Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu
Vienmēr, kad jums šķiet, ka no jums tiek prasīts paveikt ko grūtu, domājiet par To Kungu — uzlūkojam jūs, mīlam jūs un aicinām jūs sekot Viņam.
Pirms dažiem gadiem es tiku aicināts kopā ar savu sievu Džekiju prezidēt Vašingtonas Spokenas misijā. Mēs ieradāmies misijā, izjūtot gan bailes, gan satraukumu attiecībā uz atbildību strādāt ar tik daudziem ievērojamiem, jauniem misionāriem. Viņu izcelsme bija dažāda, un viņi ātri vien kļuva kā par mūsu pašu dēliem un meitām.
Kaut arī vairākumam no viņiem gāja apbrīnojami labi, dažiem grūtības sagādāja viņu aicinājuma augstās prasības. Es atceros, kā viens misionārs man sacīja: „Prezident, man vienkārši nepatīk cilvēki.” Vairāki misionāri man stāstīja, ka viņiem trūka vēlmes sekot salīdzinoši stingrajiem misionāru noteikumiem. Es uztraucos un prātoju, ko mēs varētu darīt, lai izmainītu šo dažu misionāru sirdis, kuri vēl nebija iemācījušies izjust prieku, esot paklausīgi.
Kādu dienu, braucot cauri skaistajiem, viļņveidīgajiem kviešu laukiem uz Vašingtonas–Aidaho robežas, es klausījos Jaunās Derības ierakstu. Klausoties pazīstamo stāstu par bagāto jaunekli, kurš gāja pie Glābēja, lai pajautātu, kas viņam būtu jādara, lai viņam būtu mūžīgā dzīve, es saņēmu negaidītu, taču dziļi personīgu atklāsmi, kas tagad ir svētas atmiņas.
Pēc tam, kad noklausījos, kā Jēzus uzskaita baušļus un jaunais vīrietis atbild, ka tos visus viņš jau kopš bērnības ir ievērojis, es ieklausījos, lai dzirdētu Glābēja maigo pamācību: „Vienas lietas tev trūkst — … pārdod visu, kas tev ir, un … seko Man.”1 Taču sev par izbrīnu, tā vietā es dzirdēju sešus vārdus, kas ievadīja šo pantu, — vārdus, kurus es, šķiet, nekad iepriekš nebiju dzirdējis. Bija tāda sajūta, it kā tie Svētajiem Rakstiem būtu pievienoti. Es apbrīnoju iedvesmoto sapratni, kas tobrīd atklājās.
Kas bija tie seši vārdi, kuriem bija tik pamatīga ietekme? Ieklausieties, mēģinot atpazīt šos šķietami parastos vārdus, kas nav atrodami citu evaņģēliju pierakstos, kā vienīgi Marka evaņģēlijā:
„Kāds pieskrēja un … Viņu lūdza: „Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?”
Bet Jēzus uz to sacīja: …
„Tu baušļus zini: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; nelaupi; godā savu tēvu un māti.”
Bet tas … teica: „Mācītāj, šo visu es esmu turējis kopš savas jaunības.”
Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu un sacīja: „Vienas lietas tev trūkst — ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man.””2
„Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu.”
Izdzirdot šos vārdus, manā prātā uzbūrās spilgta aina — kā Tas Kungs apstājas un uzlūko šo jauno cilvēku. Uzlūko — it kā ieskatīdamies dziļi un caururbjoši viņa dvēselē, saskatot viņa labestību un arī viņa potenciālu, kā arī ieraugot viņa vislielāko vajadzību.
Un tad šie vienkāršie vārdi — Jēzus iemīlēja viņu. Viņš izjuta bezgalīgu mīlestību un līdzcietību pret šo labo jaunekli, un šīs mīlestības dēļ un ar šo mīlestību Jēzus no viņa prasīja ko vairāk. Es iztēlojos, kā šis jaunais vīrietis varēja justies — būt šādas mīlestības ieskautam pat brīdī, kad viņš tika lūgts paveikt ko tik ārkārtīgi grūtu — pārdot visu, kas tam piederēja, un atdot to nabagiem.
Tajā brīdī es zināju, ka tās bija ne tikai to dažu misionāru sirdis, kurām vajadzēja mainīties. Tā bija arī mana sirds. Nepastāvēja vairs jautājums: „Kā neapmierinātam misijas prezidentam panākt, lai misionāri, kam bija problēmas, uzvestos labāk?” Tā vietā bija jautājums: „Kādā veidā es varētu tikt piepildīts ar Kristus mīlestību, lai misionārs varētu just Dieva mīlestību caur mani un vēlētos mainīties?” Kā es varu uzlūkot viņus tādā pat veidā, kā Tās Kungs uzlūkoja bagāto jaunekli, ieraugot viņu patieso būtību un to, par ko viņi var kļūt, nevis tikai to, ko viņi dara vai nedara? Kā es varu būt līdzīgāks Glābējam?
„Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu.”
