1 Tad notika, kad Moronijs bija saņēmis šo vēstījumu, viņš bija vēl niknāks, jo viņš zināja, ka Amorons pilnībā zināja par savu ^akrāpšanos; jā, viņš zināja, ka Amorons zina, ka tas nav taisnīgs iemesls, kas licis tam vest karu pret Nefija tautu.

2 Un viņš sacīja: Lūk, es nemainīšu gūstekņus ar Amoronu, ja viņš neatteiksies no sava nodoma, kā es paziņoju savā vēstījumā; jo es neļaušu, lai viņam būtu vairāk spēka, nekā viņš jau ieguvis.

3 Lūk, es zinu to vietu, kur lamanieši apsargā manus ļaudis, ko viņi saņēmuši gūstā; un, tā kā Amorons negribēja dot man to, ko es prasīju savā vēstījumā, lūk, es došu tam saskaņā ar saviem vārdiem; jā, es meklēšu pēc nāves viņu vidū, līdz viņi lūgs pēc miera.

4 Un tad notika, kad Moronijs bija sacījis šos vārdus, viņš teica, lai tiktu meklēts starp viņa vīriem, lai varbūt starp tiem viņš varētu atrast kādu vīru, kas būtu Lamana pēctecis.

5 Un notika, ka viņi atrada vienu, kura vārds bija Lamans; un viņš bija ^aviens no tā ķēniņa kalpiem, kuru noslepkavoja Amalikija.

6 Tad Moronijs lika, lai Lamans un neliels skaits viņa vīru ietu pie sargiem, kuri bija pār nefijiešiem.

7 Tad nefijieši tika apsargāti Gida pilsētā; tādēļ Moronijs nozīmēja Lamanu un lika, lai neliels skaits vīru ietu ar viņu.

8 Un, kad bija vakars, Lamans gāja pie sargiem, kas bija pār nefijiešiem, un lūk, viņi ieraudzīja to nākam un apturēja to; bet viņš sacīja tiem: Nebaidieties, jo lūk, es esmu lamanietis. Lūk, mēs aizbēgām no nefijiešiem, un viņi guļ; un lūk, mēs esam paņēmuši viņu vīnu un atnesuši sev līdzi.

9 Tad, kad lamanieši izdzirdēja šos vārdus, viņi ar prieku to pieņēma; un viņi sacīja tam: Dod mums no sava vīna, lai mēs varētu dzert; mēs esam priecīgi, ka jūs paņēmāt vīnu sev līdzi, jo mēs esam noguruši.

10 Bet Lamans sacīja tiem: Paglabāsim mūsu vīnu, līdz mēs iziesim cīņā pret nefijiešiem. Bet šie vārdi tikai vēl vairāk uzkurināja viņos alkas dzert to vīnu;

11 jo viņi teica: Mēs esam noguruši, tāpēc ņemsim vīnu, un pēc kāda laika mēs saņemsim savu vīna devu, kas mūs stiprinās iet pret nefijiešiem.

12 Un Lamans sacīja tiem: Jūs varat darīt, kā gribat.

13 Un notika, ka viņi krietni dzēra to vīnu, un tas viņiem garšoja, tādēļ viņi vēl vairāk to ņēma; un tas bija stiprs, būdams sagatavots stiprs.

14 Un notika, ka viņi dzēra un kļuva jautri, un pēc kāda laika viņi visi bija piedzērušies.

15 Un tad, kad Lamans un viņa vīri redzēja, ka tie visi bija piedzērušies un gulēja dziļā miegā, viņi atgriezās pie Moronija un pastāstīja viņam visu, kas bija noticis.

16 Un tad tas bija atbilstoši Moronija nodomam. Un Moronijs bija sagatavojis savus vīrus ar kara ieročiem; un viņš devās uz Gidas pilsētu, kamēr lamanieši bija dziļā miegā un piedzērušies, un iemeta kara ieročus gūstekņiem tik daudz, ka viņi visi bija apbruņoti;

17 jā, pat viņu sievas un visi tie viņu bērni, kas bija spējīgi pacelt kara ieročus, kad Moronijs apbruņoja visus šos gūstekņus; un tas viss notika pilnīgā klusumā.

