2010.–2019. gads
Nelokāmi uzticieties Dievam
Zemteksta piezīmes
Tēma

Nelokāmi uzticieties Dievam

Ja mēs būsim nelokāmi savā ticībā un nešaubīsimies, Tas Kungs vairos mūsu spēju — pacelties pāri dzīves grūtībām.

Dārgie brāļi un māsas, šodien es vēlos sākt savu vēstījumu, liecinot, ka es zinu, ka prezidents Tomass S. Monsons ir Dieva pravietis mūsdienās. Viņa padomnieki Augstākajā prezidijā un Divpadsmit apustuļi patiesībā arī ir pravieši, gaišreģi un atklājēji. Viņi pārstāv To Kungu, Jēzu Kristu, un viņiem ir tiesības paziņot Viņa prātu un gribu, kā tā viņiem tiek atklāta. Es liecinu, ka sekošana viņu padomam dāvā drošību. Tas Kungs iedvesmo viņus, lai viņi uzsvērtu to, cik svarīgi ir stiprināt savu ticību Debesu Tēvam un Viņa Dēlam, Jēzum Kristum, un Viņa veiktajai Izpirkšanai, lai mēs nešaubītos, saskaroties ar mūsdienu izaicinājumiem.

Mormona Grāmatā mēs lasām par kādu vīru, kuru sauca Amons un kurš tika sūtīts no Zarahemlas zemes uz Lehija-Nefija zemi, lai uzzinātu, kas noticis ar viņa brāļiem. Tajā zemē viņš sastapa ķēniņu Limhiju un viņa tautu, kuri bija lamaniešu jūgā. Ķēniņu Limhiju iedrošināja Amona teiktais par viņa tautu Zarahemlā. Viņa sirdi pildīja tik liela cerība un prieks, ka viņš sapulcināja savu tautu pie tempļa un sacīja:

„Tādēļ paceliet savas galvas un priecājieties, un uzticieties Dievam. …

… Ja jūs pievērsīsities Tam Kungam ar visu savu sirdi … un kalposit Viņam ar visu prāta uzcītību, … Viņš, pēc Savas gribas un patikas, atbrīvos jūs no jūga.”1

Amona vārdi tik dziļi ietekmēja ķēniņa Lamonija ļaužu ticību, ka viņi stājās derībā ar Dievu, lai kalpotu Viņam un turētu Viņa baušļus, par spīti grūtajiem apstākļiem. Pateicoties savai ticībai, viņi spēja izgudrot bēgšanas plānu un izbēgt no lamaniešu gūsta.2

Brāļi un māsas, lūdzu, padomājiet par to, cik svarīgi ir tas, uz ko ķēniņš Limhijs aicināja savus ļaudis, un kā to var attiecināt uz mums! Viņš teica: „Paceliet savas galvas un priecājieties, un uzticieties Dievam.” Ar šiem vārdiem Limhijs aicināja savu tautu paraudzīties uz nākotni ar ticības aci, aizstāt savas bailes ar cerības pilnu optimismu, ko dāvā ticība, un nešaubīgi uzticēties Dievam, neatkarīgi no apstākļiem.

Mirstīgā dzīve ir pārbaudes laiks, kad tiek pārbaudīts tas, vai mēs darīsim visu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums pavēlēs.3 Tas prasa īstenot nelokāmu ticību Kristum pat tad, kad saskaramies ar lielām grūtībām. Tas prasa, lai mēs virzītos uz priekšu ar nesatricināmu ticību Kristum, tiekot Svētā Gara vadīti un uzticoties, ka Dievs parūpēsies par mūsu vajadzībām.4

Savas laicīgās kalpošanas noslēgumā, tieši pirms tika sagūstīts, Glābējs mācīja Saviem mācekļiem: „Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!”5

Padomāsim kādu brīdi par to, ka Jēzus Kristus, Tēva Vienpiedzimušais Dēls, nodzīvoja bezgrēcīgu dzīvi un pārvarēja visus pasaules kārdinājumus, sāpes, izaicinājumus un ciešanas. Viņš asiņoja katrā porā Ģetzemanes dārzā; Viņš izcieta šausmīgas sāpes, ko nav iespējams aprakstīt. Viņš uzņēmās uz Sevis visas mūsu sāpes un slimības. Viņš ir gatavs sniegt palīdzību — palīdzēt katram no mums —, lai arī kāda būtu mūsu nasta. Ar Savu dzīvi, ciešanām, nāvi un Augšāmcelšanos Viņš novērsa katru šķērsli, kas mums varētu liegt priecāties un rast mieru uz šīs Zemes. Viņa Izpirkšanas upura svētības tiek dāvātas visiem tiem, kas pieņem Viņu un noliedz sevi, un visiem, kas uzņemas Viņa krustu un seko Viņam kā Viņa patiesie mācekļi.6 Tādējādi, izrādot ticību Jēzum Kristum un Viņa veiktajai Izpirkšanai, mēs tiksim spēcināti, mūsu nastas tiks atvieglotas un caur Viņu mēs uzvarēsim pasauli.

