Kristus miers izskauž naidu
Kad Kristus mīlestība ieskauj mūsu dzīvi, mēs uz domstarpībām reaģējam ar lēnprātību, pacietību un laipnību.
Mani dārgie brāļi un māsas, fiziskās slodzes testa laikā palielinās sirds noslodze. Sirdij, kas spēj izturēt staigāšanu, var būt grūti izturēt skriešanu kalnā. Šāda fiziskās slodzes pārbaude var atklāt kādu slimību, kas citādi noritētu bez acīmredzamiem simptomiem. Visas problēmas, kas šādā veidā tiek atklātas, pēc tam var ārstēt, pirms tās sagādā nopietnus traucējumus ikdienas dzīvē.
Covid-19 pandēmija noteikti ir bijusi stresa pārbaude globālā līmenī! Šī pārbaude uzrādīja atšķirīgus rezultātus. Ir izstrādātas drošas un efektīvas vakcīnas.1 Profesionāli mediķi, skolotāji, aprūpētāji un citi ir varonīgi ziedojušies — un turpina ziedoties. Daudzi cilvēki ir izrādījuši dāsnumu un laipnību — un turpina to izrādīt. Tomēr neizpaliek arī trūkumi. Cieta neaizsargātie indivīdi — un joprojām cieš. Tie, kuri strādā, lai risinātu šo nevienlīdzību, ir jāatbalsta, un viņiem jāpauž pateicība.
Pandēmija ir arī garīga stresa pārbaude Glābēja Baznīcai un tās locekļiem. Arī šie rezultāti ir dažādi. Mūsu dzīve ir tikusi svētīta, pateicoties „augstāk[ai] un svētāk[ai] kalpošanas pieej[ai]”,2 rokasgrāmatai „Nāciet, sekojiet Man!” un mājās balstītajai un Baznīcā atbalstītajai evaņģēlija apguvei. Daudzi šajos grūtajos laikos ir snieguši līdzjūtīgu palīdzību un mierinājumu un turpina to sniegt.3
Tomēr dažos gadījumos garīgā stresa tests atklāja tendenci uz strīdiem un šķelšanos. Tas liek domāt, ka mums ir jāpieliek pūles, lai mainītu savu sirdi un kļūtu vienoti kā patiesie Glābēja mācekļi. Lai gan šis nav jauns izaicinājums, tas ir ļoti svarīgs.4
Kad Glābējs apmeklēja nefijiešus, Viņš mācīja: „Nebūs strīdu jūsu starpā. … Tas, kam ir strīda gars, nav no Manis, bet ir no velna, kurš ir strīdu tēvs, un viņš uzkūda cilvēku sirdis strīdēties ar dusmām vienam ar otru.”5 Kad mēs dusmās strīdamies cits ar citu, sātans par to priecājas, bet debesu Dievs par to skumst.6
Ir divi iemesli, kāpēc sātans priecājas, bet Dievs skumst. Pirmkārt, strīdi vājina mūsu kopējo liecību, ko pasaulei sniedzam par Jēzu Kristu un pestīšanu, kas nāk caur Viņa „nopelniem, … žēlastību un labvēlību”.7 Glābējs teica: „Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat. … No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.”8 Patiess ir arī pretējs apgalvojums — visi zina, ka mēs neesam Viņa mācekļi, ja neizrādām mīlestību cits citam. Viņa pēdējo dienu darbs tiek apdraudēts, kad Viņa mācekļu vidū10 rodas strīdi vai naids.9 Otrkārt, strīdi mums katram individuāli nodara garīgu kaitējumu. Mums tiek laupīts miers, prieks un atpūta, kā arī vājinās mūsu spēja sajust Garu.
Jēzus Kristus paskaidroja, ka tā nav Viņa mācība „uzkūdīt cilvēku sirdis ar dusmām vienam pret otru; bet [Viņa] mācība [ir], ka tādas lietas ir jāatmet”.11 Ja es ātri apvainojos vai reaģēju uz atšķirīgiem viedokļiem ar dusmām vai nosodījumu, es „nenokārtoju” garīgā stresa pārbaudījumu. Šis nenokārtotais pārbaudījums nenozīmē, ka esmu bezcerīgs gadījums. Tas drīzāk norāda uz to, ka man ir jāmainās. Un to ir labi zināt.
