Vispārējā konference
Dienišķā atgriešanās uz pareizā ceļa
2021. gada oktobra vispārējā konference


Dienišķā atgriešanās uz pareizā ceļa

Mums nepārtraukti un katru dienu ir jāuzņem debesu gaisma. Mums ir nepieciešams „atspirgšanas laiks”. Laiks, lai personīgi atjaunotos.

Mēs esam sapulcējušies šajā skaistajā sabata rītā, lai runātu par Kristu, priecātos par Viņa evaņģēliju, kā arī cits citam sniegtu palīdzību un atbalstu, staigājot pa mūsu Glābēja „ceļu”.1

Būdami Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, mēs katrā sabatā, visa gada garumā, sanākam kopā tieši šī iemesla dēļ. Ja kāds no jums nav Baznīcas loceklis, mēs jūs sirsnīgi sveicinām un pateicamies, ka esat mums pievienojies, lai pielūgtu Glābēju un mācītos par Viņu. Pat ja mums tas neizdodas nevainojami, mēs, tāpat kā jūs, cenšamies kļūt par labākiem draugiem, kaimiņiem un cilvēkiem,2 un to pūlamies darīt, sekojot mūsu Paraugam, Jēzum Kristum.

Attēls
Glābējs Jēzus Kristus

Mēs ceram, ka jūs varat sajust, cik patiesas ir mūsu liecības. Jēzus Kristus dzīvo! Viņš ir dzīvā Dieva Dēls, un Viņš mūsdienās vada praviešus uz Zemes. Mēs it visus aicinām nākt, uzklausīt Dieva vārdu un baudīt Viņa labestību! Es jums liecinu, ka Dievs ir mūsu vidū un ka Viņš noteikti tuvosies visiem tiem, kuri tuvosies Viņam.3

Mēs uzskatām, ka mums ir tas gods staigāt ar jums pa Skolotāja taisno un šauro māceklības taku.

Māka doties taisni uz priekšu

Pastāv kāda bieži dzirdēta teorija, ka cilvēki, kuri ir apmaldījušies, staigā pa apli. Pirms neilga laika Maksa Planka bioloģiskās kibernētikas institūta zinātnieki to pārbaudīja. Viņi aizveda pētījuma dalībniekus uz meža biezokni un sniedza vienkāršu norādījumu: „Dodieties taisni uz priekšu.” Nekur nebija redzamas nekādas norādes. Pētījuma dalībniekiem bija jāpaļaujas tikai un vienīgi uz savu virziena izjūtu.

Kā viņiem, jūsuprāt, veicās?

Zinātnieki secināja: „Cilvēki patiešām staigā pa apli, ja viņiem nav uzticamu norāžu attiecībā uz to, kurā virzienā doties.”4 Kad pētījuma dalībnieki vēlāk tika iztaujāti, daži no viņiem pašpārliecināti apgalvoja, ka viņi ne mazākajā mērā nebija novirzījušies no ceļa. Neskatoties uz viņu lielo pārliecību, GPS dati parādīja, ka viņi staigāja pa apli, kas nepārsniedza 20 metru diametrā.

Kāpēc mums ir tik grūti doties taisni uz priekšu? Daži pētnieki ir izvirzījuši hipotēzi, ka nelielas, šķietami nenozīmīgas izmaiņas reljefā sniedz citādāku rezultātu. Citi norāda uz faktu, ka mums visiem viena kāja ir nedaudz spēcīgāka par otru. Tomēr, „visticamāk”, mums ir grūti doties taisni uz priekšu tāpēc, ka „mūsos arvien pieaug neskaidrība par to, kur tad tieši ir — taisni uz priekšu”.5

Lai arī kāds būtu iemesls, tāda ir cilvēka daba: ja mums nav uzticamu norāžu, mēs novirzāmies no kursa.

Novirzīšanās no ceļa

Vai nav interesanti, cik ļoti lielu ietekmi uz mūsu dzīvi var atstāt šķietami nenozīmīgas lietas?

Es to zinu no savas personīgās pilota pieredzes. Katru reizi, kad es sāku tuvoties lidostai, es zināju, ka atlikušajā lidojuma laikā man pastāvīgi vajadzēs veikt nelielas izmaiņas kursā, lai droši novirzītu lidmašīnu uz vēlamo nosēšanās skrejceļu.

Jums varētu būt līdzīga pieredze, braucot ar automašīnu. Vējš, nelīdzens ceļš, nevienāda riteņu savirze, neuzmanība — nemaz nerunājot par citu autovadītāju rīcību — var jūs novirzīt no vēlamā ceļa. Nepievēršot uzmanību šiem faktoriem, jūs varat attapties pie sasistas siles.6

Attēls
Automašīna peldbaseinā

Tas uz mums attiecas ne tikai fiziski,

bet arī garīgi.

