Izturot mūsu garīgās viesuļvētras ar ticību Kristum
Mēs vislabāk izturam savas garīgās viesuļvētras, ticot Kristum un turot Viņa baušļus.
Pēdējos sešus gadus mēs ar manu mīļoto Annu esam dzīvojuši Teksasā netālu no Līča piekrastes, kur ASV ir skārušas dažas no lielākajām viesuļvētrām, atstājot aiz sevis milzīgus postījumus un pat atņemot cilvēku dzīvības. Diemžēl arī pēdējos mēnešos ir atkārtoti pieredzēti šādi postoši notikumi. Mūsu mīlestība un lūgšanas sniedzas līdz visiem, kas jebkādā veidā ir cietuši. 2017. gadā mēs personīgi piedzīvojām viesuļvētru Hārviju, kas atnesa līdz pat 150 cm rekordlielas lietusgāzes.
Viesuļvētru veidošanos regulē dabas likumi. Okeāna temperatūrai ir jābūt vismaz 80 grādu pēc Fārenheita (27 grādi pēc Celsija), tādai saglabājoties līdz 165 pēdām (50 m) zem okeāna virsmas. Vējam saskaroties ar silto okeāna ūdeni, tas liek ūdenim iztvaikot un pacelties atmosfērā, kur tas sašķidrinās. Tad veidojas mākoņi, un vēji virs okeāna virsmas veido spirālveida struktūras.
Viesuļvētras ir milzīgi lielas, sasniedzot 15 kilometru un pat lielāku augstumu atmosfērā un stiepjoties vismaz 200 km plašumā. Interesanti, ka tad, kad viesuļvētras sasniedz zemi, tās sāk pavājināties, jo tās vairs nav virs siltajiem ūdeņiem, kas vajadzīgi, lai uzturētu to spēku.1
Iespējams, jūs nekad nesaskarsieties ar postošu fizisku viesuļvētru. Tomēr katrs no mums ir pakļauts un tiks pakļauts garīgajām viesuļvētrām, kas apdraud mūsu mieru un pārbauda mūsu ticību. Mūsdienu pasaulē, šķiet, pieaug to biežums un intensitāte. Par laimi, Tas Kungs ir devis mums drošu veidu, kā ar prieku tās pārvarēt. Dzīvojot saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju, mēs varam būt droši — „kad grūtību mākoņi satumst, lai sirdsmieru mums laupītu, tos mirdzoša cerība kliedē”.2
Prezidents Rasels M. Nelsons ir paskaidrojis:
„Svētie var justies laimīgi jebkuros apstākļos. Mēs varam just prieku pat tad, kad mums ir slikta diena, slikta nedēļa vai pat slikts gads!
… Priekam, ko mēs jūtam, ir maza saistība ar mūsu dzīves apstākļiem, bet tas ir vistiešākajā mērā saistīts ar to, kam mēs savā dzīvē pievēršamies.
Kad mēs vēršam savu dzīvi uz Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju, mēs varam just prieku neatkarīgi no tā, kas notiek — vai nenotiek — mūsu dzīvē.”3
Līdzīgi tam, kā dabas likumi valda pār fiziskajām viesuļvētrām, dievišķie likumi nosaka, kā izjust prieku mūsu garīgo viesuļvētru laikā. Prieks vai bēdas, ko mēs izjūtam, drosmīgi stājoties pretī dzīves vētrām, ir saistītas ar Dieva noteiktajiem likumiem. Prezidents Nelsons ir teicis: „Tos sauc par baušļiem, bet tie ir tikpat patiesi kā cēlējspēka likums, gravitācijas likums [un] likums, kas nosaka sirdspukstus.”