Pēc Glābēja apmeklējuma Amerikā cilvēki bija vienoti; „tur nebija strīdu visā zemē”.12 Vai jūs domājat, ka cilvēki bija vienoti tāpēc, ka viņi visi bija vienādi, vai arī tāpēc, ka viņiem nebija atšķirīgu viedokļu? Es to apšaubu. Visdrīzāk, strīdi un naids izzuda, jo viņi izvirzīja piederību Glābēja māceklībai augstāk par visu citu. Atšķirībām viņu starpā nebija tik liela nozīme salīdzinājumā ar kopīgo mīlestību pret Glābēju, un viņi bija vienoti kā „Dieva valstības mantinieki”.13 Tā rezultātā „nevarēja būt laimīgāku ļaužu …, kas bija tikuši radīti ar Dieva roku”.14
Vienotība prasa piepūli.15 Tā pieaug, kad mēs savā sirdī izkopjam Dieva mīlestību16 un koncentrējamies uz savu mūžīgo likteni.17 Mūs vieno mūsu kopējā identitāte, proti, mēs esam Dieva bērni,18 un mūsu apņemšanās ievērot atjaunotā evaņģēlija patiesās mācības. Savukārt mūsu mīlestība pret Dievu un piederība Jēzus Kristus māceklībai raisa mūsos patiesas rūpes par citiem. Mēs augstu novērtējam citu rakstura īpašības, dzīves redzējumu un talantus.19 Ja mēs nevaram savu Jēzus Kristus māceklību izvirzīt pāri savām personīgajām interesēm un uzskatiem, mums vajadzētu pārskatīt savas prioritātes un mainīties.
Iespējams, mūsos rodas vēlme sacīt: „Protams, mēs varam būt vienoti, — ja vien jūs man piekrītat!” Labāk ir pajautāt: „Ko es varu darīt, lai veicinātu vienotību? Kā es varu atbildēt tā, lai palīdzētu šim cilvēkam tuvoties Kristum? Ko es varu darīt, lai mazinātu strīdus un veidotu līdzjūtīgu un gādīgu kopienu Baznīcā?”
Kad Kristus mīlestība ieskauj mūsu dzīvi,20 mēs uz domstarpībām reaģējam ar lēnprātību, pacietību un laipnību.21 Mūs mazāk uztrauc mūsu pašu jūtas, bet vairāk — apkārtējo cilvēku jūtas. Mums „jācenšas panākt vienošanos un vienotību”.22 Mēs neiesaistāmies „apšaubāmās debatēs”, mēs netiesājam tos, kuriem nepiekrītam, vai nemēģinām likt viņiem šaubās stostīties.23 Tā vietā mēs pieņemam, ka tie cilvēki, kuriem mēs nepiekrītam, dara labāko atbilstoši savai dzīves pieredzei.
Mana sieva vairāk nekā 20 gadu strādāja jurisprudences jomā. Būdama advokāte, viņa bieži strādāja ar cilvēkiem, kuri skaidri aizstāvēja pretējus uzskatus. Taču viņa iemācījās nepiekrist, nepaliekot rupja vai dusmīga. Cilvēkam ar pretēju viedokli viņa varēja atbildēt šādi: „Es redzu, ka mums šajā jautājumā nesakrīt domas. Tu man patīc. Es cienu tavu viedokli. Es ceru, ka tu man vari sniegt tādu pašu laipnību.” Bieži vien, neskatoties uz atšķirībām, tas ļāva saglabāt savstarpēju cieņu un pat draudzību.
Pat bijušie ienaidnieki var kļūt vienoti savā māceklībā pret Glābēju.24 2006. gadā es apmeklēju Helsinku Somijas tempļa iesvētīšanu, lai godinātu savu tēvu un vecvecākus, kuri bija vieni no pirmajiem Baznīcas locekļiem Somijā. Somi, ieskaitot manu tēvu, gadu desmitiem sapņoja par templi Somijā. Tolaik šī tempļa apgabalā ietilpa Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Baltkrievija un Krievija.
