Almas 20
Zemteksta piezīmes

Hide Footnotes

Tēma

20. nodaļa

Tas Kungs sūta Amonu uz Midoniju atbrīvot viņa ieslodzītos brāļus. Amons un Lamonijs sastop Lamonija tēvu, kas ir ķēniņš pār visu zemi. Amons piespiež veco ķēniņu atļaut atbrīvot viņa brāļus. Apmēram 90. g. pr. Kr.

1 Un notika, kad viņi bija nodibinājuši draudzi tajā zemē, ka ķēniņš Lamonijs vēlējās, lai Amons ietu ar viņu uz Nefija zemi, lai viņš varētu parādīt to savam tēvam.

2 Un Tā Kunga balss nāca uz Amonu, sacīdama: Tu neiesi uz Nefija zemi, jo, lūk, ķēniņš meklē pēc tavas dzīvības; bet tu iesi uz Midonijas zemi; jo, lūk, tavs brālis Ārons un arī Mulokijs, un Amahs ir cietumā.

3 Tad notika, kad Amons bija to dzirdējis, viņš sacīja Lamonijam: Redzi, mans brālis un draugi ir cietumā Midonijas zemē, un es iešu, lai tos atbrīvotu.

4 Tad Lamonijs sacīja Amonam: Es zinu, Tā Kunga aspēkā tu vari izdarīt visu. Bet, lūk, es iešu ar tevi uz Midonijas zemi; jo Midonijas zemes ķēniņš, kura vārds ir Antiomno, ir mans draugs; tādēļ es iešu ar tevi uz Midonijas zemi, lai es varētu atrast labvēlību tās zemes ķēniņa acīs, lai viņš izlaistu tavus brāļus no bcietuma. Tad Lamonijs sacīja viņam: Kas tev teica, ka tavi brāļi ir cietumā?

5 Un Amons sacīja viņam: Neviens cits man to neteica, kā vien Dievs; un Viņš sacīja man—Ej un atbrīvo savus brāļus, jo viņi ir cietumā Midonijas zemē!

6 Tagad, kad Lamonijs bija to dzirdējis, viņš lika, lai viņa kalpi sagatavotu viņa azirgus un viņa kaujas ratus.

7 Un viņš sacīja Amonam: Nāc, es iešu ar tevi lejā uz Midonijas zemi, un tur es lūgšu ķēniņam, lai viņš atbrīvotu tavus brāļus no cietuma.

8 Un notika, kad Amons un Lamonijs bija ceļā uz turieni, viņi satika Lamonija tēvu, kas bija ķēniņš apār visu zemi.

9 Un lūk, Lamonija tēvs sacīja uz viņu: Kāpēc jūs nenācāt uz adzīrēm tai lielajā dienā, kad es rīkoju dzīres saviem dēliem un savai tautai?

10 Un viņš arī sacīja: Kurp tu dodies ar šo nefijieti, kas ir viens no ameļa bērniem?

11 Un notika, ka Lamonijs pastāstīja, kurp viņš dodas, jo viņš baidījās to aizvainot.

12 Un viņš pastāstīja tam arī pilnībā to iemeslu, kāpēc viņš aizkavējās savā ķēniņvalstī un neaizgāja uz dzīrēm, ko viņa tēvs bija sagatavojis.

13 Un tagad, kad Lamonijs bija sīki atstāstījis viņam visas šīs lietas, lūk, viņam par pārsteigumu, viņa tēvs bija nikns uz to un sacīja: Lamonij, tu ej atbrīvot šos nefijiešus, kas ir meļa bērni! Redzi, viņš aplaupīja mūsu tēvus; un tagad viņa bērni arī ir nākuši mūsu vidū, lai viņi varētu ar savām viltībām un saviem meliem piekrāpt mūs, lai viņi atkal varētu nolaupīt mums mūsu mantu.

14 Tad Lamonija tēvs pavēlēja viņam nogalināt Amonu ar zobenu. Un tas arī pavēlēja viņam, lai viņš neietu uz Midonijas zemi, bet lai viņš atgrieztos ar to aIsmaēla zemē.

15 Bet Lamonijs sacīja viņam: Es nenogalināšu Amonu, nedz arī es atgriezīšos Ismaēla zemē, bet es iešu uz Midonijas zemi, lai es varētu atbrīvot Amona brāļus, jo es zinu, ka viņi ir taisni vīri un patiesā Dieva svētie pravieši.

16 Tagad, kad viņa tēvs izdzirdēja šos vārdus, viņš bija nikns uz to, un viņš izvilka savu zobenu, lai viņš varētu notriekt to pie zemes.

