirms simtu septiņpadsmit gadiem Brigams Jangs pirmo reizi palūkojās uz Soltleikas ieleju un paziņoja: „Šī ir pareizā vieta!”1 Viņš zināja šo vietu, jo Tas Kungs bija parādījis to viņam atklāsmē.
Līdz 1869. gadam jau vairāk nekā 70 000 svēto bija veikuši to pašu ceļu. Par spīti atšķirīgajām valodas, kultūras un nacionalitātes iezīmēm, tiem visiem bija vienota liecība par Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, un par Jēzus Kristus evaņģēlija Atjaunošanu un tiem bija vienota vēlme, gatavojoties Glābēja Otrajai atnākšanai, uzcelt Ciānu — vietu, kur valda miers, laime un daile.
Starp šiem pirmajiem svētajiem, kas ieradās Jūtā, bija arī Džeina Meninga Džeimsa — kāda brīvlaista vergu meita, kura bija jaunpievērstā atjaunotajā Baznīcā un ļoti apbrīnojama mācekle, kas saskārās ar lielām grūtībām. Māsa Džeimsa turpināja būt par uzticīgu pēdējo dienu svēto līdz pat 1908. gadam, kad aizgāja mūžībā.
Viņa raksta: „Es tieši tagad gribu pateikt, ka mana ticība Jēzus Kristus evaņģēlijam, kas tiek mācīts Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā, šobrīd ir tikpat stipra, nē, ja iespējams, tā ir pat stiprāka nekā tanī dienā, kad tiku kristīta. Es maksāju desmito tiesu un ziedojumus, ievēroju Gudrības vārdu, agri dodos gulēt un agri ceļos, un cenšos ar savu vājo sniegumu rādīt labu piemēru visiem pārējiem.”2
Māsa Džeimsa, tāpat kā ļoti daudzi pēdējo dienu svētie, ne vien caur asinīm, sviedriem un asarām uzcēla Ciānu, bet arī tiecās pēc Tā Kunga svētībām, dzīvojot pēc evaņģēlija principiem un, cik vien tas bija viņas spēkos, turoties pie ticības Jēzum Kristum — varenajam Dziedniekam, kurš palīdz visiem, kas sirsnīgi tiecas pēc Viņa.
Kaut arī agrīno dienu svētie nebija pilnīgi ļaudis, viņi iedibināja pamatu, uz kura balstoties, mēs varam veidot tādas ģimenes un sabiedrību, kas mīl un ievēro derības, kā rakstīts dažādos ziņu izlaidumos visā pasaulē, uzsverot, ka mēs pildām savas saistības pret Jēzu Kristu un brīvprātīgi palīdzam gan tiem, kas ir tuvu, gan tiem, kas ir tālu.3
Prezident Airing, ļaujiet man Jūs pagodināt, izsakot atzinību par desmitiem tūkstošu eņģeļu dzeltenajos kreklos, kuri kalpo Teksasā, Meksikā un citās vietās!
Man ir stipra pārliecība par to, ka, ja mēs zaudēsim saikni ar tiem, kuri dzīvojuši pirms mums, ieskaitot mūsu priekštečus pionieru vidū, mēs zaudēsim ļoti vērtīgu dārgumu. Es jau iepriekš esmu runājis par „ticību katrā solī”, un es turpināšu runāt par to arī turpmāk, jo zinu, ka jaunajām paaudzēm ir jāiegūst tāda pati ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum, un Viņa atjaunotajam evaņģēlijam, kāda bija agrīno dienu svētajiem.4
Arī mani priekšteči bija starp tiem uzticīgajiem pionieriem, kuri vilka rokas ratiņus, brauca pajūgos un gāja kājām, mērojot ceļu uz Jūtu. Arī viņi veica savu ceļojumu, līdzīgi kā māsa Džeina Meninga Džeimsa, īstenodami ticību katrā solī.
Viņu dienasgrāmatās ir papilnam aprakstu par grūtībām, izsalkumu un slimībām, kā arī papilnam liecību par viņu ticību Dievam un Jēzus Kristus atjaunotajam evaņģēlijam.
Lai gan viņiem nebija necik daudz laicīgās mantības, viņi baudīja bagātīgas svētības, pievienojoties brāļu un māsu sadraudzībai, kuru tie rada Jēzus Kristus Baznīcā. Kad vien varēja, tie uzmundrināja nomāktos un svētīja sirgstošos, kalpojot cits citam un liekot lietā Dieva priesterību.
