Vispārējā konference
Garīgā veselība
2021. gada oktobra vispārējā konference


Garīgā veselība

Ļaujiet man dalīties vairākos novērojumos, pie kuriem es nonācu, kad mana ģimene pieredzēja pārbaudījumus.

Kaut arī mūsu ģimene, līksmi ejot pa derību ceļu, ir baudījusi bagātīgas svētības, mēs savā ceļā esam pieredzējuši arī lielas grūtības. Es vēlos padalīties ļoti personīgās pieredzēs, kas saistītas ar garīgām slimībām. To skaitā ir klīniskā depresija, nemiera sajūta pastiprinātā formā, bipolārie traucējumi, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) — un dažkārt šo visu slimību kombinācija. Es dalos šajās sāpīgajās pieredzēs ar iesaistīto personu piekrišanu.

Kalpojot norīkojumā, esmu sastapies ar līdzīgām pieredzēm, kas skārušas simtiem cilvēku un ģimeņu. Dažkārt es prātoju, vai „iznīcinoš[ā] slimība”, kas pārklās zemi, kā tas ir minēts Svētajos Rakstos, iekļauj arī garīgās slimības.1 Tās ir sastopamas visā pasaulē, aptverot katru kontinentu un kultūru un ietekmējot visus — jaunos, vecos, bagātos un nabadzīgos. Tai skaitā arī Baznīcas locekļus.

Tajā pašā laikā mūsu doktrīna māca mums censties līdzināties Jēzum Kristum un tapt pilnīgiem Viņā. Mūsu bērni dzied: „Es pūlos būt tāds kā Jēzus.”2 Mēs alkstam tapt pilnīgi, tāpat kā mūsu Debesu Tēvs un Jēzus Kristus ir pilnīgi.3 Tā kā garīgās slimības var traucēt tam, kā mēs uztveram pilnību, mēs pārāk bieži izvēlamies par to nerunāt. Tā rezultātā rodas pārāk liela nezināšana, pārāk daudz klusu ciešanu un pārāk liels izmisums. Daudzi jūtas nomākti, jo nespēj atbilst paša uzliktajiem standartiem, kļūdaini uzskatot, ka viņi neiederas Baznīcā.

Lai izskaustu šādus maldus, ir svarīgi atcerēties, ka „Glābējs mīl katru sava Tēva bērnu. Viņš pilnībā saprot sāpes un cīņu, ko daudzi piedzīvo, sadzīvojot ar dažādām garīgās veselības problēmām. Viņš izcieta „visādas sāpes un ciešanas, un kārdinājumus; … [uzņemoties] Savas tautas sāpes un slimības” (Almas 7:11; uzsvērums pievienots; skat. arī Ebrejiem 4:15–16; 2. Nefija 9:21). Tāpēc, ka Viņš saprot visas šīs ciešanas, Viņš zina, „kā satriektos palaist vaļā” jeb kā dziedināt salauztas sirdis (Lūkas 4:18; skat. arī Jesajas 49:13–16).”4 Šie izaicinājumi bieži norāda uz nepieciešamību pēc papildu palīdzības un atbalsta, un tie nav saistīti ar trūkumiem raksturā.

Ļaujiet man dalīties vairākos novērojumos, pie kuriem es nonācu, kad mana ģimene pieredzēja pārbaudījumus.

Pirmkārt, daudzi cilvēki sēros kopā ar mums; viņi mūs netiesās. Smagu panikas lēkmju, nemiera sajūtas un depresijas dēļ mūsu dēls atgriezās mājās no savas misijas tik vien kā pēc četrām kalpošanas nedēļām. Mums kā viņa vecākiem bija grūti tikt galā ar vilšanos un skumjām, jo bijām tik daudz lūguši par viņa panākumiem. Tāpat kā visi vecāki, mēs vēlamies, lai mūsu bērni ir veiksmīgi un laimīgi. Misijai bija jākļūst par nozīmīgu atskaites punktu mūsu dēla dzīvē. Mēs arī prātojām, ko citi cilvēki varētu padomāt.

