Glābēja pastāvīgā līdzjūtība
Līdzjūtības izrādīšana citiem ir Jēzus Kristus evaņģēlija būtība.
Viens no ievērojamākajiem principiem, ko Glābējs mācīja Savas laicīgās kalpošanas laikā, bija izturēšanās pret citiem ar līdzjūtību. Padomāsim par šo principu un tā praktisko pielietojumu, aplūkojot stāstu, kurā Jēzus apmeklē farizeja Sīmaņa namu.
Lūkas evaņģēlijā vēstīts par kādu sievieti, uzskatītu par grēcinieci, kura ienākusi Sīmaņa namā Jēzus ciemošanās laikā. Pazemīgā nožēlā sieviete tuvojās Jēzum, mazgāja Viņa kājas ar savām asarām, nožāvēja tās ar saviem matiem, tad noskūpstīja tās un svaidīja ar īpašu eļļu.1 Lepnais namatēvs, kurš uzskatīja, ka ir morāli pārāks par šo sievieti, ar pārmetumiem un augstprātību nodomāja: „Ja šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī sieva tāda ir, kas Viņu aizskar; jo tā ir grēciniece.”2
Farizejs, uzskatot sevi par svētāku par citiem, netaisnīgi sprieda gan par Jēzu, gan par šo sievieti. Taču Glābējs, zinot visu, atpazina Sīmaņa domas un ar lielu gudrību izaicināja Sīmaņa augstprātīgo attieksmi, kā arī aizrādīja, ka viņam trūkst laipnības, uzņemot savā namā tādu īpašu viesi kā Glābēju. Patiesībā Jēzus tiešais pārmetums farizejam kalpoja par liecību tam, ka Jēzum patiešām piemita pravietošanas dāvana un ka šī sieviete ar pazemīgu un nožēlas pilnu sirdi bija nožēlojusi savus grēkus un saņēmusi par tiem piedošanu.3
Tāpat kā daudzi citi notikumi Jēzus laicīgās kalpošanas laikā, arī šis stāsts kārtējo reizi parāda, ka Glābējs līdzjūtīgi izturējās pret visiem, kas nāca pie Viņa — bez izņēmuma —, un it īpaši pret tiem, kam visvairāk bija vajadzīga Viņa palīdzība. Sievietes izrādītā nožēla un godbijīgā mīlestība pret Jēzu bija pierādījums viņas patiesajai grēku nožēlai un vēlmei saņemt piedošanu par saviem grēkiem. Savukārt Sīmaņa pārākuma sajūta, kā arī viņa nocietinātā sirds4 neļāva viņam izrādīt empātiju pret šo nožēlas pilno dvēseli, un viņš pat pret pasaules Glābēju izturējās ar vienaldzību un nicinājumu. Viņa attieksme atklāja, ka viņa dzīvesveids nebija nekas vairāk par precīzu un bezjēdzīgu noteikumu ievērošanu un savas pārliecības ārēju paušanu caur lielīgumu un viltus svētumu.5
Jēzus līdzjūtīgā un personiskā kalpošana šajā stāstā sniedz ideālu paraugu tam, kā mums vajadzētu izturēties pret saviem līdzcilvēkiem. Svētajos Rakstos ir neskaitāmi piemēri tam, kā Glābējs, dziļas un pastāvīgas līdzjūtības vadīts, izturējās pret Sava laika cilvēkiem un palīdzēja tiem, kuri cieta un „bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana”.6 Viņš pastiepa savu žēlsirdīgo roku tiem, kam bija vajadzīgs atvieglojums no savām nastām — gan fiziski, gan garīgi.7
Jēzus līdzcietīgā attieksme sakņojas žēlsirdībā,8 proti, Viņa tīrajā un pilnīgajā mīlestībā, kas ir Viņa Izpirkšanas upura būtība. Līdzjūtība ir būtiska to cilvēku īpašība, kuri tiecas pēc iesvētīšanas, un šī dievišķā iezīme caurvij citas kristīgās īpašības, piemēram, sērošanu ar tiem, kas sēro, empātiju, žēlsirdību un laipnību.9 Līdzjūtības izrādīšana citiem patiesībā ir Jēzus Kristus evaņģēlija būtība, un tā skaidri apliecina mūsu garīgo un emocionālo tuvību Glābējam. Turklāt tā parāda to, cik liela Viņam ir ietekme uz mūsu dzīvesveidu, un uzskatāmi parāda mūsu garīgo spēku.
