2010.–2019. gads
Būt ar iekšēju pārliecību un pilnīgu apņēmību
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Būt ar iekšēju pārliecību un pilnīgu apņēmību

Ja vajadzīgs, pārplānosim savu maršrutu un raudzīsimies uz priekšu ar lielu cerību un ticību. Kaut mēs būtu iekšēji pārliecināti, drosmīgi un apņēmības pilni.

Pirms vairākiem gadiem mūsu mazā mazmeita pieskrēja man klāt un ar prieku paziņoja: „Vectēv, vectēv, es iesitu visus trīs vārtus šodien futbola spēlē!”

Es ar entuziasmu atbildēju: „Tas ir lieliski, Sāra!”

Viņas māte tad paskatījās uz mani un ar smīnu sejā teica: „Rezultāts bija divi pret viens.”

Es neuzdrošinājos pavaicāt, kurš uzvarēja!

Konference ir pārdomu, atklāsmes un dažkārt virziena maiņas laiks.

Ir kāds automašīnu nomas uzņēmums ar GPS sistēmu, ko sauc „Nekad nebūsi apmaldījies”. Ja jūs nepareizi nogriežaties attiecībā pret ievadīto galamērķi, balss ierīcē nesaka: „Ak, tu muļķi!” Drīzāk ļoti patīkamā balsī atskan: „Maršruta pārplānošana — kad iespējams, apgriezieties braukšanai pretējā virzienā.”

Ecēhiēla grāmatā mēs lasām šo brīnišķīgo apsolījumu:

„Kad bezdievis atgriežas no visiem saviem grēkiem, ko viņš darījis, un pilda visus Manus likumus, rīkojas pēc tiesas, patiesības un taisnības, tam būs dzīvot, tam nav jāmirst.

Nevienu no viņa agrāk nodarītiem grēkiem vairs nepieminēs.”1

Kāds brīnišķīgs apsolījums, taču, lai saņemtu trešo pilnīgās apņemšanās apsolījumu, ir pilnā mērā jāpilda pirmie divi. Novērsties no visa, ievērot visu, tad viss tiek piedots. Tas prasa, lai mēs būtu „ar pilnīgu apņēmību”!

Mums nevajadzētu būt tādiem kā kāds vīrs, kurš, kā ziņo Wall Street Journal, nosūtīja Ieņēmumu dienestam aploksni, pilnu ar naudu, un anonīmu vēstuli, kurā bija teikts: „Dārgais Dienest! Pielikumā atradīsit naudu, ko es esmu parādā par nesamaksātiem nodokļiem. P.S. Ja vēlāk mana sirdsapziņa joprojām mocīs mani, es nosūtīšu atlikušo.”2

Mēs gan tā nedarām! Mēs neatturamies no rīcības, lai noskaidrotu minimumu, ar ko iespējams tikt cauri. Tas Kungs pieprasa sirdi un labu gribu.3 Visu mūsu sirdi! Kad mēs tiekam kristīti, mēs tiekam pilnīgi iegremdēti, kas simbolizē mūsu solījumu — sekot Glābējam pilnīgi, nevis negribīgi. Kad mēs esam apņēmības pilni, debesis tiek satricinātas mūsu labumam.4 Kad mēs esam remdeni jeb tikai ar daļēju apņēmību, mēs zaudējam dažas no debesu visaugstākajām svētībām.5

Pirms daudziem gadiem es ar skautiem devos pārgājienā ar nakšņošanu tuksnesī. Zēni gulēja pie liela ugunskura, ko bija iekūruši, un es, kā katrs labs skautu vadītājs, gulēju sava kravas automobiļa aizmugurē. Kad no rīta piecēlos sēdus un paskatījos uz nometnes vietu, es pamanīju vienu skautu, saukšu viņu par Polu, kurš izskatījās sevišķi sabozies. Es pajautāju, kā viņš gulēja, un viņš atbildēja: „Ne pārāk labi.”

Kad pajautāju — kāpēc, viņš teica: „Bija auksts; uguns nodzisa.”

Es atbildēju: „Jā, ar uguni tā mēdz notikt. Vai tavs guļammaiss nebija pietiekami silts?”

Atbildes nebija.

Tad kāds cits skauts skaļi piebilda: „Viņš negulēja savā guļammaisā.”

Es neticībā jautāju: „Kāpēc tā, Pol?”