Mums nezinot, mūsu dēla atgriešanās bija neizmērojami postošāka viņam pašam. Ņemiet vērā, ka viņš mīl To Kungu un vēlējās kalpot, tomēr to nevarēja tādu iemeslu dēļ, kurus pats nespēja saprast. Drīz viņš nonāca pilnīgā bezcerībā, cīnīdamies ar dziļu vainas sajūtu. Viņš vairs nejutās pieņemts, drīzāk kļuva garīgi nejūtīgs. Viņa prātu pārņēma atkārtotas domas par nāvi.

Atrodoties šajā neizprotamajā stāvoklī, mūsu dēls uzskatīja, ka dzīvības atņemšana ir vienīgā izeja. Lai viņu izglābtu, bija nepieciešams Svētais Gars un eņģeļu pulks abās priekškara pusēs.

Kamēr viņš cīnījās par savu dzīvību šajā ārkārtīgi grūtajā laikā, mūsu ģimene, bīskapijas vadītāji, Baznīcas locekļi un draugi sirsnīgi centās mūs atbalstīt un mums kalpot.

Es nekad nebiju jutis tik lielu mīlestības pārpilnību. Es nekad nebiju sajutis tik spēcīgā un tik personīgā veidā, ko nozīmē mierināt tos, kuriem nepieciešams mierinājums. Mūsu ģimene vienmēr būs pateicīga par šo mīlestības pārpilnību.

Es nevaru aprakstīt tos neskaitāmos brīnumus, kas pavadīja šos notikumus. Par laimi, mūsu dēls izdzīvoja, taču tam bija nepieciešams ilgs laiks un daudz medicīniskas, terapeitiskas un garīgas aprūpes, lai viņš tiktu dziedināts un pieņemtu to, ka viņš ir mīlēts, novērtēts un vajadzīgs.

Es apzinos, ka ne visi šādi gadījumi beidzas kā mūsējais. Es bēdājos ar tiem, kuri pāragri ir zaudējuši savus mīļos un tagad sēro, kā arī ir palikuši ar neatbildētiem jautājumiem.

Mans nākamais novērojums ir tāds, ka vecākiem var būt grūti atpazīt savu bērnu iekšējās cīņas, taču mums ir jāizglītojas. Kā mēs varam atšķirt grūtības, kas saistītas ar normālu attīstību, no slimības pazīmēm? Kā vecākiem mums ir svēts pienākums palīdzēt saviem bērniem pārvarēt dzīves izaicinājumus, taču lielākā daļa no mums nav speciālisti garīgās veselības jomā. Tomēr mums ir jārūpējas par saviem bērniem, palīdzot viņiem iemācīties būt apmierinātiem ar savām patiesajām pūlēm, kamēr viņi cenšas sasniegt atbilstošus rezultātus. Katrs no mums savu personīgo nepilnību dēļ zina, ka garīgā izaugsme ir nepārtraukts process.

Tagad mēs saprotam, ka „emocionālajai un garīgajai labklājībai nav vienkārša universāllīdzekļa. Mēs piedzīvosim stresu un nemieru, jo dzīvojam kritušā pasaulē ar kritušu ķermeni. Turklāt daudzi veicinošie faktori var novest pie garīgās slimības diagnozes. Neatkarīgi no mūsu garīgās un emocionālās labklājības savas uzmanības vēršana uz izaugsmi ir veselīgāka nekā koncentrēšanās uz mūsu nepilnībām.”5

Manai sievai un man vienmēr ir palīdzējis tas, ka mēs paliekam tik ciešā kontaktā ar To Kungu, cik vien tas ir iespējams. Tagad mēs redzam, kā Tas Kungs mūs pacietīgi mācīja laikā, kad izjutām lielu neskaidrību. Viņa gaisma soli pa solim vadīja mūs visgrūtākajos brīžos. Tas Kungs palīdzēja mums saprast, ka katras dvēseles vērtība ir daudz svarīgāka mūžīgajā iecerē nekā jebkurš zemes uzdevums vai sasniegums.

Es atkārtošu — izglītojot sevi par garīgajām slimībām, mēs sagatavojamies palīdzēt sev un tiem, kas, iespējams, ar tām cīnās. Atklāta un godīga saruna vienam ar otru palīdzēs veltīt nepieciešamo uzmanību šai svarīgajai tēmai. Galu galā mums jāiegūst zināšanas par konkrēto tēmu, pirms saņemam iedvesmu un atklāsmi. Ikviens var piedzīvot šos pārāk bieži neredzamos izaicinājumus, un, ar tiem saskaroties, tie var šķist nepārvarami.

