1 Un notika, ka viņi apstājās un soli atkāpās no tiem. Un Moronijs sacīja Zerahemnasam: Redzi, Zerahemnas, ka mēs ^anevēlamies būt asins cilvēki. Jūs zināt, ka jūs esat mūsu rokās, tomēr mēs nevēlamies jūs nogalināt.

2 Lūk, mēs neesam nākuši uz cīņu pret jums, lai mēs varētu izliet jūsu asinis varas pēc; mēs arī nevēlamies nevienu pakļaut verdzības jūgā. Bet šis ir tas īstais iemesls, kāpēc jūs esat nākuši pret mums; jā, un jūs esat dusmīgi uz mums dēļ mūsu reliģijas.

3 Bet tagad jūs redzat, ka Tas Kungs ir ar mums; un jūs redzat, ka Viņš ir nodevis jūs mūsu rokās. Un tad es gribu, lai jūs saprastu, ka tas ir darīts priekš mums dēļ mūsu reliģijas un mūsu ticības Kristum. Un tagad jūs redzat, ka jūs nevarat iznīcināt šo mūsu ticību.

4 Tagad jūs redzat, ka šī ir patiesa ticība Dievam; jā, jūs redzat, ka Dievs mūs atbalstīs un uzturēs, un pasargās tik ilgi, kamēr vien mēs būsim uzticīgi Viņam un savai ticībai, un savai reliģijai; un nekad Tas Kungs nepieļaus, lai mēs tiktu iznīcināti, izņemot vienīgi, ja mēs kritīsim grēkā un noliegsim savu ticību.

5 Un tagad, Zerahemnas, es pavēlu tev šī Visuvarenā Dieva Vārdā, kurš ir stiprinājis mūsu rokas, lai mēs varētu iegūt varu pār jums ar mūsu ticību, ar mūsu reliģiju un ar mūsu pielūgšanas ^arituāliem, un ar mūsu baznīcu, un ar to svēto atbalstu, par ko mēs esam pateicību parādā mūsu sievām un mūsu bērniem, ar to ^bbrīvību, kas saista mūs ar mūsu zemēm un mūsu valsti; jā, un arī ar Dieva svētā vārda uzturēšanu, kam mēs esam pateicību parādā par savu laimi; un ar visu to, kas mums ir visdārgākais—

6 jā, un tas nav viss; es pavēlu jums pie visas jūsu vēlēšanās dzīvot, lai jūs noliktu savus kara ieročus pret mums, un mēs nemeklēsim jūsu asinis, bet mēs saglabāsim jūsu dzīvības, ja jūs iesit savu ceļu un nenāksit vairs atkal karot pret mums.

7 Un tad, ja jūs to nedarīsit, lūk, jūs esat mūsu rokās un es pavēlēšu saviem vīriem, lai viņi jums uzbruktu un radītu nāvējošas brūces jūsu ķermeņos, lai jūs izmirtu; un tad mēs redzēsim, kam būs vara pār šo tautu; jā, mēs redzēsim, kurš nonāks jūgā.

8 Un tad notika, kad Zerahemnass bija dzirdējis šo teikto, viņš nāca un atdeva savu zobenu un savu jataganu, un savu loku Moronija rokās, un sacīja tam: Lūk, šeit ir mūsu kara ieroči; mēs tos atdosim jums, bet mēs neļausimies dot jums ^azvērestu, par kuru mēs zinām, ka mēs un arī mūsu bērni to lauzīsim; bet ņemiet mūsu kara ieročus un ļaujiet mums aiziet mežonīgā apvidū; citādi mēs paturēsim savus zobenus un mēs iesim bojā vai uzvarēsim.

9 Lūk, mēs neesam no jūsu ticības; mēs neticam, ka tas ir Dievs, kas nodevis mūs jūsu rokās; bet mēs ticam, ka tā ir jūsu viltība, kas ir pasargājusi jūs no mūsu zobeniem. Lūk, tās ir jūsu ^akrūšu bruņas un jūsu vairogi, kas jūs ir pasargājuši.

10 Un tad, kad Zerahemnass bija pabeidzis runāt šos vārdus, Moronijs atdeva Zerahemnasam zobenu un kara ieročus, ko viņš bija saņēmis, sacīdams: Lūk, mēs pabeigsim šo sadursmi.

