Mūsu labais gans
Jēzus Kristus, mūsu labais gans, gūst prieku, redzot, kā Viņa slimās avis top veselas.
Mēs uzzinām vairāk par mūsu Debesu Tēva raksturu, kad atpazīstam Viņa neizmērojamo līdzjūtību pret grēciniekiem un novērtējam to, kā Viņš nošķir grēku no grēcinieka. Šīs zināšanas mums palīdz „pareizāk saprast Viņa raksturu, pilnību un īpašības”1 un ir par pamatu mūsu ticībai Viņam un Viņa Dēlam, Jēzum Kristum. Glābēja līdzjūtība, neraugoties uz mūsu nepilnībām, tuvina mūs Viņam un sniedz mums motivāciju mūsu nepārtrauktajos centienos nožēlot grēkus un līdzināties Viņam. Kļūstot Viņam līdzīgāki, mēs mācāmies izturēties pret citiem tā, kā to darītu Viņš, neatkarīgi no ārējā izskata vai uzvedības.
Ietekme, kāda tiek panākta, nošķirot personu no tās ārējām rakstura iezīmēm, ir franču rakstnieka Viktora Igo2 romāna Nožēlojamie centrālā tēma. Romāna sākumā stāstītājs iepazīstina ar Bjenveniju Mirielu, Diņas bīskapu, un apspriež dilemmu, kas ir bīskapa priekšā. Vai viņam būtu jāapmeklē kāds vīrs, kurš ir atzīts ateists un ir sabiedrībā nicināta persona savas rīcības dēļ franču revolūcijas laikā?3
Stāstītājs atklāj, ka bīskapam varēja būt dabiska nepatika pret šo cilvēku. Tad stāstītājs uzdod vienkāršu jautājumu: „Viss viens. Vai aitu ganam būtu jānovēršas no aitas tās kašķa dēļ?”4 Atbildot bīskapa vietā, stāstītājs sniedz galīgu atbildi: „Nē.” Un tad piebilst asprātīgu komentāru: „Bet kas par aitu!”5
Šajā fragmentā Igo pielīdzina šī vīrieša „grēcīgumu” aitas ādas slimībai, un bīskapu — ganam, kurš nenovēršas no slimas aitas. Bīskaps izrāda līdzjūtību un vēlāk romānā izrāda līdzīgu līdzjūtību kādam citam cilvēkam, romāna galvenajam varonim, degradētam bijušajam ieslodzītajam, Žanam Valžānam. Bīskapa žēlastība un empātija motivē Žanu Valžānu izmainīt savas dzīves kursu.
Tā kā Dievs Svētajos Rakstos slimību izmanto kā metaforu grēkam, ir pamats jautāt: „Kā Jēzus Kristus reaģē, saskaroties ar mūsu metaforiskajām slimībām — mūsu grēkiem?” Galu galā Glābējs teica, ka Viņš „nevar raudzīties uz grēku pat ar vismazāko atlaidi”;6 tad kā Viņš var skatīties uz mums, visām mūsu nepilnībām, nenovēršoties no mums šausmās un riebumā?
Atbilde ir vienkārša un skaidra. Būdams labais gans,7 Jēzus Kristus redz Savu avju slimības kā stāvokli, kam nepieciešama ārstēšana, aprūpe un līdzjūtība. Šis gans, mūsu labais gans, gūst prieku, redzot to, kā Viņa slimās avis top veselas.
Glābējs pareģoja: „kā gans Viņš ganīs savu ganāmo pulku”,8 „nomaldījuš[os] uzmeklēs, … [noklīdušo] … atgādās atpakaļ, … [ievainoto] pārsies un … [slimo] dziedinās”.9 Lai arī atkritušais Israēls tika salīdzināts ar grēcīgu cilvēku, kas klāts ar „vātīm un brūcēm, un jauniem ievainojumiem”,10 Glābējs iedrošināja un mudināja viņus, un solīja dziedināšanu.11
Glābēja laicīgo kalpošanu patiešām raksturoja mīlestība, līdzjūtība un empātija. Viņš neizturējās nievājoši un nenovērsās no grēciniekiem, staigājot pa putekļainajiem Galilejas un Jūdejas ceļiem. Viņš neizvairījās no viņiem pilnīgās šausmās. Nē, Viņš ēda ar tiem.12 Viņš palīdzēja un svētīja, pacilāja un iedvesmoja, un aizstāja bailes un izmisumu ar cerību un prieku. Būdams patiesais gans, Viņš mūs sameklē, lai piedāvātu atvieglojumu un cerību.13 Izpratne par Viņa līdzjūtību un mīlestību mums palīdz izrādīt Viņam ticību — nožēlot grēkus un tapt dziedinātiem.
