2010.–2019. gads
Lai mēs Gara vadībā
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Lai mēs Gara vadībā

Svētā Gara dievišķais uzdevums ir mūs iedvesmot, liecināt, mācīt un mudināt staigāt Tā Kunga gaismā.

Brāļi un māsas, es, tāpat kā jūs, apzinos, ka mēs pieredzam Tā Kunga darba pasteidzināšanu caur prezidentu Tomasu S. Monsonu un viņa šī rīta vēstījumu. Prezident Monson, mēs jūs mīlam, atbalstām, un „par [jums], pravieti, lūdzamies mēs”.1

Šajā nedēļas nogalē mēs esam piedzīvojuši spēcīgas, Gara radītas sajūtas. Neatkarīgi no tā, vai jūs atrodaties šeit, šajā lielajā ēkā, vai skatāties mājās, vai esat sapulcējušies sanāksmju namos attālās pasaules malās, jums ir bijusi iespēja sajust Tā Kunga Garu. Šis Gars apliecina jūsu sirdīs un prātos tās patiesības, kas tika mācītas šajā konferencē.

Apdomāsim pazīstamās garīgās dziesmas vārdus:

Lai mēs Gara vadībā

Patiesību apgūstam!

Gars par Kristu liecinās,

Savu gaismu dāvinās.2

Saskaņā ar pēdējo dienu atklāsmi mēs zinām, ka Dievība sastāv no trīs atšķirīgām un atsevišķām Būtnēm: mūsu Debesu Tēva, Viņa Vienpiedzimušā Dēla, Jēzus Kristus, un Svētā Gara. Mēs zinām, ka „Tēvam ir ķermenis no miesas un kauliem, tikpat taustāms kā cilvēka, Dēlam arī; bet Svētajam Garam nav ķermeņa no miesas un kauliem, bet tas ir gars. Ja tas tā nebūtu, Svētais Gars nevarētu mājot mūsos.”3

Mana šīs dienas vēstījuma centrā būs Svētā Gara nozīmīgums mūsu dzīvē. Mūsu Debesu Tēvs zināja, ka laicīgajā dzīvē mēs pieredzēsim pārbaudījumus, grūtības un nemierus; Viņš zināja, ka mēs cīnīsimies ar jautājumiem, vilšanos, kārdinājumiem un vājībām. Lai laicīgajā dzīvē sniegtu mums spēku un dievišķu vadību, Viņš mums deva Svēto Garu.

Svētais Gars piesaista mūs Tam Kungam. Viņa dievišķais uzdevums ir mūs iedvesmot, liecināt, mācīt un mudināt staigāt Tā Kunga gaismā. Mums ir svēts pienākums — mācīties atpazīt Viņa ietekmi mūsu dzīvē un rīkoties saskaņā ar to.

Atcerieties Tā Kunga apsolījumu: „Es došu tev no Sava Gara, kas apgaismos tavu prātu, kas piepildīs tavu dvēseli ar prieku.”4 Man ļoti patīk šis apsolījums. Prieks, kas piepilda mūsu dvēseles, sniedz mūžīgu perspektīvu — pretstatā ikdienas dzīvei. Šis prieks sniedz mieru grūtību un sirdssāpju brīžos. Tas sniedz mierinājumu un drosmi, atklāj evaņģēlija patiesības un palielina mūsu mīlestību pret To Kungu un visiem Dieva bērniem. Lai gan šo svētību nepieciešamība ir tik liela, daudzos veidos pasaule tās ir aizmirsusi un pametusi.

Katru nedēļu pieņemot Svēto Vakarēdienu, mēs slēdzam derību — „vienmēr atcerēties Viņu”, To Kungu, Jēzu Kristu, un Viņa īstenoto Izpirkšanas upuri. Ja mēs turam šo svēto derību, mums tiek apsolīts, ka „Viņa Gars vienmēr var būt kopā ar [mums]”.5

Kā lai mēs to paveicam?

