Dieva mīlestība: pats lielākais prieks dvēselei
Dieva mīlestību nevar atrast mūsu dzīves apstākļos, bet gan Viņa klātbūtnē mūsu dzīvē.
Brāļi un māsas, vai jūs zināt, cik pilnīgi Dievs, mūsu Debesu Tēvs, jūs mīl? Vai jūs esat sajutuši Viņa mīlestību savas dvēseles dziļumos?
Kad jūs zināt un izprotat, cik pilnīgi jūs kā Dieva bērns esat mīlēts, tas maina visu. Tas maina to, kā jūs sevi uztverat, kad pieļaujat kļūdas. Tas maina to, kā jūs jūtaties, saskaroties ar grūtībām. Tas maina jūsu skatījumu uz Dieva baušļiem. Tas maina to, kā jūs redzat citus un savas spējas kaut ko mainīt.
Elders Džefrijs R. Holands mācīja: „Pirmais un augstākais mūžības bauslis ir mīlēt Dievu ar visu savu sirdi, spēku, prātu un izturību — tas ir pirmais un augstākais bauslis. Taču pirmā un augstākā mūžības patiesība ir tāda, ka Dievs mīl mūs ar visu Savu sirdi, spēku, prātu un izturību.”1
Kā katrs no mums var zināt savas dvēseles dziļumos šo augstāko mūžības patiesību?
Pravietim Nefijam vīzijā tika parādīts visspēcīgākais pierādījums Dieva mīlestībai. Uzlūkojot dzīvības koku, Nefijs lūdza tā skaidrojumu. Sniedzot atbildi, eņģelis parādīja Nefijam pilsētu, māti un bērniņu. Kad Nefijs redzēja Nācaretes pilsētu un taisnīgo māti Mariju, kas savās rokās turēja jaundzimušo Jēzu, eņģelis paziņoja: „Skati Dieva Jēru, jā, patiesi, Mūžīgā Tēva Dēlu!”2
Tajā svētajā brīdī Nefijs saprata, ka caur Glābēja piedzimšanu Dievs parādīja Savu tīro un pilnīgo mīlestību. Nefijs liecināja, ka Dieva mīlestība „izstaro cilvēku bērnu sirdīs”.3
Mēs varam iztēloties Dieva mīlestību kā gaismu, kas plūst no dzīvības koka, apņemot visu Zemi un ieplūstot cilvēku bērnu sirdīs. Dieva gaisma un mīlestība caurstrāvo visu Viņa radību.4
Dažkārt mēs kļūdaini domājam, ka varam sajust Dieva mīlestību tikai pēc tam, kad esam turējušies pie dzelzs margas un nobaudījuši augli. Taču Dieva mīlestību saņem ne tikai tie, kas pienāk pie dzīvības koka; šī mīlestība ir spēks, kas mūs motivē meklēt šo koku.
„Tādēļ tā ir pati kārojamākā no visām lietām,” mācīja Nefijs, un eņģelis iesaucās: „Jā, un pats lielākais prieks dvēselei.”5
Pirms divdesmit gadiem kāds mīļš ģimenes loceklis atkrita no Baznīcas. Viņam bija daudz neatbildētu jautājumu. Viņa sieva, kas pievērsās Baznīcai, palika uzticīga savai ticībai. Radušos atšķirību dēļ viņiem nācās neatlaidīgi strādāt pie tā, lai saglabātu savu laulību.
Pagājušajā gadā viņš uzrakstīja trīs jautājumus par Baznīcu, ar kuriem viņam bija grūti samierināties, un nosūtīja tos diviem pāriem — saviem ilggadējiem draugiem. Viņš aicināja viņus apdomāt šos jautājumus un ielūdza tos vakariņās, lai viņi padalītos savās domās.
Pēc draugu apciemojuma viņš devās uz savu istabu un sāka strādāt pie kāda projekta. Vakara saruna un draugu izrādītā mīlestība vēlreiz atausa viņa prātā. Vēlāk viņš rakstīja, ka bija spiests pārtraukt savu darbu. Viņš sacīja: „Spoža gaisma piepildīja manu dvēseli. … Man bija pazīstama šī dziļā apgaismības sajūta, bet šoreiz tā turpināja pieņemties spēkā vairāk nekā jebkad iepriekš un ilga dažas minūtes. Es klusi sēdēju ar šo sajūtu, kas, kā nopratu, bija Dieva mīlestības izpausme pret mani. … Es jutu garīgu iedvesmu, kas man vēstīja, ka varu atgriezties Baznīcā un izrādīt šo Dieva mīlestību caur savu kalpošanu.”
