2010.–2019. gads
Vai brīnumu diena ir beigusies?
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Vai brīnumu diena ir beigusies?

Mums galvenokārt ir jāvērš sava uzmanība uz garīgajiem brīnumiem, kas ir pieejami visiem Dieva bērniem.

Pirms gada, būdams norīkots kādā uzdevumā Kalifornijas štatā, es kopā ar staba prezidentu apmeklēju Klārka un Holijas Feilzu ģimeni viņu mājās. Man stāstīja, ka viņi nesen bija piedzīvojuši brīnumu. Kad mēs ieradāmies, Klārks ar lielām grūtībām piecēlās, lai mūs sveicinātu, jo viņš valkāja muguras ortozi, kakla šinu un roku stiprinājumus.

Vien pirms diviem mēnešiem Klārks, viņa dēls Taijs un aptuveni 30 jauno vīriešu un viņu vadītāju bija devušies uz 14 800 pēdu (4322 m) augsto Šasta kalna virsotni — vienu no augstākajām Kalifornijas štatā. Šī grūtā pārgājiena otrajā dienā lielākā daļa dalībnieku bija uzkāpuši virsotnē, kas bija aizraujošs sasniegums, pateicoties mēnešu ilgajam sagatavošanās procesam.

Klārks bija viens no pirmajiem, kurš todien sasniedza virsotni. Pēc tam, kad pie virsotnes malas īsu brīdi bija atvilcis elpu, viņš piecēlās un pagāja uz priekšu. Ejot viņš paklupa un atmuguriski pārkrita pāri klints malai, piedzīvojot aptuveni 40 pēdu (12 m) brīvo kritienu, un tad kūleņoja pa ledus klāto nogāzi vēl 300 pēdas (91 m). Brīnumainā kārtā Klārks izdzīvoja, taču viņš bija guvis smagus ievainojumus un nespēja pakustēties.

Brīnumi, ko Klārks piedzīvoja šajā traumatiskajā notikumā, bija tikai sākušies. „Gadījās” tā, ka pirmie pie viņa piesteidzās kalnā kāpēju grupa, kuras sastāvā bija apmācīti glābēji un neatliekamās medicīniskās palīdzības speciālisti. Viņi nekavējoties sniedza Klārkam pirmo palīdzību šoka stāvoklī un neļāva viņam atdzist. „Gadījās” arī tā, ka šī grupa izmēģināja jauno saziņas iekārtu un nosūtīja lūgumu pēc neatliekamās palīdzības no apgabala, kur mobilo sakaru tīkls nedarbojās. Uz Šasta kalnu nekavējoties tika nosūtīts neliels helikopters, kas atradās stundas brauciena attālumā. Pēc diviem bīstamiem, taču neveiksmīgiem mēģinājumiem nolaisties augstumā, kādam šis lidaparāts īsti nebija paredzēts, un cenšoties pārvarēt stiprā vēja radītos apstākļus, pilots uzsāka trešo un pēdējo mēģinājumu. Pilotam, tuvojoties no citas leņķa, „gadījās” tā, ka vējš mainījās, un helikopters nolaidās tikai uz īsu brīdi, lai grupa ātri, par spīti Klārka sāpēm, varētu novietot viņu mazajā nodalījumā aiz pilota sēdekļa.

Kad Klārku izmeklēja traumatoloģijas centrā, rezultāti liecināja, ka viņam bija vairāki kaulu lūzumi kaklā, mugurkaulā, ribās un locītavās, caurdurta plauša un daudzi sīki ievainojumi un nobrāzumi. „Gadījās” tā, ka todien strādāja plaši pazīstams neiroķirurgs, kurš šajā slimnīcā uzturas tikai dažas reizes gadā. Šis ārsts vēlāk teica, ka viņš vēl nekad nebija redzējis cilvēku, kurš pārciestu tik nopietnas muguras smadzeņu un miega artēriju traumas un izdzīvotu. Klārks ne tikai palika dzīvs, bet tiek plānots, ka viņa ķermenis spēs atkal pilnvērtīgi funkcionēt. Ķirurgs, kurš raksturo sevi kā agnostiķi, teica, ka Klārka gadījums ir pretrunā visām viņa apgūtajām zināšanām par neiroloģiskajām traumām un to var nodēvēt vienīgi par brīnumu.

Kad Klārks un Holija bija beiguši savu notikumiem bagāto stāstu, es nespēju parunāt. Tam par iemeslu nebija acīmredzamais brīnums, bet gan kaut kas lielāks. Man radās spēcīgs iespaids — garīga liecība par to, ka gan Holijai, gan visiem pieciem brīnišķīgajiem bērniem, kas sēdēja viesistabā, blakus saviem vecākiem, piemita tik liela ticība, ka viņi pieņemtu jebkādu tās dienas iznākumu un joprojām garīgi plauktu. Klārks un Holija, kā arī divi viņu vecākie bērni, Taijs un Porters, šodien ir kopā ar mums šajā Konferenču centrā.

Pārdomājot Feilzu ģimenes pieredzi, es daudz domāju par daudzu citu cilvēku apstākļiem. Kā ir ar tiem neskaitāmajiem pēdējo dienu svētajiem, kuri ir ticības pilni un kuri ir saņēmuši priesterības svētības, kuri nebeidz lūgt, kuri tur derības un ir pilni cerības, bet nepiedzīvo brīnumu? Vismaz ne brīnumu pēc viņu izpratnes. Vismaz ne tādus brīnumus, ko šķietami piedzīvo citi.