Pirmkārt, mums jācenšas būt Gara cienīgiem.

Svētais Gars pavada tos, kuri „stingri, dienu no dienas, atceras To Kungu, savu Dievu”.6 Saskaņā ar Tā Kunga padomu, mums ir „[jānoliek] šīs pasaules lietas un [jāmeklē] pēc labākām lietām”,7 jo „Tā Kunga Gars nemīt nešķīstos tempļos”.8 Mums vienmēr ir jācenšas paklausīt Dieva likumiem, studēt Svētos Rakstus, lūgt, apmeklēt templi un dzīvot saskaņā ar trīspadsmito Ticības apliecinājumu — „jābūt godīgiem, patiesiem, šķīstiem, labvēlīgiem, tikumīgiem un jādara labu visiem cilvēkiem”.

Otrkārt, mums ir jāvēlas saņemt Garu.

Tas Kungs ir apsolījis: „Es pateikšu tev tavā prātā un tavā sirdī ar Svēto Garu, kurš nāks pār tevi un kurš mitīs tavā sirdī.”9 Es to sāku saprast, kad jaunībā kalpoju misijā Skočpleinsā, Ņūdžersijā. Kādā karstā jūlija rītā mēs ar pārinieku sajutām pamudinājumu uzmeklēt Tempļa skvēra rekomendēto cilvēku. Mēs pieklauvējām pie Elvudas Šaferas mājas durvīm. Šaferas kundze mūs laipni atraidīja.

Kad viņa vēra ciet durvis, es sajutu, ka man ir jāizdara kaut kas tāds, ko es līdz tam nekad nebiju darījis un neesmu darījis arī pēc tam! Es ieliku savu kāju durvju ailē un jautāju: „Vai ir vēl kāds, kurš varētu būt ieinteresēts mūsu vēstījumā?” Viņas sešpadsmitgadīgajai meitai, Martijai, bija interese, un viņa iepriekšējā dienā bija dedzīgi lūgusi pēc vadības. Martija ar mums satikās, un ar laiku arī viņas mamma piedalījās pārrunās. Viņas abas pievienojās Baznīcai.

Ronald A. Rasband

Pateicoties Martijas kristībām, 136 cilvēki, tostarp daudzi no viņas pašas ģimenes, ir tikuši kristīti un ir noslēguši evaņģēlija derības. Cik gan pateicīgs es esmu, ka uzklausīju Garu un ieliku savu kāju durvju ailē tajā karstajā jūlija rītā! Martija un vairāki viņas dārgie ģimenes locekļi šodien ir šeit.

Treškārt, mums ir jāatpazīst Gars, kad tas mūs uzrunā.

Pēc manas pieredzes — Gars visbiežāk sazinās caur sajūtām. Jūs Viņu saprotat caur vārdiem, kas ir jums pazīstami, skaidri saprotami un jūs „pamudina”. Apdomājiet nefijiešu reakciju, kad viņi dzirdēja, kā Tas Kungs par viņiem aizlūdz: „Un ļaužu pulks dzirdēja un liecina; un viņu sirdis bija atvērtas un viņi saprata savās sirdīs tos vārdus, ar kuriem Viņš lūdza.”10 Viņi sajuta savās sirdīs Viņa lūgšanas vārdus. Svētā Gara balss ir klusa un mierīga.

Vecajā Derībā Elija sacentās ar Baala priesteriem. Priesteri sagaidīja, ka Baala „balss” nāks kā pērkons un aizdedzinās viņu upuri ar uguni. Bet nebija ne balss, ne uguns.11

Vēlāk Elija lūdza. „Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē.

Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns lēna balss.”12

Vai jūs pazīstat šo balsi?

