Būt par Kristus sekotāju
Būt Kristus sekotājam nozīmē censties pielāgot savu rīcību, uzvedību un dzīvi Glābēja rīcībai, uzvedībai un dzīvei.
Personīgo Svēto Rakstu studiju laikā mani iedvesmoja tarsieša Saula pievēršanās, kurš vēlāk, kā aprakstīts Bībelē, kļuva pazīstams kā Pāvils.
Pāvils aktīvi iesaistījās Baznīcas un kristiešu vajāšanā. Pateicoties debesu spēkam un Jēzus Kristus veiktajai Izpirkšanai, viņš pilnībā izmainījās un kļuva par vienu no diženākajiem Dieva kalpiem. Viņa dzīves paraugs bija Glābējs Jēzus Kristus.
Vienā no savām mācībām korintiešiem Pāvils tos aicināja kļūt par viņa sekotājiem, jo viņš pats bija Kristus sekotājs (skat. 1. korintiešiem 11:1). Šis sirsnīgais aicinājums no Pāvila dienām joprojām ir spēkā mūsdienās — būt par Kristus sekotāju.
Es sāku apdomāt, ko nozīmē — kļūt par Kristus sekotāju. Un vēl svarīgāk, es uzdevu sev jautājumu: „Kā es varētu Viņam līdzināties?”
Būt Kristus sekotājam nozīmē censties pielāgot savu rīcību, uzvedību un dzīvi Glābēja rīcībai, uzvedībai un dzīvei. Tas nozīmē iegūt tikumus. Tas nozīmē — būt patiesam Jēzus Kristus māceklim.
Es esmu studējis par dažiem Glābēja dzīves aspektiem, un daļa no mana šodienas vēstījuma ir par četrām Viņa īpašībām, pēc kurām es esmu centies dzīvot un par kurām vēlos jums pastāstīt.
Glābēja pirmā rakstura īpašība ir pazemība. Jēzus Kristus jau kopš pirmslaicīgās dzīvēs bija ļoti pazemīgs. Debesu padomē Viņš atzina Dieva gribu un ļāva tai darboties cilvēces glābšanas iecerē. Viņš teica: „Tēvs, Tava griba tiks darīta, un gods būs Tavs mūžīgi” (Mozus 4:2).
Mēs zinām, ka Jēzus Kristus mācīja pazemību un pats pazemojās, lai godinātu Savu Tēvu.
Dzīvosim pazemībā, jo tā sniedz mieru (skat. Mācības un Derību 19:23). Pazemība nāk pirms godināšanas, un tā mums dāvā Dieva labvēlību: „Bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību” (1. Pētera 5:5). Pazemība sniedz maigas atbildes. Tā ir taisnīga rakstura avots.
Elders Deils G. Renlands mācīja:
„Cilvēki, kuri pazemīgi staigā Dieva priekšā, atceras to, ko Debesu Tēvs un Jēzus Kristus ir paveikuši viņu labā.”
„Mēs godpilni rīkojamies pret Dievu, pazemīgi staigājot Viņa priekšā” („Darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt Dieva priekšā”, Liahona, 2020. g. nov., 111., 109. lpp.).
Glābēja otrā rakstura īpašība ir drosme. Kad es domāju par 12 gadīgo Jēzu Kristu, sēžot Dieva templī bauslības mācītāju vidū un mācot viņiem dievišķas lietas, es ievēroju, ka Viņam jau ļoti agrā jaunībā piemita laba drosmes izjūta — īpaša drosme. Kamēr lielākā daļa domāja, ka bauslības mācītāji mācīs jauno zēnu, tomēr Viņš viņus mācīja tā, ka „tie Viņā klausījās un uzdeva Viņam jautājumus” (Džozefa Smita tulkojums, Lūkas 2:46).
No 2016. līdz 2019. gadam mēs kalpojām pilnlaika misijā Mbudži‑Maiju, Kongo Demokrātiskajā Republikā. Ceļošana misijā no vienas zonas uz citu notika pa sauszemi. Tajā teritorijā parādījās bandīti, bruņojušies ar asmeņiem, un uz ceļiem apdraudēja ceļotājus.
Par šo nemieru upuriem kļuva pieci misionāri, kuri ceļoja, lai pārceltos no vienas zonas uz citu. Tā kā mēs paši dažreiz bijām par šo notikumu upuriem, mēs sākām baidīties par mūsu visu drošību un dzīvībām, pat vilcinoties ceļot pa šiem ceļiem, lai apciemotu misionārus un noturētu zonas konferences. Mēs nezinājām, cik ilgi tas tā turpināsies. Es sagatavoju ziņojumu, kuru nosūtīju reģiona prezidijam un kurā paudu savas bailes par turpmāko ceļošanu, kad sauszemes ceļš bija vienīgais veids, kā nokļūt līdz mūsu misionāriem.
Elders Kevins Hamiltons, kurš bija Āfrikas dienvidaustrumu reģiona prezidents, atbildot uz manu ziņojumu, rakstīja: „Mans padoms ir — darīt visu iespējamo. Esiet gudri un lūdziet! Apzināti neapdraudiet sevi vai citus misionārus, tomēr tajā pašā laikā virzieties uz priekšu ticībā. „Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu” (2. Timotejam 1:7).”
