Kristīšanās un Svētā Gara dāvana

„Kristīšanās ūdenī, kam neseko kristīšana ar uguni un Svēto Garu, nav derīga; tās ir nepieciešamas un nešķirami saistītas.”

No Džozefa Smita dzīves

Džozefa Smita dzīves laikā Saskvehannas upe plūda plašos spirālveida lokos cauri mežiem ar cietkoksnes kokiem un priedēm, to ieskāva kalni ar viļņveidīgām formām un labības lauki. Būdama lielākā upe Pensilvānijā, tā bija centrālā ainavas daļa ap Harmoniju, Pensilvānijā. Tā kā upe bija tuvu viņa mājām un radīja klusu, nošķirtu vietu, tad pravietis dažreiz devās pie tās, lai domātu un lūgtu.

Pie šīs upes krastiem pravietis un Olivers Kauderijs devās 1829. gada 15. maijā, lai lūgtu par kristīšanās svarīgumu. Atbildot uz viņu lūgšanu, viņiem parādījās Jānis Kristītājs, piešķirot viņiem Ārona priesterību un pavēlot viņiem kristīt vienam otru. Svētības, pēc kurām viņi tiecās, tagad varēja izpildīt pareizā veidā un ar Dieva spēku un pilnvarām. Dodoties upē, viņi kristīja viens otru; vispirms Džozefs kristīja Oliveru, kā bija norādījis Jānis. Tad Džozefs uzlika savas rokas Oliveram uz galvas un ordinēja viņu Āronā priesterībā, un Olivers darīja to pašu Džozefam. Pravietis atcerējās:

„Mēs piedzīvojām lielas un brīnišķīgas svētības no mūsu Debesu Tēva. Tiklīdz es nokristīju Oliveru Kauderiju, tā Svētais Gars nāca pār viņu, un viņš piecēlās un pravietoja daudzas lietas, kam drīz vajadzēja notikt. Un atkal, tiklīdz viņš bija nokristījis mani, man arī bija pravietojuma gars, kad, piecēlies, es pravietoju par šīs Baznīcas rašanos, un daudzām citām lietām, kas saistītas ar Baznīcu un šo cilvēku bērnu paaudzi. Mēs bijām piepildīti ar Svēto Garu un priecājāmies mūsu glābšanas Dievā” (Džozefs Smits — Vēsture 1:73).

Drīzumā kristīšanās svētības tika izplatītas citiem ticīgajiem. Vēlāk, maija beigās, pravieša jaunākais brālis Samuēls devās apmeklēt Džozefu un Oliveru Harmonijā. „Mēs … smagi pūlējāmies, lai pārliecinātu viņu attiecībā uz Jēzus Kristus evaņģēliju, kas tagad bija tuvu tam, lai tiktu atklāts savā pilnībā,” stāstīja pravietis. Samuēls saņēma liecību par šo darbu, un Olivers Kauderijs viņu kristīja, pēc tam Samuēls „atgriezās sava tēva namā, ļoti cildinot un slavinot Dievu, būdams Svētā Gara piepildīts.”¹Jūnijā pravietis kristīja savu vecāko brāli Hairamu, kurš jau ilgu laiku bija nelokāmi ticējis pravieša vēstījumam. „No šī brīža turpmāk daudzi kļuva par ticīgajiem,” Džozefs pierakstīja, „un daži tika kristīti, kamēr mēs turpinājām dot norādījumus un pārliecināt.”²

Pravietis bija īpaši pateicīgs, redzot sava tēva, Džozefa Smita, vecākā, kristīšanos. Pravietis dziļi mīlēja savu tēvu, kurš pirmais bija noticējis viņa vēstījumam uzreiz pēc pirmā Moronija apmeklējuma. Džozefu Smitu, vecāko, kristīja 1830. gada 6. aprīlī, dienā, kad tika nodibināta Baznīca. Pravieša māte, Lūcija Maka Smita, atminējās: „Džozefs stāvēja krastā, kad viņa tēvs iznāca no ūdens, un, paņēma viņu pie rokas, viņš izsaucās: „… Es esmu dzīvojis, lai redzētu sava tēva kristīšanos patiesajā Jēzus Kristus Baznīcā,” un viņš slēpa savu seju tēva azotē un skaļi raudāja aiz prieka, tāpat kā to darīja Jāzeps senatnē, kad redzēja savu tēvu ierodamies Ēģiptes zemē.”³