Tad viņš aizdomājās par saviem jautājumiem. Viņu pārņēma sajūta, ka Dievs cienīja viņa jautājumus un ka viņam nevajadzētu pārstāt virzīties uz priekšu tikai tādēļ, ka viņam nav skaidru atbilžu.6 Viņam vajadzētu dalīties Dieva mīlestībā ar visiem, kamēr viņš turpina meklēt atbildes. Rīkojoties saskaņā ar saņemto pamudinājumu, viņš sajuta līdzību ar Džozefu Smitu, kurš pēc savas Pirmās vīzijas atzīmēja: „Manu dvēseli pārpildīja mīlestība, un es dienām ilgi līksmoju lielā priekā.”7
Zīmīgi, ka dažus mēnešus vēlāk šis ģimenes loceklis saņēma to pašu Baznīcas aicinājumu, kas viņam bija pirms 20 gadiem. Kad viņš pirmo reizi tika aicināts, viņš pildīja savus pienākumus kā apzinīgs Baznīcas loceklis. Tagad viņa jautājums „Kā man pildīt šo aicinājumu?” tika aizstāts ar jautājumu — „Kā es varu parādīt Dieva mīlestību caur savu kalpošanu?” Ar šo jauno pieeju viņš juta prieku, jēgu un mērķi visos sava aicinājuma aspektos.
Māsas un brāļi, kā mēs varam saņemt Dieva mīlestības pārveidojošo spēku? Pravietis Mormons mūs aicina „lū[gt] Tēvu ar visu savas sirds spēku, lai [mēs] varētu tikt piepildīti ar šo mīlestību, ko Viņš ir dāvājis visiem tiem, kas ir patiesie Viņa Dēla, Jēzus Kristus, sekotāji”.8 Mormons mūs aicina lūgt ne tikai par to, lai mēs tiktu piepildīti ar Viņa mīlestību pret citiem, bet arī par to, lai mēs paši varētu iepazīt Dieva tīro mīlestību.9
Saņemot Viņa mīlestību, mēs rodam lielāku prieku mūsu centienos mīlēt un kalpot, kā to darīja Viņš, kļūstot par „patiesie[m] Viņa Dēla Jēzus Kristus sekotāji[em]”.10
Dieva mīlestību nevar atrast mūsu dzīves apstākļos, bet gan Viņa klātbūtnē mūsu dzīvē. Mēs iepazīstam Viņa mīlestību, kad saņemam spēku, kas pārsniedz mūsu pašu spēku, un kad Viņa Gars atnes mums mieru, mierinājumu un vadību. Dažkārt var būt grūti sajustu Viņa mīlestību. Mēs varam lūgt Dievu, lai mūsu acis tiktu atdarītas, lai mēs spētu saskatīt Viņa roku mūsu dzīvēs un redzētu Viņa mīlestību Viņa radības skaistumā.
Kad mēs apdomājam Glābēja dzīvi un Viņa bezgalīgo upuri, mēs sākam izprast Viņa mīlestību pret mums. Mēs godbijīgi dziedam Elīzas R. Snovas vārdus: „Viņš lēja asinis par mums un dzīvību atdeva.”11 Jēzus pazemība, panesot ciešanas par mums, ieplūst mūsu dvēselēs, atverot mūsu sirdis, lai meklētu Viņa piedošanu, un piepilda mūs ar vēlmi dzīvot tā, kā dzīvoja Viņš.12
Prezidents Rasels M. Nelsons rakstīja: „Jo vairāk pieaug mūsu apņēmība veidot savu dzīvi pēc Viņa parauga, jo tīrāka un dievišķāka kļūst mūsu mīlestība.”13
Mūsu dēls stāstīja: „Kad es biju 11 gadus vecs, mēs kopā ar draugiem nolēmām paslēpties no mūsu skolotāja un neapmeklēt Sākumskolas nodarbības pirmo daļu. Kad mēs beidzot ieradāmies, mums par pārsteigumu, skolotājs mūs silti sagaidīja. Tad viņš noskaitīja sirsnīgu lūgšanu, kurā pauda patiesu pateicību Tam Kungam par to, ka todien pēc savas brīvas gribas mēs bijām pieņēmuši lēmumu ierasties uz stundu. Es nespēju atsaukt atmiņā, par ko bija stunda vai pat skolotāja vārdu, bet tagad, aptuveni 30 gadu vēlāk, mani vēl joprojām aizkustina šī tīrā mīlestība, ko viņš man todien parādīja.”
Pirms pieciem gadiem es biju lieciniece dievišķas mīlestības piemēram, apmeklējot Sākumskolu Krievijā. Es redzēju, kā uzticīga māsa, nometusies ceļos divu bērnu priekšā, viņiem liecināja par to, ka pat tad, ja viņi būtu vienīgie cilvēki uz Zemes, Jēzus būtu cietis un atdevis Savu dzīvību tikai par viņiem.
Es liecinu, ka mūsu Kungs un Glābējs patiesi mira par ikvienu un ikkatru no mums. Tā bija Viņa bezgalīgās mīlestības izpausme pret mums un Savu Tēvu.
„Es zinu — dzīvs mans Pestītājs, Līksmā vēsts nes mieru dvēselei! … Dzīvo Viņš, lai dāsni svētītu.”14
Kaut mēs atvērtu savas sirdis, lai saņemtu tīro mīlestību, ko Dievs izjūt pret mums, un tad izstarotu Viņa mīlestību it visā, ko darām, un visā, kas esam. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.