Svētie Raksti
Almas 17


Apraksts par Mosijas dēliem, kas atteicās no savām tiesībām uz ķēniņvalsti Dieva vārda labad un devās uz Nefija zemi sludināt lamaniešiem; viņu ciešanām un izglābšanu—saskaņā ar Almas pierakstu.

Ietver no 17. līdz 27. nodaļai.

17. nodaļa

Mosijas dēliem ir pravietojuma un atklāsmes gars. Viņi iet savus dažādos ceļus, lai sludinātu vārdu lamaniešiem. Amons iet uz Ismaēla zemi un kļūst par ķēniņa Lamonija kalpu. Amons izglābj ķēniņa ganāmpulkus un nogalina viņa ienaidniekus pie Sebus ūdeņiem. No 1. līdz 3. pantam apmēram 77. g. pr. Kr., 4. pants apmēram 91.–77. g. pr. Kr. un no 5. līdz 39. pantam apmēram 91. g. pr. Kr.

1 Un tad notika, kad Alma ceļoja no Gideona zemes uz dienvidiem, prom uz Manti zemi, lūk, viņam par lielu pārsteigumu viņš satika Mosijas dēlus, ceļojot uz Zarahemlas zemi.

2 Tad nu tie Mosijas dēli bija ar Almu tajā reizē, kad eņģelis pirmo reizi viņam parādījās; tādēļ Alma ārkārtīgi priecājās redzēt savus brāļus; un, kas vēl vairāk vairoja viņa prieku, tie vēl aizvien bija viņa brāļi Tai Kungā; jā, un tie bija kļuvuši stipri patiesības zināšanā; jo tie bija vīri ar veselu saprātu, un viņi bija cītīgi pētījuši Rakstus, lai viņi varētu zināt Dieva vārdu.

3 Bet tas vēl nav viss; viņi bija daudz nodevušies lūgšanām un gavēšanai; tādēļ tiem bija pravietojuma gars un atklāsmes gars, un, kad viņi mācīja, viņi mācīja ar Dieva spēku un pilnvarām.

4 Un viņi bija mācījuši Dieva vārdu lamaniešu vidū četrpadsmit gadu garumā, gūdami lielus panākumus daudzu atvešanā pie patiesības atziņas; jā, ar viņu vārdu spēku daudzi tika atvesti Dieva altāra priekšā, lai piesauktu Viņa Vārdu un atzītu savus grēkus Viņa priekšā.

5 Tad nu šie bija tie apstākļi, kas pavadīja tos viņu ceļojumos, jo tiem bija daudz ciešanu—viņi ļoti cieta gan miesā, gan garā—kā izsalkumu, slāpes un nogurumu, un arī daudz pūļu garā.

6 Tad šie bija viņu ceļojumi: atvadījušies no sava tēva Mosijas soģu pirmajā gadā; atteikušies no ķēniņvalsts, ko viņu tēvs vēlējās tiem piešķirt, un tā bija arī tautas vēlēšanās;

7 tomēr viņi aizgāja prom no Zarahemlas zemes un paņēma savus zobenus un savus šķēpus, un savus stopus, un savas bultas, un savas lingas; un to viņi darīja, lai tie varētu sagādāt sev uzturu, kamēr viņi būs mežonīgā apvidū.

8 Un tā viņi aizgāja mežonīgā apvidū ar zināmu skaitu savu vīru, ko tie bija atlasījuši, lai ietu uz Nefija zemi sludināt Dieva vārdu lamaniešiem.

9 Un notika, ka viņi ceļoja daudzas dienas pa mežonīgo apvidu, un viņi daudz gavēja un lūdza, lai Tas Kungs dotu tiem daļu no Sava Gara, lai tas ietu ar viņiem un būtu ar viņiem, lai viņi būtu darbarīks Dieva rokās, lai vestu, ja būtu iespējams, savus brāļus lamaniešus pie patiesības atziņas, pie atziņas par viņu tēvu paražu zemiskumu, kas nebija pareizas.

10 Un notika, ka Tas Kungs ietekmēja viņus ar Savu Garu un sacīja tiem: Topiet mierināti! Un viņi tapa mierināti.

11 Un Tas Kungs arī sacīja uz viņiem: Ejiet starp lamaniešiem, saviem brāļiem, un izplatiet Manu vārdu; tomēr jums būs būt pacietīgiem ciešanās un bēdās, lai jūs varētu rādīt tiem labus paraugus Manī, un Es padarīšu jūs par darbarīku Savās rokās daudzu dvēseļu glābšanai.

