2010–2019
Tāpēc esiet pilnīgi — ar laiku
2017. gada oktobris


Tāpēc esiet pilnīgi — ar laiku

Ja vien mēs būsim neatlaidīgi, tad, kaut kad mūžībā, mūsu dzidrināšana tiks pabeigta visā pilnībā.

Svētie Raksti tika rakstīti, lai svētītu un iedrošinātu mūs, un tie pavisam noteikti to arī dara. Mēs pateicamies debesīm par katru nodaļu un pantu, kas mums jebkad ticis dots. Bet vai jūs esat ievērojuši, ka ik pa laikam parādās kāda rakstvieta, kas mums atgādina, ka mēs tomēr esam nedaudz nepilnīgi? Piemēram, Kalna sprediķis iesākas ar nomierinošiem, liegiem svētīgumiem, taču turpmākajos pantos cita starpā tiek teiks, ka mēs ne vien nedrīkstam nogalināt, bet pat dusmoties. Mums tiek teikts, ka mēs ne vien nedrīkstam pārkāpt laulību, bet pat domāt nešķīstas domas. Ja kāds mums to prasa, mums ir jāatdod tam ne vien savi svārki, bet arī apmetnis. Mums ir jāmīl savi ienaidnieki, jāsvētī tie, kas mūs nolād, un jādara labu tiem, kas mūs ienīst.1

Ja kādu rītu, studējot Svētos Rakstus un izlasot līdz šai vietai, jums jau ir radusies diezgan liela pārliecība par to, ka evaņģēlija atzīmju lapā jums nebūs labu vērtējumu, tas kļūst pavisam skaidrs, izlasot pēdējo pavēli šajā uzskaitījumā: „Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.”2 Dzirdot šo noslēdzošo pavēli, mēs vēlamies atgriezties gultā un pārvilkt pāri galvai segu. Šādi celestiāli mērķi šķiet pavisam nesasniedzami. Taču Tas Kungs pavisam noteikti nedotu mums nevienu pavēli, zinot, ka mēs nespēsim to ievērot. Paskatīsimies, kur šī dilemma mūs novedīs!

Būdams Baznīcā, es dzirdu, ka daudzi nomokās ar domu: „Es vienkārši neesmu pietiekami labs.” „Es esmu tik nepilnīgs!” „Es nekad nebūšu pietiekami cienīgs.” Es dzirdu to no pusaudžiem. Es dzirdu to no misionāriem. Es dzirdu to no jaunpievērstajiem. Es dzirdu to no tiem, kuri ir bijuši Baznīcā visu mūžu. Kāda attapīga pēdējo dienu svētā, māsa Darla Īsaksone, dalās savos novērojumos, sakot, ka Sātanam kaut kādā veidā ir izdevies iedvest cilvēkiem apziņu, ka derības un baušļi ir lāsts un sodība. Dažos gadījumos viņš izmanto iedvesmojošos evaņģēlija ideālus, lai iedvestu mums nepatiku pašiem pret sevi, liekot justies nožēlojami.3

Tas, ko es tagad saku, nekādi nemazina neviena baušļa nozīmi, ko Dievs jebkad mums devis. Es ticu, ka Viņš ir pilnīgs, un es zinu, ka mēs esam Viņa gara dēli un meitas, kam piemīt dievišķs potenciāls — kļūt tādiem kā Viņš. Taču es zinu arī to, ka, esot Dieva bērniem, mums nevajadzētu sevi pazemot vai zākāt, domājot, ka, šaustot sevi, mēs kaut kādā veidā spēsim kļūt tādi, kādus Dievs vēlas mūs redzēt. Nē! Es ceru, ka, vēloties nožēlot grēkus un kļūt savā sirdī vēl taisnīgākiem, mēs spēsim tiekties pēc personīgās pilnveides tā, lai mums nepiemestos kuņģa čūla vai anoreksija, lai mēs neslīgtu depresijā un nesagrautu savu pašapziņu. Tas nav tas, ko Tas Kungs vēlas redzēt Sākumskolas bērnu vai jebkura cita cilvēka dzīvē, kurš no sirds dzied: „Es pūlos būt tāds kā Jēzus.”4

