1 Uzklausiet Mani jūs, kas tiecaties pēc taisnības. Uzlūkojiet to ^aklinti, no kuras jūs esat cirsti, un to alas dzīli, no kuras jūs esat izrakti.

2 Uzlūkojiet Ābrahāmu, savu ^atēvu, un ^bSāru—viņu, kas ir dzemdējusi jūs; jo Es aicināju viņu vienu un svētīju viņu.

3 Jo Tas Kungs mierinās ^aCiānu, Viņš mierinās visas viņas izpostītās vietas, un Viņš padarīs viņas ^btuksnešus par Ēdeni un viņas tuksnešainos apvidus par Tā Kunga dārzu. Tur radīsies prieks un līksmība, pateicība un slavas dziesmas.

4 Uzklausiet Mani, jūs, Mani ļaudis; un pievērs savu ausi, ak, Mana tauta; jo ^alikums nāks no Manis, un Es Savu taisnību padarīšu par ^bgaismu tautām.

5 Mana taisnība ir tuvu; Mana ^aglābšana tuvojas, un Mana roka tiesās tautas. ^bSalas gaidīs uz Mani, un uz Manu roku viņi paļausies.

6 Paceliet savas acis uz debesīm un paraugieties uz zemi apakšā; jo ^adebesis ^bizkūpēs kā dūmi, un zeme ^ckļūs veca kā drānas; un tie, kas tur dzīvos, mirs līdzīgā veidā. Bet Mana glābšana būs mūžīgi, un Mana taisnība nezudīs.

7 Uzklausiet Mani, jūs, kas zināt taisnību, ļaudis, kam sirdīs Es esmu ierakstījis Savu likumu, ^anebīstieties no cilvēku zaimiem un neizbīstieties no viņu nievām.

8 Jo kodes viņus ēdīs kā drānas, un tārpi viņus ēdīs kā vilnu. Bet Mana taisnība būs mūžīgi un Mana glābšana no paaudzes paaudzē.

9 Mosties, mosties! Apjozies ar ^aspēku, ak, Tā Kunga roka; celies kā senās dienās! Vai Tu neesi Tas, kas sacirta Rahabu un nodūra pūķi?

10 Vai Tu neesi Tas, kas nosusināja jūru, lielo dzelmju ūdeņus, lai padarītu jūras dzelmes par ^aceļu, lai atpirktie varētu pa to iziet?

11 Tāpēc Tā Kunga ^aatpestītie atgriezīsies un ^bdziedot nāks uz Ciānu; un mūžīgs prieks un svētums būs pār viņu galvām; un viņi iemantos līksmi un prieku, bēdas un ^csēras atstāsies no viņiem.

12 ^aEs esmu Tas, jā, Es esmu Tas, kas mierina jūs. Lūk, kas tu esi, ka tu ^bbaidies no cilvēka, kas mirs, un no cilvēka dēla, kas būs kā ^czāle?

13 Un ^aaizmirsti To Kungu, savu Radītāju, kas ir izpletis debesis un licis pamatus zemei, un pastāvīgi katru dienu esi baidījies no apspiedēja niknuma, kad tas taisījās tevi nomaitāt? Un kur ir tas apspiedēja niknums?

14 Gūsteknis trimdā steidzas, lai viņš tiktu atbrīvots un lai viņš nenomirtu bedrē, un lai viņam netrūktu maizes.

15 Bet Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas ^asaviļņo jūru, ka tās viļņi krāc; Pulku Kungs ir Mans vārds.

16 Un Es ieliku Savus vārdus tavā mutē un pasargāju tevi Savas rokas ēnā, lai Es varētu iestādīt debesis un ielikt pamatus zemei, un sacīt Ciānai: Lūk, tu esi Mana ^atauta.

17 Mosties, mosties, celies, ak, Jeruzāleme, kas esi dzērusi no Tā Kunga rokas Viņa ^adusmības ^bkausu—tu esi izdzērusi mieles no šausmu kausa līdz pašam dibenam,—

18 un neviens no visiem dēliem, ko viņa bija dzemdējusi, nevadīja viņu, nedz arī paņēma viņu aiz rokas, no visiem viņas dēliem, kurus viņa bija izaudzinājusi.

19 Šie divi ^adēli ir atnākuši pie tevis, kas tevi pažēlos—tavu izpostīšanu un sagraušanu, un badu, un zobenu,—un ar kuru lai Es tevi mierinu?

20 Tavi dēli ir noģībuši, izņemot šos divus; viņi guļ uz visiem ielu stūriem; kā briedis tīklā, viņi ir pilni ar Tā Kunga dusmām, ar Dieva sodu.

21 Tādēļ uzklausi šos vārdus, tu nomocītā un ^aapreibusī, bet ne no vīna:

22 Tā saka tavs Kungs, Tas Kungs un tavs Dievs, kas ^aaizstāv Savas tautas lietu; redzi, Es izņēmu no tavām rokām šausmu kausu, Sava dusmības kausa mieles; tev vairs nebūs no tā jādzer.

23 Bet ^aEs to likšu tavu apspiedēju rokā, kas teica tavai dvēselei: Noliecies, lai mēs varētu pārkāpt!—un tev vajadzēja noliekt savu muguru kā pamatu un kā ielu tiem, kas iet pāri.

24 ^aMosties, mosties, apjoz savu ^bspēku, ak, ^cCiāna, tērpies savās svētku drānās, ak, Jeruzāleme, svētā pilsēta! Jo turpmāk tevī ^dvairs nespers kāju neviens, kas neapgraizīts un nešķīsts!

25 Nokrati pīšļus, ^apacelies, apsēdies, ak, Jeruzāleme! Atraisies no savām kakla ^bvažām, ak, sagūstītā Ciānas meita!