Dienā, kad tika organizēta Baznīca, daudzi svētie, kuri pirms tam bija kristījušies, saņēma Svētā Gara dāvanu ar Melhisedeka priesterības spēku. Pravietis Džozefs Smits uzsvērti mācīja par nepieciešamību gan kristīties, gan par roku uzlikšanu Svētā Gara dāvanas saņemšanai. „Kristīšanās ūdenī, kam neseko kristīšana ar uguni un Svēto Garu, nav derīga,” viņš paziņoja. „Tās ir nepieciešamas un nešķirami saistītas. Lai ieietu Dieva valstībā, cilvēks ir jākrista ar ūdeni un Garu.”⁴

Džozefa Smita mācības

Kristīšanās priekšraksts ir nepieciešams paaugstināšanai.

„Dievs ir devis daudz zīmju uz Zemes tāpat kā debesīs; piemēram, ozols mežā, koka auglis, lauka augs — tie visi ir zīme, ka tur ir bijusi iestādīta sēkla, jo tas ir Tā Kunga likums, ka katram kokam, stādam un augam, kas nes sēklu, ir jārada sēklas pēc sava veida, un tas nevar notikt pēc neviena cita likuma vai principa.

Pēc tā paša principa es apgalvoju, ka kristīšanās ir zīme, kuru noteicis Dievs tam, kas tic Kristum, izpildīt to, lai ieietu Dieva valstībā, jo „ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā,” teica Glābējs [Jāņa 3:5]. Tā ir zīme un bauslis, kuru Dievs ir noteicis cilvēkam, lai ieietu Viņa valstībā. Tie, kas tiecas ieiet jebkādā citā veidā, tiecas veltīgi, jo Dievs viņus nepieņems, nedz arī eņģeļi atzīs viņu darbus kā atbilstošus, jo viņi nav ievērojuši priekšrakstus, nedz arī pievērsuši uzmanību zīmēm, kurus Dievs noteicis cilvēka pestīšanai, lai sagatavotu viņus un dotu tiesības uz celestiālo godību; un Dievs ir noteicis, ka visi, kas nepaklausīs Viņa balsij, neizbēgs no elles lāsta. Kas ir elles lāsts? Kļūt par tādas sabiedrības locekli, kas nav paklausījuši Viņa pavēlēm.

Kristīšanās ir zīme Dievam, eņģeļiem un Debesīm, ka mēs darām Dieva gribu un ka nav nekāda cita ceļa zem Debesīm, ar ko Dievs noteicis cilvēkiem nākt pie Viņa, lai tie tiktu glābti un ieietu Dieva valstībā, kā vien ticība Jēzum Kristum, grēku nožēlošana un kristīšanās grēku atlaišanai; un jebkurš cits ceļš ir veltīgs. Un tikai tad jums būs Svētā Gara dāvanas apsolījums.”⁵

„Pārlasot Bībeles svētās lappuses, pētot pravietojumus un apustuļu teikto, mēs atklājam, ka neviena tēma nav tik cieši saistīta ar pestīšanu kā kristīšanās. … Mums jāizprot, ka angļu valodā vārds „baptise” (kristīt – latv. val.) ir cēlies no grieķu valodas darbības vārda „baptiso”, kas nozīmē „iegremdēt.” …

Mums jātiecas uzzināt par Jēzus Kristus rīkojumiem un pavēlēm par šo tēmu — Viņš teica divpadsmit, drīzāk gan tajā brīdī — vienpadsmit, apustuļiem: „Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” Šādu pierakstu veicis Matejs [Mateja 28:19–20]. Marka evaņģēlijā mums ir doti šie svarīgie vārdi: „Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts” [Marka 16:15–16]. …

… Nikodēms, jūdu valdības vīrs, … nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: „Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja: „Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Nikodēms saka Viņam: „Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?” Jēzus atbildēja: „Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!” [Jāņa 3:1–5].