12 Un notika, ka Mosijas dēlu sirdis un arī to, kuri bija ar viņiem, kļuva drošākas, lai ietu pie lamaniešiem paziņot tiem Dieva vārdu.

13 Un notika, kad viņi bija ieradušies lamaniešu zemes robežās, ka viņi sadalījās un aizgāja viens no otra, uzticēdamies Tai Kungā, ka viņi atkal satiksies savas pļaujas beigās, jo viņi domāja, ka liels bija tas darbs, ko viņi bija uzņēmušies.

14 Un bez šaubām tas bija liels, jo viņi bija uzņēmušies sludināt Dieva vārdu mežonīgai un cietsirdīgai, un nežēlīgai tautai; tautai, kas priecājās par nefijiešu slepkavošanu un viņu laupīšanu un aplaupīšanu; un to sirdis bija pievērstas bagātībām jeb zeltam un sudrabam, un dārgakmeņiem; tomēr tie centās iegūt šīs lietas ar slepkavošanām un laupīšanām, lai tie varētu nestrādāt priekš tām ar savām pašu rokām.

15 Tā viņi bija ļoti laiska tauta, daudzi no kuriem pielūdza elkus, un Dieva lāsts bija nācis pār tiem viņu tēvu paražu dēļ; neskatoties uz to, Tā Kunga solījumi bija vērsti uz tiem, ja tie nožēlotu savus grēkus.

16 Tādēļ tas bija tas iemesls, kādēļ Mosijas dēli bija uzņēmušies to darbu, lai varbūt viņi varētu rosināt tos nožēlot grēkus; lai varbūt viņi varētu rosināt tos uzzināt par pestīšanas ieceri.

17 Tādēļ viņi šķīrās viens no otra un devās starp lamaniešiem, katrs vīrs pa vienam, atbilstoši Dieva vārdam un spēkam, kas katram tika dots.

18 Tagad Amons, būdams galvenais starp tiem jeb, drīzāk, palīdzēdams tiem, viņš aizgāja no tiem pēc tam, kad bija svētījis tos, atbilstoši viņu dažādajiem stāvokļiem, sniedzis tiem Dieva vārdu jeb sniedzis tiem palīdzību pirms savas aiziešanas; un tā viņi devās savos dažādos ceļojumos pa zemi.

19 Un Amons gāja uz Ismaēla zemi, zemi, ko sauca Ismaēla dēlu vārdā, kuri arī kļuva par lamaniešiem.

20 Un, kad Amons ienāca Ismaēla zemē, lamanieši sagrāba viņu un sasēja to—tas bija viņu paradums sasiet visus nefijiešus, kas krita viņu rokās, un nest tos ķēniņa priekšā; un tā tas bija atstāts pēc ķēniņa patikas—tos nokaut vai paturēt gūstā, vai iemest tos cietumā, vai izdzīt tos no viņa zemes pēc viņa gribas un patikas.

21 Un tā Amons tika aiznests ķēniņa priekšā, kurš valdīja pār Ismaēla zemi; un viņa vārds bija Lamonijs; un viņš bija Ismaēla pēctecis.

22 Un ķēniņš jautāja Amonam, vai tā ir viņa vēlēšanās dzīvot tai zemē starp lamaniešiem, viņa ļaudīm.

23 Un Amons sacīja uz viņu: Jā, es vēlos dzīvot kādu laiku starp šiem ļaudīm; jā, un varbūt līdz pat tai dienai, kad es miršu.

24 Un notika, ka ķēniņam Lamonijam ļoti patika Amons, un viņš lika, lai tā saites tiktu atraisītas; un viņš gribēja, lai Amons ņemtu vienu no viņa meitām par sievu.

25 Bet Amons sacīja uz viņu: Nē, bet es būšu tavs kalps. Tādēļ Amons kļuva par ķēniņa Lamonija kalpu. Un notika, ka viņš tika nolikts starp citiem kalpiem uzraudzīt Lamonija ganāmpulkus pēc lamaniešu paraduma.

26 Un, kad viņš bija bijis ķēniņa kalpībā trīs dienas, viņš ar lamaniešu kalpiem gāja ar viņu ganāmpulkiem uz ūdens vietu, kas tika saukta par Sebus ūdeni, un visi lamanieši dzina savus ganāmpulkus turp, lai tiem būtu ūdens—

27 tādēļ, kad Amons un ķēniņa kalpi dzina savus ganāmpulkus uz to ūdens vietu, lūk, zināms skaits lamaniešu, kas bija bijuši ar saviem ganāmpulkiem pie ūdens, stāvēja un izdzenāja Amona un ķēniņa kalpa ganāmpulkus, un viņi tā tos izdzenāja, ka tie aizbēga uz visām pusēm.

