2010.–2019. gads
Atraitnes sirds
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Atraitnes sirds

Darīsim to, kas nepieciešams, lai mums būtu atraitnes sirds, patiesi priecājoties par svētībām, kas pilnvērtīgi nodrošinās „vajadzību”.

Esmu bijis svētīts ar iespēju kalpot starp Klusā okeāna reģiona svētajiem lielāko daļu savas dzīves. Šo uzticīgo svēto ticība, mīlestība un apbrīnojamā ziedošanās piepilda mani ar iedvesmu, pateicību un prieku. Viņu stāsti līdzinās jūsu pašu stāstiem.

Esmu sapratis, ka šiem svētajiem ir daudz kopīga ar atraitni, kuru Glābējs vēroja, kamēr Viņš „nosēdās … un skatījās, kā ļaudis naudu meta šķirstā; un daudz bagātu iemeta daudz.

Un kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas. …

Un Viņš pieaicināja Savus mācekļus un tiem sacīja: „Patiesi Es jums saku: šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumus šķirstā ir metuši.

Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.”1

Kaut arī viņas divas artavas bija nabadzīgs devums, taču Glābēja acīs viņas dāvājumam bija visaugstākā vērtība, jo viņa atdeva visu. Tajā brīdī Glābējs pilnībā iepazina atraitni, jo viņas dāvinājums Viņam parādīja viņas sirdi. Viņas mīlestībai un ticībai bija tāds dziļums, ka viņa atdeva, zinot, ka viņas „vajadzības” tiks apmierinātas.

Tieši šo pašu sirds izpausmi esmu redzējis Klusā okeāna reģiona svētajos. Kādā mazā ciemā, uz vienas no šīm salām, kāds pavecāks vīrs un viņa sieva pieņēma misionāru aicinājumu — no sirds pajautāt Tam Kungam, vai mācības, kas tiem tika mācītas, ir patiesas. Šajā procesā viņi arī apdomāja sekas tām saistībām, kuras viņiem vajadzētu uzņemties, ja atbilde, ko viņi saņemtu, vedinātu viņus pievērsties atjaunotajam evaņģēlijam. Viņi gavēja un lūdza, lai uzzinātu par Baznīcas patiesumu un Mormona Grāmatas ticamību. Atbilde uz viņu lūgšanām nāca kā maigs, bet tai pat laikā skaļš apstiprinājums: „Jā! Tā ir patiesība!”

Saņēmuši šo liecību, viņi izvēlējās kristīties. Šī izvēle prasīja personīgu upuri. Viņu izvēles un kristīšanās cena bija augsta. Viņi pazaudēja darbu, viņi atvadījās no sava stāvokļa sabiedrībā, izira nozīmīgas draudzības saites, un ģimene pārstāja izrādīt savu atbalstu, mīlestību un cieņu. Tagad viņi katru svētdienu devās uz baznīcu, apmainoties neveikliem skatieniem ar draugiem un kaimiņiem, kuri devās pretējā virzienā.

Šajos grūtajos apstākļos šim labajam brālim tika jautāts, ko viņš domā par savu pieņemto lēmumu — pievienoties Baznīcai. Viņa vienkāršā un nešaubīgā atbilde bija: „Tā ir patiesība, vai ne? Mūsu izvēle bija skaidra.”

Šiem diviem jaunpievērstiem svētajiem patiesi bija atraitnes sirds. Viņi, līdzīgi atraitnei, „iemet[a] visu”, ko viņi varēja dot, apzināti atdodot no savām „vajadzībām”. Viņu slogi tika atviegloti viņu ticības pilnās sirds un noturīgās ticības dēļ šajos grūtajos laikos. Viņiem tika palīdzēts, un tiem apkārt bija atbalstoši un kalpojoši Baznīcas locekļi, un viņi tika personīgi stiprināti, kalpojot Baznīcas aicinājumos.

Pēc tam, kad viņi bija iemetuši „visu”, pienāca tā lielā diena, kad viņi tika saistīti templī kā mūžīgā ģimene. Līdzīgi tam, ko Viņš izdarīja jaunpievērstajiem Almas vadībā, „Tas Kungs stiprināja viņus, ka viņi viegli varēja nest savus slogus, un viņi visā priecīgi un ar pacietību pakļāvās Tā Kunga gribai”.2 Šā brīnišķīgā pāra piemērā mēs ieraugām atraitnes sirdi.

Ļaujiet man izstāstīt vēl kādu pieredzi, kur pilnā mērā izpaužas atraitnes sirds. Samoā mēs strādājam ar ciema padomēm, lai iegūtu atļauju misionāriem sludināt evaņģēliju. Pirms dažiem gadiem man bija saruna ar kāda ciema, kurā misionāru uzturēšanās un sludināšana bija aizliegta daudzu gadu garumā, vadoni. Mūsu saruna notika neilgi pēc tam, kad augstākais vadonis bija atvēris ciemu Baznīcai, atļaujot mūsu misionāriem mācīt tos, kam bija interese uzzināt par evaņģēliju un tā doktrīnām.

Pēc tik daudziem gadiem piedzīvojot šo brīnumaino notikumu pavērsienu, izjutu ziņkāri uzzināt, kas tāds bija atgadījies, kas lika augstākajam vadonim šādi rīkoties. Es par to pajautāju, un vadonis, ar kuru es sarunājos, man atbildēja: „Cilvēks var dzīvot tumsā kādu laiku, bet pienāks brīdis, kad viņš ilgosies iznākt gaismā”.