Māsas no Kešas ielejas Jūtā kalpoja svētajiem Palīdzības biedrības garā, „vienoti strādājot, lai palīdzētu tiem, kuri nonākuši grūtībās”.5 Mana vecvecmāmiņa Margrēta Maknīla Balarda kalpoja līdzās savam vīram Henrijam, kurš 40 gadus kalpoja par bīskapu Loganas otrās bīskapijas prezidijā. Margrēta bija bīskapijas Palīdzības biedrības prezidente veselus 30 no šiem gadiem. Viņa uzņēma savās mājās trūcīgos un slimos, atraitnes un bāreņus un pat ietērpa mirušos viņu tīrajās tempļa drānās.
Lai gan mums pienākas un ir būtiski atcerēties 19–tā gadsimta mormoņu pionieru ceļojumu, mums būtu jāatceras, ka mūsu „ceļojums caur šo dzīvi turpinās” un ikvienam no mums ir jāpierāda sava personīgā „ticība katrā solī”.
Jaunpievērstie vairs nepulcējas pionieru apmetnēs Savienoto Valstu rietumos. Tā vietā jaunpievērstie pulcējas savās vietējās draudzēs, kur svētie pielūdz mūsu Debesu Tēvu Jēzus Kristus Vārdā. Pateicoties 30 tūkstošiem draudžu, kas nodibinātas visā pasaulē, visi tiek pulcināti savā pašu Ciānā. Kā norādīts Svētajos Rakstos: „Jo šī ir Ciāna — sirdsšķīstie.”6
Mērojot savu dzīves ceļu, mēs tiekam pārbaudīti, lai pārliecinātos, vai mēs darīsim pilnīgi visu, ko Tas Kungs mums ir pavēlējis.7
Daudzi no mums ir ceļā uz apbrīnojamiem atklājumiem, kas vedina pretī personīga piepildījuma un garīgas apgaismības iegūšanai. Taču daži no mums mēro ceļu, kas novedīs pie bēdām, grēka, ciešanām un izmisuma.
Šajā kontekstā, lūdzu, pavaicājiet paši sev: „Kāds ir mans galamērķis? Kurp mani aizvedīs mani soļi? Un vai mans ceļš aizvedīs mani pie tām daudzveidīgajām svētībām, ko mums apsolījis Glābējs?”8
Ceļojums atpakaļ pie mūsu Debesu Tēva ir pats svarīgākais ceļojums mūsu dzīvē, un tas turpinās katru dienu, katru nedēļu, katru mēnesi un katru gadu, ja vien pieaugam savā ticībā Viņam un Viņa mīļotajam Dēlam, Jēzum Kristum.
Mums ir jābūt uzmanīgiem attiecībā uz to, kurp mūs ved mūsu dzīves soļi. Mums ir jābūt modriem un jāuzklausa padoms, ko Jēzus deva Saviem mācekļiem, atbildot uz jautājumu: „Saki mums, kad šīs lietas notiks un kāda būs Tavas atnākšanas un pastarā laika zīme?”
„Un Jēzus atbildēja tiem un sacīja: „Pielūkojiet, ka neviens [un es piebildīšu — neviena] jūs nepieviļ.””9
Šodien es atkārtošu padomu, ko devuši Baznīcas vadītāji.
-
Brāļi un māsas, saglabājiet Kristus mācības skaidrību un nekad neļaujiet sevi maldināt tiem, kuri sagroza šo mācību! Tēva un Dēla evaņģēlijs tika atjaunots caur Džozefu Smitu — šī noslēdzošā evaņģēlija atklāšanas laikmeta pravieti.
-
Neklausieties tajos, kuri nav tikuši ordinēti jeb iesvaidīti savā Baznīcas aicinājumā un nav ieguvuši vispārēju Baznīcas locekļu atbalstu.10
-
Uzmanieties no organizācijām, grupām un indivīdiem, kuri apgalvo, ka tiem esot slepenas atbildes uz doktrināriem jautājumiem, kuras nav ieguvuši vai izpratuši mūsdienu apustuļi un pravieši.
-
Neklausieties tajos, kuri vilina jūs ar ātras peļņas iespējām. Mūsu Baznīcas locekļi jau ir zaudējuši pārāk daudz naudas, tādēļ esiet piesardzīgi.