Kā ir ar tiem, kuri gadiem vai gadu desmitiem, vai visu savu mirstīgo dzīvi cieš no dziļām sāpēm — fiziskajām, garīgajām, emocionālajām? Kā ir ar tiem, kuri nomirst tik agrā jaunībā?

Vien pirms diviem mēnešiem divi precēti pāri ar tempļa rekomendācijām, trim misijā kalpojošiem bērniem un vēl pieciem citiem bērniem iekāpa nelielā lidmašīnā īsam pārlidojumam. Esmu pārliecināts, ka viņi lūdza par drošu lidojumu, pirms devās ceļā, un dedzīgi lūdza, kad viņu lidaparātam gadījās nopietnas tehniskas kļūmes, pirms tas nogāzās. Neviens neizdzīvoja. Kā ir ar viņiem?

Vai labajiem cilvēkiem un viņu mīļajiem ir iemesls uzdot jautājumu, kuru uzdeva Mormons: „Vai brīnumu diena ir beigusies?”1

Es ar savām ierobežotajām zināšanām nevaru izskaidrot, kāpēc dažreiz dievišķā iejaukšanās pastāv, bet citreiz ne. Taču, iespējams, mums trūkst izpratnes par to, kas īsti ir brīnums.

Ar brīnumu mēs bieži vien saprotam izārstēšanos, kuru medicīna nespēj pilnībā izskaidrot, vai izvairīšanos no katastrofālām briesmām, paklausot skaidram pamudinājumam. Taču skaidrojums, ka brīnums ir „labvēlīgs notikums, kas īstenojas caur dievišķu spēku, ko mirstīgie nespēj izprast”2, sniedz plašāku ieskatu lietās, kas pēc dabas ir mūžīgas. Šī definīcija ļauj mums arī saskatīt ticības svarīgo lomu brīnuma saņemšanā.

Moronijs mācīja: „Un neviens nekad nav darījis brīnumus, līdz tiem nav bijusi ticība.”3 Amons pasludināja: „Tā Dievs ir devis līdzekļus, lai cilvēks caur ticību varētu darīt varenus brīnumus.”4 Tas Kungs atklāja Džozefam Smitam: „Jo Es esmu Dievs, … un Es rādīšu brīnumus … visiem tiem, kas ticēs Manam Vārdam.”5

Kēniņš Nebukadnēcars pieprasīja, lai Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego pielūdz zelta elku, ko turēja par dievu, piedraudot: „Ja jūs to nepielūdzat, tad jūs iemetīs tūlīt degošā ceplī.” Pēc tam viņš izsmēja viņus: „Un kas būtu tāds dievs, kas jūs varētu izglābt no manas rokas?”6

Šie trīs uzticīgie mācekļi atbildēja: „Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa. … Bet, ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak, ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus.”7

Viņiem piemita nešaubīga pārliecība par to, ka Dievs varētu Viņus izglābt, „bet, ja Viņš to arī nedarītu”, viņiem bija pilnīga ticība Viņa iecerei.

Līdzīgi reiz elders Deivids A. Bednārs pavaicāja kādam jaunajam vīrietim, kurš bija lūdzis priesterības svētību: „Ja Debesu Tēva griba ir tāda, ka jau savā jaunībā caur nāvi tu nokļūsi garu pasaulē, lai turpinātu savu kalpošanu tur, vai tev piemīt ticība pakļauties Viņa gribai, nesaņemot dziedināšanu?”8 Vai mums piemīt ticība „nesaņemt dziedināšanu” no mūsu zemes sāpēm, lai mēs varētu tikt dziedināti mūžībā?

Būtiskais jautājums pārdomām ir šāds: „Uz ko mēs balstām savu ticību?” Vai mēs balstām savu ticību tik vien kā uz savu vēlmi saņemt atvieglojumu no savām sāpēm un ciešanām, vai arī tā ir stingri balstīta uz Dievu Tēvu un Viņa svēto ieceri, un Jēzu Kristu, un Viņa veikto Izpirkšanu? Ticība Tēvam un Dēlam ļauj mums izprast un pieņemt Viņu gribu, sagatavojoties mūžībai.

Šodien es liecinu par brīnumiem. Būt par Dieva bērnu ir brīnums.9 Saņemt ķermeni pēc Viņa tēla un līdzības ir brīnums.10 Glābējs kā dāvana ir brīnums.11 Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana ir brīnums.12 Mūžīgās dzīves potenciāls ir brīnums.13

Lai gan ir pareizi lūgt pēc fiziskas aizsardzības un dziedināšanas un pūlēties to saņemt mūsu mirstīgajā esamībā, taču galvenokārt mums ir jāvērš sava uzmanība uz garīgajiem brīnumiem, kas ir pieejami visiem Dieva bērniem. Neatkarīgi no mūsu etniskās piederības, neatkarīgi no mūsu tautības, neatkarīgi no tā, ko esam izdarījuši, ja vien esam nožēlojuši, neatkarīgi no tā, kas nodarīts mums, — šie brīnumi mums visiem ir vienlīdz pieejami. Mēs piedzīvojam brīnumus, un citi brīnumi mūs vēl tikai sagaida. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.