2. Nefija 5
Zemteksta piezīmes

Hide Footnotes

Tēma

5. nodaļa

Nefijieši atdalās no lamaniešiem, ievēro Mozus bauslību un ceļ templi. Savas neticības dēļ lamanieši ir padzīti no Tā Kunga vaiga, ir nolādēti un kļūst par sodību nefijiešiem. Apmēram 588.–559. g. pr. Kr.

1 Lūk, notika, ka es, Nefijs, daudz piesaucu To Kungu, savu Dievu, manu brāļu adusmu dēļ.

2 Bet redzi, viņu dusmas pret mani pieauga tiktāl, ka viņi centās atņemt manu dzīvību.

3 Jā, viņi kurnēja pret mani, sakot: Mūsu jaunākais brālis domā avaldīt pār mums; un mums jau ir bijušas daudzas nepatikšanas viņa dēļ; tāpēc nogalināsim viņu, lai mēs vairs neciestu viņa vārdu dēļ. Jo lūk, mēs negribam, lai viņš būtu valdnieks pār mums; jo tas pienākas mums, kuri esam vecākie brāļi, valdīt pār šiem ļaudīm.

4 Tad nu es nerakstu uz šīm plāksnēm visus tos vārdus, ko viņi kurnēja pret mani. Bet man ir pietiekami pateikt, ka viņi centās atņemt manu dzīvību.

5 Un notika, ka Tas Kungs abrīdināja mani, lai es, bNefijs, un arī visi tie, kas ies ar mani, aizejam no viņiem un bēgam mežonīgā apvidū.

6 Tāpēc notika, ka es, Nefijs, paņēmu savu ģimeni un arī aZoramu, un viņa ģimeni, un Samu, savu vecāko brāli, un viņa ģimeni, un Jēkabu, un Jāzepu, savus jaunākos brāļus, un arī savas māsas, un visus tos, kuri gribēja iet ar mani. Un visi tie, kas gribēja iet ar mani, bija tie, kas ticēja Dieva bbrīdinājumiem un atklāsmēm; tāpēc viņi paklausīja maniem vārdiem.

7 Un mēs paņēmām mūsu teltis un visas lietas, ko varējām paņemt, un ceļojām pa mežonīgu apvidu daudzas dienas. Un, kad mēs bijām ceļojuši daudzu dienu garumā, mēs uzslējām savas teltis.

8 Un mani ļaudis gribēja, lai mēs nosauktu to vietu par aNefiju, tāpēc mēs nosaucām to par Nefiju.

9 Un visi tie, kas bija ar mani, nolēma saukt sevi par Nefija atautu.

10 Un mēs centāmies ievērot Tā Kunga spriedumus un likumus, un pavēles visās lietās, saskaņā ar Mozus abauslību.

11 Un Tas Kungs bija ar mums, un mums ļoti labi veicās, jo mēs sējām sēklas un mēs pļāvām pārpilnībā. Un mēs sākām audzēt sīklopus un liellopus, un dzīvniekus no katras sugas.

12 Un es, Nefijs, atnesu arī pierakstus, kuri bija iegravēti uz aplāksnēm no misiņa; un arī blodi jeb ckompasu, kas bija sagatavots manam tēvam ar Tā Kunga roku, atbilstoši tam, kas ir rakstīts.

13 Un notika, ka mums sāka ļoti labi veikties un mēs sākām vairoties šai zemē.

14 Un es, Nefijs, paņēmu Lābana azobenu un pēc tā parauga es izgatavoju daudzus zobenus gadījumam, ja ļaudis, ko tagad sauca par blamaniešiem, nāktu uz mums un iznīcinātu mūs; jo es zināju, ka viņi ienīda mani un manus bērnus, un visus tos, kuri tika saukti par maniem ļaudīm.

15 Un es mācīju saviem ļaudīm celt celtnes un visādi apstrādāt koku un adzelzi, un varu, un misiņu, un tēraudu, un zeltu, un sudrabu, un vērtīgas rūdas, kas bija lielā pārpilnībā.