Jāņa evaņģēlijā ir aprakstīta Glābēja izrādītās empātijas ietekme uz kādu grēcinieku. Rakstu mācītāji un farizeji pie Glābēja atveda kādu sievu, kura bija pieķerta laulības pārkāpšanā. Apsūdzētāji norādīja, ka, saskaņā ar Mozus likumu, viņa ir jānomētā ar akmeņiem. Jēzus, atbildot uz uzstājīgo jautāšanu, beigu beigās viņiem pateica: „Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!”
Apsūdzētāji izklīda, „un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja.
Kad Jēzus redzēja, ka palikusi tikai sieva, Viņš sacīja viņai: „Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?”
Viņa atbildēja: „Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: „Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!””14
Protams, Glābējs neatļāva pārkāpt laulību. Taču Viņš arī nenosodīja šo sievieti. Viņš viņu mudināja izmainīt savu dzīvi. Viņa sajuta motivāciju mainīties Viņa līdzjūtības un žēlsirdības dēļ. Džozefa Smita Bībeles tulkojums apliecina, ka viņa kļuva par mācekli: „Un no tās stundas sieva slavēja Dievu un ticēja Viņa vārdam.”15
Lai arī Dievs ir empātisks, mums nevajadzētu kļūdaini domāt, ka Viņš samierinās ar grēku un ka Viņam nav aizspriedumu pret grēku. Viņš nesamierinās ar grēku, un Viņam ir aizspriedumi pret grēku. Glābējs nāca uz Zemes, lai izglābtu mūs no mūsu grēkiem, un, kas ir svarīgi, Viņš neglābs mūs mūsu grēkos.16 Pieredzējis pratinātājs Zīzroms reiz mēģināja ievilināt lamatās Amuleku, jautājot: „Vai [gaidītais Mesija] izglābs Savus ļaudis viņu grēkos? Un Amuleks atbildēja un sacīja viņam: Es saku jums, ka nē, jo nav iespējams, ka Viņš noliegtu Savu vārdu. … Viņš nevar izglābt tos Viņu grēkos.”17 Amuleks mācīja fundamentālu patiesību: lai mēs varētu tikt izglābti no mūsu grēkiem, mums ir jāievēro „grēku nožēlošanas nosacījumi”, kas atbrīvo Pestītāja spēku — glābt mūs dvēseles.18
Glābēja līdzjūtība, mīlestība un žēlastība mudina mūs tiekties pie Viņa.19 Viņa veiktās Izpirkšanas dēļ mēs vairs nevēlamies dzīvot grēkā.20 Dievs mums skaidri pasaka, kas Viņam ir labs un pieņemams un kas ir nepareizs un grēcīgs. Tas nav tāpēc, ka Viņš vēlētos paklausīgus bezierunu sekotājus. Nē, mūsu Debesu Tēvs vēlas, lai Viņa bērni apzināti un brīvprātīgi izvēlētos kļūt tādi kā Viņš21 un būtu sagatavoti iemantot tādu dzīvi, kāda ir Viņam.22 To darot, Viņa bērni piepilda savu dievišķo likteni un iemanto visu, kas ir Viņam.23 Šī iemesla dēļ Baznīcas vadītāji nevar izmainīt Dieva baušļus vai doktrīnu pretēji Viņa gribai, lai tas būtu ērtāk vai lai iemantotu popularitāti.
Taču visu mūžu cenšoties sekot Jēzum Kristum, Viņa piemērs laipnības izrādīšanā pret tiem, kas grēko, ir īpaši pamācošs. Mums, kas esam grēcinieki, ir jāpalīdz citiem ar līdzjūtību un mīlestību, kā to darīja Glābējs. Arī mūsu loma ir palīdzēt un svētīt, pacilāt un iedvesmot, un aizstāt bailes un izmisumu ar cerību un prieku.
Glābējs norāja tos, kas novērsās no cilvēkiem, kurus uzskatīja par nešķīstiem, un tos, kas paštaisni tiesāja citus, uzskatot viņus par lielākiem grēciniekiem nekā paši sevi.24 Šo dzēlīgo mācību Glābējs vērsa pret tiem, kas „paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni, un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem”. Viņš mācīja šādu līdzību:
„Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs — muitnieks.
Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki — laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji, vai arī kā šis muitnieks.
Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem.
Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!”
Tad Jēzus nobeidza: „Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru [farizeju]. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”25
Vēstījums mums ir skaidrs — grēcinieks, kurš nožēlo grēkus, ir tuvāk Dievam, nekā paštaisnais, kurš šo grēcinieku tiesā.
