1 Un notika, ka Almam un Amulekam tika pavēlēts doties prom no tās pilsētas; un viņi aizgāja un nāca līdz pat Sidomas zemei; un lūk, tur viņi atrada visus ļaudis, kas bija aizgājuši no ^aAmonihas zemes, kas bija ^bizdzīti un nomētāti akmeņiem, tādēļ ka viņi ticēja Almas vārdiem.

2 Un viņi tiem stāstīja visu, kas bija noticis ar viņu ^asievām un bērniem, un arī par sevi un par viņu atbrīvošanas ^bspēku.

3 Un arī Zīzroms gulēja slims Sidomā ar karstu drudzi, kas bija dēļ viņa prāta milzīgajām bēdām par savām ^anekrietnībām, jo viņš domāja, ka Almas un Amuleka vairs nav; un viņš domāja, ka tie bija nogalināti viņa nekrietnības dēļ. Un šis lielais grēks un daudzie citi viņa grēki mocīja viņa prātu, līdz tas kļuva ārkārtīgi nomākts, būdams bez atsvabināšanas; tādēļ viņš sāka degt karstā drudzī.

4 Tad, kad viņš izdzirdēja, ka Alma un Amuleks ir Sidomas zemē, viņa sirds sāka kļūt drošāka; un viņš sūtīja nekavējoties tiem ziņu, vēlēdamies, lai tie atnāktu pie viņa.

5 Un notika, ka tie nekavējoties gāja, saņēmuši ziņu, ko viņš bija tiem sūtījis; un tie iegāja namā pie Zīzroma, un tie atrada viņu savā gultā slimu, ļoti vāju, karstā drudzī; un viņa prāts arī bija ļoti nomākts viņa nekrietnību dēļ; un, kad viņš tos ieraudzīja, viņš pastiepa savu roku un ļoti lūdza tos, lai tie viņu izdziedina.

6 Un notika, ka Alma sacīja viņam, paņemot to aiz rokas: Vai tu ^atici Kristus glābšanas spēkam?

7 Un viņš atbildēja un sacīja: Jā, es ticu visiem vārdiem, ko tu mācīji.

8 Un Alma sacīja: Ja tu tici Kristus Izpirkšanai, tu vari tikt ^aizdziedināts.

9 Un viņš sacīja: Jā, es ticu, saskaņā ar taviem vārdiem.

10 Un tad Alma piesauca To Kungu, sacīdams: Ak Kungs, mūsu Dievs! Apžēlojies par šo vīru un ^aizdziedini viņu, atbilstoši viņa ticībai, kas ir Kristū.

11 Un, kad Alma bija pateicis šos vārdus, Zīzroms ^auzlēca kājās un sāka staigāt; un tas bija par milzīgu izbrīnu visiem ļaudīm; un ziņa par to izplatījās pa visu Sidomas zemi.

12 Un Alma kristīja Zīzromu Tam Kungam; un no tā laika viņš sāka sludināt ļaudīm.

13 Un Alma nodibināja draudzi Sidomas zemē un iesvētīja priesterus un skolotājus tai zemē, lai kristītu Tam Kungam katru, kas vēlējās tapt kristīts.

14 Un notika, ka tādu bija daudz; jo viņi sapulcējās no visiem apgabaliem visapkārt Sidomai un tapa kristīti.

15 Bet, kas attiecas uz ļaudīm, kas bija Amonihas zemē, viņi vēl palika cietsirdīgi un stūrgalvīgi ļaudis; un viņi nenožēloja savus grēkus, piedēvējot visu Almas un Amuleka spēku velnam; jo viņi bija ^aNehora ticības un neticēja savu grēku nožēlošanai.

16 Un notika, ka Alma un Amuleks—Amuleks, Dieva vārda dēļ ^apametis visu savu zeltu un sudrabu, un savas dārglietas, kas bija Amonihas zemē, viņš tika ^batraidīts no tiem, kas kādreiz bija viņa draugi, un arī no sava tēva un saviem radiem;

17 tādēļ, kad Alma bija nodibinājis baznīcu Sidomā, redzēdams milzīgu ^asavaldību, jā, redzēdams, ka cilvēki savaldījās, kas attiecās uz viņu sirds lepnību, un sāka ^bpazemoties Dieva priekšā, un sāka sapulcēties kopā savās svētnīcās, lai ^cpielūgtu Dievu altāra priekšā, nepārtraukti ^dbūdami modri un lūdzot, lai viņi tiktu atbrīvoti no Sātana un no ^enāves, un no iznīcības,—

18 tad, kā es teicu, Alma, redzēdams visas šīs lietas, ņēma Amuleku un nāca pāri uz Zarahemlas zemi, un ņēma viņu savā paša namā, un kalpoja tam viņa bēdās, un stiprināja viņu Tai Kungā.

19 Un tā beidzās desmitais soģu valdīšanas gads pār Nefija tautu.