Aplūkojot šo jautājumu plašākā kontekstā, es gribētu mums visiem atgādināt, ka mēs dzīvojam kritušā pasaulē un pagaidām vēl esam krituši cilvēki. Mēs esam telestiālajā valstībā, un šo vārdu raksta ar t, nevis c. Prezidents Rasels M. Nelsons ir mācījis, ka šajā laicīgajā dzīvē pilnība ir jāuztver „gaidāmā” formā.5

Tā nu es uzskatu, ka ar šo sprediķi, izsakoties par šo jautājumu, Jēzus neplānoja vārdiski sadot mums par mūsu nepilnībām. Nē, es uzskatu, ka Viņš vēlējās pagodinoši izteikties par to, kas un kāds ir Dievs, Mūžīgais Tēvs, un par to, ko mēs ar Viņa palīdzību varam sasniegt mūžībā. Lai kā arī būtu, es esmu pateicīgs par apziņu, ka, par spīti manām nepilnībām, vismaz Dievs ir pilnīgs un ka vismaz Viņš, piemēram, ir spējīgs mīlēt Savus ienaidniekus, jo tā „miesīgā cilvēka”6 dēļ, kas mājo mūsos, mēs visi dažkārt kļūstam par Viņa ienaidniekiem. Es esmu tik pateicīgs par to, ka vismaz Dievs ir spējīgs svētīt tos, kuri Viņu nelietīgi izmanto, jo dažkārt mēs visi, negribot un nemaz nedomājot par to, Viņu nelietīgi izmantojam. Es esmu pateicīgs, ka Dievs ir žēlastīgs miera nesējs, jo man ir nepieciešama žēlastība un pasaulei ir vajadzīgs miers. Protams, ka visu, ko mēs sakām, runājot par Tēva tikumiem, mēs sakām arī par Viņa Vienpiedzimušo Dēlu, kurš dzīvoja un nomira, iemantojot tādu pašu pilnību.

Es steigšu sacīt, ka pievēršanās Tēva un Dēla sasniegumiem, nevis personīgām neveiksmēm ne mazākā mērā neattaisno neuzvedīgu dzīvesveidu vai standartu pazemināšanu. Nē, evaņģēlijs jau kopš paša sākumu ir ticis dots, lai pilnveidotu svētos, „līdz kamēr mēs … sasniegsim … Kristus diženuma pilnības mēru”.7 Es vienkārši vedinu jūs padomāt, ka vismaz viens no konkrētas rakstvietas vai pavēles mērķiem varētu būt atgādinājums par to, cik varens patiesībā ir šis „Kristus diženuma pilnības mērs”8, lai iedvesmotu mūs vēl vairāk mīlēt un apbrīnot Viņu, kā arī vēl vairāk vēlēties kļūt tādiem kā Viņš.

„Jā, nāciet pie Kristus un topiet pilnveidoti Viņā … ,” lūdzas Moronijs. „[Mīliet] Dievu ar visu savu spēku, prātu un sirdi, tad … ar Viņa labvēlību jūs [varēsiet] būt pilnīgi Kristū.”9 Tā ir mūsu vienīgā cerība uz īstenu pilnveidi, kas tiek saņemta kā Debesu dāvana, jo mēs nekādi nevaram to „nopelnīt”. Tādējādi Kristus labvēlība paver mums ceļu ne vien uz glābšanu no ciešanām, grēka un nāves, bet arī uz glābšanos no mūsu pašu uzstājīgās paškritikas.

Ļaujiet man izmantot kādu no Glābēja līdzībām, lai paskaidrotu to no cita skatpunkta. Kāds kalps bija parādā savam ķēniņam aptuveni 10 000 talentu. Dzirdot, kā šis kalps lūdzas, lai pret viņu tiktu izrādīta pacietība un žēlastība, „kungam palika kalpa žēl, un viņš… parādu … atlaida”. Taču pēcāk šis kalps nepiedeva savam darba biedram, kurš tam bija parādā tikai 100 denāriju. To izdzirdot, kungs žēli vaicāja kalpam, kam bija piedevis: „Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies?”10

Pētniekiem ir atšķirīgi viedokļi par šeit minētās naudas vērtību, un piedodiet, ja es atsaukšos uz ASV valūtu, taču, lai vienkāršotu aprēķinus, pieņemsim: ja mazākais, neatlaistais 100 denāriju parāds mūslaiku valūtā būtu, piemēram, 100 dolāru, tad 10 000 talentu, kas tik viegli tika atlaisti, varētu sasniegt teju vienu miljardu dolāru vai pat vairāk!