28 Tad ķēniņa kalpi sāka kurnēt, sacīdami: Tagad ķēniņš mūs nogalinās, kā viņš jau nogalināja mūsu brāļus, jo to ganāmpulki tika izklīdināti ar šo vīru ļaundarībām. Un viņi sāka ārkārtīgi raudāt, sacīdami: Lūk, mūsu ganāmpulki ir jau izklīdināti!

29 Tad nu viņi raudāja, tāpēc ka viņi baidījās tikt nogalināti. Tad, kad Amons to redzēja, viņa sirds pārplūda ar prieku, un viņš teica: Es parādīšu savu spēku šiem saviem biedriem jeb to spēku, kas ir manī, atjaunojot šos ganāmpulkus ķēniņam, lai es varētu iekarot šo savu biedru sirdis, lai es varētu pārliecināt viņus ticēt maniem vārdiem!

30 Un tad šīs bija Amona domas, kad viņš redzēja to bēdas, kurus viņš sauca par saviem brāļiem.

31 Un notika, ka viņš iepriecināja tos ar saviem vārdiem, sacīdams: Mani brāļi, turiet drošu prātu un dosimies meklēt ganāmpulkus, un mēs tos savāksim kopā un atdzīsim atpakaļ uz ūdens vietu; un tā mēs saglabāsim ganāmpulkus ķēniņam, un viņš mūs nenogalinās!

32 Un notika, ka viņi gāja meklēt ganāmpulkus, sekojot Amonam; un viņi ātri skrēja un atgrieza ķēniņa ganāmpulkus, un savāca tos atkal kopā pie ūdens vietas.

33 Un tie vīri atkal stāvēja, lai izdzenātu viņu ganāmpulkus, bet Amons sacīja uz saviem brāļiem: Ielenciet ganāmpulkus visapkārt, lai tie neaizbēgtu, un es eju cīnīties ar tiem vīriem, kas izdzenā mūsu ganāmpulkus!

34 Tādēļ viņi darīja, kā Amons bija tiem pavēlējis, un viņš devās un nostājās, lai cīnītos ar tiem, kas stāvēja pie Sebus ūdeņiem; un viņu pēc skaita nebija maz.

35 Tādēļ viņi nebijās Amona, jo viņi domāja, ka katrs no viņu vīriem var nogalināt to pēc savas patikas, jo viņi nezināja, ka Tas Kungs bija apsolījis Mosijam, ka Viņš izglābs tā dēlus no viņu rokām; ne arī viņi zināja ko par To Kungu; tādēļ viņi priecājās par savu brāļu iznīcināšanu; un tamdēļ viņi stāvēja, lai izdzenātu ķēniņa ganāmpulkus.

36 Bet Amons nostājās un ar savu lingu sāka mest uz viņiem akmeņus; jā, ar varenu spēku viņš meta akmeņus to vidū; un tā viņš nogalināja zināmu skaitu no tiem, tik daudz, ka tie sāka brīnīties par viņa spēku; tomēr tie bija nikni, jo viņš bija nogalinājis to brāļus, un tie bija apņēmušies, ka viņam jākrīt; tādēļ redzēdami, ka viņi nevar nosist to ar saviem akmeņiem, viņi nāca ar rungām to nogalināt.

37 Bet, lūk, katram vīram, kas pacēla savu rungu, lai sistu Amonam, viņš nocirta rokas ar savu zobenu; jo viņš pretojās to sitieniem, nocērtot to rokas ar sava zobena asmeni, tiktāl ka tie bija pārsteigti un sāka bēgt viņa priekšā; jā, un skaitā to nebija maz; un viņš lika tiem bēgt ar savas rokas spēku.

38 Tad seši no tiem bija krituši no lingas, bet ar savu zobenu viņš nenogalināja nevienu, kā tikai viņu vadoni; un viņš nocirta visas rokas, kas tika paceltas pret viņu, un to nebija maz.

39 Un, kad viņš bija tos aizdzinis tālu projām, viņš atgriezās, un viņi padzirdīja savus ganāmpulkus un atgrieza tos ķēniņa ganībās, un tad devās pie ķēniņa, nesdami to rokas, kas bija centušies nogalināt Amonu un kas bija nocirstas ar viņa zobenu; un tās tika aiznestas ķēniņam kā liecība tam, ko tie bija darījuši.