1 Mans ^adēls, pievērs ausi maniem vārdiem; jo es tev zvēru, kā tu turēsi Dieva pavēles, tā tev veiksies šai zemē.

2 Es gribu, lai tu darītu tāpat, kā es darīju, atceroties mūsu tēvu gūstu; jo viņi bija ^ajūgā un neviens tos nevarēja atbrīvot, izņemot Ābrahāma ^bDievu un Īzāka Dievu, un Jēkaba Dievu; un Viņš tiešām atbrīvoja tos no viņu bēdām.

3 Un tad, ak mans dēls Helaman, lūk, tu esi jauns, un tādēļ es lūdzos tevi, lai tu uzklausītu manus vārdus un mācītos no manis; jo es zinu, ka tas, kas uzticēsies Dievam, tiks atbalstīts savos ^apārdzīvojumos un savās grūtībās, un savās ciešanās, un tiks ^bpaaugstināts pēdējā dienā.

4 Un es negribu, lai tu domātu, ka es pats to ^azinu—nevis laicīgi, bet garīgi, nevis no ^bmiesīgā prāta, bet no Dieva.

5 Tad lūk, es saku tev, ja es nebūtu ^apiedzimis no Dieva, es to ^bnezinātu; bet Dievs ir ar Sava svētā eņģeļa muti darījis man to zināmu ne jau manis paša ^ccienības dēļ;

6 jo es gāju ar Mosijas dēliem, cenzdamies ^aiznīcināt Dieva baznīcu; bet lūk, Dievs sūtīja Savu svēto eņģeli, lai apturētu mūs ceļā.

7 Un lūk, viņš runāja uz mums, tā bija it kā pērkona balss, un visa zeme ^atrīcēja zem mūsu kājām; un mēs visi nokritām zemē, jo ^bbailes no Tā Kunga nāca pār mums.

8 Bet lūk, tā balss sacīja uz mani: Piecelies! Un es piecēlos un nostājos, un ieraudzīju eņģeli.

9 Un viņš sacīja uz mani: Pat ja tu gribi pats tikt iznīcināts, nemēģini vairs iznīcināt Dieva baznīcu!

10 Un notika, ka es nokritu pie zemes; un tas bija ^atrīs dienu un trīs nakšu garumā, kad es nevarēju nedz atvērt savu muti, nedz arī pakustināt savus locekļus.

11 Un eņģelis vēl daudz ko runāja uz mani, ko dzirdēja mani brāļi, bet es to nedzirdēju; jo, kad es izdzirdēju vārdus: Pat ja tu gribi pats tikt iznīcināts, nemēģini vairs iznīcināt Dieva baznīcu!—mani pārņēma milzīgas bailes un izbrīns, ka tik es, iespējams, netiktu iznīcināts, tad es nokritu pie zemes un vairs neko nedzirdēju.

12 Bet es tiku spīdzināts ^amūžīgajās mokās, jo mana dvēsele tika mocīta visaugstākajā mērā un tika spīdzināta ar visiem maniem grēkiem.

13 Jā, es atcerējos visus savus grēkus un nekrietnības, par ko es tiku ^amocīts elles sāpēm; jā, es redzēju, ka es biju sacēlies pret savu Dievu un ka es nebiju turējis Viņa svētos baušļus.

14 Jā, un es biju noslepkavojis daudzus no Viņa bērniem jeb, drīzāk, es biju novedis tos postā; jā, un īsāk sakot, tik milzīgas bija bijušas manas nekrietnības, ka pat viena doma vien par nākšanu Dieva vaiga priekšā spīdzināja manu dvēseli ar neizsakāmām šausmām.

15 Ak, es domāju, ^akaut es varētu tikt padzīts un izzust gan dvēselē, gan miesā, kaut es netiktu vests stāties sava Dieva vaiga priekšā, lai tiktu tiesāts par saviem ^bdarbiem.

16 Un tad, trīs dienas un trīs naktis es tiku spīdzināts, patiesi ar ^anolādētas dvēseles sāpēm.

17 Un notika, kad es tā tiku spīdzināts mokās, kamēr es ^amocījos, atcerēdamies visus savus daudzos grēkus, lūk, es atcerējos arī to, ka biju dzirdējis sava tēva pravietojumu tautai par kāda Jēzus Kristus, Dieva Dēla, atnākšanu, lai izpirktu pasaules grēkus.