Augstākais vadonis, atverot ciemu, parādīja atraitnes sirdi — sirdi, kas atmaigst, kad tiek atklāti patiesības siltums un gaisma. Šis vadītājs vēlējās atteikties no gadiem ilgām tradīcijām, sastapties ar lielu pretestību un stāvēt nelokāmi, lai citi varētu tikt svētīti. Tas bija vadītājs, kura sirds koncentrējās uz savu ļaužu labklājību un laimi, nevis tradīciju ievērošanu, kultūru un personīgo varu. Viņš atteicās no šīm lietām par labu tam, par ko prezidents Tomass S. Monsons ir mācījis: „Ja mēs sekosim Glābēja piemēram, mums būs iespēja kļūt par gaismu citu cilvēku dzīvēs.”3

Visbeidzot, ļaujiet man dalīties ar jums vēl vienā pieredzē starp Klusā okeāna reģiona svētajiem, kas ir dziļi un garīgi iesakņojusies manā dvēselē. Pirms dažiem gadiem es biju jauns bīskapa padomnieks jaunā bīskapijā Amerikāņu Samoā. Mums bija 99 Baznīcas locekļi: sīkzemnieki, konservu fabrikas strādnieki, valdības ierēdņi un viņu ģimenes. Kad 1977. gadā Augstākais prezidijs paziņoja, ka Samoā tiks būvēts templis, mēs visi paudām prieku un pateicību. Tajā laikā došanās uz templi no Amerikāņu Samoas nozīmēja vai nu ceļošanu uz Havajām, vai Jaunzēlandi. Tas bija dārgs ceļojums, kas daudziem uzticīgiem Baznīcas locekļiem nebija paveicams.

Šajā laikā Baznīcas locekļi tika iedrošināti ziedot būvniecības fondam, lai palīdzētu tempļu celtniecībā. Mūsu bīskapība lūdza bīskapijas locekļus ar lūgšanu apdomāt, ko viņi varētu ziedot. Tika noteikts datums, kad ģimenēm sanākt kopā, lai dotu savus ziedojumus. Vēlāk, kad šie ziedojumi tika privāti atvērti, mūsu bīskapība izjuta pazemību un bija mūsu bīskapijas brīnišķīgo locekļu ticības un dāsnuma aizkustināta.

Zinot katru ģimeni un viņu apstākļus, es izjutu dziļu un paliekošu godbijību, cieņu un pazemību. Tās katrā ziņā bija mūsdienu atraitnes artavas, kas tika dotas no viņu „vajadzībām” labprātīgi un ar prieku par apsolīto svētību — Tā Kunga svētā tempļa būvniecību Samoā. Šīs ģimenes bija ziedojušas visu, ko varēja, Tam Kungam, ar ticību, ka viņi netiks atstāti ar nenodrošinātām vajadzībām. Viņu dāvājums parādīja viņu atraitņu sirdis. Visi, kas deva, darīja to labprātīgi un ar prieku, tādēļ, ka atraitnes sirds viņos spēja ar ticības aci ieraudzīt sagatavotās, varenās svētības viņu ģimenēm un visiem Samoas un Amerikāņu Samoas ļaudīm daudzas paaudzes uz priekšu. Es zinu, ka viņu ziedotie dāvājumi — viņu atraitnes artavas — ir Tā Kunga pamanītas un pieņemtas.

Atraitnes, kas atdeva savas divas artavas, sirds ir tāda sirds, kas atdos visu ziedojoties; izturot grūtības, vajāšanu un noraidījumu un panesot visādus apgrūtinājumus. Atraitnes sirds ir tāda sirds, kas uztver, sajūt un pazīst patiesības gaismu un kas atdos jebko, lai ieskautu sevī šo patiesību. Tā arī palīdz citiem ieraudzīt to pašu gaismu un nākt pie tādas pašas mūžīgas laimes un prieka. Visbeidzot, atraitnes sirdi nosaka vēlēšanās atdot visu, lai celtu Dieva valstību uz Zemes.

Apvienosimies, svētie, visā pasaulē, lai darītu to, kas nepieciešams, lai mums būtu atraitnes sirds, patiesi priecājoties par svētībām, kas pilnvērtīgi nodrošinās „vajadzību”. Mana lūgšana par katru no mums ir lūgums, lai mums būtu tāda sirds, kas panestu apgrūtinājumus, veiktu nepieciešamos upurus, un sirds, kas vēlas darīt un dot. Es apsolu, ka Tas Kungs neatstās jūs ar nepiepildītām vajadzībām. Atraitnes sirds ir piepildīta ar pateicību par to, ka Glābējs bija „vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās”4, lai mums nebūtu jādzer no „rūgtā biķera”.5 Par spīti mūsu vājībām un neveiksmēm un pateicoties tām, Viņš turpina sniegt mums pretim Savas rokas, kas bija caurdurtas mūsu dēļ. Viņš mūs apgaros, ja mūsos ir vēlme ieiet Viņa evaņģēlija gaismā, apskaut Viņu un ļaut Viņam nodrošināt mūsu „vajadzību”.

Es sniedzu savu liecību par to lielo mīlestību, kurā mēs kā mācekļi un Tā Kunga, Jēzus Kristus, sekotāji varam dalīties. Es mīlu un atbalstu prezidentu Tomasu S. Monsonu kā Dieva pravieti uz Zemes. Mormona Grāmata ir vēl viena liecība pasaulei par Jēzu Kristu, un es aicinu visus lasīt to un atklāt, kāds ir tās vēstījums jums. Visi, kas pieņem Tā Kunga aicinājumu nākt pie Viņa, atradīs mieru, mīlestību un gaismu. Jēzus Kristus ir mūsu diženais Paraugs un Pestītājs. Tikai caur Jēzu Kristu un Viņa bezgalīgās Izpirkšanas brīnumu mēs varam iegūt mūžīgo dzīvi. Par šo es liecinu Viņa svētajā Vārdā, patiesi Jēzus Kristus Vārdā, āmen.