Cerības un mierinājuma vārdi nāves brīdī

Pravietis runāja Baznīcas konferencē 1844. gada 7. aprīlī. Lūk, ko viņš teica par savu nesen mirušo draugu Kingu Foletu: “Dārgie svētie, es vēlos lūgt klātesošo uzmanību, runājot par nāves būtību. Mūsu dārgā brāļa eldera Kinga Foleta nāve, kuru notrieca akā iekritis spainis ar akmeņiem, bija tiešākais iemesls, kas mani pamudināja runāt par šo tēmu. Viņa draugi un radinieki palūdza mani teikt dažus vārdus, bet tā kā starp klātesošiem šīs pilsētas iedzīvotājiem, kā arī jebkuriem citiem, ir ļoti daudz tādu, kas zaudējuši draugus, es jūtu vēlēšanos runāt par šo tēmu plašāk un izklāstīt jums savas domas atbilstoši savām iespējām un Svētā Gara pamudinājumam runāt par šo tēmu. Man nepieciešamas jūsu lūgšanas un ticība, lai saņemtu norādījumus no Visuvarenā Dieva, un Svētā Gara dāvana, lai es varētu izklāstīt to, kas ir patiess un ko jūs varētu viegli uztvert, tā lai sacītais pārliecinātu jūsu sirdis un prātus par patiesību, ko es teikšu. …

… Es zinu, ka mana liecība ir patiesa; un es jautāju šiem bēriniekiem — ko viņi ir pazaudējuši? Viņu radinieki un draugi ir tikai nošķirti no saviem ķermeņiem uz īsu laiku — viņu gari, kas bija ar Dievu, ir pametuši pīšļu mājokli vien uz īsu brīdi; un pašlaik viņi atrodas vietā, kur tie savā starpā sarunājas, tāpat kā mēs uz Zemes. …

… Kas varētu mūs mierināt tuvinieku nāves gadījumā? Mums, vairāk kā jebkuram citam cilvēkam uz Zemes, ir pamatots iemesls cerībām un mierinājumam attiecībā par mūsu mirušajiem, jo mēs esam redzējuši tos cienīgi staigājam mūsu vidū un aizmiegam Jēzus rokās. …

Jums, piederīgie, ir iemesls priecāties, runājot par eldera Kinga Foleta nāvi, jo jūsu vīrs un tēvs ir miris, lai gaidītu uz mirušo augšāmcelšanos — lai sasniegtu pilnību; jo augšāmcelšanās brīdī jūsu draugs celsies pilnīgā svētlaimē, lai dotos uz celestiālo godību. …

Ar Svētā Gara pilnvarām es paziņoju, ka jums nav iemesla bailēm, jo viņš ir devies uz taisno mājām. Nesērojiet, neraudiet. Es zinu to, pateicoties Svētā Gara liecībai, kas ir manī, ka jūs varat gaidīt tikšanos ar saviem draugiem celestiālās pasaules rītausmā. …

Man ir tēvs, brāļi, bērni un draugi, kuri ir devušies uz garu pasauli. Viņi ir aizgājuši tikai uz brīdi. Viņi ir garu pasaulē, un mēs tos drīz atkal satiksim. Drīz pienāks laiks, kad atskanēs pēdējā bazūne. Kad mēs šķirsimies no dzīves, mēs sveiksim savas mātes, tēvus, draugus un visus, ko mēs mīlam, kuri ir aizmiguši Jēzū. Tad nebūs jābaidās no uzbrukumiem, vajāšanām, vai ļaunprātīgām tiesām un arestiem; tā būs mūžīgā svētlaime.”³

Elders Lorenco D. Bārness nomira, kalpojot kā misionārs Anglijā. Pravietis runāja par viņa aiziešanu sanāksmē, kas notika pie nepabeigtā Navū Tempļa: “Es teikšu jums, ko es vēlētos. Ja rītu es tiktu aizsaukts gulties kapā, tad augšāmcelšanās rītā ļaujiet man sarokoties ar savu tēvu un iesaukties: “Mans tēvs,” un viņš sacītu: “Mans dēls, mans dēls,” tiklīdz būs sašķēlies kapakmens, vēl pirms mēs iznāksim laukā no mūsu kapiem.

Vai mēs varam tādā veidā domāt par nāvi un augšāmcelšanos? Jā, ja mēs izprotam, kā dzīvot un kā mirt. Liekoties gulēt, mēs domājam par to, kā mēs no rīta piecelsimies; un draugiem ir patīkami apgulties blakus, ar mīlestībā sadotām rokām, lai aizmigtu un pamostos viens otra apskāvienos un atsāktu savu sarunu.

Vai jums nešķitīs dīvaini, ja es izstāstīšu, ko es esmu redzējis vīzijā attiecībā uz šo interesanto tēmu? Tie, kas ir miruši Jēzū Kristū, pie augšāmcelšanās varēs ieiet prieka piepildījumā, kāds tiem piemita vai uz ko tie cerēja, dzīvojot šeit.