Domājot par personīgu parādu, tā ir astronomiska, pilnīgi neaptverama summa. (Neviens nevarētu iepirkties par tik lielu summu!) Taču, lai kalpotu šīs līdzības mērķim, tai ir jābūt neaptveramai; tai ir jāstāv pāri mūsu saprašanai, nemaz neminot mūsu iespēju to atmaksāt. Tā tas ir tādēļ, ka šis nav vienkārši Jaunās Derības stāsts par diviem kalpiem, kuri strīdas. Tas ir stāsts par mums — kritušo cilvēces ģimeni, jo mēs visi esam laicīgie parādnieki, pārkāpēji un ieslodzītie. Ikviens no mums ir parādnieks, un mums visiem ir ticis piespriests ieslodzījums. Un tajā mēs visi arī būtu palikuši, ja vien neiemantotu mūsu Ķēniņa labvēlību, kurš mūs atbrīvo tādēļ, ka mīl mūs un ir iežēlojies par mums.11

Jēzus šeit izmanto neizmērojamu summu, jo Viņa īstenotā Izpirkšana ir neizmērojama dāvana, par kuru samaksāta neaptverama cena. Man šķiet, ka tieši šādā nolūkā, vismaz daļēji, Jēzus deva mums šo pavēli par pilnības iegūšanu. Var gadīties, ka mēs vēl nespējam parādīt 10 000 talentu pilnību, kuru sasniedzis Tēvs un Dēls, bet Viņi neprasa par daudz, lūdzot, lai mēs būtu nedaudz dievišķāki mazās lietās, lai mēs runātu un rīkotos, mīlētu un piedotu vismaz 100 denāriju pilnības līmenī, kas pavisam noteikti ir mūsu spēkos.

Mani brāļi un māsas, atskaitot Jēzu, šajā laicīgajā ceļojumā, kuru mēs veicam, nav bijis neviena nevainojama izpildījuma, tādēļ, būdami laicīgajā dzīvē, turpināsim tiekties pēc pastāvīgas pilnveides, izvairoties no apsēstības ar to, ko uzvedības pētnieki dēvē par „toksisku perfekcionismu”!12 Mums vajadzētu vairīties no šādām pārmērīgām gaidām gan attiecībā uz sevi, gan citiem, un es gribētu piebilst — arī tiem, kuri ir aicināti kalpot Baznīcā, kas pēdējo dienu svēto gadījumā nozīmē ikvienu, jo mēs visi esam aicināti kalpot kādā no amatiem.

Šajā sakarā es minēšu kādu Ļeva Tolstoja stāstu par priesteri, kuru kāds no viņa draudzes locekļiem kritizēja par to, ka tas nedzīvojot tik apņēmīgi, kā vajadzētu, līdz ar to secinādams, ka arī tie principi, ko māca šis nepilnīgais priesteris, ir kļūdaini.

Atbildot uz šo kritiku, priesteris teica: „Palūkojies uz manu pašreizējo dzīvi un salīdzini to ar manu līdzšinējo dzīvi. Tu redzēsi, ka es cenšos dzīvot saskaņā ar to patiesību, ko sludinu.” Neesot spējīgs dzīvot pēc tiem augstajiem ideāliem, par kuriem māca, priesteris atzīst, ka ir cietis neveiksmi. Taču viņš izsaucas:

„Uzbrūc man, [ja vēlies], jo es pats tā daru, bet [neuzbrūc] … tam ceļam, kuram es sekoju. … Ja es zinu ceļu uz mājām, [bet] mēroju to kā piedzēries, vai tas nozīmē, ka šis ceļš nav uzskatāms par pareizu tikai tāpēc, ka es streipuļoju no vienas ceļmalas uz otru? …