Ir svarīgi ņemt vērā, ka Jēzus līdzcietīgā rīcība nebija gadījuma rakstura vai pienākuma vadīta, kas balstītos uz izpildāmo uzdevumu sarakstu, — tā ik dienas patiesi pauda Viņa tīro mīlestību pret Dievu un Viņa bērniem un Viņa pastāvīgo vēlmi viņiem palīdzēt.
Jēzus spēja noteikt cilvēku vajadzības pat no attāluma. Tādējādi tas nebija nekāds pārsteigums, ka tūlīt pēc kāda virsnieka kalpa dziedināšanas10 Jēzus ceļoja no Kapernaumas uz pilsētu, vārdā Naine. Tieši tur Jēzus veica vienu no visliegākajiem Savas laicīgās kalpošanas brīnumiem, kad Viņš pavēlēja mirušam jaunietim, kādas atraitnes vienīgajam dēlam, piecelties un dzīvot. Jēzus sajuta ne tikai šīs nelaimīgās mātes lielās ciešanas, bet arī viņas dzīves grūtos apstākļus, un Viņu vadīja patiesa līdzjūtība pret viņu.11
Līdzīgi kā grēcīgā sieviete un atraitne no Naines, arī daudzi mūsu apkārtējie cilvēki meklē mierinājumu, uzmanību, iekļaušanos un citu palīdzību, ko mēs varam viņiem piedāvāt. Mēs visi varam būt darbarīki Tā Kunga rokās un izturēties līdzjūtīgi pret tiem, kas ir nonākuši grūtībās, — tieši tāpat, kā to darīja Jēzus.
Es pazīstu kādu mazu meitenīti, kura piedzima ar ļoti smagu lūpas un aukslēju šķeltni. Otrajā dzīves dienā viņai bija jāveic pirmā no viņas daudzajām ķirurģiskajām operācijām. Esot patiesas līdzjūtības vadīti pret tiem, kuri piedzīvo tādas pašas grūtības, šī meitene un viņas vecāki cenšas sniegt atbalstu, sapratni un emocionālo palīdzību citiem, kuri saskaras ar šo sarežģīto realitāti. Viņi nesen man uzrakstīja un pastāstīja: „Pateicoties mūsu meitas grūtībām, mums bija iespēja satikt brīnišķīgus cilvēkus, kuriem bija vajadzīgs mierinājums, atbalsts un uzmundrinājums. Pirms kāda laika mūsu meita, kurai tagad ir 11 gadu, sarunājās ar kāda mazuļa vecākiem, kuram bija tāda pati diagnoze. Šīs sarunas laikā mūsu meita uz brīdi noņēma masku, ko viņa valkāja pandēmijas dēļ, lai vecāki redzētu, ka pastāv cerība, lai gan šim mazulim vēl ir tāls ceļš ejams dažus nākamos gadus, lai izlabotu šo nepilnību. Mēs jūtamies ļoti pateicīgi par iespēju paust savu empātiju tiem, kas cieš, tāpat kā Glābējs to pauž mums. Mēs jūtam, ka ik reizi, kad atvieglojam kāda cita cilvēka sāpes, mēs mazinām arī savējās.”
