2010.–2019. gads
Kļūt par mūsu Kunga, Jēzus Kristus, mācekli
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Kļūt par mūsu Kunga, Jēzus Kristus, mācekli

Rakstura īpašību kopums, kas izriet no ticības Kristum, ir nepieciešams, lai mēs paliktu stipri šajās pēdējās dienās.

Ko nozīmē — būt par mūsu Kunga, Jēzus Kristus, mācekli? Māceklis ir cilvēks, kurš ir kristīts un ir gatavs uzņemties Glābēja Vārdu un sekot Viņam. Māceklis tiecas kļūt līdzīgs Viņam, ievērojot Viņa baušļus mirstībā, līdzīgi kā stažieris cenšas tapt līdzīgs savam apmācītājam.

Daudzi cilvēki, izdzirdot vārdu māceklis, domā, ka tas nozīmē tikai „sekotājs”. Tomēr patiesa māceklība nozīmē esības stāvokli. Tas ietver vairāk par studēšanu un virkni individuālu īpašību apgūšanu. Mācekļi dzīvo tā, ka Kristus īpašības ir ieaustas viņu būtībā — gluži kā garīgā gobelēnā.

Klausieties apustuļa Pētera aicinājumā kļūt par Glābēja mācekli:

„Pielieciet visas pūles un parādait savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu,

atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību,

dievbijībā brālību, brālībā mīlestību.”1

Kā redzat, garīga gobelēna aušanai nepieciešams vairāk par vienu diegu. Glābēja dzīves laikā bija daudz cilvēku, kuri apgalvoja, ka ir taisnīgi vienā vai citā dzīves jomā. Es to dēvēju par selektīvo paklausību. Piemēram, viņi ievēroja bausli — atturēties no darba Sabatā, tomēr kritizēja Glābēju par dziedināšanu šajā svētajā dienā.2 Viņi pasniedza žēlastības dāvanas, bet tikai no pārpalikuma — no tā, kas pašiem nebija nepieciešams.3 Viņi gavēja, bet ar ciešanās saviebtām sejām.4 Viņi lūdza, bet tikai tā, lai citi to redzētu.5 Jēzus teica: „Tie tuvojas Man ar savām lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no Manis.”6 Vīrieši un sievietes, kas tā rīkojas, var koncentrēties, lai attīstītu kādu konkrētu īpašību vai rīcību, bet tas nenozīmē, ka savās sirdīs tie kļūs tādi kā Viņš.

Jēzus par viņiem teica:

„Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?

Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; ejiet nost no Manis, jūs ļauna darītāji.”7

Glābēja īpašības, kā mēs tās saprotam, nav scenārijs, kuram jāseko, vai saraksts, kurā jāatzīmē padarītais. Tās ir savstarpēji saistītas īpašības, kas papildina cita citu un interaktīvi attīsta mūs. Citiem vārdiem sakot, mēs nevaram iegūt vienu Kristum līdzīgu īpašību, neiegūstot un neietekmējot citas. Vienai rakstura īpašībai attīstoties, nostiprināsies arī daudzas citas.

2. Pētera vēstulē un Mācības un Derību 4. nodaļā mēs mācāmies, ka ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum, ir pats pamats. Mēs varam izmērīt savu ticību pēc tā, ko tā mūs vedina darīt — pēc savas paklausības. „Ja jums būs ticība Manī,” Tas Kungs apsolīja, „jums būs spēks darīt visu, kas ir noderīgs Manī.”8 Ticība ir katalizators. Bez darbiem, bez tikumīgas dzīves mūsu ticībai nebūs aktīvas māceklības spēka. Patiesi, tad ticība ir mirusi.9

Un tā Pēteris paskaidro: „Parādait savā ticībā tikumu.” Šis tikums it kas vairāk par seksuālo šķīstību. Tas ir prāta un ķermeņa tīrība un svētums. Tikums ir arī spēks. Kad mēs ticībā dzīvojam saskaņā ar evaņģēliju, mums būs spēks būt tikumīgiem katrā domā, sajūtā un rīcībā. Mūsu prāti kļūs jutīgāki pret Svētā Gara pamudinājumiem un Kristus gaismu.10 Mēs iemiesojam Kristu ne tikai ar saviem vārdiem un darbiem, bet arī ar visu savu būtību.

Pēteris turpina: „Parādiet [savā] tikumā atziņu.” Dzīvojot tikumīgu dzīvi, mēs iepazīstam mūsu Debesu Tēvu un Viņa Dēlu īpašā veidā. „Ja kāds grib darīt [Tēva] prātu, tas sapratīs, vai mācība ir no Dieva.”11 Šī atziņa ir personīga liecība, kas dzimusi personīgā pieredzē. Tās ir zināšanas, kas mūs pārveido tā, ka „gaisma pielīp [Viņa] gaismai” un mūsu „šķīstība mīl [Viņa] šķīstību”.12 Tikumīgi dzīvojot, mēs veicam ceļojumu no „es ticu” uz dievišķu gala mērķi — „es zinu”.

