2010.–2019. gads
Lielākais jūsu starpā
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Lielākais jūsu starpā

Dieva lielākais atalgojums attiecas uz tiem, kas kalpo, negaidot atalgojumu.

Mani dārgie brāļi, dārgie draugi, esmu ļoti pateicīgs, ka varu būt kopā ar jums šajā iedvesmojošajā vispasaules priesterības sanāksmē. Prezident Monson, mēs pateicamies jums par jūsu vēstījumu un svētību. Mēs vienmēr no sirds uzklausīsim jūsu vārdus, norādījumus, padomus un gudrību. Mēs jūs mīlam, atbalstām un vienmēr par jums lūdzam. Jūs patiešām esat Tā Kunga pravietis. Jūs esat mūsu prezidents. Mēs jūs atbalstām un mīlam.

Madrides Spānijas templis tika iesvētīts un uzsāka savu kalpošanu kā Tā Kunga svētais nams gandrīz pirms divām desmitgadēm. Harieta un es to labi atceramies, jo es tolaik kalpoju Eiropas reģiona prezidijā. Kopā ar daudziem citiem, mēs pavadījām neskaitāmas stundas, plānojot un organizējot pasākumus, kas notika laikaposmā līdz iesvētīšanai.

Kad tuvojās iesvētīšana, es pamanīju, ka vēl neesmu saņēmis ielūgumu to apmeklēt. Tas bija nedaudz negaidīti. Jo galu galā, pildot reģiona prezidenta pienākumus, es biju ļoti iesaistīts šajā tempļa projektā un zināmā mērā jutos līdzatbildīgs.

Es jautāju Harietai, vai viņa ir redzējusi ielūgumu. Viņa nebija.

Dienas ritēja, un manas raizes pieauga. Es prātoju, vai mūsu ielūgums ir pazudis, — varbūt tas ir noklīdis kaut kur starp mūsu dīvāna spilveniem. Varbūt to sajaucām ar kādu nevēlamu e-pastu un izdzēsām. Kaimiņiem bija ziņkārīgs kaķis, un es pat sāku skatīties uz viņu ar aizdomām.

Visbeidzot es biju spiests pieņemt faktu: es nebiju ielūgts.

Bet kā tas ir iespējams? Vai es biju izdarījis kaut ko aizvainojošu? Vai kāds pieņēma, ka šāds ceļojums mums ir par tālu? Vai par mani aizmirsa?

Galu galā es sapratu, ka šāds domāšanas veids mani vadīja uz vietu, kurā es nevēlējos uzturēties.

Mēs ar Harietu sev atgādinājām, ka tempļa iesvētīšana nebija mūsu pasākums. Tam nebija saistības ar to, kam ir un kam nav tiesības tikt ielūgtam. Un tam nebūt nebija saistības ar mūsu jūtām vai mūsu pilnvarām.

Tā bija svētas celtnes iesvētīšana — templis Visaugstākajam Dievam. Tā bija līksmības diena Baznīcas locekļiem Spānijā.

Ja es būtu uzaicināts, es labprāt būtu piedalījies. Bet, ja es nebūtu uzaicināts, mans prieks nebūtu mazāk izjusts. Mēs ar Harietu no attāluma priecātos kopā ar saviem draugiem, ar mūsu mīļotajiem brāļiem un māsām. Mēs slavētu Dievu par šo brīnišķīgo svētību ar tikpat lielu entuziasmu no mūsu mājām Frankfurtē, kā mēs to būtu darījuši Madridē.

Pērkona dēli

Starp Divpadsmitajiem, kurus Jēzus aicināja un iesvētīja, bija divi brāļi, Jēkabs un Jānis. Vai atceraties, kādu iesauku Viņš tiem deva?

