2010.–2019. gads
Brīdinājuma balss
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Brīdinājuma balss

Kaut arī pienākumu brīdināt īpaši dedzīgi izjūt tieši pravieši, tas ir arī citu pienākums.

Pravietis Ecēhiēls piedzima aptuveni divdesmit gadus pirms tam, kad Lehijs ar savu ģimeni pameta Jeruzālemi. 597. g. pirms Kristus, kad Ecēhiēlam bija 25 gadi, Nebukadnēcars aizveda viņu, līdz ar daudziem citiem, gūstā uz Babiloniju, un, cik mums zināms, viņš tur pavadīja visu savu atlikušo mūžu.1 Viņš bija cēlies no Ārona priesterības nesēju dzimtas un 30 gadu vecumā kļuva par pravieti.2

Pilnvarojot Ecēhiēlu, Jehova izmantoja līdzību par sargu.

„Ja tad, [kad sargs] redz zobenu nākam un jau ielaužamies zemē, … tas pūš tauri un brīdina tautu,

un ja tad [kāds] dzird taures skaņu, bet to neievēro, tā ka apbruņots naidnieks tam uzbrūk un to nokauj, tad viņa asinis lai krīt uz viņa paša galvas.”3

Turpretī, „ja sargs redz zobenu nākam un nepūš tauri un nebrīdina tautu, tā ka zobens nāk un nokauj kādu no tiem, … viņa asinis Es atprasīšu no sarga rokas”.4

Tad, uzrunājot tieši Ecēhiēlu, Jehova pasludināja: „[Tā nu tevi, ak,] cilvēka bērns, Es esmu izredzējis par sargu Israēla namam, [tādēļ tu saņemsi] vārdu no Manas mutes, [un brīdināsi tos] Manā Vārdā.”5 Šis brīdinājums attiecas uz novēršanos no grēka.

„Ja Es bezdievim saku: bezdievi, tev jāmirst, — un tu nebrīdini bezdievi, lai tas atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievis gan nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es atprasīšu no tavas rokas.

Bet, ja tu būsi brīdinājis bezdievi, lai tas atgriežas no sava ceļa, tad viņš gan mirs sava nozieguma dēļ, bet tu būsi izglābis savu dzīvību. …

Un, ja Es piedraudu bezdievim: tu mirsi, — un tas atgriežas no saviem grēkiem un rīkojas pēc patiesības un taisnības, …

viņa grēkus, ko viņš nodarījis, vairs nepieminēs; [ja] viņš rīkojas pēc patiesības un taisnības, viņš patiesi dzīvos.”6

Interesanti, ka šis brīdinājums attiecas arī uz taisnīgajiem. „Ja Es taisnajam saku, ka viņš dzīvos, un viņš, paļaudamies uz savu taisnību, dara ļaunu, tad neviens nepieminēs vairs [viņa taisnīgos darbus], bet viņš mirs tā ļaunuma dēļ, ko viņš darījis.”7

Lūdzoties Saviem bērniem, Dievs teica Ecēhiēlam: „Saki tiem: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jel atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! [Jo kāpēc lai jūs gribētu mirt, ak,] Israēla nams?”8

Tā vietā, lai mūs dedzīgi nosodītu, mūsu Debesu Tēvs un mūsu Glābējs vēlas, lai mēs būtu laimīgi, un lūdzas, lai mēs nožēlojam grēkus, labi zinot, ka „bezdievība nekad nav bijusi [un nekad nebūs] laime”.9 Tādēļ Ecēhiēls un ikviens no praviešiem pirms un pēc viņa ir brīdinājuši visus, kuri to vēlēsies, novērsties no Sātana — viņu dvēseļu ienaidnieka — un „izvēlēties brīvību un mūžīgo dzīvi caur lielo visu cilvēku Starpnieku”.10