Prezidents Monsons mācīja: „Turpinot savas dzīves ceļu, mācīsimies Gara valodu.”13 Gars runā ar vārdiem, kurus mēs „sajūtam”. Šīs sajūtas ir maigas un mudina mūs kaut ko darīt, pateikt vai atbildēt noteiktā veidā. Ja mūsu pielūgsme ir pavirša jeb apātiska un to nomāc un padara nejūtīgu pasaulīgās nodarbes, mūsu spēja sajust Garu mazinās. Nefijs teica Lamanam un Lemuēlam: „Jūs esat dzirdējuši viņa balsi laiku pa laikam; un viņš ir runājis uz jums klusā, mierīgā balsī, bet jūs bijāt nejūtīgi, tā ka jūs nevarējāt sajust viņa vārdus.”14

Pagājušā gada jūnijā es devos kādā uzdevumā uz Dienvidameriku. Mūs gaidīja saspringts 10 dienu grafiks, lai apmeklētu Kolumbiju, Peru un Ekvadoru. Ekvadoras pilsētās Portoviejo un Manta milzīgā zemestrīcē bija gājuši bojā simtiem cilvēku, desmitiem tūkstošu bija ievainoti, kā arī bija iznīcinātas viņu mājas un apdzīvotās vietas. Es sajutu pamudinājumu mūsu grafikā iekļaut šajās pilsētās dzīvojošo Baznīcas locekļu apmeklēšanu. Tā kā zemestrīce bija radījusi arī ceļu postažu, mēs nebijām pārliecināti, ka varēsim tur nokļūt. Patiesībā, mums pateica, ka mēs tur nevarēsim nokļūt, bet šis pamudinājums neizgaisa. Mēs tikām svētīti un varējām apmeklēt abas pilsētas.

Es sagaidīju, ka, paziņodami par savu ierašanos vien īsu brīdi pirms tās, mūsu steidzīgi saorganizētās sanāksmes apmeklēs tikai daži vietējie priesterības vadītāji. Tomēr, apmeklējot katru staba centru, mēs atklājām, ka baznīcas ir piepildītas līdz pat pēdējām solu rindām. Tur bija apgabala stiprākie Baznīcas locekļi — pionieri, kuri bija palikuši uzticīgi Baznīcai, iedrošinot citus viņiem pievienoties, lai pielūgtu Dievu un sajustu Garu savā dzīvē. Priekšējās rindās sēdēja Baznīcas locekļi, kuri zemestrīcē bija zaudējuši savus mīļotos un kaimiņus. Es sajutu pamudinājumu dot apustulisku svētību tiem, kuri bija klāt, — vienu no pirmajām, kuru es biju devis. Lai gan es stāvēju zāles priekšgalā, es sajutu, ka manas rokas bija uzliktas uz katra cilvēka galvas, un es jutu Tā Kunga vārdus plūstam pār tiem.

Ronald A. Rasband

Ar to viss nebeidzās. Es sajutu pamudinājumu — runāt ar viņiem tieši tāpat, kā Jēzus Kristus to bija darījis, apmeklējot ļaudis Amerikas kontinentā. „Un Viņš ņēma viņu bērniņus … un svētīja tos, un lūdza Tēvu par tiem.”15 Mēs bijām Ekvadorā sava Tēva lietās, un tie bija Viņa bērni.

Ceturtkārt, mums ir jārīkojas saskaņā ar pirmo pamudinājumu.

Atcerieties Nefija vārdus: „Un es tiku vadīts no Gara, nezinādams iepriekš to, ko es darīšu. Tomēr,” viņš teica, „es devos uz priekšu.”16

Un tas jādara arī mums. Mums jābūt pārliecinātiem par mūsu pirmajiem pamudinājumiem. Dažkārt mēs sākam prātot, mēs domājam, vai šīs sajūtas ir garīga iedvesma, vai tās ir vienkārši mūsu pašu domas. Kad mēs sākam apšaubīt savu lēmumu un pēc tam vēlreiz to apšaubīt, — un mums visiem tā ir gadījies —, mēs atvairām Garu, mēs apšaubām dievišķu padomu. Pravietis Džozefs Smits mācīja: „Ja jūs ieklausīsieties pirmajos pamudinājumos, jums būs taisnība deviņās no desmit reizēm.”17

Taču esiet piesardzīgi: negaidiet svētību uzplaiksnījumu tāpēc vien, ka esat atsaukušies Svētajam Garam. Atcerieties — jūs darāt „klusās un mierīgās balss” darbu.