Pērkona dēli (Boanerges).1

Jūs nevarat iegūt tādu iesauku, ja tam nav intriģējoša pamatojuma. Svētie Raksti diemžēl nesniedz daudz skaidrojumu par iesaukas izcelsmi. Tomēr mēs gūstam nelielu ieskatu par Jēkaba un Jāņa raksturu. Tie bija tie paši brāļi, kas ieteica piesaukt no debesīm uguni pār Samarijas ciematu — par to, ka netika uzaicināti uz pilsētu.2

Jēkabs un Jānis bija zvejnieki — droši vien vienkārši —, bet viņi, šķiet, daudz zināja par dabas stihiju elementiem. Bez šaubām, tie bija vīri, kas rīkojas.

Vienā reizē, kad Glābējs gatavojās veikt Savu pēdējo ceļojumu uz Jeruzālemi, Jēkabs un Jānis uzrunāja Viņu ar īpašu lūgumu, iespējams, atbilstoši viņu iesaukai.

„Mācītāj, mēs gribam, ka Tu mums darītu, ko Tev lūgsim,” tie sacīja.

Es varu iztēloties — Jēzu smaidot, kad Viņš atbildēja: „Ko jūs vēlaties?”

„Dod mums, ka mēs varam sēdēt Tavā godībā, viens pa Tavu labo roku un otrs pa kreiso roku.”

Tad Glābējs aicināja viņus nedaudz rūpīgāk padomāt par to, ko viņi lūdza, un sacīja: „Bet sēdēt pie Manas labās vai kreisās rokas Man nepiederas dot, bet tiks piešķirts tiem, kuriem tas ir sataisīts.”3

Citiem vārdiem, jūs nevarat saņemt Debesu valstības godu, par to cīnoties. Nedz arī jūs varat ar spēku izsist sev ceļu uz mūžīgo godību.

Kad pārējie desmit apustuļi dzirdēja par šo Pērkona dēlu lūgumu, viņi nebija īpaši laimīgi. Jēzus zināja, ka Viņam ir palicis maz laika, un Viņu noteikti satrauca strīdi, kas bija starp tiem, kas turpinās Viņa darbu.

Viņš runāja ar šiem Divpadsmit par varas būtību un to, kā tā ietekmē tos, kas tiecas un turas pie tās. „Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur,” Viņš sacīja, „tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri.”

Es gandrīz vai spēju saskatīt, kā Glābējs skatās ar bezgalīgu mīlestību šajās uzticīgo un ticīgo mācekļu sejās. Es gandrīz vai spēju sadzirdēt Viņa aizlūdzošo balsi: „Bet tā lai nav jūsu starpā. Bet gan, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir visu kalps.”4

Dieva valstībā diženums un vadība nozīmē — redzēt citus tā, kādi tie patiesībā ir, — kā Dievs viņus redz —, un tad palīdzēt un kalpot viņiem. Tas nozīmē — priecāties ar tiem, kas ir priecīgi, raudāt ar tiem, kas sēro, palīdzēt tiem, kas ir nelaimē, un mīlēt savu tuvāko, kā Kristus mīl mūs. Glābējs mīl visus Dieva bērnus — neatkarīgi no viņu sociāli ekonomiskajiem apstākļiem, rases, reliģijas, valodas, politiskajiem uzskatiem, tautības vai jebkāda cita iedalījuma. Un tāpat vajadzētu arī mums!

Dieva lielākais atalgojums attiecas uz tiem, kas kalpo, negaidot atalgojumu. Tas attiecas uz tiem, kas kalpo, negaidot ovācijas; uz tiem, kas ātri meklē iespējas, kā palīdzēt citiem; uz tiem, kas kalpo citiem vienkārši tāpēc, ka tie mīl Dievu un Dieva bērnus.5

Nesaindējieties

Neilgi pēc tam, kad tiku aicināts par Augstāko pilnvaroto, man bija tā privilēģija kopā ar prezidentu Džeimsu E. Faustu piedalīties staba reorganizācijā. Kad vadīju mašīnu uz skaisto dienvidu Jūtu, kur mums bija jāpilda uzdevums, prezidents Fausts bija tik laipns un šo laiku veltīja, lai man dotu norādījumus un pamācītu. Vienu mācību es nekad neaizmirsīšu. Viņš teica: „Baznīcas locekļi ir ļoti laipni pret Augstākajiem pilnvarotajiem. Viņi labi izturēsies un teiks glaimojošus vārdus.” Tad viņš ieturēja nelielu pauzi un sacīja: „Dīter, esi vienmēr pateicīgs par to, taču nekad ar to nesaindējies.”