Lielākā daļa izmaiņu — gan pozitīvās, gan negatīvās — mūsu garīgajā dzīvē notiek pakāpeniski, soli pa solim. Tāpat kā Maksa Planka pētījuma dalībnieki, arī mēs varam neaptvert, kad novirzāmies no kursa. Mēs pat varam būt pārliecināti, ka dodamies taisni uz priekšu. Taču patiesība ir tāda, ka bez norāžu palīdzības mēs neizbēgami novirzāmies no kursa un nonākam tur, kur nekad nebijām domājuši atrasties.

Tas attiecas gan uz katru cilvēku, gan uz sabiedrībām un tautām. Svētajos Rakstos ir ļoti daudz šādu piemēru.

Soģu grāmatā ir rakstīts, ka pēc Jozuas nāves „cēlās jauna paaudze …, kas nepazina To Kungu, nedz arī Viņa darbus, ko Viņš bija darījis Israēlam”.7

Neskatoties uz apbrīnojamo debesu palīdzību un apmeklējumiem, izglābšanu un brīnumainajām uzvarām, ko Israēla bērni pieredzēja Mozus un Jozuas dzīves laikā, vienas paaudzes laikā cilvēki bija pametuši Ceļu un sākuši dzīvot, vadoties tikai pēc pašu vēlmēm. Protams, nepagāja ilgs laiks, kad viņiem nācās par to samaksāt.

Dažreiz šāda atkrišana notiek vairāku paaudžu laikā. Dažkārt — dažu gadu vai pat mēnešu laikā.8 Taču mēs visi esam pakļauti izvēlēm, kas mūs var attālināt no evaņģēlija. Neatkarīgi no tā, cik spēcīgas ir bijušas mūsu garīgās pieredzes, mums, cilvēkiem, ir nosliece noklīst no ceļa. Tā tas ir bijis jau sākot no Ādama laikiem līdz pat mūsdienām.

Ir arī labās ziņas

Taču viss nav tik slikti. Atšķirībā no klaiņojošajiem pētījuma dalībniekiem, mums ir uzticamas, redzamas norādes, ko mēs varam izmantot, lai saprastu, uz kāda ceļa atrodamies.

Kas ir šīs norādes?

Tās, protams, ir ikdienas lūgšanas un Svēto Rakstu apdomāšana, kā arī tādu iedvesmotu materiālu, kā rokasgrāmatas Nāciet, sekojiet Man! izmantošana. Katru dienu, būdami pazemīgi un godīgi, mēs varam tuvoties Dieva tronim. Mēs varam apdomāt savu rīcību un atsaukt atmiņā aizgājušo dienu, paraugoties uz savu gribu un vēlmēm no Viņa skatpunkta. Ja esam noklīduši, mums ir jālūdz Dievam mūs atkal nolikt uz pareizā — evaņģēlija — ceļa un tad jāapņemas rīkoties labāk.

Attēls
Glābējs vada Savas avis

Šis pašanalīzes laiks ir iespēja izvērtēt savu dzīvi. Tas ir pārdomu dārzs, kurā mēs varam doties pastaigā ar To Kungu un varam tikt pamācīti, uzmundrināti un attīrīti caur mūsu Debesu Tēva rakstīto un Gara atklāto vārdu. Tas ir svēts laiks, kurā mēs varam atsaukt atmiņā savu svinīgo solījumu — sekot laipnajam Kristum —, kad mēs varam izvērtēt savu attīstību un noskaņoties uz garīgajām norādēm, ko Dievs ir devis Saviem bērniem.

Uztveriet to kā savu personīgo, dienišķo atgriešanos uz pareizā ceļa. Dodoties svētceļojumā pa māceklības ceļu, mēs zinām, cik viegli ir nomaldīties. Taču tieši tāpat, kā nelielas nobīdes mūs var novirzīt no Glābēja Ceļa, tāpat arī nelielas un vienkāršas izmaiņas var mūs droši uzvest uz tā atpakaļ. Kad mūsu dzīvē iezogas tumsa — un tā tas mēdz gadīties visai bieži —, mūsu dienišķā atgriešanās uz pareizā ceļa atver mūsu sirdis debesu gaismai, kas izgaismo mūsu dvēseles, aizdzen ēnas, bailes un šaubas.

Sīkas stūres, lielas laivas

Ja mēs tās meklēsim, tad noteikti „Dievs ar Savu Svēto Garu, jā, ar neizsakāmo Svētā Gara dāvanu, dos [mums] zināšanas”.9 Cik vien bieži mēs lūgsim, tik bieži Viņš mums mācīs par Ceļu un palīdzēs uz tā palikt.