Šīs spēcīgās un pārliecinošās Jēzus atbildes par ūdens kristīšanos atbild uz jautājumu: Ja Dievs ir vakar un šodien tas pats un mūžīgi, nav brīnums par to, ka Viņš ir tik pārliecināts Savā varenajā paziņojumā: „Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts!” [Marka 16:16]. Nav dots neviens cits vārds zem debesīm, nedz arī pieņemts cits priekšraksts, ar kuru cilvēks varētu tikt izglābts. — Nav brīnums, ka apustulis teica: „Kristībā līdz ar Viņu aprakti un Viņā līdzi uzmodināti” [Kolosiešiem 2:12]. Tāpat nav jābrīnās, ka Pāvilam bija jāceļas un jākristās, un jānomazgā savi grēki [skat. Apustuļu darbi 9:17–18].”⁶

Visās atklāšanās svētie ir tikuši kristīti Jēzus Kristus Vārdā.

„Senči, kuri patiesībā bija baznīcas vadītāji dažādos laikos, kad baznīca darbojās uz Zemes, … tika ievesti Dieva valstībā caur kristīšanos, jo no Svētajiem Rakstiem ir skaidri redzams — Dievs ir nemainīgs. Apustulis saka, ka evaņģēlijs ir Dieva spēks pestīšanai tiem, kas tic, un arī apliecina mums, ka dzīve un nemirstība tika celtas gaismā caur evaņģēliju [skat. Romiešiem 1:16; 2. Timotejam 1:10]. …

Ja mēs pieņemam, ka Svētie Raksti saka to, ko tie nozīmē, un nozīmē to, ko tie saka, mums ir pietiekams pamats turpināt un pierādīt no Bībeles, ka evaņģēlijs ir vienmēr bijis tas pats; priekšraksti, lai piepildītu tā prasības, arī tie paši, un izpildītāji, lai veiktu priekšrakstus, tie paši, un zīmes un augļi, kas nāk no apsolījumiem, ir tie paši: tādējādi, tā kā Noa bija taisnības sludinātājs, viņš noteikti tika kristīts un iecelts priesterībā ar roku uzlikšanu, utt.. Neviens sev pats neņem šo godu, bet Dieva aicināts, tāpat kā Ārons [skat. Ebrejiem 5:4]. …

… Varam saskatīt un atzīt, ka, ja starp cilvēkiem pastāvēja grēks, bija nepieciešama grēku nožēlošana tāpat vienā pasaules laikā vai posmā kā citā — un ka citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. Ja tādējādi Ābels bija taisnīgs vīrs, viņš tāds kļuva, ievērojot baušļus; ja Ēnohs bija pietiekami taisnīgs, lai nāktu Dieva priekšā un ietu kopā ar Viņu, viņš noteikti kļuva taisnīgs, ievērojot Viņa baušļus, un šī pati patiesība attiecināma uz katru taisnīgu personu, vai tas bija Noa — taisnības sludinātājs, Ābrahāms — ticīgo tēvs, Jēkabs — Dieva uzvarētājs, Mozus — cilvēks, kas rakstīja par Jēzu un atnesa cilvēkiem likumu ar baušļiem, kā audzinātājs, lai vestu cilvēkus pie Kristus; vai arī tas bija pats Jēzus Kristus, kuram nebija nepieciešama grēku nožēlošana, jo Viņš bija bez grēka; saskaņā ar Viņa svinīgo paziņojumu Jānim: Tagad ļauj Man tikt kristītam, jo neviens cilvēks nevar ieiet Dieva valstībā bez paklausības šim priekšrakstam: jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību [skat. Džozefa Smita tulkojums, Mateja 3:43]. Tātad, ja Jānim un Jēzum Kristum, Pestītājam, bija jāpilda visa taisnība, tiekot kristītiem, tad, bez šaubām, ikvienai personai, kas tiecas pēc Debesu valstības, ir jādara tas pats; jo Viņš ir durvis, un, kas neiet pa durvīm, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs [skat. Jāņa 10:1–2].