18 Tad nu, kad mans prāts pieķērās pie šīs domas, es iesaucos savā sirdī: Ak Jēzu, Tu Dieva Dēls, apžēlojies par mani, kas esmu ^ažults rūgtumā un esmu sasaistīts ar mūžīgām nāves ^bsaitēm!

19 Un tad, lūk, kad es to iedomājos, es vairs neatcerējos savas sāpes; jā, es vairs ^anemocījos, atcerēdamies savus grēkus.

20 Un ak, kādu ^aprieku es izjutu un kādu brīnumainu gaismu es ieraudzīju; jā, mana dvēsele tika piepildīta ar prieku tikpat ārkārtīgi, kādas bija manas sāpes!

21 Jā, es saku tev, mans dēls, ka nevar būt nekā tik skaudra un tik rūgta, kādas bija manas sāpes. Jā, un vēl es tev saku, mans dēls, ka no otras puses, nevar būt nekā tik skaudra un salda, kāds bija mans prieks.

22 Jā, es atminos, ka es redzēju, patiesi, kā mūsu tēvs ^aLehijs redzēja, Dievu sēžam Savā tronī, neskaitāmu eņģeļu pulku ieskautu, kuri dziedāja un slavēja savu Dievu; jā, un mana dvēsele ilgojās tur palikt.

23 Bet lūk, mani locekļi atkal atguva savu ^aspēku un es nostājos uz savām kājām, un pasludināju ļaudīm, ka es esmu ^bpiedzimis no Dieva.

24 Jā, un no tā laika līdz pat šai dienai es esmu strādājis bez mitēšanās, lai es varētu vest dvēseles pie grēku nožēlošanas; lai es varētu vest tās ^aizbaudīt to ārkārtīgo prieku, ko izbaudīju es, lai arī tās varētu piedzimt no Dieva un tikt ^bpiepildītas ar Svēto Garu.

25 Jā, un tad lūk, ak mans dēls, Tas Kungs dod man ārkārtīgi lielu prieku manu darbu augļos.

26 Jo tāpēc, ka Viņš ir darījis zināmu man ^avārdu, lūk, daudzi ir piedzimuši no Dieva un ir izbaudījuši tāpat kā es izbaudīju, un redzējuši paši savām acīm tāpat kā es redzēju; tādēļ viņi zina šīs lietas, par ko es runāju, tāpat kā es zinu; un šīs manas zināšanas ir no Dieva.

27 Un es tiku atbalstīts visādos pārdzīvojumos un grūtībās, jā, un visādās bēdās; jā, Dievs ir atbrīvojis mani no cietuma un no saitēm, un no nāves; jā, un es uzticos Viņam, un Viņš vēl aizvien mani ^aatbrīvos.

28 Un es zinu, ka Viņš ^auzcels mani pēdējā dienā, lai dzīvotu ar Viņu ^bgodībā; jā, un es slavēšu Viņu mūžīgi, jo Viņš ir ^cizvedis mūsu tēvus no Ēģiptes, un Viņš ir aprijis ^dēģiptiešus Sarkanā jūrā; un Viņš ar Savu spēku veda tos uz apsolīto zemi; jā, un Viņš laiku pa laikam ir atbrīvojis tos no jūga un gūsta.

29 Jā, un Viņš arī izveda mūsu tēvus no Jeruzālemes zemes; un Viņš arī, ar savu nebeidzamo spēku, laiku pa laikam atbrīvoja tos no ^ajūga un gūsta līdz pat šai dienai; un es vienmēr esmu saglabājis piemiņā viņu gūstu; jā, un tev arī ir jāglabā piemiņā viņu gūsts, kā es to daru.

30 Bet lūk, mans dēls, tas vēl nav viss; jo tev ir jāzina tāpat kā es zinu, ka ^atā, kā tu turēsi Dieva pavēles, tā tev veiksies šinī zemē; un tev arī jāzina, ka tā, kā tu neturēsi Dieva pavēles, tā tu tiksi padzīts no Viņa vaiga. Tad nu šis ir saskaņā ar Viņa vārdu.