Tempļa iesvētīšanas laikā es uzzināju kaut ko pārsteidzošu. Pirmā tempļa darbības diena bija paredzēta Baznīcas locekļiem no Krievijas tempļa priekšrakstu veikšanai. Ir grūti izskaidrot, cik tas bija pārsteidzoši! Krievija ar Somiju gadsimtiem ilgi bija karojušas savā starpā. Mans tēvs neuzticējās krieviem, un viņam nepatika ne tikai Krievija, bet arī paši krievi. Viņš atklāti bija paudis šādas sajūtas, un tas bija ierasti, ka somi pret Krieviju izjuta naidu. Viņš bija iegaumējis episkus dzejoļus, kas vēstīja par 19. gadsimta karu starp somiem un krieviem. Viņa pieredze Otrā pasaules kara laikā, kad Somija un Krievija atkal bija pretinieces, neko nemainīja viņa uzskatos.
Gadu pirms Helsinku Somijas tempļa iesvētīšanas tempļa komiteja, kuras sastāvā bija tikai Baznīcas locekļi no Somijas, tikās, lai apspriestu iesvētīšanas plānus. Sanāksmes laikā kāds norādīja, ka svētie no Krievijas mēros ceļu vairāku dienu garumā, lai apmeklētu tempļa iesvētīšanu, un, iespējams, cerēs saņemt savas tempļa svētības pirms došanās mājup. Komitejas priekšsēdētājs, brālis Svens Eklunds, ierosināja, ka somi varētu pagaidīt nedaudz ilgāk, lai Baznīcas locekļi no Krievijas varētu pirmie veikt tempļa priekšrakstus. Visi komitejas locekļi piekrita. Uzticīgie somu pēdējo dienu svētie atlika savas tempļa svētības krievu svēto labā.
Reģiona prezidents, elders Deniss B. Noinšvanders, kurš piedalījās šajā tempļa komitejas sanāksmē, vēlāk rakstīja: „Es nekad neesmu izjutis lielāku lepnumu par somiem, kā tobrīd. Somijas sarežģītā vēsture ar tās austrumu kaimiņu … un somu saviļņojums par to, ka beidzot viņu zemē ir uzcelts [templis], tika atlikti malā. Ļaujot krieviem pirmajiem apmeklēt templi, tika apliecināta mīlestība un uzupurēšanās.”25
Kad es pastāstīju savam tēvam par šo laipnības izpausmi, viņa sajūtas mainījās un viņš raudāja, kas nav raksturīgi ieturētam somam. Kopš tā laika turpmākos trīs gadus līdz pat savai nāvei viņš nekad neizteica nevienu negatīvu komentāru par Krieviju. Iedvesmojoties no līdzgaitnieku somu piemēra, mans tēvs izvēlējās savu Jēzus Kristus māceklību likt augstāk par visiem citiem apsvērumiem. Somi palika tie paši somi; krievi palika tie paši krievi; neviena grupa neatteicās no savas kultūras, vēstures vai pieredzes, lai izskaustu naidu. Un viņiem to arī nevajadzēja darīt. Tā vietā par svarīgāko viņi izvēlējās uzskatīt savu Jēzus Kristus māceklību.26
Ja viņi to spēj, arī mēs to spējam. Mēs varam iekļaut savu dzimtas mantojumu, kultūru un pieredzi Jēzus Kristus Baznīcā. Samuēls nekautrējās, ka ir lamanietis,27 arī Mormons nekautrējās, ka ir nefijietis.28 Bet katrs pirmajā vietā izvirzīja savu piederību Glābēja māceklībai.
Ja mēs neesam vienoti, mēs neesam Viņa.29 Es aicinu būt drosmīgiem, izvirzot savu mīlestību pret Dievu un piederību Glābēja māceklībai augstāk par visiem citiem apsvērumiem.30 Ievērosim derību, kas raksturo mūsu māceklību, — tā ir derība būt vienotiem.
Sekosim svēto piemēriem no visas pasaules, kuri veiksmīgi kļūst par Kristus mācekļiem. Mēs varam paļauties uz Jēzu Kristu, kurš ir „mūsu miers: Viņš … [ir] noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra; atceldams pats Savā [īstenotajā Izpirkšanas upurī] ienaidu”.31 Mūsu liecība pasaulei par Jēzu Kristu tiks stiprināta, un mēs paliksim garīgi veseli.32 Es liecinu, ka tad, kad mēs „izvairīsimies no strīdiem” un kļūsim „līdzīgi domājoši ar To Kungu mīlestībā un vienoti ar Viņu ticībā”, mūsos iemājos Viņa miers.33 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.