Iepriekšējos pasaules laika posmos, pirms Glābējs nāca miesā, „svētie” tika kristīti Jēzus Kristus Vārdā, kas tikai nāks, jo nekad nav bijis neviena cita vārda, ar kuru cilvēks var tikt glābts. Un pēc tam, kad Viņš nāca miesā un tika sists krustā, tad svētie tika kristīti Jēzus Kristus Vārdā, kas tika sists krustā, augšāmcēlās no mirušajiem un uzkāpa Debesīs, tad viņi varēja tikt apglabāti kristībās kā Viņš un tikt paaugstināti godībā kā Viņš, jo tur bija viens Kungs, viena ticība, viena kristība; viens visu Dievs un Tēvs [skat. Efeziešiem 4:5–6], tādējādi bija tikai vienas durvis uz Debesu mājokli.”⁷

Bērniem, kas mirst pirms atbildības vecuma sasniegšanas, nav nepieciešams tikt kristītiem; viņi ir izpirkti caur Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu.

„Kristīšanās ir nepieciešama grēku atlaišanai. Bērniem nav grēku. Jēzus viņus svētīja un teica: „Dariet, kā jūs esat Mani redzējuši darām.” Mazi bērni ir dzīvi Kristū, un tie, kas ir vecāki, tādi kļūst caur ticību un grēku nožēlošanu.”⁸

„Mācība par bērnu kristīšanu vai par apslacīšanu ar ūdeni, lai viņiem nebūtu jācieš ellē, ir nepatiesa mācība, kuru neatbalsta Svētie Raksti un kas neatbilst Dieva raksturam. Visi bērni ir izpirkti ar Jēzus Kristus asinīm, un mirklī, kad bērni atstāj šo pasauli, viņi tiek paņemti Ābrahāma klēpī.”⁹

Džozefs Smits aprakstīja šo mācību kā daļu no savas vīzijas, kuru saņēma 1836. gada 21. janvārī un kuru vēlāk pierakstīja Mācībā un Derībās 137:1, 10: „Debesis tika mums atvērtas, un es redzēju Dieva celestiālo valstību un tās godību. … Es arī redzēju, ka visi bērni, kuri mirst pirms viņi sasniedz atbildības vecumu, tiek izglābti debesu celestiālajā valstībā.”¹⁰

Pēc kristīšanas ar ūdeni mēs saņemam Svēto Garu ar roku uzlikšanu.

„Evaņģēlijs pieprasa kristīšanos ar iegremdēšanu grēku atlaišanai, kas ir šī vārda oriģinālās izcelsmes nozīme — proti, apbedīt vai iegremdēt ūdenī. … Turklāt es ticu Svētā Gara dāvanai ar roku uzlikšanu, [kā liecināja] Pētera sludināšana Vasarsvētku dienā, Apustuļu darbos 2:38. Tikpat labi jūs varat kristīt somu ar smiltīm cilvēka vietā, ja tas netiek darīts ar nolūku saņemt grēku atlaišanu un Svēto Garu. Kristīšanās ar ūdeni ir tikai puse no kristīšanās un nedod nekāda labuma bez otras puses — tas ir, kristīšanās ar Svēto Garu. Glābējs saka: „Ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā” [Jāņa 3:5].¹¹

Daniels Tailers atminējās pravieša uzrunu Springfīldā, Pensilvānijā, 1833. gadā: „Savās īsās vizītes laikā viņš sludināja mana tēva dzīves vietā, vienkāršā baļķu būdiņā. Viņš lasīja Jāņa evaņģēlija 3. nodaļu. … Skaidrojot 5. pantu, viņš teica: Piedzimt no ūdens un Gara nozīmē būt iegremdētam ūdenī grēku atlaišanai un pēc tam saņemt Svētā Gara dāvanu. Tā tiek dota ar roku uzlikšanu, ko veic kāds, kuram Dievs ir devis pilnvaras.”¹²

