2010.–2019. gads
Viņa ik dienas sargājošā roka
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Viņa ik dienas sargājošā roka

Debesu Tēvs zina labāk par visiem, kas jums un man vajadzīgs.

Viens no Debesu Tēva vismīļākajiem rīkiem Savu bērnu vadīšanā ir taisnīgi vecvecāki. Mana tēva māte bija šāds cilvēks. Kādu reizi, kas notika tad, kad es biju par jaunu, lai to atcerētos, mans tēvs disciplinēja mani. Vērojot šo pārmācību, mana vecmamma teica: „Monte, es domāju, ka tu pārmāci viņu pārāk asi.”

Mans tēvs atbildēja: „Māt, es pārmācīšu savus bērnus, kā vēlos.”

Un mana gudrā vecmamma maigi pateica: „Un es arī.”

Esmu pārliecināts, ka mans tēvs todien sadzirdēja savas mātes gudro padomu.

Domājot par vadību, mēs varam atcerēties garīgo dziesmu, ko visi pazīstam un lolojam, — „Es esmu Dieva bērns”. Piedziedājumā skan vārdi — „vadiet mani, esiet līdzās, ceļu parādiet”.1

Vēl tikai nesen es sapratu, ka šis piedziedājums ir dievišķs norādījums vecākiem. Pārdomājot šos vārdus, es aptvēru: lai arī tie satur šādu norādījumu, tajos ir ietverta daudz dziļāka nozīme. Katru dienu mēs katrs lūdzamies, lai Debesu Tēvs dotu mums padomu, vadītu mūs un būtu mums līdzās.

Prezidents Dīters F. Uhtdorfs paskaidroja: „Mūsu Debesu Tēvs zina Savu bērnu vajadzības labāk par visiem. Viņa darbs un godība ir palīdzēt mums ik uz soļa, dodot mums brīnumainus laicīgos un garīgos resursus, lai palīdzētu mums atgriezties pie Viņa.”2

Ieklausieties šajos vārdos: Debesu Tēvs zina labāk par visiem, kas jums un man vajadzīgs. Tādēļ Viņš ir izveidojis personīgo aprūpes komplektu, kas ir pielāgots katram no mums. Tajā ir daudz sastāvdaļu. Tajā ir ietverts Viņa Dēls un Izpirkšana, Svētais Gars, baušļi, Svētie Raksti, lūgšana, pravieši, apustuļi, vecāki, vecvecāki, vietējie Baznīcas vadītāji un daudzi citi — visi doti, lai kādudien palīdzētu mums atgriezties pie Viņa un dzīvot ar Viņu.

Ļaujiet man šodien dalīties tikai dažās šī aprūpes komplekta sastāvdaļās, kas man ir palīdzējušas apzināties, ka mīlošs Tēvs vada, dod padomu un ir līdzās man un manai ģimenei. Es lūdzu Dievu, lai katrs no jums savas dzīves pieredzēs apzinātos, ka Debesu Tēvs vada, dod padomu un ir jums līdzās, un lai ar šīm zināšanām jūs virzītos uz priekšu ar pārliecību, apzinoties, ka jūs nekad neesat patiesi vieni.

Debesu Tēva baušļi ir šī aprūpes komplekta galvenās sastāvdaļas. Alma paziņoja: „Bezdievība nekad nav bijusi laime.”3 Nepareizas izturēšanās pieļaušana bez mīlošas pārmācības ir nepatiesa līdzjūtība, un tā pastiprina izplatītu uzskatu, ka bezdievība patiesībā varētu būt laime. Samuēls–lamanietis skaidri noraidīja šo uzskatu: „Jūs esat meklējuši laimi, darot nekrietnības, kas ir pretrunā ar tās taisnības dabu, kas ir mūsu Dižajā un Mūžīgajā Vadītājā.”4

Caur Saviem praviešiem Debesu Tēvs pastāvīgi atgādina mums, ka laime ir taisnīgums. Ķēniņš Benjamīns, piemēram, mācīja, ka Debesu Tēvs „prasa, lai jūs darītu tā, kā Viņš ir pavēlējis, jo, ja jūs tā darāt, Viņš nekavējoties svētī jūs”.5 No kādas citas garīgās dziesmas atskan līdzīgs atgādinājums:

„Ievēro baušļus; ievēro baušļus!

Tad pasargāts būsi, tev sirdī būs miers.

Vienmēr un katru dien’ svētīs un sargās Dievs.”6

Ap savu 14. dzimšanas dienu es uzzināju par dažām šīm svētībām. Es ievēroju, ka mani vecāki izturējās citādi. Ņemot vērā to, ko redzēju, es pajautāju: „Vai mēs dosimies misijā?” Šoks manas mātes sejā apstiprināja manas aizdomas. Vēlāk ģimenes padomes sapulcē mani brāļi un māsas un es uzzinājām, ka mūsu vecāki ir aicināti prezidēt pār kādu misiju.