Šis skubinājums mūs ļoti stiprināja un ļāva mums turpmāk, līdz pat mūsu misijas beigām, drosmīgi ceļot un kalpot, jo mēs sadzirdējām norādījumus no mūsu Debesu Tēva caur šo Svēto Rakstu pantu.
Mūsdienu Svētajos Rakstos mēs lasām iedvesmotos pravieša Džozefa Smita vārdus, kas mums atspoguļo Tā Kunga iedrošinājumu: „Brāļi, vai mēs neturpināsim šo diženo lietu? Ejiet uz priekšu un nevis atpakaļ. Drosmi, brāļi; un uz priekšu, uz uzvaru!” (Mācības un Derību 128:22.)
Būsim drosmīgi, lai darītu pareizo pat tad, kad tas nav populāri, — drosmīgi, lai aizstāvētu savu ticību un rīkotos ticībā. Kaut mums būtu drosme ik dienu nožēlot grēkus, drosme pieņemt Dieva gribu un paklausīt Viņa baušļiem. Kaut mums būtu drosme dzīvot taisnīgi un darīt to, kas no mums tiek sagaidīts mūsu dažādajos pienākumos un amatos.
Glābēja trešā rakstura īpašība ir piedošana. Savā laicīgajā kalpošanā Glābējs apturēja ļaudis, lai tie nenomētātu ar akmeņiem sievieti, kura bija pieķerta laulības pārkāpšanā. Viņš pavēlēja viņai: „Ej un negrēko vairs!” (Jāņa 8:11.) Tas viņu noveda pie grēku nožēlošanas un pie pilnīgas piedošanas, jo, kā rakstīts Svētajos Rakstos: „No tā brīža sieviete slavēja Dievu un ticēja Viņa Vārdam” (Džozefa Smita tulkojums, Jāņa 8:11).
2018. gada Ziemassvētku svētbrīža laikā mūsu mīļotais pravietis prezidents Rasels M. Nelsons runāja par četrām dāvanām, kuras mēs esam saņēmuši no Glābēja. Viņš teica, ka viena no Glābēja dāvanām ir spēja piedot:
„Pateicoties Viņa īstenotajai mūžīgajai Izpirkšanai, jūs varat piedot tiem, kuri jūs ir sāpinājuši un kuri, iespējams, nekad neuzņemsies atbildību par savu cietsirdību pret jums.
Parasti ir viegli piedot kādam, kurš sirsnīgi un pazemīgi jums lūdz piedošanu. Taču Glābējs jums dāvās spēju piedot ikvienam, kurš jums ir kaitējis jebkādā veidā” („Four Gifts That Jesus Christ Offers to You”, Augstākā prezidija Ziemassvētku svētbrīdis, 2018. g. 2. dec., broadcasts.ChurchofJesusChrist.org).
Sirsnīgi piedosim cits citam, lai saņemtu Tēva piedošanu. Piedošana padara mūs brīvus un cienīgus, lai katru svētdienu pieņemtu Svēto Vakarēdienu. Lai mēs patiesi būtu Jēzus Kristus mācekļi, piedošana ir nepieciešama.
Glābēja ceturtā rakstura īpašība ir upurēšanās. Tā ir daļa no Jēzus Kristus evaņģēlija. Glābējs mūsu dēļ nesa visaugstāko upuri — savu dzīvību par mums, lai mēs tiktu atpestīti. Sajuzdams upurēšanās sāpes, Viņš lūdza Savam Tēvam paņemt prom šo biķeri, taču Viņš izturēja mūžīgo upuri līdz galam. Šī ir Jēzus Kristus veiktā Izpirkšana.
Prezidents M. Rasels Balards mācīja: „Upuris ir patiesas mīlestības apliecinājums. Mūsu mīlestības lielumu pret To Kungu, pret evaņģēliju un pret līdzcilvēkiem var noteikt pēc tā, ko mēs esam gatavi upurēt citu labā” („The Blessings of Sacrifice”, Ensign, 1992. g. maijs, 76. lpp.).
Mēs varam upurēt savu laiku, lai pildītu kalpojošā brāļa vai kalpojošās māsas pienākumus, kalpotu citiem, darītu labu, veiktu ģimenes vēstures darbu un turētu godā savu aicinājumu.
Mēs varam dot no saviem finansiālajiem līdzekļiem, maksājot desmito tiesu, gavēņa ziedojumus un citus ziedojumus, lai celtu Dieva valstību uz Zemes. Mums ir jāziedo, lai ievērotu derības, ko esam noslēguši ar Glābēju.
Es lūdzu par to, lai, sekojot Jēzum Kristum un smeļoties spēku Viņa veiktās Izpirkšanas svētībās, mēs kļūtu arvien pazemīgāki, drosmīgāki, piedodošāki un vairāk upurētu Viņa valstības labā.
Es liecinu, ka mūsu Debesu Tēvs dzīvo un ka Viņš pazīst ikvienu no mums individuāli, ka Jēzus ir Kristus, ka prezidents Rasels M. Nelsons ir Dieva pravietis mūsdienās. Es liecinu, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir Dieva valstība uz Zemes un ka Mormona Grāmata ir patiesa. Jēzus Kristus, mūsu Pestītāja, Vārdā, āmen.