2010.–2019. gads
Dziedātās un nedziedātās dziesmas
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Dziedātās un nedziedātās dziesmas

Es lūdzos, kaut katrs no mums allaž uzticīgi paliktu šajā korī.

„Mani šodien pilda saulains prieks,” rakstīja Elīza Hevita, „gaišāks vēl kā debesīs, jo kā saule manai dvēselei — [Jēzus] gaismu atnesis.”1 Šo apbrīnojamo, seno kristiešu dziesmu ar tās saulaino melodiju ir tikpat kā neiespējami dziedāt bez smaida. Bet šodien es vēlētos skatīt ārpus konteksta tikai vienu šīs dziesmas rindiņu, kas var palīdzēt dienās, kad mums ir grūti dziedāt vai smaidīt, jo mūs šķietami neieskauj laimīgi un priekpilni mirkļi. Ja jūs kādu laiku neesat spējīgi atbalsot tās priekpilnās melodijas, ko dzirdat no citiem, es lūdzu, lai jūs sīksti turētos pie šīs dziesmas rindiņas, kura apliecina, ka Jēzus „pratīs sadzirdēt” pat tās dziesmas, ko jūs nespējat izdziedāt.2

Starp tām reālijām, ko mēs piedzīvojam kā Dieva bērni, dzīvojot šajā kritušajā pasaulē, ir dažas grūtas dienas — dienas, kad tiek pārbaudīta mūsu ticība un gara spēks. Šie izaicinājumi var rasties mūsu pašu nepilnību, apkārtējo nepilnību vai vienkārši dzīves nepilnību dēļ, taču, lai kādi būtu iemesli, mēs apjaušam, ka tie ir laupījuši mums dziesmas, ko tik ļoti vēlamies dziedāt, un aptumšojuši pavasara solījumu mūsu dvēselēm, ko Elīza Hevita cildina vienā no saviem pantiem.3

Tad nu, ko lai mēs iesākam šādos brīžos? Pirmkārt, mēs varam ņemt vērā Pāvila padomu un „cerēt uz to, ko neredzam”, pacietīgi gaidot tā īstenošanos.4 Šādos brīžos, kad mums ir grūti atpazīt līksmes pilno melodiju, mums var nākties kādu brīdi ciest klusu un vienkārši ieklausīties citos, smeļoties spēku krāšņajās mūzikas skaņās mums apkārt. Daudzi no mums, kam ir grūtības „noturēt melodiju”, ir sākuši dziedāt daudz pārliecinošāk un ievērojami uzlabojuši savas dziedāšanas prasmes, nostājoties līdzās kādam, kam ir daudz spēcīgāka un noteiktāka balss. No tā nešaubīgi izriet, ka, dziedot mūžības himnas, mums vajadzētu stāvēt, cik vien cilvēcīgi iespējams, tuvumā pasaules Glābējam un Pestītājam, kam piemīt absolūti nevainojama muzikalitāte. Tad mēs varēsim smelties drosmi Viņa spējā izprast mūsu klusēšanu un rast cerību Mesijas melodiskajā aizlūgšanā par mums. Patiesi, kad Tas Kungs ir līdzās, manā sirdī uzplaukst „Viņa labvēlības ziedi [un] dzied miera balodīts”5.

Es lūdzu, kaut dienās, kad mūsu balss īsti neskan, kad tā skan vājāk nekā tas, ko mēs šķietami redzam vai dzirdam apkārtējos, mēs visi un it īpaši Baznīcas jaunieši atcerētos, ka, saskaņā ar dievišķo ieceri, ne visas balsis Dieva korī ir vienādas. Lai radītu bagātīgu mūziku, nepieciešama dažādība: soprāni un alti, baritoni un basi. Es aizņemšos un citēšu kādu rindiņu no divu ievērojamu pēdējo dienu svēto sieviešu optimistiskās sarakstes, kas vēsta: „Visām Dieva radībām ir sava vieta korī.”6 Ja mēs noniecinām savu unikalitāti vai cenšamies pieskaņoties iedomātiem stereotipiem, ko nosaka nepiesātināmā patērētāju kultūra un kas tiek neiedomājami idealizēti plašsaziņas līdzekļos, mēs zaudējam bagātīgos toņus un tembrus, kuru pastāvēšanu Dievs ir iecerējis, radot šo daudzveidīgo pasauli.