Vīzija bija tik skaidra, ka es patiešām redzēju cilvēkus, pirms tie izkāpa no kapa, it kā viņi lēnām mostos. Viņi ņēma cits citu pie rokas un teica viens otram: “Mans tēvs, mans dēls, mana māte, mana meita, mans brālis, mana māsa.” Un, kad balss sauks mirušos celties, pieņemsim, ka es būšu guldīts blakus savam tēvam — kas būs manas sirds pirmais prieks? — Satikt savu tēvu, savu māti, savu brāli, savu māsu; un, kad tie būs man blakus, es tos apskaušu un viņi mani. …

Man daudz sāpīgāk ir domāt par pilnīgo iznīcināšanu nekā par nāvi. Ja man nebūtu nekādu cerību atkal redzēt savu tēvu, māti, brāļus, māsas un draugus, mana sirds tajā mirklī pārplīstu un es dotos savā kapā. Cerības redzēt manus draugus augšāmcelšanās rītā iepriecina manu dvēseli un ļauj man pārvarēt dzīves ļaunumu. Tas ir līdzīgi, kā mani draugi būtu devušies tālā ceļojumā, un, kad viņi atgriezīsies, mēs tiksimies ar vēl lielāku prieku. ….

Ļaujiet man izteikt mierinājumu Marselusam Beitam [Baznīcas loceklis, kuram mirusi sieva]. Tu drīz baudīsi savas dzīvesbiedres sabiedrību godības pasaulē, tāpat arī brāļa Bārnesa draugi un visi svētie, kas sēro. Tā bija brīdinājuma balss mums visiem — būt nosvērtiem un uzcītīgiem, atmest tukšu līksmību, iedomību un muļķību, un būt gataviem jau rīt mirt.”⁴

Divus gadus vecās Mariannas Liānas bēru laikā pravietis teica: “Mūsu vidū atkal ir atskanējusi brīdinājuma balss, kas parāda cilvēka dzīvības nenoteiktību; un savos vaļas brīžos es esmu pārdomājis šo tēmu uzdodot sev jautājumu, kāpēc no mums tiek paņemti zīdaiņi un nevainīgi bērni, un visbiežāk tie, kas šķiet īpaši gudri un interesanti. Visbūtiskākie iemesli, kas nākuši manā prātā, ir šādi: šī pasaule ir ļoti ļauna pasaule; un tā kļūst … arvien ļaunāka un samaitātāka. … Tas Kungs paņem daudzus, pat zīdaiņus, lai tie izbēgtu no cilvēku skaudības un pašreizējās pasaules bēdām un ļaunuma; viņi ir bijuši pārāk tīri, pārāk maigi, lai dzīvotu uz Zemes; tātad šādi apsverot, tā vietā, lai sērotu, mums ir iemesls priecāties, jo viņi ir atbrīvoti no ļaunuma, un drīz mēs atkal būsim kopā. …

… Vienīgā atšķirība starp veca un jauna cilvēka nāvi ir tā, ka vieni ilgāk uzturas Debesīs un mūžīgā gaismā un godībā nekā otri, un nedaudz ātrāk tiek atbrīvoti no šīs nožēlojamās, ļaunās pasaules. Neraugoties uz visu šo godību, mēs palaikam zaudējam šādu skatījumu un sērojam par zaudējumu; bet mēs nesērojam kā tādi, kuriem nav cerību”. ⁵

“Var rasties jautājums: “Vai mātēm mūžībā būs viņu bērni?” Jā! Jā! Mātes, jums būs jūsu bērni; jo tiem būs mūžīgā dzīve, jo viņu parāds ir nomaksāts.”⁶

“Bērniem … vajadzētu augšāmcelties tieši tādiem, kādi tie nomira; mēs varēsim tur sveicināt mūsu mīļos mazulīšus ar to pašu godību — to pašu mīlestību celestiālajā godībā.”⁷

Prezidents Džozefs F. Smits, Baznīcas sestais prezidents, pierakstīja: “Džozefs Smits mācīja doktrīnu, ka bērns, kurš nomirs kā zīdainis, augšāmcelsies kā bērns; un, norādot uz mirušā bērna māti, viņš teica tai: “Tev būs prieks, patika un gandarījums audzināt šo bērnu pēc viņa augšāmcelšanās, līdz tas pilnīgi pieaugs savā garā. …”