Šī svarīgā mācība par kalpošanu Baznīcā attiecas uz katru priesterības nesēju katrā Baznīcas kvorumā. Tas attiecas uz mums visiem šajā Baznīcā.

Kad prezidents Dž. Rūbens Klarks, jaunākais, deva padomu tiem, kas Baznīcā ir aicināti vadošos amatos, viņš tos aicināja neaizmirst sesto likumu.

Nenovēršami tika uzdots jautājums: „Kas ir sestais likums?”

„Neuztveriet sevi pārāk nopietni,” viņš atbildēja.

Protams, sekoja papildjautājums: „Kas ir tie pārējie pieci likumi?”

Zibsnošām acīm prezidents Klarks atbildēja: „Citu likumu nav.”6

Lai mēs būtu efektīvi Baznīcas vadītāji, mums ir jāizprot šī būtiskā mācība: Baznīcas vadītāja aicinājums ir mazāk saistīts ar cilvēku vadīšanu, bet vairāk ar gatavību būt Dieva vadītam.

Aicinājumi kā kalpošanas iespējas

Kā Visaugstākā Dieva svētajiem, mums ir jāatceras visās lietās nabagie un trūkumcietēji, slimie un nomocītie, jo tas, kas tā nedara, tas nav Viņa māceklis.7 Mums ir neierobežotas iespējas darīt labu un kalpot citiem. Šādas iespējas ir mūsu kopienās, bīskapijās un draudzēs, un noteikti mūsu mājās.

Turklāt katram Baznīcas loceklim tiek dotas noteiktas kalpošanas iespējas. Šīs iespējas mēs dēvējam par „aicinājumiem” — termins, kuram vajadzētu mums atgādināt, kas mūs aicina kalpot. Ja mēs savus aicinājumus uztveram kā iespēju kalpot Dievam un citiem, ja kalpojam ticībā un pazemībā, tad katrs mūsu kalpošanas darbs būs kā solis pa māceklības taku. Šādā veidā Dievs ne vien ceļ Savu Baznīcu, bet arī veido Savus kalpus. Šī Baznīca ir veidota tā, lai mums palīdzētu kļūt par patiesiem un uzticīgiem Kristus mācekļiem, labiem un cēliem Dieva dēliem un meitām. Tas notiek ne tikai tad, kad apmeklējam sapulces un klausāmies runas, bet arī kad pievēršamies citiem un kalpojam. Šādā veidā mēs topam „lieli” Dieva valstībā.

Mēs pieņemam aicinājumus ar cieņu, pazemību un pateicību. Kad mūs atbrīvo no šiem aicinājumiem, mēs pieņemam šīs izmaiņas ar to pašu cieņu, pazemību un pateicību.

No Dieva skatpunkta visi aicinājumi valstībā ir vienlīdz svarīgi. Mūsu kalpošana — neatkarīgi no tās apjoma — attīra mūsu garu, atver debesu logus un atraisa Dieva svētības ne vien tiem, kuriem mēs kalpojam, bet arī mums. Kad mēs tiecamies palīdzēt citiem, mēs varam zināt, būdami ar pazemīgu pārliecību, ka Dievs atzīst mūsu kalpošanu un Viņš to atzinīgi novērtē. Viņš smaida pār mums, kad mēs izrādām dziļu līdzjūtību, īpaši tajos brīžos, kad citi to neredz un nemana.8

Katru reizi, kad mēs no sevis dodam citiem, mēs arvien vairāk kļūstam par labu un patiesu Viņa mācekli — mūsu Glābēja, kurš atdeva Sevi visu mūsu dēļ, mācekli.