17 Bet Amons nostājās priekšā un sacīja viņam: Lūk, tu nenogalināsi savu dēlu; tomēr būtu alabāk krist viņam nekā tev, jo redzi, viņš ir bnožēlojis savus grēkus; bet, ja tu kristu šajā brīdī savās dusmās, tava dvēsele nevarētu tikt izglābta.

18 Un vēl ir nepieciešams, lai tu atturētos; jo, ja tu anogalināsi savu dēlu, kurš ir nevainīgs vīrs, viņa asinis brēks no zemes uz To Kungu, viņa Dievu, lai atriebība nāktu pār tevi; un varbūt tu pazaudētu savu bdvēseli.

19 Tagad, kad Amons bija sacījis šos vārdus viņam, viņš atbildēja tam, sacīdams: Es zinu, ka, ja es nogalināšu savu dēlu, tad es izliešu nevainīgas asinis, jo tas esi tu, kas cenšas viņu iznīcināt.

20 Un viņš izstiepa savu roku, lai nogalinātu Amonu. Bet Amons izturēja viņa cirtienus un arī iesita viņam pa roku tā, ka viņš vairs nevarēja to izmantot.

21 Tagad, kad ķēniņš redzēja, ka Amons var viņu nogalināt, viņš sāka lūgties Amonu, lai tas saudzē viņa dzīvību.

22 Bet Amons pacēla savu zobenu un sacīja viņam: Redzi, es sakaušu tevi, ja vien tu neļausi, lai mani brāļi tiktu izlaisti no cietuma.

23 Tad ķēniņš, baidoties, ka viņš zaudēs savu dzīvību, sacīja: Ja tu saudzēsi mani, es dāvāšu tev visu, ko vien tu prasīsi, līdz pat pusei no ķēniņvalsts!

24 Tagad, kad Amons redzēja, ka viņš ir ietekmējis veco ķēniņu atbilstoši savai vēlmei, viņš tam sacīja: Ja tu ļausi, ka mani brāļi tiek izlaisti no cietuma un arī ka Lamonijs var paturēt savu ķēniņvalsti, un ka jūs nedusmosities uz viņu, bet ļausit viņam rīkoties pēc viņa paša vēlmēm avisās lietās, kā viņš pats gribēs, tad es tevi saudzēšu, citādi es tevi notriekšu pie zemes.

25 Tagad, kad Amons bija pateicis šos vārdus, ķēniņš sāka priecāties par savu dzīvību.

26 Un, kad viņš redzēja, ka Amons nebija vēlējies viņu iznīcināt, un, kad viņš arī redzēja to lielo mīlestību, kas tam bija pret viņa dēlu Lamoniju, viņš bija ārkārtīgi izbrīnīts un teica: Tāpēc, ka tas ir viss, ko tu esi vēlējies, lai es atbrīvoju tavus brāļus un atļauju, lai mans dēls Lamonijs patur savu ķēniņvalsti, lūk, es ļauju tev, ka mans dēls var paturēt savu ķēniņvalsti no šī brīža un mūžīgi; un es vairs nevaldīšu pār viņu—

27 un es arī ļauju tev, lai tavi brāļi tiktu izlaisti no cietuma, un tu un tavi brāļi varētu nākt pie manis manā ķēniņvalstī; jo es ļoti vēlos tevi redzēt! Jo ķēniņš bija ļoti izbrīnīts par vārdiem, ko viņš bija runājis, un arī par vārdiem, ko bija runājis viņa dēls Lamonijs, tādēļ viņš avēlējās tos mācīties.

28 Un notika, ka Amons un Lamonijs turpināja savu ceļu uz Midonijas zemi. Un Lamonijs atrada labvēlību tās zemes ķēniņa acīs, tādēļ Amona brāļi tika atbrīvoti no cietuma.

29 Un, kad Amons viņus satika, viņš bija ļoti nobēdājies, jo, lūk, viņi bija kaili, un viņu āda bija ārkārtīgi noberzta no tā, ka viņi bija sasieti ar stiprām virvēm. Un viņi arī bija cietuši badu, slāpes un visa veida mokas; tomēr viņi bija apacietīgi visās savās ciešanās.

30 Un, kā tas notika, tas bija viņu liktenis krist daudz cietsirdīgāku un daudz stūrgalvīgāku ļaužu rokās; tādēļ tie neklausījās viņu vārdos, un tie viņus izdzina un sita, un dzina no mājas uz māju, un no vietas uz vietu, līdz viņi ieradās Midonijas zemē; un tur viņi tika saņemti ciet un iemesti cietumā, un sasieti ar astiprām virvēm, un turēti cietumā daudzas dienas, un Lamonija un Amona atbrīvoti.