„Piedzimšana no jauna nāk no Dieva Gara caur priekšrakstiem.”¹³

„Kristīšanās ir svēts priekšraksts, kas sagatavo Svētā Gara saņemšanai; tas ir kanāls un atslēgas, ar ko tiks dots Svētais Gars. Svētā Gara dāvanu ar roku uzlikšanu nevar saņemt ne ar viena cita principa starpniecību kā vien ar taisnīguma principu.”¹⁴

„Kas notiktu, ja mēs censtos iegūt Svētā Gara dāvanu ar citiem līdzekļiem, kas neatbilst zīmēm vai veidam, kādu ir noteicis Dievs — vai mēs to iegūtu? Noteikti nē; visi citi līdzekļi ciestu neveiksmi. Tas Kungs saka: Dari to, ko Es esmu teicis, un Es tevi svētīšu.

Priesterībai piemīt noteiktas atslēgas un zīmes, kuras jāievēro, lai iegūtu tās svētības. Zīme, [kuru mācīja] Pēteris, bija nožēlot grēkus un tikt kristītam grēku atlaišanai ar Svētā Gara dāvanas apsolījumu; un nav neviena cita veida, kā iegūt Svētā Gara dāvanu [skat. Ap. d. 2:38].

Starp Svēto Garu un Svētā Gara dāvanu pastāv atšķirība. Kornēlijs saņēma Svēto Garu, pirms viņš tika kristīts, kā Dieva spēku, kas pārliecināja viņu par evaņģēlija patiesumu, bet viņš nevarēja saņemt Svētā Gara dāvanu līdz brīdim, kamēr viņš nebija kristīts. Ja viņš nepieņemtu šo zīmi jeb priekšrakstu attiecībā uz sevi, tad Svētais Gars, kas viņu pārliecināja par Dieva īstenumu, atstātu viņu [skat. Ap. d. 10:1–48]. Līdz brīdim, kamēr viņš nebija paklausījis šiem priekšrakstiem un saņēmis Svētā Gara dāvanu ar roku uzlikšanu, saskaņā ar Dieva kārtību, viņš nevarēja dziedināt slimos vai pavēlēt ļaunajam garam iznākt no cilvēka, lai tas viņam paklausītu; jo gari varēja viņam sacīt, tāpat kā viņi teica Skevas dēliem: „Jēzu es pazīstu un par Pāvilu es zinu; bet kas jūs tādi esat?” [skat. Ap. d. 19:13–15]”¹⁵

1839. gada decembrī, laikā, kad mēs bijām apmetušies Vašingtonā, Kolumbijas apgabalā, cenšoties izlabot Misūrī svētajiem nodarīto netaisnību, Džozefs Smits un Elias Hidžbijs rakstīja šādus vārdus Hairamam Smitam: „Intervijā ar [Savienoto Valstu] prezidentu viņš iztaujāja mūs, ar ko mūsu reliģija atšķiras no citām mūsdienu reliģijām. Brālis Džozefs teica, ka mēs atšķiramies ar kristīšanas veidu un Svētā Gara dāvanu ar roku uzlikšanu. Mēs uzskatām, ka visas citas atšķirības ir ietvertas Svētā Gara dāvanā.”¹⁶

Svētā Gara dāvana nes mieru, prieku, dievišķu vadību un citas dāvanas mūsu dzīvē.

„Mēs ticam, ka Svētā Gara dāvanu tagad var baudīt tikpat lielā mērā, kā tas bija apustuļu dienās; mēs ticam, ka tā [Svētā Gara dāvana] ir nepieciešama, lai veidotu un organizētu priesterību, ka neviens cilvēks nevar tikt aicināts pildīt kādu amatu kalpošanā bez tās; mēs arī ticam valodu, pravietojumu, atklāsmju, vīziju, dziedināšanas, valodu tulkošanas un citām dāvanām; un ka šīs lietas nevar tikt baudītas bez Svētā Gara dāvanas. Mēs ticam, ka svēti vīri senatnē runāja Svētā Gara spēkā un ka svēti vīri mūsdienās runā pēc tā paša principa; mēs ticam, ka Svētais Gars ir mierinātājs un liecības nesējs, ka tas visu atgādina, ved mūs uz visu patiesību un parāda lietas, kas būs; mēs ticam, ka neviens nevar teikt: „Kungs ir Jēzus, — kā vien Svētajā Garā” [skat. 1. korintiešiem 12:3]. Mēs ticam [Svētā Gara dāvanai] visā tās pilnībā, spēkā, varenumā un godībā.”¹⁷