Mēs dzīvojām skaistā rančo Vaiomingā. No mana skatupunkta dzīve bija pilnīga. Es varēju pārnākt mājās no skolas, padarīt mājas darbus un doties medībās, makšķerēt vai pārgājienā ar savu suni.

Neilgi pēc tam, kad biju uzzinājis par aicinājumu, es aptvēru, ka man vajadzēs atdot savu suni Blū. Es uzrunāju savu tēvu, vaicājot, ko man darīt ar Blū. Es vēlējos uzsvērt, cik netaisnīgi bija tas, ko Dievs no mums prasīja. Es nekad neaizmirsīšu viņa atbildi. Viņš teica: „Es neesmu pārliecināts. Viņš droši vien nevar doties kopā ar mums, tāpēc tu labāk pajautā Debesu Tēvam.” Šādu atbildi es nebiju gaidījis.

Es sāku lasīt Mormona Grāmatu. Es dedzīgi lūdzu, lai uzzinātu, vai man vajadzēja atdot savu suni. Mana atbilde nenāca vienā mirklī; drīzāk prātā arvien ienāca kāda konkrēta doma: „Neesi par nastu saviem vecākiem. Neesi par nastu. Es esmu aicinājis tavus vecākus.”

Es zināju, ko prasīja Debesu Tēvs. Šīs zināšanas nemazināja manas sāpes, kad man nācās atdot savu suni. Tomēr caur šo mazo upuri mana sirds piedzīvoja pārmaiņas, un es atradu mieru, meklējot sava Debesu Tēva gribu.

Es pateicos savam Debesu Tēvam par svētībām un laimi, ko atradu, pateicoties Svētajiem Rakstiem, lūgšanai, Svētajam Garam un cienīgam tēvam, kurš pieņēma savu lomu kā savu bērnu galvenais evaņģēlija skolotājs. Tas viss mani vadīja, deva man padomu un bija man līdzās, lai palīdzētu man atrast ceļu — it sevišķi tad, kad man vajadzēja darīt kaut ko grūtu.

Papildus minētajām aprūpes komplekta sastāvdaļām — ikviens no mums ir svētīts ar priesterības vadītāju, kurš mūs vada un dod mums padomu.

Prezidents Boids K. Pekers teica: „Bīskapi saņem iedvesmu! Katram no mums ir rīcības brīvība, lai pieņemtu vai noraidītu savu vadītāju padomu, taču nekad neignorējiet sava bīskapa padomu, vai tas būtu dots no kanceles, vai individuāli.”7

Šie vīri cenšas pārstāvēt To Kungu. Vai mēs esam veci vai jauni, kad sātans vēlas, lai mēs domātu, ka viss ir zudis, bīskaps ir tuvumā, lai dotu mums padomu. No sarunām ar bīskapiem es esmu atklājis kopīgu motīvu attiecībā par atzīšanos nepaklausīgā rīcībā vai nevainīgām ciešanām šausmīgu pāridarījumu dēļ. Bīskapi nekavējoties vēlas paust šādam cilvēkam Debesu Tēva mīlestību un vēlmi būt blakus šim cilvēkam, kamēr viņš atrod ceļu mājup.

Iespējams, Debesu Tēva aprūpes komplekta visdižākā komponente ir izteikta šajos vārdos: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu.”8

Lai mācītu mums visu, kas mums ir jādara, Jēzus Kristus rādīja priekšzīmi, kam mums ir jācenšas līdzināties. Viņš lūdzas mūs ar izstieptām rokām — nākt un sekot Viņam.9 Un, ja mums tas neizdodas, kā tas notiek ar mums visiem, Viņš mums atgādina: „Jo lūk, Es, Dievs, esmu izcietis tās par visiem, lai viņi varētu neciest, ja tie nožēlos grēkus.”10

Kāda brīnišķīga dāvana! Grēku nožēlošana nav sods; tā ir privilēģija. Tā ir privilēģija, kas mūs vada un sniedz mums padomu. Nav nekāds brīnums, ka Svētie Raksti saka, ka mums ir jāmāca tikai un vienīgi grēku nožēlošana.11

Debesu Tēvam ir daudz resursu, taču Viņš bieži izmanto kādu citu cilvēku, lai tas palīdzētu Viņam. Katru dienu Viņš dod mums iespējas vadīt, dot padomu un būt līdzās kādam, kas nonācis grūtībās. Mums ir jāseko Glābēja piemēram. Arī mums ir jādara Debesu Tēva darbs.