Prezidents Nelsons turpināja: „Tā pārtop par diezgan vienkāršu formulu: ja vēlaties būt laimīgi, tad ievērojiet baušļus.”4
Šaubas ir ticības un prieka ienaidnieks. Līdzīgi tam, kā siltais okeāna ūdens ir viesuļvētru rašanās vieta, šaubas ir garīgo viesuļvētru rašanās pamats. Tāpat kā ticība ir izvēle, arī šaubas ir izvēle. Kad mēs izvēlamies šaubīties, mēs izvēlamies, ka ar mums rīkojas, un dodam varu pretiniekam, kas mūs atstāj vājus un ievainojamus.5
Sātans cenšas mūs vest tur, kur vairotos mūsu šaubas. Viņš cenšas nocietināt mūsu sirdis, lai mēs neticētu.6 Šaubu rašanās vieta var šķist vilinoša, jo tās šķietami mierīgie, siltie ūdeņi neprasa, lai mēs dzīvotu „ar katru vārdu, kas nāk no Dieva mutes”.7 Šādos ūdeņos sātans vilina mūs atslābināt mūsu garīgo modrību. Šī neuzmanība var izraisīt garīgās pārliecības trūkumu, kad mēs esam „ne aukst[i], ne karst[i]”.8 Ja mēs nebūsim nostiprinājušies Kristū, tad šaubas un to vilinājumi mūs novedīs līdz apātijai, un mēs neatradīsim ne brīnumus, ne nezūdošu laimi, ne arī „mieru [savām] dvēselēm”.9
Tāpat kā viesuļvētras zaudē savu spēku virs sauszemes, arī šaubas tiek aizstātas ar ticību, kad mēs ceļam savu pamatu uz Kristus. Tad mēs spējam saskatīt garīgās viesuļvētras to pareizajā perspektīvā, un pieaug mūsu spējas tās pārvarēt. Tad, „kad velns sūtīs savus stipros vējus, jā, savas bultas virpuļvējā, … tai nebū[s] spēka [mūs] ievilkt tai ciešanu un bezgalīgo bēdu bezdibenī, tādēļ ka [mēs esam] cēluši uz klints, kas ir drošs pamats”.10
Prezidents Nelsons mācīja:
„Ticība Jēzum Kristum ir visa pamatā, un caur to nāk dievišķais spēks. …
Tas Kungs neprasa no mums pilnīgu ticību, lai mēs saņemtu Viņa pilnīgo spēku. Tomēr Viņš lūdz, lai mēs ticētu.”11
Kopš aprīļa vispārējās konferences mēs ar ģimeni tiecamies stiprināt savu ticību Jēzum Kristum un Viņa īstenotajai Izpirkšanai, lai tas mums palīdzētu „pārvērst [mūsu] izaicinājumus nepārspējamā izaugsmē un iespējās”.12
Mūsu mazmeita Rūbija ir svētīta ar spēcīgu gribu un uzņēmību. Kad viņa piedzima, viņas barības vads nebija savienots ar kuņģi. Jau kā zīdainis Rūbija ar savu vecāku palīdzību stājās pretī šim pārbaudījumam ar neparastu apņēmību. Tagad Rūbijai ir pieci gadi. Lai gan viņa vēl ir ļoti maza, viņa ir spēcīgs piemērs tam, kā neļaut apstākļiem noteikt savu laimi. Viņa vienmēr ir laimīga.
Pagājušā gada maijā Rūbija ar ticību stājās pretī vēl kādai viesuļvētrai savā dzīvē. Viņa bija piedzimusi arī ar nepilnīgi attīstītu rociņu, kurai bija nepieciešama rekonstruktīva operācija. Pirms šīs visai sarežģītās operācijas mēs apciemojām viņu un iedevām viņai zīmējumu, kurā skaisti attēlota kāda bērna roka, kas sirsnīgi satvērusi Glābēja roku. Kad mēs viņai jautājām, vai viņa ir uztraukusies, viņa atbildēja: „Nē, es esmu laimīga!”
Tad mēs viņai pajautājām: „Rūbij, kā tu to spēj?”
Rūbija pārliecinoši atbildēja: „Jo es zinu, ka Jēzus turēs manu roku.”
Rūbijas atveseļošanās ir bijusi brīnumaina, un viņa aizvien ir laimīga. Kā gan šķīsta bērna ticība kontrastē ar muļķīgām šaubām, kas bieži vien var mūs kārdināt, kad mēs kļūstam vecāki!13 Taču mēs visi varam kļūt kā mazi bērni un izvēlēties nolikt malā savu neticību. Tā ir vienkārša izvēle.
Kāds noraizējies tēvs lūdzās Glābēju, teikdams: „Ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums.”14
Tad Jēzus sacīja viņam:
„Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.
Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: „Es ticu, palīdzi manai neticībai!””15
Šis pazemīgais tēvs gudri izvēlējās paļauties savai ticībai Kristum, nevis šaubām. Prezidents Nelsons dalījās: „Tikai jūsu neticība aizkavēs Dievu no svētīšanas jūs ar brīnumiem, lai jūs varētu pārcelt kalnus savā dzīvē.”16
Cik gan žēlsirdīgs ir mūsu Dievs, uzstādot mums latiņu ticības līmenī, nevis zināšanu līmenī!
Alma māca:
„Svētīts ir tas, kas tic Dieva vārdam.”17
„[Jo] Dievs ir žēlīgs pret visiem tiem, kas tic Viņa Vārdam; tādēļ Viņš vēlas, pirmām kārtām, lai jūs ticētu.”18
Jā, pirmkārt, Dievs vēlas, lai mēs ticam Viņam.
Mēs vislabāk izturam savas garīgās viesuļvētras, ticot Kristum un turot Viņa baušļus. Mūsu ticība un paklausība sasaista mūs ar spēku, kas ir lielāks par mūsu pašu spēku pārvarēt „[jebko], neatkarīgi no tā, kas notiek vai nenotiek mūsu dzīvē”.19 Jā, Dievs „nekavējoties svētī [mūs]”, ja mēs ticam un paklausām.20 Patiesībā laika gaitā mūsu dvēseles kļūst laimīgas, un „mēs topam dzīvi Kristū”, jo izrādām ticību Viņam un turam Viņa baušļus.21
Brāļi un māsas, kaut mēs jau šodien izvēlētos nešaubīties, bet būt ticīgi.22 „Patiesais ceļš ir ticēt Kristum un nenoliegt Viņu.”23 Mēs esam „iezīmē[ti] … uz Viņa roku delnām”.24 Viņš ir mūsu Glābējs un Pestītājs, kurš stāv mūsu durvju priekšā un klaudzina.25 Jēzus Kristus Vārdā, āmen.