Brāļi un māsas, domājot par to spēku un cerību, ko mēs varam smelties no Glābēja, mums tik tiešām ir iemesls pacelt savu galvu un priecāties, uzticēties Dievam un nešaubīgi virzīties uz priekšu, „jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. … Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, [ir] nepastāvīgs visos savos ceļos.”7

Ķēniņš Limhijs izteicās līdzīgi, skubinādams: „[Uzticieties Tam Kungam un kalpojiet] Viņam ar visu prāta uzcītību, ja jūs to darīsit, Viņš, pēc Savas gribas un patikas, atbrīvos jūs no jūga.”8

Ieklausieties paša Glābēja vārdos, kad Viņš mums lūdzas:

„Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man! …

Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles. …

Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos.”9

Dievs svēta mūs atbilstoši mūsu ticībai.10 Lai spētu dzīvot ar dievišķu mērķi un mūžības perspektīvu, mēs smeļamies spēku ticībā. Ticība ir praktisks princips, kas iedvesmo būt uzcītīgiem. Tas ir vitāls, iedarbīgs spēks, kas izpaužas pozitīvā attieksmē un vēlmē labprātīgi darīt visu, ko Dievs un Jēzus Kristus no mums lūdz. Tas liek mums mesties ceļos un lūgties To Kungu pēc vadības, un tad celties, un pārliecinoši rīkoties, lai paveiktu to, kas ir saskaņā ar Viņa gribu.

Pirms vairākiem gadiem, kad kalpoju par misijas prezidentu, es saņēmu telefona zvanu no kāda mūsu iemīļota misionāra vecākiem, kuri mani informēja par viņa māsas nāvi. Es atceros, ka tajā sāpju brīdī mēs ar šo misionāru runājām par Dieva brīnumaino glābšanas ieceri Viņa bērnu dzīvē un to, kā šīs zināšanas sniegs viņam mierinājumu.

Lai arī šī nelaime bija viņu šokējusi un apbēdinājusi, šis misionārs caur asarām, saglabādams ticību Dievam, priecājās par savas māsas dzīvi. Viņš pauda nešaubīgu pārliecību par Tā Kunga sirsnīgo žēlastību. Viņš apņēmīgi pateica man, ka turpinās kalpot misijā ar visu savu ticību un uzcītību, lai būtu cienīgs iegūt apsolījumus, ko Dievs bija devis viņam un viņa ģimenei. Šajā grūtajā brīdī šis uzticīgais misionārs pievērsa savu sirdi Dievam, pilnībā uzticējās Viņam un no jauna apņēmās pēc iespējas uzcītīgāk kalpot Tam Kungam ar ticību.

Brāļi un māsas, ja mēs neesam ieguvuši nesatricināmu paļāvību uz Dievu un vēlmi kalpot Viņam, mirstīgās dzīves sāpinošās pieredzes var likt mums justies tā, it kā mēs būtu nonākuši smagā jūgā; un mēs varam zaudēt motivāciju, lai visā pilnībā dzīvotu saskaņā ar evaņģēliju. Bez ticības mēs galu galā zaudēsim spēju novērtēt to, ko mūsu Dievs ir iecerējis attiecībā uz mūsu turpmāko dzīvi.11

Šādos pārbaudījumu brīžos pretinieks, kurš nekad nezaudē modrību, mēģina pavērst pret mums mūsu pašu loģisko spriestspēju. Viņš mēģina mūs pārliecināt, ka dzīvot saskaņā ar evaņģēlija principiem ir bezjēdzīgi. Lūdzu, neaizmirstiet, ka miesīgais cilvēks ar savu loģisko domāšanu „[neuztver] to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība”.12 Neaizmirstiet, ka Sātans „ir Dieva ienaidnieks un [viņš] nepārtraukti cīnās pret Viņu un nepārtraukti [aicina, un vilina mūs] uz grēku — darīt to, kas ir ļauns”.13 Mēs nedrīkstam ļaut viņam sevi pievilt; jo tad, ja mēs to ļaujam, mēs paklūpam savā ticībā un zaudējam spēku — iegūt Dieva svētības.

Ja mēs būsim nelokāmi savā ticībā un nešaubīsimies, Tas Kungs vairos mūsu spēju — pacelties pāri dzīves grūtībām. Mums tiks dota spēja — apslāpēt negatīvos impulsus, un mēs attīstīsim spēju — pārvarēt pat šķietami nepārvaramus šķēršļus. Tieši tas deva spēku ķēniņa Limhija tautai brīnumainā kārtā izglābties no lamaniešu jūga.

Brāļi un māsas, es aicinu jūs pilnībā uzticēties Dievam un Viņa praviešu mācībām. Es aicinu jūs atjaunot savas derības ar Dievu, kalpot Viņam ar visu savu sirdi, par spīti sarežģītām dzīves situācijām. Es liecinu, ka, pateicoties savai nelokāmajai ticībai Kristum, jūs spēsiet atbrīvoties no grēka jūga, no šaubām, no neticības, no skumjām un no ciešanām; un jūs iegūsiet visas mūsu mīlošā Debesu Tēva apsolītās svētības.

Es liecinu, ka Dievs pastāv. Viņš ir dzīvs. Viņš mūs mīl. Viņš uzklausa mūsu lūgšanas gan tad, kad mēs jūtamies laimīgi, gan šaubu, skumju un izmisuma brīžos. Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir pasaules Glābējs. Viņš ir Pestītājs.

Es noslēdzu savu runu ar vārdiem no garīgās dziesmas „Not Now but in the Coming Years”, kas atrodama portugāļu garīgo dziesmu grāmatā:

„Ja saules vietā mākoņi pār sirdi ēnas klāj,

Ja sāpes māc, ak, tas nekas! Mūs Jēzus neatstāj.

Drīz iepazīsim roku mēs, ko Jēzus vadot sniedz,

Tiks likstu mērķis izskaidrots, vien ieklausīsimies.

Lai slavu Dievam dzied ikviens, kas nešaubīgi tic!

Kas šobrīd nesaprotams vēl, drīz izskaidrots mums tiks.”14

To es saku Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.