1847. gada februārī, gandrīz trīs gadus pēc tam, kad pravietis Džozefs Smits tika nogalināts, viņš parādījās prezidentam Brigamam Jangam un sniedza šādu vēstījumu: „Saki cilvēkiem, lai viņi ir pazemīgi un uzticīgi, un, pats galvenais, lai ar viņiem būtu Tā Kunga Gars, un tas vadīs viņus taisnīgumā. Esiet uzmanīgi un nenovērsieties no mazās, klusās balss; tā jūs mācīs, kas jādara un kur jādodas; tā sniegs valstības augļus. Saki brāļiem, lai viņi tur savas sirdis atvērtas pārliecībai, lai tad, kad Svētais Gars nāks pie viņiem, to sirdis būtu gatavas to uzņemt. Viņi varēs atšķirt Tā Kunga Garu no visiem citiem gariem. Tas čukstēs mieru un prieku viņu dvēselēm, un tas atņems ļaunprātīgus nolūkus, naidu, skaudību, nesaskaņas un visu ļauno no viņu sirdīm; un visas viņu vēlmes tieksies pēc laba, lai īstenotu taisnīgumu un celtu Dieva valstību. Saki brāļiem, ja viņi sekos Tā Kunga Garam, viņi ies pa pareizo ceļu.”¹⁸

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzībai, skat. vii.–xii. lpp..

Pārlasiet 89.–91. lpp., kur pravietis Džozefs Smits pauž savas sajūtas, kad viņš un Olivers Kauderijs tika kristīti un kad tika kristīts viņa tēvs. Kādas atmiņas jums ir par savu kristīšanos vai savu ģimenes locekļu un draugu kristīšanos? Apsveriet iespēju pierakstīt šīs atmiņas savā dienasgrāmatā vai dzīves vēsturē.
Apgalvojumi, kas lasāmi 92.–95. lpp., ir ņemti no Džozefa Smita vēstījumiem tiem cilvēkiem, kas jau ir kristījušies. Kāpēc, jūsuprāt, kristītiem Baznīcas locekļiem ir jāatgādina par šīm patiesībām? Kādus jaunus atklājumus jūs ieguvāt, studējot šīs mācības?
Ko jūs varētu sacīt draugam, kas uzskata, ka kristīšanās nav nepieciešama? Ko jūs varētu sacīt draugam, kas uzskata, ka zīdaiņiem ir jātiek kristītiem? (Dažus piemērus skatīt 95. lpp.)
Izlasiet visu rindkopu 96. lpp.. Kāpēc kristīšanās „nedod nekādu labumu” bez Svētā Gara dāvanas? Džozefs Smits teica: „Starp Svēto Garu un Svētā Gara dāvanu pastāv atšķirība” (skat. 97. lpp.). No savas pieredzes, kādas ir dažas no svētībām mūsu dzīvē, kad mums ir Svētā Gara dāvana?
Pārlasiet pirmo rindkopu 98. lpp.. Ar ko kristīšanās veids atjaunotajā Baznīcā būtiski atšķīrās no citās baznīcās praktizētā? Kāpēc Svētais Gars piešķir tik nozīmīgu atšķirību? Kādos veidos „visas citas atšķirības … ir ietvertas Svētā Gara dāvanā?”
Studējiet nodaļas pēdējo rindkopu 98.–99. lpp.. Domājiet par to, kā jūs varat dzīvot, lai būtu cienīgi saņemt un atpazīt Svētā Gara pamudinājumus.

Saistītie Svētie Raksti: Jāņa 15:26; Romiešiem 6:3–6; 2. Nefija 31:13; 3. Nefijs 11:18–41; Moronija 8:1–23.