Pēteris mūs pārliecina pielikt „atziņā atturību, un atturībā — pacietību”. Būdami atturīgi mācekļi, mēs līdzsvaroti un nosvērti dzīvojam saskaņā ar evaņģēliju. Mēs „neskrienam ātrāk, kā [mēs] spējam”.13 Dienu pēc dienas mēs virzāmies uz priekšu, neatkāpjoties mirstības attīrošo izaicinājumu priekšā.

Šādi, būdami atturīgi, mēs attīstām pacietību un paļāvību uz To Kungu. Mēs spējam paļauties uz Viņa plānu mūsu dzīvei, lai gan mēs to nevaram saskatīt ar savām miesīgajām acīm.14 Tādējādi mēs varam „[būt] mierīgi un [zināt], ka [Viņš ir] Dievs”.15 Sastopoties ar dzīves pārbaudījumu vētrām, mēs jautājam: „Ko Tu vēlies, lai es iemācos no šīs pieredzes?” Savās sirdīs paturot Viņa plānu un nolūkus, mēs virzāmies uz priekšu, ne tikai izturot visu, bet to darot pacietīgi un labi.16

Pēteris māca, ka šī pacietība mūs vedīs uz dievišķību. Tāpat kā Tēvs ir pacietīgs pret mums, Saviem bērniem, mēs kļūstam pacietīgi cits pret citu un paši pret sevi. Mēs priecājamies par citu cilvēku rīcības brīvību un tās doto iespēju — augt „rindiņu pēc rindiņas”17, „spožāk un spožāk, līdz iestājas pilnīga diena”.18

Mūsu raksturs mainās no atturības līdz pacietībai un no pacietības — uz dievišķumu. Mēs sasniedzam brālīgu laipnību, kas ir raksturīga iezīme visiem patiesiem mācekļiem. Tāpat kā labais samarietis, mēs šķērsojam ceļu, lai palīdzētu ikvienam, kam tas ir nepieciešams, — arī tiem, kas nav mūsu draugi.19 Mēs svētām tos, kas mūs vajā. Mēs darām labu tiem, kas mūs ļaunprātīgi izmanto.20 Vai ir vēl kāda dievišķāka vai Kristum līdzīgāka īpašība?

Es liecinu, ka mūsu centieni — kļūt par mūsu Glābēja mācekļiem — patiesi pilnveidosies, līdz mums „būs” Viņa mīlestība.21 Šī mīlestība ir galvenā Kristus mācekļa īpašība:

„Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.

Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.”22

Ticība, cerība un žēlsirdība padara mūs atbilstošus Dieva darbam.23 „Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.”24

Brāļi un māsas, šobrīd mēs vairs nevaram būt „pusslodzes mācekļi”! Mēs nevaram būt mācekļi, kas paklausa tikai vienam vai otram mācības punktam. Rakstura īpašību kopums, kas izriet no ticības Kristum, tajā skaitā, tās īpašības, par kurām šodien runājām, — tās visas ir nepieciešamas, lai mēs paliktu stipri šajās pēdējās dienās.

Kad mēs patiesi centīsimies kļūt par patiesiem Jēzus Kristus mācekļiem, šīs īpašības, cita citu papildinot, stiprinās mūs. Neatšķirsies tā laipnība, kuru izrādām saviem ienaidniekiem, no laipnības, kuru dāvājam saviem draugiem. Mēs būsim vienādi godīgi gan tad, kad neviens neskatās, gan tad, kad citi mūs redz. Mēs vienādā mērā ziedosimies Dievam publiskās vietās un privāti savās mājās.

Es liecinu, ka ikviens var būt Glābēja māceklis. Māceklību neierobežo tādi apstākļi kā vecums, dzimums, etniskā izcelsme vai aicinājums. Ar individuālu māceklību mēs, pēdējo dienu svētie, veidojam kolektīvu spēku, lai svētītu mūsu brāļus un māsas visā pasaulē. Tagad ir īstais laiks, lai ar pilnu spēku, no jauna apņemtos būt par Viņa mācekļiem.

Brāļi un māsas, mēs visi esam aicināti būt par mūsu Glābēja mācekļiem. Ļaujiet šai konferencei kļūt par iespēju — „[sākt] kā senos laikos un [nākt] pie [Viņa] ar visu savu sirdi”.25 Šī ir Viņa Baznīca. Es sniedzu savu īpašo liecību, ka Viņš dzīvo. Lai Viņš mūs svēta mūsu mūžīgajos meklējumos — kļūt par uzticīgiem un drosmīgiem mācekļiem. Jēzus Kristus vārdā, āmen.