Kad es kalpoju par misijas prezidentu Ņujorkā, es ar dažiem misionāriem apmeklēju restorānu Bronksā. Kāda jauna ģimene ienāca iekšā un apsēdās netālu no mums. Viņi šķita, kā radīti tam, lai pieņemtu evaņģēliju. Es vēroju mūsu misionārus, kamēr viņi turpināja ēst kopā ar mani. Misionāri pamanīja, ka ģimene pabeidz savu maltīti un izslīd ārā pa durvīm. Tad es teicu: „Elderi, šodien mums ir dota mācība. Jūs redzējāt jauku ģimeni ienākam šajā restorānā. Ko mums vajadzēja darīt?”

Viens no elderiem ātri ierunājās: „Es domāju, ka man vajadzēja piecelties un doties pie viņiem aprunāties. Es sajutu pamudinājumu, bet nerīkojos.”

„Elderi,” es teicu, „mums vienmēr ir jārīkojas saskaņā ar mūsu pirmo pamudinājumu. Šī iedvesma, ko jutāt, bija Svētais Gars!”

Pirmie pamudinājumi ir tīra iedvesma no debesīm. Kad tie kaut ko apliecina vai liecina, mums tie ir jāatpazīst, un mēs tiem nekad nedrīkstam ļaut izslīdēt no rokām. Ļoti bieži Gars mūs iedvesmo kādam palīdzēt, it īpaši ģimenei un draugiem. „Tā … klusā, mierīgā balss, kas čukst cauri un izlaužas visur”,18 norāda uz iespējām mācīt evaņģēliju, liecināt par Atjaunošanu un Jēzu Kristu, piedāvāt atbalstu un rūpes un izglābt kādu no Dieva dārgajiem bērniem.

Domājiet par to kā par „pirmās palīdzības sniegšanu”. Lielākajā daļā sabiedrības pirmie palīdzības sniedzēji traģēdijā, nelaimē vai postā ir ugunsdzēsēji, policisti un neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsti. Viņi ierodas ar bākugunīm, un es gribētu piebilst, ka mēs esam ārkārtīgi pateicīgi par viņiem. Tā Kunga veids ir mazāk pamanāms, bet prasa tikpat neatliekamu rīcību. Tas Kungs zina visas Savu bērnu vajadzības, un Viņš zina, kurš ir gatavs palīdzēt. Ja mēs savās rīta lūgšanās dosim ziņu Tam Kungam, ka esam gatavi, Viņš mūs aicinās rīkoties. Ja mēs rīkosimies, Viņš mūs aicinās atkal un atkal, un mēs sapratīsim, ka esam kā prezidents Monsons, kurš saka, ka ir „Tā Kunga uzdevumā”.19 Mēs kļūsim par pirmās garīgās palīdzības sniedzējiem, sniedzot palīdzību no augšienes.

Ja mēs pievērsīsim uzmanību mums dotajiem pamudinājumiem, mūsos augs atklāsmes gars un mēs saņemsim arvien vairāk Gara dotās atziņas un vadību. Tas Kungs ir teicis: „Uzticies tam Garam, kas vada darīt labu.”20

Uztversim nopietni Tā Kunga aicinājumu — „[turēt] drošu prātu, jo [Viņš vadīs] jūs uz priekšu”.21 Viņš mūs vada ar Svēto Garu. Būsim tuvās attiecības ar Garu, ātri rīkojoties saskaņā ar mūsu pirmajiem pamudinājumiem, apzinoties, ka tie nāk no Dieva. Es sniedzu liecību par Svētā Gara spēku, lai tas mūs vada, pasargā un vienmēr būtu ar mums, Jēzus Kristus vārdā, āmen.