2010.–2019. gads
Mīliet cits citu, kā Viņš mūs ir mīlējis
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Mīliet cits citu, kā Viņš mūs ir mīlējis

Kalpojot un piedodot citiem ar patiesu mīlestību, mēs varam tikt dziedināti un saņemt spēku, lai pārvarētu savus izaicinājumus.

Pēdējo vakariņu laikā Glābējs deva jaunu bausli Saviem mācekļiem, sakot:

„Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.

No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.”1

Glābēja mācekļiem tika dots jauns bauslis — izdarīt kaut ko vairāk, izdarīt kaut ko dižāku un dievišķāku. Šis jaunais bauslis un uzaicinājums ir rezumēts noslēdzošajā frāzē „kā Es jūs esmu mīlējis”.

Mīlestība ir rīcība; mīlestība ir kalpošana

„Mīlestība ir dziļas ziedošanās, rūpju un pieķeršanās jūtas. Vislielākās Dieva mīlestības piemērs pret Saviem bērniem ir atrodams bezgalīgajā, Jēzus Kristus veiktajā Izpirkšanā.”2 Jānis rakstīja: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”3 „Mīlestība pret Dievu un līdzcilvēkiem ir Jēzus Kristus mācekļu iezīme.”4

Pirms dažiem gadiem, kad mūsu vecākais mazdēls Hosē bija četrus gadus vecs, viņš spēlējās ar manu sievu. Kamēr viņi kopā smējās un izklaidējās, mūsu mazdēls pajautāja viņai: „Vecomamm, vai tu mani mīli?”

Viņa atbildēja viņam: „Jā, Hosē, es tiešām tevi mīlu.”

Tad viņš uzdeva viņai vēl vienu jautājumu: „Kā tu zini, ka tu mani mīli?”

Viņa paskaidroja viņam savas sajūtas un arī pastāstīja viņam visu, ko bija darījusi viņa labā un bija gatava darīt.

Vēlāk mana sieva uzdeva Hosē tos pašus jautājumus, tajā skaitā šo pētījošo vaicājumu: „Kā tu zini, ka tu mani mīli?”

Nevainīgi, taču patiesi viņš atbildēja: „Es tevi mīlu tāpēc, ka to jūtu savā sirdī.” Hosē mīlošā izturēšanās pret savu vecomammu todien un vienmēr parāda, ka mīlestība ir rīcības un dziļu jūtu apkopojums.

Ķēniņš Benjamīns mācīja: „Lūk, es saku jums to visu, lai jūs varētu mācīties gudrību; lai jūs varētu mācīties, ka tad, kad jūs kalpojat saviem tuvākajiem, jūs patiesībā kalpojat savam Dievam.”5

Mūsdienu pasaulē, kur ir tik daudz ciešanu dažādu dzīves apstākļu dēļ, nosūtīt īsziņu ar smieklīgu emocijzīmi vai publicēt jauku attēlu ar vārdiem „es tevi mīlu” ir labi un vērtīgi. Taču daudziem no mums vajadzētu uz laiku atstāt savas mobilās ierīces un ar savām rokām un kājām palīdzēt tiem, kas nonākuši lielās grūtībās. Mīlestība bez kalpošanas ir kā ticība bez darbiem; tā patiesi ir nedzīva.

Mīlestība ir piedošana

Tīrā Kristus mīlestība, kas ir žēlsirdība,6 ne tikai iedvesmo mūs rīkoties un kalpot, bet arī spēt piedot, lai arī kāda būtu situācija. Es vēlos dalīties ar jums kādā pieredzē, kas ir ietekmējusi un izmainījusi manu dzīvi. Teds un Šārona, Kūpera vecāki, kuri šodien ir šeit, ir devuši man atļauju dalīties tajā, kas notika ar viņu ģimeni vairāk nekā pirms deviņiem gadiem. Es pastāstīšu šo pieredzi no Teda, Kūpera tēva, skatupunkta.

2008. gada 21. augusts bija pirmā skolas diena, un Kūpera trīs vecākie brāļi, Ivans, Gerets un Logans, bija autobusa pieturā un gaidīja autobusus. Kūpers, kuram bija četri gadi, brauca ar savu divriteni; mana sieva Šārona gāja kājām.

Mana sieva bija otrā ielas pusē un pamāja Kūperam ar roku, aicinot viņu šķērsot ielu. Tajā pašā brīdī kāda automašīna ļoti lēni veica kreiso pagriezienu un pārbrauca pāri Kūperam.

Man piezvanīja kaimiņš un pateica, ka Kūperu notriekusi automašīna. Es ātri aizbraucu uz autobusa pieturu, lai viņu redzētu. Kūpers gulēja uz zāles, pūlēdamies elpot, taču viņam nebija redzamu ievainojumu.