Es piebildīšu, ka tas nenozīmē, ka šajā dievišķajā korī katrs drīkst vienkārši sākt izklaigāt savu paša personīgo oratoriju! Dažādība nenozīmē kakofoniju, un korim ir nepieciešama disciplīna (saskaņā ar mūsu šīsdienas nolūku, elder Heilz, es teikšu — māceklība), taču Debesu Tēvs priecātos, ja, pieņēmuši dievišķi atklāto tekstu un harmonisko orķestra pavadījumu, kas sacerēts vēl pirms pasaules radīšanas, mēs dziedātu savā, nevis kāda cita balsī. Ticiet sev un ticiet Viņam. Nenonieciniet savu vērtību un nenopeliet savu ieguldījumu. Un pats svarīgākais — nepametiet savu vietu korī. Kādēļ? Tādēļ, ka jūs esat unikāli, jūs esat neaizvietojami. Pat vienas balss zudums vājina visus pārējos šī mūsu varenā, laicīgā kora dziedātājus, tai skaitā arī to cilvēku zaudēšana, kas jūtas izstumti no sabiedrības vai no Baznīcas.

Taču, mudinot jūs visus saglabāt ticību attiecībā uz dziesmām, ko jums var būt grūti izdziedāt, es nevilcinoties atzīstu, ka dažādu iemeslu dēļ arī man ir grūtības ar cita veida dziesmām — tām, kuras vajadzētu dziedāt, bet kuras vēl nav izdziedātas.

Redzot satriecošo ekonomisko nevienlīdzību, kas valda pasaulē, es jūtos vainīgs par pievienošanos Hevitas kundzes dziesmai „par tām [Dieva] svētībām, kas saņemtas, un [prieku, kas] gaida mūžībā”7. Mēs nevarēsim visā pilnībā, uzticīgi izdziedāt šo piedziedājumu, kamēr nebūsim cienīgi parūpējušies par trūkumcietējiem. Materiālā nabadzība ir lāsts, kas turpina mocīt cilvēkus — gadu pēc gada un paaudzi pēc paaudzes. Tā kaitē ķermenim, sakropļo garu, nodara postu ģimenēm un sagrauj sapņus. Ja mēs varētu darīt vairāk, lai mazinātu nabadzību, kā mums to atkārtoti pavēl Jēzus, iespējams, daži no tiem, kam šajā pasaulē nav tā paveicies, spētu nodungot dažas notis no dziesmas „Saulains prieks” — varbūt pat pirmoreiz savā mūžā.

Man ir grūti dziedāt saulainas, pacilājošas frāzes, kamēr tik daudzi apkārtējie cieš no garīgām vai emocionālām slimībām vai citām smagām veselības problēmām. Diemžēl šie slogi dažkārt nemazinās, pat par spīti daudzu aprūpētāju, tai skaitā arī ģimenes locekļu, drosmīgajiem pūliņiem. Es lūdzu par to, kaut mēs neļautu šiem Dieva bērniem ciest klusībā un kaut mēs tiktu apveltīti ar Dieva spēju — dzirdēt dziesmas, ko viņi nespēj izdziedāt!

Un es ceru, ka kādudien varenais pasaules koris saskaņos savas balsis starp visām rasēm un etniskajām piederībām, pasludinot, ka ieroči, apvainojumi un dzēlīgums nav tas veids, kā risināt cilvēku nesaskaņas. Debesis mums lūdzoši vēsta, ka vienīgais veids, kā apmierinoši atrisināt sarežģītas sociālās problēmas, ir mīlēt Dievu un ievērot Viņa baušļus, tādējādi atverot durvis nezūdošai, pestījošai spējai — mīlēt citam citu kā savu tuvāko. Pravietis Eters mācīja, ka mums vajadzētu cerēt uz labāku pasauli. Pēc tūkstoš gadiem, lasot viņa domas, karu un vardarbības nogurdinātais Moronijs pasludināja, ka pārāku ceļu pretim šādai pasaulei allaž nodrošinās vienīgi Jēzus Kristus evaņģēlijs.8

Mēs esam tik pateicīgi, ka šo visu izaicinājumu vidū laiku pa laikam uzrodas cita veida dziesma, ko mēs nespējam izdziedāt atšķirīga iemesla dēļ. Tas notiek tad, kad mūsu jūtas ir tik dziļas, personiskas un pat svētas, ka mums vai nu nav pa spēkam, vai arī nemaz nevajadzētu izteikt tās vārdos. Tās līdzinās Kordēlijas mīlestībai pret savu tēvu, par ko tā teica: „Mana mīlestība … ir krāšņāka par manu valodu. … Es nespēju izteikt to, kas sirdī, vārdos.”9 Šīs emocijas, ko izjūtam kā kaut ko svētu, vienkārši nevar aprakstīt vārdos — tās ir garīgas un neaprakstāmas, gluži kā Jēzus aizlūgšana par nefijiešu bērniem. Tie, kuri to pieredzēja, raksta:

„Acs nekad nav redzējusi, nedz arī auss kādreiz dzirdējusi … tik lielas un brīnumainas lietas, kā mēs redzējām un dzirdējām Jēzu runājam uz Tēvu; 

Neviena mēle nevar izteikt, nedz arī kāds cilvēks var uzrakstīt, nedz arī cilvēku sirdis var aptvert tikt lielas un brīnumainas lietas, kā mēs gan redzējām, gan dzirdējām Jēzu runājam.10

Šādi svētīgi brīži paliek neizteikti, jo to aprakstīšana vārdos pat, ja tas būtu iespējams, var šķist kā zaimošana.

Brāļi un māsas, mēs dzīvojam laicīgā pasaulē, kur ir daudz dziesmu, ko mēs nespējam izdziedāt vai vēl neesam dziedājuši. Tomēr es lūdzos, kaut katrs no mums allaž uzticīgi paliktu šajā korī, kur mēs mūžīgi varēsim baudīt pašas vērtīgākās dziesmas skanējumu — „dziesmu par mīlestību, kas pestī”11. Par laimi, uz šo īpašo priekšnesumu ir neierobežots vietu skaits. Vieta atradīsies visiem — lai kādā valodā tie runātu, lai kādu kultūru tie godātu un lai kurā pasaules malā tie dzīvotu. Vieta atradīsies gan neprecētiem, gan precētiem, gan lielām ģimenēm, gan tiem, kam nav bērnu. Vieta atradīsies gan tiem, kuri reiz apšaubīja savu ticību, gan tiem, kas to dara joprojām. Vieta atradīsies arī tiem, kam ir atšķirīgas seksuālās tieksmes. Īsumā, vieta atradīsies visiem, kuri mīl Dievu un tur godā Viņa baušļus kā neaizskaramu personīgās rīcības mērauklu, jo, ja Dieva mīlestība ir mūsu visu dziedātā melodija, tad kopējie centieni — paklausīt Dievam — neapšaubāmi rada vajadzīgo saskaņu. Pateicoties dievišķām pavēlēm attiecībā uz mīlestību un ticību, grēku nožēlu un līdzjūtību, godīgumu un piedošanu, šajā korī atradīsies vieta visiem, kuri to vēlas.12 „Nāciet tādi, kādi esat,” mīlošais Tēvs teic katram no mums, tajā pašā laikā piebilstot, „bet neplānojiet palikt tādi, kādi esat.” Mēs pasmaidām, atceroties, ka Dievs ir apņēmies padarīt mūs labākus, nekā mēs varam iedomāties.

Kaut, izdziedot šo vareno oratoriju jeb Viņa ieceri mūsu paaugstināšanai, mēs pazemīgi sekotu Viņa zizlim, turpinot apgūt dziesmas, ko vēl nespējam izdziedāt, līdz brīdim, kad varēsim pienest šīs himnas savam Ķēniņam!13 Tad kādudien, kā vēsta mūsu iemīļotā dziesma,

mēs dziedāsim un sauksim līdz ar eņģeļu pulkiem:

„Ozianna, Ozianna Dievam un Jēram! …

… Kad Jēzus, liesmu apņemts, uguns ratos lejup nāks!”14

Es liecinu, ka pienāks tā stunda, kad Dievs, mūsu Mūžīgais Tēvs, atkal sūtīs Savu Vienpiedzimušo Dēlu uz Zemi, lai Viņš mūžīgi valdītu kā ķēniņu Ķēniņš. Es liecinu, ka šī ir Viņa atjaunotā Baznīca, kas palīdz dāvāt Viņa evaņģēlija mācības un pestīšanas priekšrakstus visai cilvēcei. Kad Viņa vēstījums būs „iespiedies katrā kontinentā [un] apmeklējis katru zemi”15, Jēzus tik tiešām parādīs mums Savu smaidošo vaigu.16 Tanī dienā mūsu dvēseles uz mūžiem pildīs saulains prieks. Par šīs apsolītās stundas iestāšanos es ilgodamies lūdzu, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.