Almas 54
Zemteksta piezīmes

Hide Footnotes

Tēma

54. nodaļa

Amorons un Moronijs ved sarunas par gūstekņu apmaiņu. Moronijs pieprasa, lai lamanieši aizietu un pārtrauktu savus asiņainos uzbrukumus. Amorons pieprasa, lai nefijieši noliktu savus ieročus un pakļautos lamaniešiem. Apmēram 63. g. pr. Kr.

1 Un tad notika, divdesmit un devītā soģu gada sākumā, ka aAmorons sūtīja pie Moronija, vēlēdamies, lai tas apmainītos ar gūstekņiem.

2 Un notika, ka Moronijs sajuta ārkārtīgi lielu prieku par šo lūgumu, jo viņš gribēja pārtiku, kas tika dota lamaniešu gūstekņu uzturēšanai, dot saviem ļaudīm; un viņš arī gribēja savus paša ļaudis sava karapulka stiprināšanai.

3 Tad lamanieši bija saņēmuši gūstā daudzas sievietes un bērnus, bet starp Moronija gūstekņiem jeb gūstekņiem, ko Moronijs bija saņēmis, nebija nevienas sievietes vai bērna; tādēļ Moronijs apņēmās ar viltību dabūt tik daudz nefijiešu gūstekņu no lamaniešiem, cik vien iespējams.

4 Tādēļ viņš rakstīja vēstījumu un sūtīja to ar Amorona kalpu, to pašu, kas bija atnesis vēstījumu Moronijam. Tad nu šie ir tie vārdi, ko viņš rakstīja Amoronam, sacīdams:

5 Lūk, Amoron, man jāraksta tev nedaudz par šo karu, ko jūs esat veduši pret manu tautu, jeb drīzāk, ko tavs abrālis ir vedis pret tiem, un ko jūs esat apņēmušies turpināt pēc viņa nāves.

6 Lūk, es gribu teikt tev kaut ko par Dieva ataisnību un Viņa visvareno dusmu zobenu, kas karājas virs jums, ja vien jūs nenožēlosit grēkus un neatvilksit savus karapulkus savās zemēs, jeb uz zemi, kas ir jūsu valdījumā, kas ir Nefija zeme.

7 Jā, es gribu tev teikt, ja tu esi spējīgs to uzklausīt; jā, es gribu stāstīt tev par to drausmīgo aelli, kas sagaida tādus bslepkavas, kāds esi bijis tu un tavs brālis, ja vien jūs nenožēlosit grēkus un neatteiksities no saviem asiņainajiem nodomiem, un neatgriezīsities ar saviem karapulkiem savās pašu zemēs.

8 Bet, tā kā jūs esat vienreiz jau nolieguši visas šīs lietas un esat cīnījušies pret Tā Kunga tautu, patiesi es sagaidu, ka jūs atkal tā rīkosities.

9 Un tad lūk, mēs esam gatavi stāties jums pretī; jā, un, ja jūs neatteiksities no saviem nodomiem, lūk, jūs izgāzīsit uz sevi tā Dieva dusmas, kuru jūs esat nolieguši, līdz pat jūsu pilnīgai iznīcināšanai.

10 Bet, kā Tas Kungs dzīvo, mūsu karapulki nāks uz jums, ja vien jūs neaiziesit, un jūs drīz piemeklēs nāve, jo mēs paturēsim savas pilsētas un savas zemes; jā, un mēs saglabāsim savu reliģiju un sava Dieva lietu.

11 Bet lūk, man liekas, es stāstu tev to visu veltīgi; jeb man liekas, ka tu esi elles abērns; tādēļ es beigšu savu vēstījumu, pasakot tev, ka es nemainīšos ar gūstekņiem, ja vien tas nebūs uz tādiem noteikumiem, ka jūs atdosit vīru, viņa sievu un viņa bērnus par vienu gūstekni, un, ja tas tā būs, ka jūs to darīsit, tad es mainīšos.

12 Un lūk, ja jūs to nedarīsit, es nākšu uz jums ar saviem karapulkiem; jā, es apbruņošu savas sievietes un savus bērnus, un es nākšu pret jums, un es sekošu jums jūsu pašu zemē, kas ir amūsu pirmā mantojuma zeme; jā, un būs asinis pret asinīm, jā, dzīvība pret dzīvību; un es cīnīšos ar jums, līdz jūs tiksit iznīcināti no zemes virsas.

13 Lūk, es esmu savās dusmās, un arī mana tauta; jūs esat centušies mūs noslepkavot un mēs esam tikai centušies sevi aizstāvēt. Bet lūk, ja jūs vēl centīsities mūs iznīcināt, mēs centīsimies iznīcināt jūs; jā, un mēs tieksimies pēc savas zemes, mūsu pirmās mantojuma zemes.

14 Tagad es beidzu savu vēstījumu. Es esmu Moronijs; es esmu nefijiešu tautas vadonis.

15 Tad notika, ka Amorons, kad viņš bija saņēmis šo vēstījumu, bija nikns; un viņš rakstīja citu vēstījumu Moronijam, un šie ir tie vārdi, ko viņš rakstīja, sacīdams:

16 Es esmu Amorons, lamaniešu ķēniņš; es esmu Amalikijas brālis, kuru jūs esat anoslepkavojuši. Lūk, es atriebšu viņa asinis pie jums, jā, un es nākšu ar saviem karapulkiem, jo es nebaidos tavus draudus.

17 Jo lūk, jūsu tēvi darīja pāri saviem brāļiem, tiktāl ka viņi nolaupīja tiem atiesības uz valdīšanu, kad tās pēc taisnības piederēja tiem.

18 Un tad lūk, ja jūs noliksit savus ieročus un pakļausities, lai pār jums valdītu tie, kam pēc taisnības pieder valdīšana, tad es likšu, lai mani ļaudis noliek savus ieročus un vairāk nebūs kara.

19 Lūk, tu izteici daudzus draudus pret mani un maniem ļaudīm; bet lūk, mēs nebaidāmies tavus draudus.

20 Tomēr es ar prieku piekritīšu apmainīties gūstekņiem atbilstoši tavam lūgumam, lai es varētu saglabāt uzturu saviem karavīriem; un mēs vedīsim karu, kas būs mūžīgs, vai nu līdz nefijiešu pakļaušanai mūsu varai, vai viņu izdeldēšanai uz mūžiem.

21 Un, kas attiecas uz to Dievu, kuru, kā jūs sakāt, mēs esam noraidījuši, lūk, mēs nezinām tādu būtni; nedz arī jūs; bet, ja ir tā, ka tāda būtne ir, vai tad Viņš nav radījis mūs tāpat kā jūs?

22 Un, ja ir tā, ka ir velns un elle, lūk, vai Viņš nesūtīs tevi tur būt kopā ar manu brāli, kuru jūs noslepkavojāt, par kuru jūs devāt mājienu, ka viņš ir nonācis tādā vietā? Bet lūk, tas nav svarīgi.

23 Es esmu Amorons un aZorama pēctecis, kuru jūsu tēvi ar varu atveda no Jeruzālemes.

24 Un tad lūk, es esmu drosmīgs lamanietis; lūk, šis karš tiek vests, lai atriebtu viņiem pāri darīto un paturētu un iegūtu viņu tiesības uz valdīšanu; un es beidzu savu vēstījumu Moronijam.