Nevajag līksmi saukt: „Jūs tikai paskatieties uz viņu! … Skat, kā viņš ierāpo muklājā!” Nē, netīksminies, bet … palīdzi [ikvienam, kurš cenšas mērot ceļu atpakaļ pie Dieva].”13

Brāļi un māsas, ikviens no mums nereti tiecas dzīvot daudz kristīgāk, nekā tas izdodas. Ja mēs to godīgi atzīstam un cenšamies pilnveidoties, mēs neesam liekuļi — mēs esam cilvēki. Kaut mēs neļautu mūsu pašu laicīgajām muļķībām un neizbēgamajām neveiksmēm, kas piemeklē pat pašus labākos vīriešus un sievietes starp mums, pamudināt mūs būt ciniskiem attiecībā uz evaņģēlija patiesajiem principiem, Baznīcas patiesumu, mūsu cerību uz nākotni vai iespēju kļūt patiesi dievišķiem. Ja vien mēs būsim neatlaidīgi, tad, kaut kad mūžībā, mūsu dzidrināšana tiks pabeigta visā pilnībā, kas arī ir Jaunajā Derībā minētās pilnības nozīme.14

Es liecinu par to grandiozo sūtību, kuru mums ļāvusi īstenot Tā Kunga, Jēzus Kristus, īstenotā Izpirkšana, kurš Pats turpināja saņemt labvēlību pēc labvēlības15, līdz Savā nemirstībā16 iemantoja celestiālās godības pilnību.17 Es liecinu, ka šajā stundā un ik brīdi Viņš ar Savām naglu caurdurtajām rokām dāvā mums tādu pašu labvēlību, turpinot sniegt palīdzību un iedrošināt, neatteikdamies no mums, kamēr vien mēs nebūsim droši nokļuvuši mājās, mūsu Debesu Vecāku apskāvienos. Pēc šī pilnīgā brīža es turpinu tiekties, lai cik tas arī būtu neveikli. Par šo pilnīgo dāvanu es turpinu izteikt pateicību, lai cik tas arī būtu nepilnīgi. Es to daru pašas Pilnības Vārdā — Tā Vārdā, kurš nekad nav bijis neveikls vai nepilnīgs, kurš mīl mūs visus un kurš ir pats Tas Kungs, Jēzus Kristus, āmen.

Atsauces

  1. Skat. Mateja 5:1–47.

  2. Mateja 5:48.

  3. Skat. Darla Isackson, „Satan’s Counterfeit Gospel of Perfectionism”, Meridian Magazine, 2016. g. 1. jūn., ldsmag.com.

  4. „I’m Trying to Be Like Jesus”, Children’s Songbook, 78–79.

  5. Skat. Russell M. Nelson, „Perfection Pending”, Ensign, 1995. g. nov., 86.–88. lpp.

  6. Mosijas 3:19.

  7. Efeziešiem 4:12–13.

  8. Efeziešiem 4:13.

  9. Moronija 10:32; uzsvērums pievienots.

  10. Skat. Mateja 18:24–33.

  11. Skat. Mācības un Derību 121:4.

  12. Skat. Joanna Benson and Lara Jackson, „Nobody’s Perfect: A Look at Toxic Perfectionism and Depression”, Millennial Star, 2013. g. 21. marts, millennialstar.org.

  13. „The New Way”, Leo Tolstoy: Spiritual Writings, sast. Charles E. Moore (2006. g.), 81.–82. lpp.

  14. Lai gūtu apgaismojošu ieskatu Jaunajā Derībā izmantotā grieķu vārda pilnīgs („teleios”) skaidrojumā, skat. prezidenta Rasela M. Nelsona uzstāšanos 1995. gada oktobra vispārējā konferencē „Perfection Pending” (Ensign, 1995. g. nov., 86.–87. lpp.).

  15. Skat. Mācības un Derību 93:13.

  16. Skat. Lūkas 13:32.

  17. Skat. Mācības un Derību 93:13.