Kā Jauno vīriešu vispārējais prezidijs — mēs zinām, ka jaunieši tiek svētīti, kad viņiem ir vecāki un vadītāji, kuri rīkojas Debesu Tēva uzdevumā, vadot viņus, dodot viņiem padomu un esot viņiem līdzās. Trīs principi,12 kas mums palīdzēs kļūt par daļu no Debesu Tēva izveidotā aprūpes komplekta citu labā, ir šādi:

Pirmkārt, esiet kopā ar jauniešiem. Prezidents Henrijs B. Airings uzsvēra šo principu: „Ir dažas lietas, kam ir vislielākā nozīme. Spēcīgāka par mūsu vārdiem doktrīnas mācīšanā būs mūsu priekšzīme, dzīvojot pēc šīs doktrīnas.”13 Lai vadītu jauniešus, nepieciešams būt kopā ar viņiem. Veltīts laiks ir mīlestības izpausme, kas ļauj mums mācīt ar vārdu un priekšzīmi.

Otrkārt, lai patiesi vadītu jauniešus, mums ir jāsavieno viņi ar debesīm. Vienmēr pienāks tāds laiks, kad katram būs jāstāv vienam. Vienīgi Debesu Tēvs var būt klāt, lai vadītu visos laikos un visās vietās. Mūsu jaunatnei ir jāzina, kā meklēt Debesu Tēva vadību.

Treškārt, mums ir jāļauj jauniešiem vadīt. Līdzīgi mīlošam vecākam, kurš tur bērna roku, kas sācis staigāt, mums tā ir jāpalaiž vaļā, lai jaunieši varētu progresēt. Lai varētu ļaut jauniešiem vadīt, ir nepieciešama pacietība un mīlestība. Tas ir grūtāk un prasa ilgāku laiku, nekā tad, ja mēs to izdarītu paši. Viņi pa ceļam var paklupt, taču mēs ejam viņiem līdzās.

Brāļi un māsas, mūsu dzīvē būs tāds laiks, kad šķitīs, ka vadības svētības ir tālu vai to nav vispār. Runājot par šādu ciešanu laiku, elders D. Tods Kristofersons ir apsolījis: „Lai jūsu derības ir pašas svarīgākās, un lai jūsu paklausība ir precīza. Tad jūs varat lūgt ticībā, nemaz nešaubīdamies, saskaņā ar savām vajadzībām, un Dievs atbildēs. Viņš jūs atbalstīs, kad jūs strādāsiet un skatīsieties. Savā laikā un veidā Viņš pastieps jums Savu roku un teiks: „Te es esmu.””14

Vienā šādā reizē es vairāk nekā gadu meklēju Debesu Tēva padomu pastāvīgā un sirsnīgā lūgšanā, lai rastu risinājumu sarežģītā situācijā. Es loģiski zināju, ka Debesu Tēvs atbild uz visām patiesām lūgšanām. Taču kādu dienu es biju nonācis tādā izmisumā, ka apmeklēju templi ar vienu jautājumu: „Debesu Tēvs, vai Tev patiešām tas rūp?”

Es sēdēju Loganas Jūtas tempļa uzgaidāmās telpas gandrīz pašā galā, kad, man par pārsteigumu, todien telpā ienāca tempļa prezidents, Vons Dž. Fezerstouns, tuvs ģimenes draugs. Viņš stāvēja klātesošo priekšā un visus mūs sveicināja. Kad viņš pamanīja mani tempļa apmeklētāju vidū, viņš pārtrauca runāt, paskatījās man acīs un tad teica: „Brāli Braf, patīkami tevi šodien redzēt templī.”

Es nekad neaizmirsīšu savas sajūtas tajā vienkāršajā brīdī. Bija tā, it kā Debesu Tēvs šajā sveicienā izstieptu Savu roku un teiktu: „Te es esmu.”

Debesu Tēvam patiešām rūp, un Viņš uzklausa katru bērna lūgšanu un atbild uz to.15 Kā viens no Viņa bērniem, es zinu — atbilde uz manām lūgšanām nāca Tā Kunga laikā. Un šajā pieredzē es vairāk nekā jebkad agrāk sapratu, ka mēs esam Dieva bērni un ka Viņš sūtīja mūs šeit, lai mēs sajustu Viņa klātbūtni tagad un atgrieztos, un kādu dienu dzīvotu ar Viņu.

Es liecinu, ka Debesu Tēvs tiešām vada mūs, dod mums padomu un ir mums līdzās. Sekojot Viņa Dēlam un uzklausot Viņa kalpus — apustuļus un praviešus, mēs atradīsim ceļu uz mūžīgo dzīvi. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.