Lai tas notiktu, mums, protams, ir pastāvīgi jāpieliek savas pūles. Mēs nedrīkstam ieslīgt pašapmierinātībā par pagātnē iegūtajām garīgajām pieredzēm. Mums tās ir jāiegūst atkal un atkal.

Mēs nevaram mūžīgi paļauties uz citu liecībām. Mums ir jāiegūst savējā.

Mums nepārtraukti un katru dienu ir jāuzņem debesu gaisma.

Mums ir nepieciešams „atspirgšanas laiks”.10 Laiks, lai personīgi atjaunotos.

Ūdeņi, kas viļņojas, nevar ilgi „palikt netīri”.11 Lai mūsu domas un rīcība būtu šķīsta, mums ir jāturpina pilnveidoties!

Galu galā, evaņģēlija un Baznīcas atjaunošana nav kas tāds, kas notika vienu reizi un nu ir galā. Tas ir nepārtraukts process — tas notiek katru dienu, ar katru sirdi.

Tas, kā mēs pavadām savas dienas, nosaka to, kāda ir mūsu dzīve. Kāds rakstnieks to aprakstīja šādi: „Viena diena līdzinās visai dzīvei. Jūs to iesākat, darot kaut ko vienu, bet pabeidzat, darot ko citu, ieplānojat paveikt kādu uzdevumu, bet tā arī nekad to nepabeidzat. … Un dzīves beigās visa jūsu esamība ieņem tādu pat nejaušu darbību apveidu. Visa jūsu dzīve atspoguļojas tajā, kā jūs nodzīvojat vienu dienu.”12

Vai jūs vēlaties to mainīt?

Tad izmainiet savu šīs dienas rīcību.

Vai jūs vēlaties izmainīt savu dienu?

Tad izmainiet šo stundu.

Izmainiet savas domas un sajūtas un dariet to tieši tagad.

Sīka stūre var vadīt lielu laivu.13

Mazi ķieģeļi var pārvērsties krāšņās savrupmājās.

Sīkas sēkliņas var izaugt par ļoti lielām sekvojām.

Labi izmantotas minūtes un stundas ir labas dzīves celtniecības bloki. Tās var iedvesmot uz labu, pacelt mūs no nepilnību gūsta un uzvest uz pestījošā piedošanas un iesvētīšanas ceļa.

Jauno iesākumu Dievs

Kopā ar jums es no sirds pateicos par brīnišķīgo, jauno iespēju, jaunas dzīves un jaunas cerības dāvanu.

Mēs paceļam savas balsis, lai slavētu mūsu dāsno un piedodošo Dievu. Viņš pavisam noteikti ir jaunu iesākumu Dievs. Visa Viņa darba cildenais mērķis ir palīdzēt mums, Viņa bērniem, iegūt nemirstību un mūžīgo dzīvi.14

Mēs varam kļūt par jaunām radībām Kristū, jo Dievs ir apsolījis: „Kad vien Mani ļaudis nožēlos grēkus, Es piedošu tiem viņu pārkāpumus pret Mani”15 un „tos vairs nepieminēšu”.16

Mani mīļie brāļi un māsas, dārgie draugi, mēs visi ik pa laikam ļaujamies pašplūsmai.

Taču mēs varam atgriezties uz pareizā kursa. Mēs varam virzīties cauri šīs dzīves tumsai un pārbaudījumiem un atrast ceļu atpakaļ pie mūsu mīlošā Debesu Tēva, ja vien meklējam un izmantojam Viņa sniegtās garīgās norādes, kā arī saņemam personīgas atklāsmes un katru dienu cenšamies atgriezties uz pareizā ceļa. Tieši šādi mēs varam kļūt par īstiem mūsu mīļotā Glābēja, Jēzus Kristus, mācekļiem.

Ja mēs tā rīkosimies, Dievs mums uzsmaidīs. „Tas Kungs … [mūs] svētīs tanī zemē, ko Tas Kungs, [mūsu] Dievs, [mums] dos. Tas Kungs [mūs] cels Sev par svētu tautu.”17

Es lūdzu, lai mēs ik dienu tiektos atgriezties uz pareizā ceļa un nepārtraukti censtos iet pa pareizo ceļu — Jēzus Kristus ceļu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Jēzus mācīja: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jāņa 14:6) NIV First-Century Study Bible Bībeles tulkojumā ir ietverts šāds skaidrojums: „Iešana pa taku vai ceļu ebreju Bībelē bieži vien nozīmēja Dieva baušļu vai mācību ievērošanu [skat. Psalmu 1:1; 16:11; 86:11]. Tā bija izplatīta sendienu metafora, kas apzīmēja aktīvu līdzdalību uzskatos, mācībās vai paradumos. Nāves jūras tīstokļu kopiena sevi dēvēja par „ceļa” sekotājiem, ar to domājot, ka viņi iet pa Dievam tīkamu ceļu, kam paši bija raduši skaidrojumu. Arī Pāvils un pirmie kristieši sevi dēvēja par „ceļa sekotājiem” [jeb mācības kalpiem, skat. Apustuļu darbu 24:14]” (skat. „What the Bible Says about the Way, the Truth, and the Life”, Bible Gateway, vietnē biblegateway.com/topics/the-way-the-truth-and-the-life).