Es nometos ceļos pie Kūpera un centos viņu uzmundrināt apmēram ar šādiem vārdiem: „Viss būs labi. Turies.” Tajā brīdī pienāca mans augsto priesteru grupas vadītājs Neitans ar savu sievu. Viņa ierosināja, lai mēs dotu Kūperam priesterības svētību. Mēs uzlikām rokas uz Kūpera galvas. Es neatceros, ko es pateicu svētībā, taču skaidri atceros, ka mums apkārt bija citi cilvēki, un tajā brīdī es sapratu, ka Kūpers nomirs.

Kūperu ar helikopteru aizveda uz slimnīcu, taču viņš vēlāk nomira. Es sajutu, ka Debesu Tēvs saka man, ka mana laicīgās dzīves pārvaldība pār viņu bija beigusies un ka Kūpers tagad bija Viņa rokās.

Mēs varējām pavadīt neilgu laiku ar Kūperu slimnīcā. Slimnīcas darbinieki sagatavoja viņu, lai mēs varētu paturēt viņu un atvadīties, un atļāva mums pavadīt ar viņu tik daudz laika, turot viņu rokās, cik mēs vēlējāmies.

Mājupceļā mana bēdu sagrautā sieva un es saskatījāmies un sākām runāt par zēnu, kurš vadīja to automašīnu. Mēs viņu nepazinām, lai arī viņš dzīvoja blakus ielā un bija mūsu bīskapijas robežās.

Nākamā diena mums bija ļoti grūta, jo mūs visus bija pārņēmušas bēdas. Es nometos ceļos un izteicu Dievam vispatiesāko lūgšanu, kādu jebkad biju izteicis. Es lūdzu Debesu Tēvu sava Glābēja Vārdā — paņemt prom manas nepārvaramās bēdas. Viņš tā arī izdarīja.

Vēlāk, tajā dienā, viens no padomniekiem mūsu staba prezidijā sarunāja mums tikšanos ar šo jauno vīrieti — automašīnas vadītāju — un viņa vecākiem šī padomnieka mājās. Šārona un es gaidījām ierodamies zēnu un viņa vecākus. Kad atvērās durvis, mēs pirmo reizi satikām viņus. Mans bīskaps pačukstēja man ausī: „Ej pie viņa.” Šārona un es kopīgi apskāvām viņu. Mēs kopā raudājām šķietami ilgu laiku. Mēs pateicām viņam, ka zinām, ka notikušais patiesi bija nelaimes gadījums.

Šāronai un man likās brīnumaini, ka mēs abi tā jutāmies un joprojām tā jūtamies. Pateicoties Dieva labvēlībai, mēs spējām izvēlēties augsto ceļu, acīmredzamo ceļu, vienīgo ceļu un mīlēt šo labo jauno vīrieti.

Gadiem ejot, mēs esam ļoti satuvinājušies ar viņu un viņa ģimeni. Viņš ir dalījies ar mums savos vissvarīgākajos dzīves brīžos. Mēs pat devāmies ar viņu uz templi, kad viņš gatavojās savai misijai.7

Brāļi un māsas, Teds bez šaubām zina, ka mūsu Debesu Tēvs mūs mīl. Viņš zina, ka spēt piedot un tādējādi atbrīvoties no sloga ir tikpat patīkami, kā saņemt piedošanu. Šī jaukā spēja ir gūstama, sekojot mūsu visdižākā Parauga priekšzīmei. Mormona Grāmatā Alma par Glābēju paziņoja: „Un Viņš ies, izciešot visādas sāpes un ciešanas, un kārdinājumus; un tas būs tāpēc, lai vārds varētu tikt piepildīts, kas saka: Viņš uzņemsies Savas tautas sāpes un slimības.”8

Brāļi un māsas, kāds brīnišķīgs stāsts par patiesu mīlestību un piedošanu. Arī mēs varam sajust prieku un laimi, kalpojot un piedodot citiem. Georgijs, vēl viens mūsu mazdēls, bieži jautā: „Kāda ģimene mēs esam?” Un viņš pats atbild: „Mēs esam laimīga ģimene!”

Prezidents Tomass S. Monsons mums ir devis padomu, sakot: „Izpētīsim savu dzīvi un apņemsimies sekot Glābēja piemēram, esot laipni, mīloši un žēlsirdīgi.”9

Es zinu, ka mūsu Debesu Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, mīl mūs un vēlas mums palīdzēt rīkoties, kad mēs mīlam cits citu, kā Viņi ir mūs mīlējuši. Un es zinu: kalpojot un piedodot citiem ar patiesu mīlestību, mēs varam tikt dziedināti un saņemt spēku, lai pārvarētu savus izaicinājumus. Un šo es paziņoju Jēzus Kristus Vārdā, āmen.