Cilvēku tendence būt paštaisniem un tiesājošiem bija aktuāla arī Almas dienās. Kad cilvēki „sāka pilnīgāk nostiprināt baznīcu, … baznīcas ļaudis sāka kļūt lepni, … ļaudis uzpūtās lepnībā savās acīs, … viņi sāka nicīgi izturēties cits pret citu, un viņi sāka pēc savas pašu gribas un patikas vajāt tos, kas neticēja.”26
Šāda vajāšana bija īpaši aizliegta: „Tad tur bija stingrs likums starp baznīcas ļaudīm, lai neviens cilvēks, kas pieder pie baznīcas, neceltos un nevajātu tos, kas nepiederēja baznīcai, un lai tur nebūtu nekādu vajāšanu savā starpā.”27 Vadošais princips pēdējo dienu svētajiem ir tāds pats. Mēs nedrīkstam būt vainīgi pie kāda cilvēka vajāšanas nedz Baznīcā, nedz ārpus tās.
Tie, kas ir tikuši vajāti jebkura iemesla dēļ, zina, ko nozīmē negodīgums un neiecietība. Kad pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados kā pusaudzis dzīvoju Eiropā, jutu, ka mani regulāri kritizēja un pret mani slikti izturējās, jo biju amerikānis un Baznīcas loceklis. Daži mani skolas biedri izturējās pret mani tā, it kā es personīgi būtu atbildīgs par nepopulāro ASV ārpolitiku. Pret mani arī izturējās tā, it kā mana reliģija būtu publisks apvainojums tautām, kurās es dzīvoju, jo tā atšķīrās no valsts sponsorētās reliģijas. Vēlāk dažādās pasaules valstīs esmu guvis nelielu ieskatu pretīgos aizspriedumos un diskriminācijā, no kuras cieta tie, kas piederēja citai rasei vai tautībai.
Vajāšana izpaužas dažādi. Tā var būt izsmiešana, uzmākšanās, mocīšana, iebiedēšana, izslēgšana un izolēšana vai naids pret citu cilvēku. Mums ir jānostājas pret neiecietību, kas paceļ savu pretīgo balsi pret tiem, kam ir citādi uzskati. Neiecietība daļēji izpaužas caur nevēlēšanos dot vienādas vārda brīvības iespējas.28 Visiem, tostarp cilvēkiem no dažādām ticībām, ir tiesības publiski izteikt savu viedokli. Taču nevienam nav tiesību būt neiecietīgam pret citiem, kad šie viedokļi tiek izteikti.
Baznīcas vēsturē ir pietiekami daudz piemēru tam, kā pret mūsu Baznīcas locekļiem izturējās ar naidu un neiecietību. Cik gan ironiski un skumji tas būtu, ja mēs izturētos pret citiem tā, kā izturējās pret mums. Glābējs mācīja: „Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem.”29 Lai mēs varētu pieprasīt cieņu, mums pašiem ir jāizrāda cieņa. Turklāt, mūsu patiesa pievēršanās nes „lēnprātību un sirds pazemību”, kas aicina „Svēto Garu [un piepilda mūs ar] pilnīgu mīlestību”,30 „neliekuļotu mīlestību”31 pret citiem.
Mūsu Labais gans ir nemainīgs, un Viņa sajūtas pret grēku un grēciniekiem ir tādas pašas kā tad, kad Viņš staigāja pa Zemi. Viņš nenovēršas no mums, kad grēkojam, pat ja Viņam reizēm ir jādomā: „Bet kas par aitu!” Viņš mūs tik ļoti mīl, ka sagatavoja mums ceļu, kā nožēlot grēkus un kļūt tīriem, lai mēs varētu atgriezties pie Viņa un mūsu Debesu Tēva.32 Tā darot, Jēzus Kristus mums arī parādīja piemēru, kuram mums jāseko, — visiem izrādīt cieņu un nevienam neizrādīt naidu.
Būdami Viņa mācekļi, pilnā mērā atspoguļosim Viņa mīlestību un mīlēsim cits citu tik atvērti un pilnīgi, lai neviens nejustos pamests, viens vai bezcerīgs. Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir mūsu Labais gans, kurš mīl mūs un rūpējas par mums. Viņš mūs pazīst un atdeva Savu dzīvību par Savām avīm.33 Viņš arī dzīvo mūsu labumam un vēlas, lai mēs pazītu Viņu un izrādītu ticību Viņam. Es Viņu mīlu un pielūdzu, un esmu ārkārtīgi pateicīgs par Viņu, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.