16 Un es, Nefijs, uzcēlu atempli; un es uzcēlu to pēc bSalamana tempļa parauga, izņemot tikai, ka tas nebija celts no tik daudzām cdārgām lietām, jo tās šai zemē nebija atrodamas, tāpēc tas nevarēja tikt uzcelts tāds pats kā Salamana templis. Bet celtniecības veids bija līdzīgs Salamana templim, un tā apdare bija ļoti smalka.

17 Un notika, ka es, Nefijs, liku saviem ļaudīm būt ačakliem un strādāt ar savām rokām.

18 Un notika, ka viņi gribēja, lai es būtu viņu aķēniņš. Bet es, Nefijs, vēlējos, lai viņiem nebūtu ķēniņu; tomēr es darīju priekš viņiem visu, kas bija manos spēkos.

19 Un lūk, Tā Kunga vārdi, ko Viņš runāja par maniem brāļiem, piepildījās, ka es būšu viņu avaldnieks un bskolotājs. Tad nu es biju bijis viņu valdnieks un viņu skolotājs, saskaņā ar Tā Kunga pavēlēm, līdz pat laikam, kad viņi centās atņemt manu dzīvību.

20 Tad nu Tā Kunga vārds tika piepildīts, kuru Viņš runāja uz mani, sacīdams: Tā kā viņi anepaklausīs Maniem vārdiem, viņi tiks padzīti no Tā Kunga vaiga. Un lūk, tie tika bpadzīti prom no Viņa.

21 Un Viņš lika alāstam nākt pār tiem, jā, tieši smagam lāstam viņu nekrietnības dēļ. Jo lūk, tie nocietināja savas sirdis pret Viņu, ka tās kļuva cietākas par kramu; tad nu, tā kā viņi bija balti un ļoti skaisti, un bpievilcīgi, lai viņi nebūtu valdzinoši manai tautai, Dievs Tas Kungs lika viņu cādai kļūt tumšai.

22 Un tā saka Dievs Tas Kungs: Es izdarīšu tā, ka viņi būs apretīgi taviem ļaudīm, ja vien viņi nenožēlos savas nekrietnības.

23 Un nolādēti tiks tā pēcnācēji, kurš asajauksies ar viņu pēcnācējiem; jo viņi tiks nolādēti tieši ar to pašu lāstu. Un Tas Kungs to runāja, un tas tika darīts.

24 Un viņu lāsta dēļ, kas bija uz tiem, viņi kļuva par aslinku tautu, pilnu ļaunuma un viltības, un medīja mežonīgā apvidū savvaļas zvērus.

25 Un Dievs Tas Kungs sacīja uz mani: Tie būs kā pletne taviem pēcnācējiem, lai pamudinātu tos pieminēt Mani; un, ciktāl viņi Mani nepieminēs un neklausīs Maniem vārdiem, tie viņus šaustīs, pat tos iznīcinot.

26 Un notika, ka es, Nefijs, aiesvētīju Jēkabu un Jāzepu, lai viņi būtu priesteri un skolotāji pār manas tautas zemi.

27 Un notika, ka mēs dzīvojām laimīgi.

28 Un pagāja trīsdesmit gadu no tā laika, kad mēs atstājām Jeruzālemi.

29 Un es, Nefijs, līdz šim biju vedis pierakstus par savu tautu uz savām plāksnēm, kuras es biju iztaisījis.

30 Un notika, ka Dievs Tas Kungs sacīja uz mani: Iztaisi vēl acitas plāksnes; un tu iegravēsi uz tām daudzas lietas, kas ir labas Manās acīs tavu ļaužu labumam.

31 Tāpēc es, Nefijs, būdams paklausīgs Tā Kunga pavēlēm, devos un iztaisīju ašīs plāksnes, uz kurām es esmu iegravējis šīs lietas.

32 Un es iegravēju to, kas ir patīkams Dievam. Un, ja maniem ļaudīm labpatīk Dieva lietas, viņiem labpatiks mani gravējumi, kas ir uz šīm plāksnēm.

33 Un, ja mani ļaudis vēlas zināt sīkāk manas tautas vēsturi, viņiem ir jāpēta manas otrās plāksnes.

34 Un man ir pietiekami pateikt, ka pagāja četrdesmit gadu un mums jau bija bijuši kari un ķildas ar mūsu brāļiem.