Kaut arī pienākumu brīdināt īpaši dedzīgi izjūt tieši pravieši, tas ir arī citu pienākums. Patiesībā jau „katram cilvēkam, kurš ticis brīdināts, klājas brīdināt savu tuvāko”.11 Mums, kas esam saņēmuši zināšanas par diženo laimes ieceri un tās īstenošanai nepieciešamajām pavēlēm, vajadzētu just vēlmi dalīties šajās zināšanās, jo tās spēj mainīt cilvēku dzīvi gan šeit, gan mūžībā. Un, ja mēs vaicāsim: „Kurš ir tas tuvākais, ko man vajadzētu brīdināt?”, mēs pavisam noteikti atradīsim atbildi līdzībā, kas iesākas ar vārdiem: „Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās, [un tā tālāk].”12

Apdomājot līdzību par labo samarieti iepriekšminētajā kontekstā, mēs atcerēsimies, ka jautājums — „Kurš ir mans tuvākais?” — ir saistīts ar abiem augstākajiem baušļiem: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.”13 Paceļot brīdinājuma balsi, mūsu motivācija ir mīlestība — mīlestība pret Dievu un mīlestība pret līdzcilvēkiem. Brīdināt nozīmē — rūpēties. Tas Kungs norāda, ka tas jādara „maigumā un lēnprātībā”14, „ar pārliecināšanu, pacietību, ar maigumu …  un ar neviltotu mīlestību”15. Brīdinājums var būt neatliekams, kā, brīdinot bērnu, nelikt savu roku ugunī. Tam jābūt skaidram un dažkārt arī stingram. Lai gan dažkārt brīdinājums var tikt izteikts rājiena veidā, „kad iedvesmo Svētais Gars”16, tam allaž ir jāsakņojas mīlestībā. Esiet liecinieki, piemēram, mīlestībai, kas motivē mūsu misionāru kalpošanu un upurus.

Protams, mīlestība liks vecākiem brīdināt pašus tuvākos „kaimiņus” — savus bērnus. Tas nozīmē evaņģēlija patieso principu mācīšanu un liecināšanu par tiem. Tas nozīmē mācīt bērniem Kristus doktrīnu: ticību, grēku nožēlošanu, kristīšanu un Svētā Gara dāvanu.17 Tas Kungs atgādina vecākiem: „Es esmu jums pavēlējis audzināt jūsu bērnus gaismā un patiesībā.”18

Pildot vecākiem uzticēto pienākumu — brīdināt, ir būtiski atainot ne vien grēka graujošās sekas, bet arī prieku, ko saņemam, esot paklausīgi pavēlēm. Atsauciet atmiņā Ēnosa vārdus par to, kas vedināja viņu meklēt Dievu, saņemt grēku piedošanu un tikt pievērstam:

„Lūk, es devos medīt mežos; un vārdi, kurus es bieži biju dzirdējis savu tēvu runājam par mūžīgo dzīvi un svēto prieku, iegrima dziļi manā sirdī.

Un mana dvēsele bija izsalkusi; un es nometos ceļos sava Radītāja priekšā, un es piesaucu Viņu varenā lūgšanā un aizlūgšanā.”19

Pateicoties neizmērojamai mīlestībai un rūpēm par citiem un viņu laimi, Jēzus nekavējās tos brīdināt. Savas kalpošanas iesākumā „Jēzus iesāka sludināt, sacīdams: Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi”.20 Tā kā Viņš zina, ka uz Debesīm neved jebkurš no ceļiem, Viņš pavēlēja:

„Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet.