11 Tad nu es nevaru atsaukt tos vārdus, ko es esmu pateicis, tādēļ, kā Tas Kungs dzīvo, jūs neaiziesit savādāk, kā vien ar zvērestu, ka jūs vairs neatgriezīsities karot pret mums. Tagad, tā kā jūs esat mūsu rokās, mēs izliesim jūsu asinis zemē, vai arī jūs pakļausities tiem nosacījumiem, kurus es liku priekšā.

12 Un tad, kad Moronijs bija pateicis šos vārdus, Zerahemnass paturēja savu zobenu, un viņš bija nikns uz Moroniju, un viņš metās uz priekšu nogalināt Moroniju; bet, kad viņš pacēla savu zobenu, lūk, viens no Moronija karavīriem notrieca to zemē, un tas pārlūza pie roktura; un viņš arī trāpīja Zerahemnasam, ka viņš noņēma tam skalpu un tas nokrita zemē. Un Zerahemnass atkāpās no viņiem savu karavīru vidū.

13 Un notika, ka tas karavīrs, kas stāvēja blakus, kas noskalpēja Zerahemnasu, pacēla skalpu no zemes aiz matiem un uzlika to sava zobena galā, un izstiepa to pret viņiem, sacīdams tiem skaļā balsī:

14 Patiesi, kā šis skalps bija kritis zemē, kas ir jūsu vadoņa skalps, tā jūs kritīsit pie zemes, ja vien jūs nenoliksit savus kara ieročus un neaiziesit ar miera derību.

15 Tad bija daudzi, kurus pārņēma bailes, kad viņi izdzirdēja šos vārdus un redzēja skalpu, kas bija uz zobena; un daudzi nāca uz priekšu un nometa savus kara ieročus pie Moronija kājām, un stājās miera ^aderībā. Un visiem, kas stājās miera derībā, viņi atļāva doties projām mežonīgā apvidū.

16 Tad notika, ka Zerahemnass bija ārkārtīgi apskaities, un viņš kūdīja savus atlikušos karavīrus uz dusmām, lai vēl spēcīgāk cīnītos pret nefijiešiem.

17 Un tad Moronijs bija dusmīgs lamaniešu stūrgalvības dēļ, tādēļ viņš pavēlēja saviem ļaudīm, lai viņi uzbruktu un tos nonāvētu. Un notika, ka viņi sāka tos kaut; jā, un lamanieši cīnījās ar saviem zobeniem un savu spēku.

18 Bet lūk, viņu kailās ādas un viņu neapsegtās galvas bija pakļautas nefijiešu asajiem zobeniem; jā, lūk, viņi tika caurdurti un sasisti, jā, un viņi krita ārkārtīgi ātri no nefijiešu zobeniem; un viņi sāka krist zemē, tieši kā Moronija karavīrs bija pravietojis.

19 Tad Zerahemnass, kad viņš redzēja, ka viņi visi tiks iznīcināti, skaļi brēca uz Moroniju, solīdams, ka viņš un arī viņa ļaudis slēgs derību ar tiem, ja tie saglabās atlikušās viņu dzīvības, un ka viņi ^anekad vairs nenāks karot pret tiem.

20 Un notika, ka Moronijs lika, lai nāves darbs tiktu izbeigts ļaužu starpā. Un viņš paņēma lamaniešu kara ieročus; un, kad viņi bija stājušies ^aderībā ar viņu par mieru, viņiem tika atļauts aiziet prom mežonīgā apvidū.

21 Tad nu to kritušo skaits netika saskaitīts tāpēc, ka tas skaits bija ļoti liels; jā, kritušo skaits bija ārkārtīgi liels gan no nefijiešiem, gan no lamaniešiem.

22 Un notika, ka viņi iemeta savus kritušos Sidonas upes ūdeņos un tie tika nesti uz priekšu, un apglabāti jūras dziļumos.

23 Un nefijiešu jeb Moronija karapulki atgriezās un nāca savās mājās un savās zemēs.

24 Un tā beidzās astoņpadsmitais soģu valdīšanas gads pār Nefija tautu. Un tā beidzas Almas pieraksts, kas bija rakstīts uz Nefija plāksnēm.