18 Bet, ja viņi būtu uzmodinājuši lamaniešus, lūk, tie bija piedzērušies, un nefijieši būtu varējuši tos nogalināt.

19 Bet lūk, tā nebija Moronija vēlēšanās; viņš nepriecājās par ^aasinsizliešanu, bet viņš priecājās par savu ļaužu izglābšanu no bojāejas; un šī iemesla dēļ, lai neliktu netaisnībai nākt pār sevi, viņš neuzbruka lamaniešiem un nenogalināja tos viņu dzērumā.

20 Bet viņš bija izpildījis savu vēlēšanos, jo viņš bija apbruņojis tos nefijiešu gūstekņus, kuri bija pilsētas sienās, un devis tiem spēku sagrābt tās daļas, kas bija vaļņu iekšpusē.

21 Un tad viņš lika, lai tie vīri, kas bija ar viņu, atkāptos kādu gabalu no tiem un aplenktu lamaniešu karapulkus.

22 Tad lūk, tas tika izdarīts naktī tā, ka tad, kad lamanieši no rīta pamodās, viņi ieraudzīja, ka nefijieši tos bija aplenkuši no ārpuses un ka viņu gūstekņi iekšpusē bija apbruņoti.

23 Un tā viņi redzēja, ka nefijiešiem bija vara pār tiem; un šajos apstākļos tie atklāja, ka nebija nozīmes viņiem cīnīties ar nefijiešiem; tādēļ to augstie virsnieki pieprasīja savu karavīru kara ieročus un nometa tos pie nefijiešu kājām, lūgdami pēc žēlastības.

24 Tad lūk, tā bija Moronija vēlēšanās. Viņš saņēma tos kā kara gūstekņus un ieņēma pilsētu, un lika, lai visi gūstekņi tiktu atbrīvoti, kas bija nefijieši, un tie pievienojās Moronija karapulkam un bija liels papildinājums viņa karapulkam.

25 Un notika, ka viņš lika lamaniešiem, kurus viņš bija ņēmis par gūstekņiem, lai viņi sāktu ^astrādāt, nostiprinot nocietinājumus apkārt Gida pilsētai.

26 Un notika, kad viņš bija nostiprinājis Gida pilsētu atbilstoši savai gribai, viņš lika, lai viņa gūstekņi tiktu ņemti uz Pārpilnības pilsētu; un viņš arī apsargāja šo pilsētu ar ārkārtīgi stipriem spēkiem.

27 Un notika, ka viņi, neskatoties uz visām lamaniešu viltīgajām iecerēm, paturēja un pasargāja visus gūstekņus, kurus tie bija saņēmuši, un arī saglabāja visas tās vietas un priekšrocības, ko viņi bija atguvuši.

28 Un notika, ka nefijieši atkal sāka gūt uzvaras un atgūt savas tiesības un savas priekšrocības.

29 Daudzas reizes lamanieši mēģināja tos aplenkt naktīs, bet šajos centienos viņi zaudēja daudz gūstekņu.

30 Un daudzas reizes viņi mēģināja dot nefijiešiem savu vīnu, lai viņi varētu nogalināt tos ar indi vai dzērumā.

31 Bet lūk, nefijieši nebija kūtri ^aatcerēties To Kungu, savu Dievu, šajā savu ciešanu laikā. Viņi nevarēja iekrist to lamatās; jā, tie nebaudīja no viņu vīna, vispirms nedodot to dažiem lamaniešu gūstekņiem.

32 Un tā viņi piesargājās, lai tiem netiktu iedota inde; jo, ja viņu vīns noindētu lamanieti, tas noindētu arī nefijieti; un tā viņi pārbaudīja visus viņu dzērienus.

33 Un tad notika, ka Moronijam vajadzēja sagatavoties uzbrukt Moriantonas pilsētai, jo lūk, lamanieši bija ar savām pūlēm nostiprinājuši Moriantonas pilsētu, līdz tā bija kļuvusi par ārkārtīgi stipru cietoksni.

34 Un viņi nepārtraukti veda jaunus spēkus uz to pilsētu un arī jaunus pārtikas krājumus.

35 Un tā beidzās divdesmit un devītais soģu valdīšanas gads pār Nefija tautu.