Kopš tā laika, brīžos, kad atrados aci pret aci ar kādu jaunu misionāru, kuram sagādāja problēmas kāds no paklausības aspektiem, es savā sirdī saskatīju uzticīgu jaunu vīrieti vai jaunu sievieti, kam ir bijusi vēlme doties misijā. Tad ar sajūtām, kādas piemīt mīlošam vecākam, es varēju pateikt:3 „Elder vai māsa, ja es tevi nemīlētu, man būtu vienalga, kas notiek tavā misijā. Bet es tevi mīlu, un tāpēc, ka es tevi mīlu, man rūp, par ko tu kļūsti. Tāpēc es aicinu tevi izmainīt tās lietas, kas tev sagādā grūtības, un kļūt tādam, kādu tevi vēlas redzēt Tas Kungs.”
Katru reizi, kad devos intervēt misionārus, es vispirms lūdzu Dievu pēc žēlsirdības dāvanas un pēc tā, lai es spētu redzēt katru elderu un māsu tā, kā viņus redz Tas Kungs.
Pirms zonas konferencēm, kad māsa Palmera un es sasveicinājāmies ar katru misionāru pēc kārtas, es ieturēju pauzi un ieskatījos dziļi viņu acīs, uzlūkojot viņus — it kā intervējot bez vārdiem —, un tad pavisam noteikti es tiku piepildīts ar lielu mīlestību pret šiem mīļajiem Dieva dēliem un meitām.
No šīs dziļi personīgās pieredzes, saistībā ar Marka evaņģēlija 10. nodaļu, esmu apguvis daudzas dzīvi mainošas mācības. Lūk, četras no šīm mācībām, kuras, manuprāt, palīdzēs katram no mums:
-
Kad mēs iemācāmies redzēt citus tā, kā Tas Kungs viņus redz, nevis mūsu pašu acīm, mūsu mīlestība pret viņiem pieaugs, kā arī mūsu vēlme viņiem palīdzēt. Mēs saskatīsim citos cilvēkos potenciālu, ko, visticamāk, viņi paši sevī nesaskata. Ar Kristum līdzīgu mīlestību mēs nebaidīsimies runāt drosmīgi, jo „pilnīgā mīlestība aizdzen bailes”4. Un mēs nekad nepadosimies, atceroties, ka tiem, kurus mīlēt ir visgrūtāk, mīlestība ir nepieciešama visvairāk.
-
Nekāda patiesa mācīšana vai mācīšanās nevar notikt, ja tā tiek veikta ar neapmierinātību un dusmām, un, kur nav mīlestības, sirdis nemainīsies. Vai nu mēs pildām savas lomas kā vecāki, skolotāji vai kā vadītāji — patiesa mācīšana notiks vienīgi uzticības, nevis nosodījuma gaisotnē. Mūsu mājām vienmēr vajadzētu būt drošam patvērumam mūsu bērniem — nevis naidīgai videi.
-
Nekad nevajadzētu liegt mīlestību, kad bērns, draugs vai ģimenes loceklis neattaisno mūsu cerības. Mēs nezinām, kas notika ar bagāto jaunekli pēc tam, kad viņš nobēdājies aizgāja, bet es esmu pārliecināts, ka Jēzus viņu vēl joprojām ļoti mīlēja, pat ja viņš izvēlējās vieglāko ceļu. Iespējams, vēlāk dzīvē, kad viņš saprastu, cik viņa lielie īpašumi ir bezvērtīgi, viņš atcerētos un rīkotos saskaņā ar neparasto pieredzi, kad viņa Kungs uzlūkoja viņu, iemīlēja viņu un aicināja Viņam sekot.
-
Tāpēc, ka Viņš mūs mīl, Tas Kungs no mums sagaida daudz. Ja mēs esam pazemīgi, mēs pieņemsim Tā Kunga aicinājumus — nožēlot grēkus, upurēt un kalpot par pierādījumu Viņa pilnīgajai mīlestībai pret mums. Galu galā — aicinājums nožēlot grēkus ir arī aicinājums saņemt brīnišķīgu piedošanas un miera dāvanu. Tādēļ „nenicini Tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj! Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca.”5
Mani brāļi un māsas, vienmēr, kad jums šķiet, ka no jums tiek prasīts paveikt ko grūtu — atmest sliktu ieradumu vai atkarību, nolikt malā pasaulīgās nodarbes, ziedot iemīļotu nodarbi, jo ir svētdiena, piedot kādam, kurš jums nodarījis pāri, — domājiet par To Kungu uzlūkojam jūs, mīlam jūs un aicinām jūs kļūt brīvam un sekot Viņam. Un pateicieties Viņam par to, ka Viņš jūs pietiekami mīl, lai aicinātu jūs paveikt vairāk.
Es liecinu par mūsu Glābēju, Jēzu Kristu, un ar nepacietību gaidu to dienu, kad Viņš apliks Savas rokas ap katru no mums, uzlūkodams mūs un ieskaudams Savā pilnīgajā mīlestībā. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.