Almas 16
Zemteksta piezīmes

Hide Footnotes

Tēma

16. nodaļa

Lamanieši iznīcina Amonihas ļaudis. Zorams vada nefijiešus uz uzvaru pār lamaniešiem. Alma un Amuleks, un daudzi citi sludina vārdu. Viņi māca, ka pēc Savas Augšāmcelšanās Kristus parādīsies nefijiešiem. Apmēram 81.–77. g. pr. Kr.

1 Un notika otrā mēneša piektajā dienā, vienpadsmitajā soģu valdīšanas gadā pār nefijiešiem, ka Zarahemlas zemē bija bijis liels miers, ka nebija bijuši nedz kari, nedz strīdi vairāku gadu garumā līdz pat vienpadsmitā gada otrā mēneša piektajai dienai, kad visā zemē bija dzirdams kara sauciens.

2 Jo lūk, lamaniešu karapulki bija ienākuši zemes robežās no mežonīgā apvidus puses līdz pat aAmonihas pilsētai un sāka nogalināt ļaudis un graut pilsētu.

3 Un tad notika, pirms nefijieši varēja savākt pietiekamu karapulku, lai izdzītu tos no zemes, ka tie bija anogalinājuši ļaudis, kas bija Amonihas pilsētā un arī dažus Noas robežās, un citus aizveduši gūstā mežonīgā apvidū.

4 Tad notika, ka nefijieši vēlējās atgūt tos, kas bija tikuši aizvesti gūstā mežonīgā apvidū.

5 Tādēļ tas, kas bija ticis nozīmēts par augstāko virsnieku pār nefijiešu karapulkiem (un viņa vārds bija Zorams, un viņam bija divi dēli—Lehijs un Aha),—tad nu Zorams un viņa divi dēli, zinādami, ka Alma bija augstais priesteris pār baznīcu, un dzirdējuši, ka viņam esot pravietojuma gars, tādēļ tie devās pie viņa un vēlējās zināt no tā, kurp Tas Kungs gribētu, lai tie ietu mežonīgā apvidū meklēt savus brāļus, kurus lamanieši bija aizveduši gūstā.

6 Un notika, ka Alma ajautāja Tam Kungam par šo lietu. Un Alma atgriezās un sacīja viņiem: Lūk, lamanieši šķērsos Sidonas upi mežonīgā apvidus dienvidos, tālu augšā aiz Manti zemes robežām. Un lūk, tur jūs stāsities tiem pretī, uz austrumiem no Sidonas upes, un tur Tas Kungs nodos tev tavus brāļus, kurus lamanieši ir aizveduši gūstā.

7 Un notika, ka Zorams un viņa dēli šķērsoja Sidonas upi ar saviem karapulkiem un soļoja prom aiz Manti robežām mežonīgā apvidus dienvidos, kas bija Sidonas upes austrumu pusē.

8 Un viņi uzbruka lamaniešu karapulkiem, un lamanieši tika izklīdināti un aizdzīti mežonīgā apvidū; un viņi ņēma savus brāļus, kurus lamanieši bija aizveduši gūstā, un nebija nevienas dvēseles, kas būtu zudusi no tiem, kas bija aizvesti gūstā. Un viņu brāļi aizveda tos atpakaļ, lai tiem būtu pašiem savas zemes.

9 Un tā beidzās soģu vienpadsmitais gads, lamanieši bija izdzīti no zemes, un Amonihas ļaudis bija aiznīcināti; jā, katra dzīvā amonihiešu dvēsele bija biznīcināta, un arī viņu varenā pilsēta, kuru, kā viņi teica, Dievs nevar sagraut tās varenības dēļ.

10 Bet lūk, avienā dienā tā tika atstāta izpostīta; un līķus sakropļoja suņi un mežonīgā apvidus savvaļas zvēri.

11 Tomēr pēc daudzām dienām viņu mirušie ķermeņi tika sakrauti zemes virus, un viņi tika pārklāti ar plānu pārsegu. Un tad bija tik spēcīga smaka no tiem, ka ļaudis negāja iegūt Amonihas zemi daudzus gadus. Un tā tika saukta par aNehora postažu; jo tie, kas bija nokauti, bija Nehora ticības, un viņu zemes palika pamestas.

12 Un lamanieši vairs nenāca karot pret nefijiešiem līdz četrpadsmitajam soģu valdīšanas gadam pār nefijiešiem. Un tā trīs gadus nefijiešiem bija nepārtraukts miers visā zemē.

13 Un Alma un Amuleks gāja, sludinādami grēku nožēlošanu ļaudīm viņu atempļos un viņu svētnīcās, un arī viņu bsinagogās, kas bija celtas pēc jūdu parauga.

14 Un, cik daudzi uzklausīja viņu vārdus, tiem viņi pastāvīgi atklāja Dieva vārdu, acilvēkus nešķirodami.

15 Un tā Alma un Amuleks gāja, un arī daudzi citi, kas bija izvēlēti darbam sludināt vārdu viscaur visā zemē. Un baznīca tika nodibināta viscaur tai zemē, visos apkārtējos apgabalos, visā nefijiešu tautā.

16 Un nebija anekādas nevienlīdzības viņu vidū; Tas Kungs izlēja Savu Garu pa visu zemes virsu, lai sagatavotu cilvēku bērnu prātus jeb lai sagatavotu viņu bsirdis pieņemt vārdu, kas tiks mācīts viņu vidū Viņa atnākšanas laikā,—

17 lai viņi nenocietinātos pret vārdu, lai viņi nebūtu neticīgi un nevirzītos uz iznīcību, bet lai viņi uzņemtu vārdu ar prieku, un, kā azars tiek uzpotēts īstajam bvīnakokam, tā viņi varētu ieiet Tā Kunga, sava Dieva, catdusā.

18 Tad tie apriesteri, kas gāja tautā, sludināja pret visiem meliem un bkrāpšanām, un cskaudību, un naidu, un ļaunprātībām, un zaimošanu, un zādzībām, laupīšanām, aplaupīšanām, slepkavošanām, laulības pārkāpšanu, un visādām netikumībām, saucot, ka šīm lietām nebūs notikt,—

19 paziņojot to, kam drīzi vajadzēja notikt; jā, paziņojot par Dieva Dēla aatnākšanu, Viņa ciešanām un nāvi, un arī augšāmcelšanos no mirušajiem.

20 Un daudzi no ļaudīm jautāja par vietu, kur Dieva Dēls nāks; un viņiem tika mācīts, ka Viņš aparādīsies tiem bpēc Savas augšāmcelšanās; un to šie ļaudis uzklausīja ar lielu prieku un līksmību.

21 Un tad pēc tam, kad baznīca bija nodibināta viscaur visā zemē—guvusi auzvaru pār velnu, un Dieva vārds tika sludināts savā skaidrībā visā zemē, un Tas Kungs izlēja Savas svētības pār tautu—tā beidzās četrpadsmitais soģu valdīšanas gads pār nefijiešu tautu.