Tāpēc ka šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas ved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.”21

Viņš veltīja laiku grēciniekiem, sakot: „Nevis taisnus esmu nācis aicināt uz atgriešanos no grēkiem, bet grēciniekus.”22

Kas attiecas uz rakstu mācītājiem, farizejiem un saduķejiem, Jēzus nelokāmi nosodīja viņu liekulību. Viņa brīdinājumi un pavēles bija pavisam tiešas: „Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt.”23 Protams, neviens neapsūdzēs Glābēju tajā, ka Viņš nemīlēja šos rakstu mācītājus un farizejus; Viņš cieta un nomira, lai glābtu arī viņus. Taču, mīlot viņus, Viņš nevarēja ļaut tiem turpināt grēkot, skaidri nepamācot. Kāds domātājs atzīmē: „Jēzus mācīja Saviem sekotājiem rīkoties tā, kā Viņš pats: laipni uzņemt ikvienu, tajā pašā laikā mācot par grēku, jo mīlestība liek brīdināt cilvēkus par to, kas var tos sāpināt.”24

Dažkārt tie, kuri paceļ brīdinājuma balsi, tiek noraidīti un uzskatīti par nosodošiem. Paradoksāli, ka tie, kuri apgalvo, ka patiesība ir relatīva un morāles standarti ir personīgās izvēles jautājums, bieži vien arī visskarbāk kritizē tos cilvēkus, kuri nepieņem pašreizējās „pareizās domāšanas” normas. Kāds autors runā par to kā par „kauna kultūru”:

„Vainas kultūrā jūs zināt, ka esat labs vai slikts, atkarībā no tā, ko saka jūsu sirdsapziņa. Kauna kultūrā jūs zināt, ka esat labs vai slikts, atkarībā no tā, ko par jums saka apkārtējā sabiedrība — vai tā jūs ciena, vai arī izslēdz no savām aprindām. … [Kauna kultūrā] tikumiskā dzīve nebalstās principiālā izpratnē par pareizo un nepareizo, tā balstās uz viedokli par to, kuru pieņemt un kuru izslēgt. …

… Morāles sistēmā, kas balstās uz pieņemšanu vai izslēgšanu, ikviens izjūt pastāvīgu nedrošību. Tajā nav paliekošu standartu, vienīgi mainīgais pūļa spriedums. Tā ir sakāpināta jūtīguma, sakāpinātas reakcijas un bieža morālā apjukuma kultūra, kuru ikviens jūtas spiests pieņemt. … 

Vainas kultūra var izrādīties skarba, taču mēs vismaz varam ienīst grēku, tajā pašā laikā mīlot grēcinieku. Modernā kauna kultūra it kā godina pieņemšanu un iecietību, taču tajā pašā laikā tā var būt savādi cietsirdīga pret tiem, kuri tai nepiekrīt un tajā neiederas.”25

Pretēja tai ir „Pestītāja klints”26 — stabils un pastāvīgs taisnīguma un tikumības pamats. Daudz vērtīgāk ir pieņemt nemainīgo Dieva likumu, ar kura palīdzību mēs varam izvēlēties savu likteni, nekā būt par neparedzamu noteikumu un plašsaziņas līdzekļos paustā pūļa sašutuma ķīlniekiem. Daudz vērtīgāk ir zināt patiesību, nekā tikt „[svaidītiem šurpu turpu,] padodoties katram mācības vējam”27. Daudz vērtīgāk ir nožēlot grēkus un pacelties līdz evaņģēlija standartam, nekā izlikties, ka nav tāda pareizā un nepareizā, nīkuļojot grēkā un nožēlā.

Tas Kungs ir pasludinājis: „Brīdinājuma balss skanēs uz visiem ļaudīm, ar Manu mācekļu mutēm, kurus Es esmu izraudzījies šinīs pēdējās dienās.”28 Būdami sargi un mācekļi, mēs nevaram palikt neitrāli attiecībā uz šo „pārāko ceļu”29. Redzot pār zemi nākam zobenu, mēs, tāpat kā Ecēhiēls, nevaram „nepūst tauri”.30 Es negribu teikt, ka mums vajadzētu dauzīties pie kaimiņu durvīm vai stāvēt pilsētas laukumā, kliedzot: „Nožēlojiet grēkus!“ Ja tā apdomā, tad atjaunotais evaņģēlijs tik tiešām dāvā mums to, ko cilvēki sirds dziļumos patiesi vēlas. Tādēļ brīdinājuma balss ir ne vien uzskatāma par civilu, bet, izsakoties dziesminieka vārdiem, tā ir „līksma gavilēšana”31.