Sākumā bija klusums, tad beidzot pamuļķīga atbilde: „Es nodomāju: ja neatritināšu savu guļammaisu, tad man nevajadzēs to atkal saritināt.”

Tas ir patiess stāsts: viņš sala vairākas stundas, tāpēc ka mēģināja sev aiztaupīt piecu minūšu darbu. Mēs varētu domāt: „Cik gan muļķīgi! Kas gan tā rīkotos?” Patiesībā mēs tā rīkojamies visu laiku, taču daudz bīstamākos veidos. Būtībā mēs atsakāmies atritināt savu garīgo guļammaisu, kad ikdienā neveltām laiku sirsnīgai lūgšanai, studēšanai un nopietnai dzīvošanai saskaņā ar evaņģēliju; uguns ne tikai nodzisīs, bet mēs būsim neaizsargāti un nosaluši garīgā ziņā.

Kad bezrūpīgi izturamies pret noslēgtajām derībām, mēs esam izrietošo seku līdzdalībnieki. Tas Kungs ir mums devis padomu — „piesargāties, uzcītīgi pievērst vērību mūžīgās dzīves vārdiem”.6 Un Viņš tālāk paziņoja: „Manas asinis tos neattīrīs, ja viņi Manī neklausīsies.”7

Patiesībā ir daudz vieglāk būt ar pilnīgu nekā daļēju apņēmību. Kad mēs esam daļēji apņēmušies vai nemaz neesam apņēmušies, tad, runājot „Zvaigžņu karu” valodā, „spēka laukā ir traucējumi”. Mēs neesam vienā taktī ar Dieva gribu un tādējādi neesam vienā taktī ar laimes būtību.8 Jesaja teica:

„„Bezdievji ir kā saviļņota jūra, kas nevar rimt, bet kuras ūdeņi uzvanda dūņas un dubļus.

Bezdievjiem nav miera!” saka mans Dievs.”9

Par laimi, lai kur mēs pašreiz atrastos vai būtu bijuši pagātnē, mēs neesam neaizsniedzami Glābējam, kurš teica: „Tādēļ, kas nožēlo grēkus un nāk pie Manis kā mazs bērns, to Es pieņemšu, jo tādiem pieder Dieva valstība. Lūk, par tādiem Es esmu atdevis Savu dzīvību un atkal to atguvis.”10

Kad mēs pastāvīgi nožēlojam grēkus un paļaujamies uz To Kungu, mēs gūstam spēku, atgriežoties izejas punktā, ieguvuši maza bērna pazemību un ticību,11 ko papildina mūža laikā gūtā gudrība. Ījabs liecināja: „Taisnais turas pastāvīgi uz sava ceļa; kam ir tīras rokas, tas arvienu pieaug spēkā.”12 Tenisons reiz rakstīja: „Mans spēks ir desmit cilvēku spēks, tāpēc ka mana sirds ir šķīsta.”13 Tas Kungs deva padomu: „Palieciet svētajās vietās un neizkustieties.”14

Mūsu dēls Džastins nomira 19 gadu vecumā, visu mūžu cīnījies ar kādu slimību. Svētā Vakarēdiena sanāksmes runā, kuru viņš teica neilgi pirms savas aiziešanas, viņš dalījās stāstā, kas droši vien bija iespiedies viņa prātā, — par kādu tēvu un viņa dēlu, kurš devās uz rotaļlietu veikalu, kurā bija piepūšams boksa treniņu maiss cilvēka izskatā. Zēns iesita piepūšamajam vīram, kurš apgāzās un pēc katra sitiena uzreiz atlēca atpakaļ. Tēvs pajautāja savam jaunajam dēlam, kāpēc vīrs visu laiku atlec atpakaļ. Zēns uz brīdi padomāja un teica: „Es nezinu. Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka viņš pieceļas iekšpusē.” Lai būtu ar pilnīgu apņēmību, mums ir „jāpieceļas iekšpusē”, „lai notiek, kas notikdams”.15

Mēs „pieceļamies iekšpusē”, kad pacietīgi gaidām uz To Kungu, lai Viņš atbrīvotu mūsu miesu no dzeloņiem vai dotu mums spēku to panest.16 Šādi dzeloņi var būt slimība, nespēja, garīga slimība, mīļa cilvēka nāve un vēl daudzas citas problēmas.