    1873. gadā Konstantinopolē, Jeruzalemes patriarha bibliotēkā, tika atklāta sena grāmata ar nosaukumu Didache. Daudzi zinātnieki uzskata, ka tā tika uzrakstīta un izmantota pirmā gadsimta beigās (m.ē. 80.–100. g.). Grāmata Didache sākas ar šādiem vārdiem: „Ir divi ceļi — viens ir dzīvības, bet otrs — nāves ceļš, — un starp šiem diviem ceļiem ir liela atšķirība. Dzīvības ceļš ir šāds: pirmkārt, tev būs mīlēt Dievu, kurš tevi ir radījis; otrkārt, tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu” (Teaching of the Twelve Apostles, trans. Roswell D. Hitchcock and Francis Brown [1884], 3. lpp.).

    Citos avotos, piemēram, grāmatā The Expositor’s Bible Commentary ir norādīts, ka „Baznīcas agrīnās pastāvēšanas laikā tie, kuri pieņēma Jēzu par savu Mesiju un apgalvoja, ka Viņš ir viņu Kungs, sevi sauca par Viņa „Ceļa” [jeb mācības] sekotājiem” [skat. Apustuļu darbu 19:9, 23; 22:4; 24:14, 22]” (ed. Frank E. Gaebelein and others [1981], 9:370).

  2. Skat. Mosijas 2:17.

  3. Skat. Mācības un Derību 88:63.

  4. „Walking in Circles,” 2009. g. 20. aug., Max-Planck-Gesellschaft, mpg.de.

  5. „Walking in Circles”, mpg.de. Šajā attēlā ir atainota GPS uzņemtā četru pētījuma dalībnieku pārvietošanās. Trīs no viņiem devās ceļā mākoņainā dienā. Viens no viņiem (SM) uzsāka ceļu, kamēr sauli aizklāja mākoņi, bet pēc 15 minūtēm mākoņi izklīda, un dalībnieks varēja redzēt saules starus. Pievērsiet uzmanību tam, ka, līdzko parādījās saule, dalībnieks daudz veiksmīgāk spēja doties taisni uz priekšu.

  6. Traģisks piemērs tam, kā tikai divu grādu kļūda kursā izraisīja pasažieru lidmašīnas ietriekšanos Erebusa kalnā Antarktīdā, nogalinot 257 cilvēkus, ir sniegts Dītera F. Uhtdorfa vispārējās konferences uzrunā „Dažu grādu kļūda”, Liahona, 2008. g. maijs, 57.–60. lpp.

  7. Soģu 2:10.

  8. Kad Kristus apmeklēja Amerikas kontinentu, ļaudis patiesi nožēloja savus grēkus, tika kristīti un saņēma Svēto Garu. Lai gan agrāk viņi daudz strīdējās un bija lepni, „[vairs] nebija strīdu un domstarpību viņu starpā, un katrs cilvēks godīgi rīkojās pret citiem” (4. Nefija 1:2). Šis taisnīguma periods ilga apmēram divus gadsimtus, pirms lepnība sāka novērst cilvēkus no Ceļa. Tomēr pakāpeniska novēršanās no evaņģēlija var notikt daudz īsākā laikā. Piemēram, dažas desmitgades iepriekš, Mormona Grāmatā aprakstītajā piecdesmitajā soģu vadīšanās gadā ļaužu vidū valdīja „nepārtraukts miers un liels prieks”. Taču pēc nieka četriem gadiem lepnības dēļ, kas ienāca Baznīcas locekļu sirdīs, „bija daudzas domstarpības baznīcā, un bija arī strīds starp ļaudīm, tiktāl ka bija liela asinsizliešana” (skat. Helamana 3:32–4:1).

  9. Mācības un Derību 121:26.

  10. Apustuļu darbu 3:19.

  11. Mācības un Derību 121:33.

  12. Michael Crichton, Jurassic Park (2015), 190. lpp.

  13. „Lūk, arī laivas, lai gan tās ir tik lielas, un skarbi vēji tās mētā, jo sīka stūre tās vada, kurp tiecas vadītājs” (Jēkaba v. 3:4).

  14. Skat. Mozus 1:39.

  15. Mosijas 26:30.

  16. Mācības un Derību 58:42.

  17. 5. Mozus 28:8–9; skat. arī 1.–7. pantu.