Avīzes Deseret News redaktora slejas autors Hals Boids citē piemēru tam, ka klusējot mēs neizdarām citiem pakalpojumu. Viņš norāda, ka, lai gan laulības ideja amerikāņu sabiedrības elitārajās aprindās vēl joprojām ir „intelektuālu debašu” jautājums, laulība nebūt nav debatējams jautājums viņu pašu praksē. „Elite precas un paliek laulībā, nodrošinot to, ka viņu bērni var baudīt ieguvumus, kas izriet no stabilas laulības. … Taču problēma ir tajā, ka [tiem] ir tendence nesludināt to, ko paši praktizē.” Lai gan viņi nevēlas „izdarīt spiedienu” uz tiem, kuri tik tiešām varētu izmantot viņu tikumisko vadību, iespējams, „ir pienācis laiks, lai izglītotie cilvēki ar stiprām ģimenēm pārstātu izlikties neitrāli un sāktu sludināt to, ko paši praktizē laulības un audzināšanas jomā, … [un] palīdzētu to pieņemt arī saviem līdzcilvēkiem Amerikā”.32

Mēs ticam, ka it īpaši jūs, jaunā paaudze, jaunieši un jaunie pieaugušie, uz kuru pūliņiem Tam Kungam jāpaļaujas, lai turpmākajos gados Viņa darbs varētu būt veiksmīgs, atbalstīsiet evaņģēlija mācības un Baznīcas standartus — gan publiski, gan privāti. Nepametiet tos, kuri būtu pieņēmuši patiesību, neziņā — klūpot un krītot. Nepadodieties maldīgiem pieņēmumiem par iecietību vai bailēm — bailēm no neveiklām situācijām, nosodījuma un pat ciešanām. Paturiet prātā Glābēja solījumu:

„Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ.

Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija.”33

Beigu beigās mēs visi esam atbildīgi Dieva priekšā par savām izvēlēm un to, kā dzīvojam. Glābējs paziņoja: „Mans Tēvs sūtīja Mani, lai Es varētu tikt pacelts pie krusta; un, pēc tam, kad Es biju ticis pacelts pie krusta, lai Es varētu saistīt visus cilvēkus pie Sevis, lai, kā Es tiku cilvēku pacelts, tāpat arī cilvēki tiktu Tēva pacelti, lai stātos Manā priekšā, lai tiktu tiesāti par saviem darbiem, vai tie būtu labi vai ļauni.”34

Atzīstot Tā Kunga augstāko varu, es lūdzos ar Almas vārdiem:

„Un tagad, mani brāļi [un māsas], es vēlos no savas sirds dziļumiem, jā, ar lielām raizēm līdz pat sāpēm, lai jūs uzklausītu manus vārdus un atmestu savus grēkus, un neatliktu savu grēku nožēlošanas dienu;

bet lai jūs pazemotos Tā Kunga priekšā un piesauktu Viņa Svēto Vārdu, un nepārtraukti būtu modri un lūgtu, lai jūs netiktu kārdināti vairāk par to, ko jūs spējat panest, un tā tiktu vadīti ar Svēto Garu …;

būdami ar ticību Tam Kungam; būdami ar cerību, ka jūs saņemsit mūžīgo dzīvi; būdami vienmēr ar Dieva mīlestību savās sirdīs, lai jūs varētu tikt paaugstināti pēdējā dienā un ieiet Viņa atdusā.”35

Kaut ikviens no mums spētu teikt Tam Kungam kā Dāvids: „Tavu taisnību es nekad neesmu noklusējis savā sirdī, es skaļi daudzināju Tavu uzticību, ka Tu esi mans palīgs. Par Tavu žēlastību un uzticību es neesmu mitējies runāt lielas draudzes priekšā. Tu, ak, Kungs, nepārtrauksi Savu labvēlību pret mani.”36 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.