Mēs pieceļamies iekšpusē, kad paceļam nokārtas galvas. Mēs pieceļamies iekšpusē, kad aizstāvam patiesību pret pasaulē mītošo ļaunumu un laicīgumu, kas arvien spēcīgāk pretojas gaismai, saucot ļaunu par labu un labu par ļaunu17 un „nosod[ot] taisnos par viņu taisnīgumu”.18

Piecelties iekšpusē par spīti grūtībām ir iespējams, pateicoties tīrai sirdsapziņai, spēcinošajai un mierinošajai ietekmei no Svētā Gara un mūžīgajai perspektīvai, kas pārsniedz mirstīga cilvēka sapratni.19 Pirmsmirstīgajā dzīvē mēs gavilējām par iespēju pieredzēt mirstīgo dzīvi.20 Mēs bijām ar pilnīgu apņēmību, kad entuziasma pilni pieņēmām lēmumu — būt drosmīgi mūsu Debesu Tēva ieceres aizstāvji. Laiks atkal piecelties uz aizstāvēt Viņa ieceri!

Nesen mūžībā aizgāja mans 97 gadus vecais tēvs. Kad vien kāds jautāja viņam, kā viņam iet, viņš nemainīgi atbildēja: „Skalā no 1 līdz 10 man iet uz 25!” Pat tad, kad šis mīļais cilvēks vairs nevarēja nostāvēt vai pat nosēdēt un runāja ar lielu piepūli, viņa atbilde bija tāda pati. Viņš vienmēr piecēlās savā iekšējā cilvēkā.

Kad manam tēvam bija 90, mēs bijām kādā lidostā, un es pavaicāju viņam, vai man vajadzēja sameklēt viņam ratiņkrēslu. Viņš teica: „Nē, Gerij, — varbūt tad, kad kļūšu vecs.” Un tad viņš piebilda: „Turklāt, ja noguršu no staigāšanas, es vienmēr varu skriet.” Ja mēs nevaram būt ar pilnīgu apņēmību, lai pašreiz staigātu, tad varbūt mums vajadzētu skriet; varbūt mums ir nepieciešama maršruta pārplānošana. Mums pat var būt nepieciešams apgriezties, lai dotos pretējā virzienā. Mums var būt nepieciešams studēt ar lielāku vērību, lūgt Dievu ar lielāku dedzību vai vienkārši atbrīvoties no dažām lietām, lai mēs varētu pievērsties tam, kam ir patiesa nozīme. Mums var būt nepieciešams atbrīvoties no pasaulīgā, lai mēs varētu pievērsties mūžībai. Mans tēvs šo saprata.

Sailors

Kad viņš dienēja jūras spēkos Otrā pasaules kara laikā, bija tādi, kas piederēja tai lielajai un plašajai ēkai21, kuri izsmēja viņu par viņa principiem; toties divi kuģa komandas biedri, Deils Medokss un Dons Deividsons, ņēma vērā viņa principus un neizsmēja viņu. Viņi vaicāja: „Seibin, kāpēc tu tik ļoti atšķiries no visiem citiem? Tev ir augsta morāle, un tu nedzer, nesmēķē un nelamājies, taču izskaties mierīgs un laimīgs.”

Viņu pozitīvais iespaids par manu tēvu nesakrita ar to, kas viņiem bija mācīts par mormoņiem, un mans tēvs varēja mācīt un kristīt šos abus kuģa komandas biedrus. Deila vecāki bija ļoti neapmierināti un brīdināja viņu: ja viņš pievienosies Baznīcai, viņš zaudēs savu mīļoto Mēriju Olīvu, taču viņa pēc Deila lūguma tikās ar misionāriem un arī tika kristīta.

Tuvojoties kara beigām, prezidents Hibers Dž. Grants kalpošanai aicināja misionārus, tajā skaitā dažus precētus vīrus. 1946. gadā Deils un viņa sieva, Mērija Oliva, nolēma, ka Deilam vajadzētu kalpot misijā, lai arī viņi bija sava pirmā bērna gaidībās. Vēlāk viņiem piedzima deviņi bērni — trīs zēni un sešas meitenes. Visi deviņi kalpoja misijā, kam sekoja Deils un Mērija Oliva, kuri paši kalpoja trīs misijās. Arī vairāki desmiti mazbērnu ir kalpojuši misijā. Divi viņu dēli, Džons un Metjū Medoksi, pašreiz ir Tabernakla kora locekļi, tāpat kā Metjū znots Raijens. Medoksu ģimenes locekļu skaits pašreiz ir pieaudzis līdz 144 cilvēkiem, un viņi ir brīnišķīgs piemērs tam, kā būt ar pilnīgu apņēmību.

