2010.–2019. gads
Vajadzības mūsu acu priekšā
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Vajadzības mūsu acu priekšā

Dažas no lielākajām vajadzībām mēs varam apmierināt mūsu pašu ģimenēs, draugu lokā, savās bīskapijās un vietējā sabiedrībā.

Pēdējā laikā mēs esam bijuši liecinieki dabas katastrofām Meksikā, ASV, Āzijā, Karību jūras salās un Āfrikā. Šie notikumi ir atraisījuši labāko tūkstošos cilvēku, kas ir steigušies palīdzēt briesmās nonākušajiem un tiem, kas piedzīvojuši zaudējumu. Ar dziļu saviļņojumu esmu vērojusi jaunas sievietes Teksasā un Floridā, kuras kopā ar daudziem citiem ir uzvilkušas dzeltenos „Izpalīdzīgo roku” krekliņus un pēc nesenajām viesuļvētrām palīdz attīrīt mājas no gruvešiem. Ja nebūtu lielā attāluma, daudzi tūkstoši citu cilvēku labprāt arī dotos uz palīdzības centriem. Tā vietā jūs esat ziedojuši dāsnus ziedojumus, lai atvieglotu ciešanas. Jūsu dāsnums un līdzjūtība ir iedvesmojoša un Kristum piemītoša.

Helping Hands

Šodien es gribu pieminēt kādu kalpošanas aspektu, kas, manuprāt, ir būtisks mums visiem, neatkarīgi no tā, kur mēs atrodamies. Visiem tiem, kas vērojuši ziņas par nesenajiem notikumiem un ir jutušies bezspēcīgi, nezinot, ko darīt, atbilde patiesībā varētu būt tieši acu priekšā.

Glābējs mācīja: „Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību Manis dēļ zaudēs, tas to izglābs.”1 Prezidents Tomass S. Monsons par šo pantu teica: „Es ticu, ka Glābējs mums saka: ja mēs nezaudējam sevi kalpošanā citiem, mūsu dzīvei ir maz jēgas. Tie, kas dzīvo tikai sev, galu galā izžūst un, tēlaini sakot, zaudē savu dzīvību, kamēr tie, kas zaudē sevi kalpošanā citiem, aug un plaukst — un tā rezultātā izglābj savu dzīvību.”2

Mēs dzīvojam kultūrā, kurā arvien lielāka un lielāka uzmanība tiek pievērsta mazajam, smalkajam ekrānam mūsu rokās, nevis apkārt esošajiem cilvēkiem. Mēs esam aizstājuši patiesu ieskatīšanos otra cilvēka acīs un smaidu vai vēl retāk — sarunu aci pret aci — ar īsziņām un sarakstīšanos. Bieži mūs vairāk satrauc, cik daudz mums ir „sekotāju” un atzīmes „patīk”, nevis palīdzēšana draugam un mīlestības, raižu un patiesas intereses izrādīšana. Modernās tehnoloģijas ir apbrīnojamas, tās palīdz izplatīt vēstījumu par Jēzus Kristus evaņģēliju un ļauj nezaudēt saikni ar ģimenes locekļiem un draugiem, tomēr, ja mēs neesam piesardzīgi savu personīgo ierīču lietošanā, arī mēs varam sākt noslēgties un aizmirst, ka dzīve saskaņā ar evaņģēliju balstās uz kalpošanu.

Man ir liela mīlestība un uzticība visiem tiem, kas šobrīd ir pusaudžu vai jauno pieaugušo gados. Es esmu redzējusi un sajutusi jūsu vēlmi kalpot un izmainīt šo pasauli. Es ticu, ka lielākā daļa Baznīcas locekļu kalpošanu uzskata par savu derību un māceklības būtību. Bet es arī uzskatu, ka dažkārt ir viegli palaist garām lielas iespējas kalpot citiem, jo mūsu uzmanība ir novērsta, vai arī mēs meklējam ambiciozus veidus, kā mainīt šo pasauli, un neredzam, ka dažas no lielākajām vajadzībām mēs varam apmierināt mūsu pašu ģimenēs, draugu lokā, savās bīskapijās un vietējā sabiedrībā. Mūs aizkustina to cilvēku, kas dzīvo otrā pasaules malā, ciešanas un lielās vajadzības, bet varam nepamanīt, ka cilvēks, kuram nepieciešama mūsu draudzība, sēž mums līdzās klases telpā.