Dažkārt pārāk daudzi no mūsu ļaudīm cenšas palūkoties aiz noliktās zīmes un meklē slepenas zināšanas, izmantodami dārgus un apšaubāmus ārstniecības un veselības nodrošināšanas līdzekļus.
Oficiālā Baznīcas ziņojumā, kas tika izdots pirms gada, tiek paziņots: „Mēs mudinām Baznīcas locekļus piesargāties no iesaistīšanās grupējumos, kas apmaiņā pret naudu sola brīnumainu dziedināšanu vai apgalvo, ka tām ir pieejamas īpašas metodes vai dziedināšanas spēks, neesot ordinētiem priesterības nesējiem.”11
Baznīcas vadītāju rokasgrāmatā ir ieteikts: „Baznīcas locekļiem nevajadzētu izmantot ārstnieciskos veselības atgūšanas un nodrošināšanas līdzekļus, kas varētu būt ētiski vai legāli apšaubāmi. Vietējiem vadītājiem vajadzētu ieteikt, lai tie Baznīcas locekļi, kuriem ir veselības problēmas, konsultējas ar kompetentiem ārstiem, kuriem ir licence darbībai konkrētajā valstī.”12
Brāļi un māsas, esiet gudri un modri, zinot, ka, lai gan šādi ārstniecības veidi var šķist saistoši, beigu beigās tie var jums nodarīt garīgu vai fizisku kaitējumu.
Lai gan mūsu priekštečiem pionieru vidū bija būtiski būt neatkarīgiem un pašpaļāvīgiem, tikpat nozīmīga tiem bija arī kopienas izjūta. Viņi kopīgi strādāja un palīdzēja cits citam tikt galā ar tā laika fiziskajām un emocionālajām grūtībām. Vīriešiem bija priesterības kvorums, un sieviešu vajadzībām kalpoja Palīdzības biedrība. To nozīme mūsdienās nav mainījusies.
Palīdzības biedrība un priesterības kvorumi nodrošina mūsu Baznīcas locekļu garīgo un laicīgo labklājību.
Palieciet uz evaņģēlija takas, īstenojot „ticību katrā solī”, lai jūs varētu droši atgriezties Debesu Tēva un Tā Kunga, Jēzus Kristus, klātbūtnē. Tas Kungs ir mūsu dārgais Glābējs. Viņš ir pasaules Pestītājs. Mums ir jāgodā Viņa svētais Vārds, un mēs nekādā gadījumā nedrīkstam to nelietīgi izmantot, allaž cenšoties ievērot Viņa baušļus. Ja mēs to darīsim, Viņš mūs svētīs un droši aizvedīs mājās.
Es aicinu ikvienu, kas mani dzird, uzņemt un apskaut katru, kas šobrīd turpina savu ceļojumu, neatkarīgi no tā, cik tālu tas šajā ceļā būtu ticis.
Lūdzu, atcerieties, ka neviens nespēj dalīties vēl varenākā svētībā par Atjaunošanas vēstījumu, kas, ja to pieņem un dzīvo pēc tā, sola mūžīgu prieku un mieru, kas ir mūžīgā dzīve. Veltīsim savu enerģiju, spēku un liecību tam, lai palīdzētu mūsu misionāriem atrast, mācīt un kristīt Dieva bērnus, lai ikdienas dzīvē tos varētu vadīt evaņģēlija mācības spēks!
Mums būtu līdzjūtīgi jāieskauj katrs Dieva bērns, tiekot vaļā no visiem aizspriedumiem, tai skaitā rasisma, seksisma un nacionālisma. Kaut par mums varētu teikt, ka mēs patiešām ticam tam, ka Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija svētības ir paredzētas katram Dieva bērnam!
Es liecinu, ka „ceļojums turpinās”, un es aicinu jūs — palikt uz evaņģēlija ceļa un turpināt virzīties uz priekšu, mīloši un līdzjūtīgi sniedzoties pretī visiem Dieva bērniem, lai mēs visi varētu vienoti iemantot šķīstu sirdi un neaptraipītas rokas, saņemot tās daudzveidīgās svētības, kas sagaida visus tos, kuri tik tiešām mīl mūsu Debesu Tēvu un Viņa Mīļoto Dēlu. Par to es pazemīgi lūdzu Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.