1854. gadā es satiku savu tanti [Agnesi Smitu], mana tēvoča, Dona Karlosa, sievu, kura bija māte šai mazajai meitenei [Sofronijai], par ko runāja pravietis Džozefs Smits, kad viņš teica mātei, ka tai būs prieks, patika un gandarījums audzināt šo bērnu pēc augšāmcelšanās, līdz tas pilnīgi pieaugs savā garā; un tas būs daudz lielāks prieks, kas viņai būtu bijis iespējams Zemes dzīvē, jo viņa būs brīva no mirstīgās dzīves bēdām, bailēm un nepilnībām, un viņa zinās vairāk, nekā viņa spētu zināt šajā dzīvē. Es satikos ar šo atraitni, tā bērna māti, un viņa man izstāstīja šo notikumu un liecināja, ka pravietis Džozefs Smits tiešām ir to teicis viņas mazās meitiņas bērēs.”⁸

Marija Izabella Horna un Leonora Kenona Teilore abas bija zaudējušas savus mazos bērnus. Māsa Horna atcerējās, ka pravietis Džozefs Smits viņām sniedza šādus mierinājuma vārdus: “Viņš mums teica, ka mēs saņemsim šos bērnus augšāmcelšanās rītā, tāpat kā mēs tos apglabājām, tīrus un nevainīgus, un mēs audzināsim un rūpēsimies par tiem kā jau mātes. Viņš sacīja, ka bērni tiks augšāmcelti, tāpat kā tie tika apglabāti, un tie iegūs visu gudrību, kas tiem būs nepieciešama, lai iemantotu troņus, valdības un varas.”⁹

24 gadus vecā Efraima Marka bērēs pravietis pasludināja: “Šis ir ļoti svinīgs un šausmīgs laiks. Nekad neesmu juties nopietnāk; tas man atsauc atmiņā mana vecākā brāļa Alvina nāvi, kurš nomira Ņujorkā, un manu jaunāko brāli, Donu Karlosu Smitu, kurš nomira Navū. Man ir bijis ļoti smagi dzīvot uz Zemes un redzēt, kā šos jaunos cilvēkus, no kuriem mēs saņēmām atbalstu un mierinājumu, paņem prom no mums pašā jaunības plaukumā. Jā, ir bijis grūti ar to samierināties. Es dažkārt esmu domājis, ka man būtu jājūtas vairāk samierinātam, ja es tiktu aizsaukts prom, ja tā būtu Dieva griba; tomēr es zinu, ka mums ir jāsamierinās un jāatzīst, ka tas ir no Dieva, un jāpieņem Viņa griba; ka tā tam ir jābūt. Nepaies ne ilgs laiks, pirms mēs līdzīgā veidā tiksim aizsaukti — tas attiecas gan uz mani, gan arī uz jums.”¹⁰

1832. gada 6. jūnijā Džozefs Smits rakstīja Emmai Smitai: “Mani skumdināja ziņa, ka Hairams ir zaudējis savu mazo bērnu. Es domāju, ka zināmā mērā mēs varam izteikt viņam līdzjūtību, taču mums visiem ir jāsamierinās ar savu likteni un jāsaka — lai notiek Tā Kunga prāts.”¹¹

1840. gada 20. janvārī Džozefs Smits rakstīja Emmai Smitai: “Es saņēmu vēstuli no Hairama, kas iepriecināja manu sirdi, jo uzzināju, ka mana ģimene joprojām ir dzīva. Tomēr mana sirds skumst par tiem, kas ir paņemti prom no mums, taču ne bez cerības, jo es tos atkal redzēšu un būšu kopā ar viņiem. Tādējādi mēs varētu būt daudz samierinātāki ar Dieva darbiem.”¹²

“Attiecībā uz nāvēm Ciānā, mēs sērojam kopā ar tiem, kas sēro, taču, atcerieties, ka visas Zemes Dievs rīkojas pareizi.”¹³

“Daudzi ir miruši, kas mūsos izraisa grūtsirdīgas pārdomas, taču mēs tur neko nevaram padarīt. Kad Dievs runā no Debesīm, lai aicinātu mūs projām, mums ir jāpakļaujas Viņa rīkojumiem.”¹⁴

Džeimsa Ādama bērēs pravietis teica: “Pirmo reizi es viņu satiku Springfīldā [Ilinoisā], kad biju ceļā no Misūri [štata] uz Vašingtonu. Viņš man palīdzēja, mani nepazīstot, atveda uz savām mājām, iedrošināja un uzmundrināja mani, un iedeva man naudu. Viņš bija mans vistuvākais draugs. … Viņam bija atklāsmes attiecībā par viņa aiziešanu, un viņš ir aizgājis, lai veiktu vēl svarīgāku darbu. Kad cilvēki ir sagatavojušies, viņiem ir vieglāk no šejienes aiziet. Brālis Ādams ir aizgājis, lai atvērtu plašākas durvis mirušo glābšanai. Taisno gari tiek paaugstināti lielākam un brīnišķīgākam darbam; tādējādi tie ir svētīti savā aiziešanā uz garu pasauli.”¹⁵