Māsa Linda K. Bērtone dalījās stāstā par kādu Palīdzības biedrības prezidenti, kura kopā ar citiem vāca segas cilvēkiem, kuriem tās bija nepieciešamas 1990–tajos gados. „Viņa kopā ar savu meitu vadīja segām piekrauto kravas auto no Londonas uz Kosovu. Ceļā uz mājām viņa saņēma nepārprotamu garīgu iedvesmu, kas iespiedās viņas sirds dziļumos. Šī iedvesma bija šāda: „Tu esi paveikusi ļoti labu darbu. Tagad dodies mājās, pārej pāri ielai un kalpo saviem kaimiņiem!””3

Kādu gan labumu dod pasaules glābšana, ja mēs izturamies nevērīgi pret mūsu tuvāko un mīļāko cilvēku vajadzībām? Kāda gan vērtība ir pasaules labošanai, ja cilvēki mums apkārt krīt un mēs to neievērojam? Iespējams, Debesu Tēvs ir nolicis mums vistuvāk tos, kam mēs esam nepieciešami, zinot, ka mēs vislabāk varēsim apmierināt viņu vajadzības.

Sisters

Ikviens var atrast, kā kalpot Kristum līdzīgā veidā. Mana padomniece, māsa Kerola F. Makonkija, nesen man pastāstīja par savu 10 gadus veco mazmeitu Sāru, kura, saprazdama, ka viņas māte ir slima, pati nolēma viņai palīdzēt. Viņa pamodināja savu mazo māsu, palīdzēja viņai apģērbties, iztīrīja viņai zobus, saķemmēja matus un pasniedza brokastis, lai viņas māte varētu atpūsties. Viņa bez lieka trokšņa un prasīšanas veica šo vienkāršo kalpošanu, jo viņa redzēja vajadzību un vēlējās palīdzēt. Sāra ne tikai svētīja savu māti, bet, es esmu pārliecināta, viņa juta arī prieku, zinot, ka viņa ir atvieglojusi sev mīļa cilvēka nastu un stiprinājusi arī attiecības ar savu māsu. Prezidents Džeimss E. Fausts ir teicis: „Kalpot citiem var sākt gandrīz jebkurā vecumā. … Tai nav jābūt vērienīgai, un tā ir viscēlākā ģimenes lokā.”4

Sisters

Vai jūs, bērni, apzināties, cik daudz jūsu vecākiem un ģimenes locekļiem nozīmē tas, ka jūs meklējat iespējas kalpot mājās? Tiem, kas tagad ir pusaudžu gados, par vienu no galvenajām prioritātēm, meklējot iespējas mainīt pasauli, ir jānosaka kalpošana savai ģimenei un savas ģimenes locekļu stiprināšana. Laipnības izrādīšana un rūpes par saviem brāļiem, māsām un vecākiem palīdzēs radīt vienotības gaisotni un aicinās mājās Garu. Pasaules mainīšana sākas ar jūsu pašu ģimenes stiprināšanu.

Vēl jūsu kalpošana var tikt vērsta uz mūsu bīskapijas ģimenēm. Šad un tad mūsu bērni uzdod jautājumu: „Kāpēc man ir jāiet uz baznīcas jauniešu pasākumiem? Es no tā neko neiegūstu.”

Ja būtu labs brīdis audzināšanai, es atbildētu: „Kas tev liek domāt, ka tu ej uz jauniešu pasākumiem, lai tu kaut ko iegūtu?”

Mani jaunie draugi, es varu garantēt, ka ikvienā Baznīcas sanāksmē, kuru jūs apmeklējat, ir kāds, kurš ir vientuļš, kuram jāiztur izaicinājumi un ir nepieciešams draugs, vai kurš uzskata, ka neiederas. Katrā Baznīcas sanāksmē vai pasākumā jūs varat sniegt būtisku ieguldījumu, un Tas Kungs vēlas, lai jūs paskatītos uz saviem vienaudžiem un tad kalpotu tāpat, kā to darītu Viņš.

Elders D. Tods Kristofersons ir mācījis: „Tā Kunga Baznīcas galvenais nolūks ir radīt svēto kopienu, kurā viņi cits citu atbalstītu uz „šaurās jo šaurās takas, kas ved uz mūžīgo dzīvi””. Viņš turpina, sakot: „Šī ticība neattiecas vienīgi uz mani pašu — mēs visi esam aicināti kalpot. Mēs esam acis, rokas, galva, kājas un citas Kristus ķermeņa daļas.”5

Patiesi, mēs apmeklējam mūsu iknedēļas Baznīcas sanāksmes, lai piedalītos priekšrakstos, mācītos doktrīnas un taptu iedvesmoti, tomēr vēl viens būtisks iemesls apmeklējumam ir tas, ka, būdami bīskapijas ģimenes locekļi un Glābēja Jēzus Kristus mācekļi, mēs rūpējamies cits par citu, iedrošinām cits citu un atrodam iespēju kalpot un stiprināt cits citu. Mēs neesam tikai Baznīcas piedāvājuma saņēmēji un lietotāji, mums jābūt arī devējiem un piedāvātājiem. Jaunās sievietes un jaunie vīrieši, nākamreiz, kad būsiet jauniešu pasākumā, tā vietā, lai savā telefonā pārbaudītu, ko dara jūsu draugi, apstājieties, palūkojieties apkārt un pajautājiet sev: „Kam es šodien esmu vajadzīgs?” Jūs varat būt tas īstais cilvēks, kurš var pasniegt roku un ietekmēt sava vienaudža dzīvi, vai arī iedrošināt kādu draugu, kurš klusībā cīnās.