Brothers

Pārlasot mana tēva dokumentus, mēs uzdūrāmies vēstulei no Dženiferas Ričardsas, kas bija otra kuģa komandas biedra, Dona Deividsona, viena no piecām meitām. Viņa rakstīja: „Jūsu taisnīgums izmainīja mūsu dzīvi. Ir grūti saprast, kāda būtu mūsu dzīve bez Baznīcas. Mans tēvs nomira, mīlot evaņģēliju un cenšoties dzīvot saskaņā ar to līdz galam.”22

Grūti ir izmērīt labo ietekmi, kas var būt katram cilvēkam, kurš pieceļas savā iekšējā cilvēkā. Mans tēvs un viņa divi kuģa komandas biedri atteicās ieklausīties cilvēkos, kas bija tajā lielajā un plašajā ēkā un nicinājumā rādīja ar pirkstu.23 Viņi zināja, ka daudz labāk ir sekot Radītājam nekā pūlim.

Apustulis Pāvils, iespējams, aprakstīja mūsu dienas, kad teica Timotejam, ka „daži ir noklīduši un nogriezušies uz tukšu izrunāšanos”.24 Mūsdienu pasaulē daudzi tukši izrunājas. Šādi sarunājas tie, kas atrodas lielajā un plašajā ēkā.25 Tā bieži vien izpaužas kā racionalizēšana, mēģinot attaisnot ļaunumu, vai tad, kad cilvēki nomaldās no pareizā ceļa un grimst maldos aizvien ātrākā tempā. Dažreiz racionalizēšana ir dzirdama no tiem, kas nav samaksājuši pilnīgas apņēmības cenu un labāk izvēlas sekot miesīgajam cilvēkam, nevis pravietim.

Mēs varam būt pateicīgi par to, ka zinām, kas sagaida uzticīgos. Kad esam ar pilnīgu apņēmību, mums ir visaptveroša pārliecība, ka „tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu”.26 Kā teicis elders Nīls A. Maksvels: „Nebaidieties, vienkārši pareizi dzīvojiet.”27

Mans sievastēvs bija pasniedzējs BJU, un viņam ļoti patika BJU futbols, taču viņš nespēja skatīties viņu spēles, tāpēc ka ļoti satraucās par rezultātu. Tad notika kas brīnišķīgs — tika izgudrots video kasešu atskaņotājs, kas ļāva viņam ierakstīt spēles kasetē. Ja BJU uzvarēja, viņš skatījās ierakstu ar pilnīgu pārliecību par iznākumu! Ja viņi tika netaisnīgi sodīti, ievainoti vai iedzinēja lomā ceturtās ceturtdaļas beigās, viņš nebija noraizējies, jo zināja, ka viņi izraus uzvaru! Var teikt, ka viņam bija „pilnīg[s] cerības spožum[s]”!28

Tā tas ir arī ar mums. Kad esam uzticīgi, mums var būt tāda pati pārliecība, ka beigās viss nokārtosies mums par labu. Tā Kunga apsolījumi ir droši. Tas nenozīmē, ka šī mirstīgās dzīves universitāte būs viegla vai bez daudzām asarām, taču, kā rakstīja Pāvils: „Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.”29

Brāļi un māsas, neviens nav jau sagrēkojis par rītdienu. Ja vajadzīgs, pārplānosim savu maršrutu un raudzīsimies uz priekšu ar lielu cerību un ticību. Es lūdzu Dievu, lai mēs pieceltos savā iekšējā cilvēkā, esot drosmīgi un ar pilnu apņēmību, un būtu šķīsti un drosmīgi, aizstāvot mūsu Debesu Tēva ieceri un Viņa Dēla, mūsu Glābēja, misiju. Es sniedzu jums savu liecību par to, ka mūsu Tēvs dzīvo, ka Jēzus ir Kristus, un par diženās laimes ieceres īstenumu. Es lūdzu, lai Tā Kunga izmeklētākās svētības būtu pār jums, un to es daru Jēzus Kristus Vārdā, āmen.