Mani dārgie draugi, ja mēs mērķtiecīgi centīsimies iekļaut savā dzīvesveidā līdzjūtīgu attieksmi pēc tāda parauga, kādu mums devis Glābējs, mēs labāk sajutīsim citu cilvēku vajadzības. Pieaugot šim jūtīgumam, ikvienu mūsu rīcību caurvīs patiesas intereses un mīlestības sajūtas. Tas Kungs atzīs mūsu pūliņus, un mēs noteikti tiksim svētīti ar iespējām būt par darbarīkiem Viņa rokās, lai mīkstinātu cilvēku sirdis un sniegtu atvieglojumu tiem, kuru rokas kļuvušas „gurden[a]s”.12
Jēzus aizrādījums farizejam Sīmanim arī skaidri lika saprast, ka mēs nekad nedrīkstam skarbi un nežēlīgi spriest par saviem līdzcilvēkiem, jo mums visiem ir vajadzīga sapratne un žēlastība attiecībā uz mūsu trūkumiem no mūsu mīlošā Debesu Tēva. Tieši to Glābējs mācīja kādā citā reizē, kad Viņš teica: „Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi?”13
Mums ir jāņem vērā, ka nav viegli izprast visus apstākļus, kas ietekmē kāda cilvēka attieksmi vai reakciju. Ārējais izskats var būt maldinošs, un bieži vien tas precīzi neatspoguļo cilvēka uzvedību. Atšķirībā no jums un manis, Kristus spēj skaidri saskatīt visus konkrētās situācijas aspektus.14 Pat zinot visas mūsu vājības, Glābējs nevis steidzas mūs nosodīt, bet gan turpina līdzjūtīgi darboties ar mums laika gaitā, palīdzot mums izņemt baļķi no savām acīm. Jēzus vienmēr uzlūko sirdi, nevis ārējo izskatu.15 Viņš pats paziņoja: „Nespriediet taču pēc ārienes.”16
Tagad apdomājiet Glābēja gudro padomu divpadsmit nefijiešu mācekļiem attiecībā uz šo jautājumu:
„Un ziniet, ka jūs būsit šīs tautas soģi, saskaņā ar to spriedumu, ko Es jums došu, kas būs taisnīgs. Tādēļ, kādiem vīriem jums jābūt? Patiesi, Es saku jums, tādiem kā Es.”17
„Tādēļ es gribu, lai jūs būtu pilnīgi, tāpat kā Es vai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, ir pilnīgs.”18
Šajā kontekstā Tas Kungs dod spriedumu pret tiem, kas paši uzņemas netaisnīgi spriest par citu cilvēku iespējamiem trūkumiem. Lai kļūtu tiesīgi spriest taisnīgi, mums jācenšas kļūt tādiem, kā Glābējs, un līdzjūtīgi jāuzlūko cilvēku nepilnības — patiesi tā, kā to dara Viņš. Ņemot vērā to, ka mums vēl ir tāls ceļš ejams, lai sasniegtu pilnību, iespējams, būtu labāk, ja mēs sēdētu pie Jēzus kājām un lūgtos pēc žēlastības par savām nepilnībām, tāpat kā to darīja nožēlas pilnā sieviete farizeja namā, un netērētu tik daudz laika un enerģijas, domājot par citu cilvēku iespējamām nepilnībām.
Mani dārgie draugi, es liecinu, ka, cenšoties iekļaut savā dzīvē Glābēja līdzjūtīgo paraugu, pieaugs mūsu spēja izteikt atzinību saviem līdzcilvēkiem par viņu tikumiem un mazināsies mūsu dabiskais instinkts — spriest par viņu trūkumiem. Mēs kļūsim tuvāki saziņā ar Dievu, un mūsu dzīve noteikti kļūs jaukāka, mūsu jūtas — maigākas, un mēs atradīsim nebeidzamas laimes avotu. Mūs pazīs kā miera nesējus,19 kuru vārdi ir tik maigi kā pavasara rīta rasa.
Es lūdzu, lai mēs kļūtu līdzcietīgāki un labāk izprastu citus cilvēkus un lai Tā Kunga žēlastība pilnīgā lēnprātībā mazinātu mūsu neiecietību pret cilvēku trūkumiem. Tāds ir Glābēja aicinājums mums. Es liecinu, ka Viņš dzīvo. Viņš ir žēlsirdīgas un pacietīgas māceklības ideālais paraugs. Es liecinu par šiem patiesajiem principiem Glābēja Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.