Lūdziet savu Debesu Tēvu, lai Viņš jums parādītu, kuram no apkārtējiem nepieciešama jūsu palīdzība, un iedvesmotu jūs, kā vislabāk viņiem kalpot. Atcerieties, ka Glābējs visbiežāk kalpoja vienlaikus vienam cilvēkam.

Family Life

Mūsu mazdēls Ītans ir 17 gadus vecs. Es biju dziļi aizkustināta, kad viņš šovasar man pastāstīja, ka, savas mātes piemēra iedvesmots, viņš katru dienu lūdz par iespēju kādam kalpot. Pavadot laiku kopā ar viņa ģimeni, es ievēroju, ka Ītans izturas pret savu brāli un māsām ar pacietību, mīlestību un laipnību, palīdz saviem vecākiem un meklē iespējas palīdzēt citiem. Mani patīkami pārsteidza viņa uzmanība pret apkārtējiem un viņa vēlme kalpot viņiem. Viņš man ir piemērs. Ja mēs darīsim tāpat kā Ītans — aicināsim To Kungu mums palīdzēt atrast iespējas kalpot, — Gars ļaus atvērties mūsu acīm, lai saskatītu apkārtējo vajadzības, ieraudzītu to „īsto”, kuram mēs tajā dienā esam nepieciešami, un saprast, kā kalpot viņam vai viņai.

Young Man

Papildus kalpošanai savai ģimenei un savas bīskapijas locekļiem, meklējiet iespējas kalpot savā apkārtnē un vietējā sabiedrībā. Lai gan laiku pa laikam mēs tiekam aicināti kalpot pēc lielām katastrofām, ikdienā mēs tiekam mudināti meklēt iespējas savā pašu apkārtnē un pacilāt, un palīdzēt tiem, kam tas ir nepieciešams. Nesen kāds reģiona prezidents, kurš kalpo valstī, kurā ir daudz laicīgo grūtību, man deva norādījumus, ka vislabākais veids, kā palīdzēt cilvēkiem otrā pasaules malā, ir maksāt dāsnus gavēņa ziedojumus, atbalstīt Baznīcas Humānās palīdzības fondu un meklēt veidus, kā kalpot savā pašu sabiedrībā, lai kur arī mēs nedzīvotu. Padomājiet, kā tiktu svētīta pasaule, ja ikviens ievērotu šo padomu!

Brāļi un māsas, un jo īpaši jaunieši, kad cenšaties kļūt līdzīgāki Glābējam Jēzum Kristum un dzīvot saskaņā ar savām derībām, jūs arī turpmāk tiksiet svētīti ar vēlmi atvieglot ciešanas un palīdzēt tiem, kam veicas mazāk. Atcerieties, ka dažas no lielākajām vajadzībām var būt tieši jūsu acu priekšā. Sāciet savu kalpošanu savās pašu mājās un savās ģimenēs. Tās ir attiecības, kas var būt mūžīgas. Pat tad — un, iespējams, jo īpaši tad —, ja situācija jūsu ģimenē nebūt nav ideāla, jūs varat atrast veidus, kā kalpot, iedvesmot un stiprināt. Sāciet tajā vietā, kurā esat, mīliet viņus tādus, kādi viņi ir, un sagatavojieties tādai ģimenei, kādu vēlaties nākotnē.

Lūdziet pēc palīdzības, lai ievērotu tos jūsu draudzes locekļus, kuriem nepieciešama mīlestība un iedrošinājums. Tā vietā, lai apmeklētu Baznīcu ar jautājumu: „Ko es iegūšu no šīs sanāksmes?”, pajautājiet: „Kuram es šodien esmu nepieciešams? Kādu ieguldījumu es varu dot?”

Svētot savas ģimenes un Baznīcas locekļus, meklējiet iespēju, kā svētīt vietējo sabiedrību. Neatkarīgi no tā, vai jums ir laiks apjomīgai kalpošanai, vai arī varat veltīt tikai dažas stundas mēnesī, jūsu pūliņi svētīs cilvēku dzīvi un svētīs arī jūs tā, kā jūs pat nevarat iedomāties.

Prezidents Spensers V. Kimbals mācīja: „Dievs mūs ievēro, un Viņš mūs uzmana. Taču mūsu vajadzības Viņš parasti apmierina ar kāda cita cilvēka palīdzību.”6 Mana lūgšana ir, lai mēs katrs varētu saskatīt, kāda tā ir privilēģija un svētība — piedalīties mūsu Debesu Tēva darba paveikšanā, apmierinot Viņa bērnu vajadzības, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.