Pirmkārt, mums ir jāsaprot, ka mēs noteikti neesam vieni. Es aicinu jūs studēt tēmu par garīgo veselību sadaļā Life Help (Palīdzība dzīvei) Evaņģēlija bibliotēkas lietotnē (angļu valodā). Mācīšanās vairos izpratni un pieņemšanu un sniegs lielāku līdzjūtību un mīlestību. Tā var mazināt traģēdijas risku, vienlaikus palīdzot mums attīstīt un veidot veselīgākas gaidas un savstarpējās attiecības.

Mans pēdējais novērojums — mums pastāvīgi citam citu jāuzrauga. Mums ir jāmīl citam citu un jābūt mazāk tiesājošiem — it īpaši, ja mūsu cerības uzreiz nepiepildās. Mums vajadzētu palīdzēt saviem bērniem un jauniešiem sajust Jēzus Kristus mīlestību savā dzīvē, pat ja viņi cīnās ar to, lai sajustu mīlestību pret sevi. Elders Orsons F. Vitnijs, kurš kalpoja par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli, sniedza vecākiem padomu, kā palīdzēt grūtībās nonākušajiem pēcnācējiem: „Lūdziet par saviem … bērniem; turieties pie viņiem ar savu ticību.”6

Es bieži esmu prātojis, ko nozīmē — turēties pie viņiem ar ticību. Es uzskatu, ka tas sevī ietver vienkāršu mīlestības, lēnprātības, laipnības un cieņas izrādīšanu. Tas nozīmē ļaut viņiem pilnveidoties savā tempā un sniegt liecību, lai palīdzētu viņiem sajust mūsu Glābēja mīlestību. No mums tiek prasīts, lai mēs vairāk domātu par viņiem un mazāk — par sevi vai citiem. Parasti tas nozīmē mazāk runāt un daudz, daudz vairāk klausīties. Mums viņi jāmīl, jāiedrošina un bieži jāuzslavē par viņu centieniem gūt panākumus un palikt uzticīgiem Dievam. Un, visbeidzot, mums jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai paliktu viņu tuvumā — tāpat kā mēs paliekam tuvu Dievam.

Visi tie, kuri personīgi ciešat no kādas garīgas slimības, stingri turieties pie savām derībām, pat ja jūs, iespējams, šobrīd nejūtat Dieva mīlestību. Dariet visu, kas ir jūsu spēkos, un tad „stāv[iet] mierīgi, … lai redzētu Dieva glābšanu un kā Viņa elkonis tiks atsegts”.7

Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs. Viņš mūs pazīst. Viņš mūs mīl, un Viņš uz mums gaidīs. Mūsu ģimenes pārbaudījumu laikā es uzzināju, cik Viņš ir klātesošs. Viņa apsolījumi ir patiesi.

Ak, nebaidies, nebēdā, līdzās ir tavs Dievs!

Es atbalstu sniegšu, tu nepaliksi viens.

Es palīdzēt steigšu un spēku tev dot,

Ar taisnīgu roku, … kā Kungs Tavs un Glābējs no ļauna sargājot.

Zinot to, cik drošs ir mūsu pamats, kaut mēs vienmēr varētu priekpilni paziņot:

To dvēseli, pie Manis kas meklē atbalstu,

No naidnieka ļaunā Es mūžam sargāšu.

Kaut elle dreb dusmās un niknumā trīc,

Arvien būšu līdzās un neļaušu tev krist!8

Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Mācības un Derību 45:31.

  2. „Es pūlos būt tāds kā Jēzus”, Bērnu dziesmu grāmata, 40.–41. lpp.

  3. Skat. 3. Nefija 12:48.

  4. Like a Broken Vessel” („Kā sadauzīts trauks”), sadaļā Mental Health: General Principles, vietnē ChurchofJesusChrist.org.

  5. Sheldon Martin, „Strive to Be—A Pattern for Growth and Mental and Emotional Wellness”, Liahona, 2021. g. 14. aug.

  6. Orson F. Whitney, citēts Conference Report, 1929. g. apr., 110. lpp.

  7. Mācības un Derību 123:17.

  8. „Tik drošs ir tas pamats”, Garīgās dziesmas, Nr. 40.