No prezidēšanas līdz darbam parādē

Brālis Mairons Ričins kalpoja par staba prezidentu Heneferā, Jūtas štatā, kad bija 150. gadadiena kopš pionieru ierašanās Soltleikas ielejā. Svinībās cita starpā tika izspēlēta arī pionieru došanās cauri viņa pilsētai.

Prezidents Ričins bija ļoti iesaistīts svinību plānošanā, viņš apmeklēja daudzas sanāksmes ar augstākajiem pilnvarotajiem un citiem, lai runātu par pasākumiem. Viņš bija ļoti aizņemts.

Neilgi pirms svētku norises reorganizēja prezidenta Ričina stabu, un viņu atbrīvoja no prezidenta amata. Nākamajā svētdienā viņš apmeklēja savas bīskapijas priesterības sanāksmi, kurā vadītāji aicināja brīvprātīgos palīdzēt svētkos. Prezidents Ričins kopā ar citiem pacēla roku un saņēma norādījumus vilkt darba drēbes, ierasties ar mašīnu un lāpstu.

Tās dienas rītā, kad beidzot lielais notikums bija klāt, prezidents Ričins devās pildīt brīvprātīgā pienākumus.

Vēl dažas nedēļas iepriekš viņš sniedza lielu ieguldījumu, plānojot un uzraugot šo svarīgo notikumu. Taču šajā dienā viņa uzdevums bija sekot zirgu parādei un satīrīt aiz viņiem.

Prezidents Ričins to darīja labprāt un ar prieku.

Viņš izprata, ka viena veida kalpošana nav pārāka par citu.

Viņš zināja un pielietoja Glābēja vārdus: „Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps.”9

Pareiza māceklība

Dažreiz, līdzīgi kā Pērkona dēli, mēs vēlamies augstus amatus. Mēs tiecamies pēc atzinības. Mēs tiecamies vadīt un veikt neaizmirstamu ieguldījumu.

Tajā nav nekā slikta, ja mēs vēlamies kalpot Tam Kungam, bet, ja mēs cenšamies Baznīcā iegūt sev ietekmi — ar mērķi saņemt citu uzslavu un apbrīnu —, tas arī būs mūsu gala atalgojums. Kad mēs „saindējamies” ar citu uzslavu, šī uzslava būs mūsu gala atlīdzība.

Kas ir vissvarīgākais aicinājums Baznīcā? Tas, kurā šobrīd kalpojat. Lai cik pieticīgs vai ievērojams tas var šķist, — jūsu pašreizējais aicinājums ir tieši tas, kurš jums ļaus ne vien citus iedvesmot, bet arī ļaus jums kļūt par tādu Dieva vīru, par kādu jūs tikāt radīti, lai kļūtu.

Mani dārgie draugi un brāļi priesterībā — dariet, ko esat aicināti darīt!

Pāvils mācīja filipiešiem: „Ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.”10

Kalpojiet ar godu

Meklēt godu un slavu Baznīcā, tā vietā, lai patiesi un pazemīgi citiem kalpotu, nozīmē — veikt tādu apmaiņu, ko veica Ēsavs.11 Iespējams, mēs saņemsim laicīgu atalgojumu, taču par dārgu cenu, — jo zaudēsim dievišķo atlīdzību.

Sekosim mūsu Glābēja piemēram, kurš bija lēnprātīgs un pazemīgs, kurš nemeklēja cilvēku uzslavu, bet tiecās darīt Sava Tēva gribu.12

Kalposim citiem pazemīgi — ar enerģiju, pateicību un godu. Lai gan mūsu kalpošana var šķist necila, pieticīga vai mazvērtīga, tie, kas citiem palīdz, būdami laipni un līdzjūtīgi, kādudien uzzinās savas kalpošanas vērtību, tiekot apveltīti ar Visvarenā Dieva mūžīgo un svētīto žēlastību.13

Mani dārgie brāļi, dārgie draugi, kaut mēs apdomātu, izprastu un dzīvotu saskaņā ar šo būtisko mācību attiecībā uz Baznīcas vadītājiem un priesterības vadību: „Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps.” Šī ir mana lūgšana un svētība mūsu Skolotāja, mūsu Pestītāja, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.