Pilnveidosimies Kristū: līdzība par taisnes slīpumu
Tā Kunga laika skalā vissvarīgāk ir nevis tas, kur mēs uzsākam savu ceļu, bet gan kurā virzienā dodamies.
Kad es biju mazs zēns, man bija lielas ambīcijas. Kādu dienu es pēc skolas jautāju: „Mammu, par ko man vajadzētu kļūt, kad es izaugšu liels — par profesionālu basketbolistu vai rokzvaigzni?” Diemžēl tam, ka „bezzobainais brīnumbērns” Klārks varētu iegūt slavu sportā vai mūzikā, nebija nekādu pazīmju. Un, neskatoties uz daudziem centieniem, es vairākkārt netiku uzņemts skolas augstākā līmeņa akadēmiskajā programmā. Galu galā mani skolotāji man ieteica pievērsties mācībām parastajā klasē. Laika gaitā es apguvu mācīšanās paradumus, kas izlīdzināja atšķirību starp mācību programmām. Taču tikai pēc savas misijas Japānā es sajutu, ka man sāk parādīties intelektuālas un garīgas iespējas. Es turpināju cītīgi strādāt. Taču pirmo reizi dzīvē es regulāri savā pilnveides procesā iesaistīju To Kungu, un tas visu mainīja.
Brāļi un māsas, šajā Baznīcā mēs ticam, ka visiem Dieva bērniem ir dievišķs potenciāls un ka mēs varam pilnveidoties Kristū. Tā Kunga laika skalā vissvarīgāk ir nevis tas, kur mēs uzsākam savu ceļu, bet gan kurā virzienā dodamies.1
Lai paskaidrotu šo principu, es izmantošu dažus matemātikas pamatprincipus. Lūdzu, nekrītiet panikā, vispārējā konferencē izdzirdot vārdu matemātika. Mūsu BJU–Aidaho matemātikas fakultātes personāls man apliecināja, ka pat iesācējs spēs uztvert galveno domu. Es sākšu ar taisnes formulu. Krustpunkts ar vertikālo asi, mūsu gadījumā, būs taisnes sākumpunkts. Šis krustpunkts uz koordinātu ass var atrasties vai nu augstu, vai zemu. Taisne var būt vērsta vai nu augšup vai lejup.
Mums visiem dzīvē ir dažādi krustpunkti — mēs uzsākam savu ceļu dažādās vietās un ar atšķirīgām spējām. Daži piedzimst augstā krustpunktā, un viņiem ir daudz iespēju. Citi piedzimst izaicinājumu pilnos apstākļos, kas var šķist netaisnīgi.2 Tad mēs pilnveidojamies, virzoties uz priekšu pa personīgā progresa taisni. Tas, kāda būs mūsu nākotne, ne tik ļoti ir atkarīgs no mūsu sākumpunkta, bet gan no mūsu taisnes slīpuma. Jēzus Kristus mūsos saskata dievišķu potenciālu neatkarīgi no tā, no kāda punkta mēs sākam. Viņš to saskatīja gan nabagā, gan grēciniekā, gan slimajā. Viņš to saskatīja zvejniekā, muitniekā un pat fanātiķī. Neatkarīgi no vietas, kurā sākam, Kristus ņem vērā, ko mēs darām ar to, kas mums ir dots.3 Kamēr pasaule koncentrējas uz mūsu sākotnējo krustpunktu, Dievs koncentrējas uz mūsu taisnes slīpumu. Savos aprēķinos Tas Kungs izskaitļos visu iespējamo, lai palīdzētu pavērst mūsu taisnes pret debesīm.
Šim principam vajadzētu mierināt tos, kuriem ir grūti, un likt aizdomāties tiem, kuriem ir visas priekšrocības. Es sākumā uzrunāšu cilvēkus, kuri uzsāk savu ceļu sarežģītos apstākļos, tai skaitā nabadzībā, ar ierobežotu pieeju izglītībai vai sarežģītā ģimenes stāvoklī. Citi saskaras ar fiziskiem trūkumiem, garīgās veselības problēmām vai izteiktām ģenētiskām nosliecēm.4 Tiem, kuri uzsāk savu ceļu sarežģītā krustpunktā, es lūdzu — ticiet, ka Glābējs zina, kādas grūtības mēs piedzīvojam. Viņš „uzņēmās [mūsu] vājības, lai Viņš varētu tikt piepildīts ar žēlastību …, lai Viņš varētu zināt …, kā palīdzēt [mums mūsu] vājībās”.5
Es padalīšos divās lietās, kas varētu iedrošināt tos, kuri uzsāk savu ceļu sarežģītos apstākļos. Pirmkārt, koncentrējieties uz virzienu, kurā dodaties, nevis uz sākumpunktu. Būtu nepareizi ignorēt savus apstākļus — tie ir īsti, un tiem ir jāpievērš uzmanība. Taču pārmērīga koncentrēšanās uz sarežģīto sākumpunktu var kļūt par iemeslu tam, ka tas sāk noteikt jūsu identitāti un pat ierobežot jūsu spēju izdarīt izvēles.6
Pirms daudziem gadiem es kalpoju kādai jauniešu grupai no nelabvēlīga rajona Bostonā, Masačūsetsas štatā, un vairums šo jauniešu tikai nesen bija iepazinuši evaņģēliju un vēl nepārzināja Baznīcas standartus. Bija grūti nesajaukt līdzjūtību un rūpes par viņu stāvokli ar vēlmi pazemināt Dieva standartus.7 Galu galā es sapratu, ka visspēcīgākais veids, kā izrādīt savu mīlestību, ir nekad nepazemināt savas gaidas. Pielietojot visas savas zināšanas, mēs kopīgi pievērsāmies viņu potenciālam, un katrs no viņiem sāka palielināt savas taisnes stāvumu. Viņu izaugsme evaņģēlijā bija pakāpeniska, taču stabila. Šodien viņi ir kalpojuši misijās, absolvējuši augstskolas, apprecējušies templī, un viņi ir veiksmīgi gan personīgajā dzīvē, gan profesionālajā jomā.
Otrkārt, iesaistiet To Kungu savas taisnes stāvuma palielināšanā. Kad es kalpoju par BJU–Pathway pasaules mēroga augstākās izglītības programmas prezidentu, es atceros, ka piedalījos kādā plaši apmeklētā svētbrīdī Limā, Peru, kurā uzstājās elders Karloss A. Godojs. Kad viņš paskatījās uz sanākušajiem, viņu pārņēma saviļņojums, redzot tik daudzus uzticīgus pirmās paaudzes studentus. Iespējams, atceroties, ka pats bija uzsācis savu ceļu šādos grūtos apstākļos, elders Godojs aizkustinājumā teica: „Tas Kungs jums palīdzēs vairāk, nekā jūs varētu palīdzēt sev. [Tāpēc] iesaistiet To Kungu šajā procesā.”8 Pravietis Nefijs mācīja, ka „tā ir Dieva labvēlība, ka mēs topam izglābti pēc tam, kad esam izdarījuši visu, ko varam”.9 Mums ir jādara labākais, ko spējam,10 kas ietver arī grēku nožēlošanu, taču tikai caur Tā Kunga labvēlību mēs varam īstenot savu dievišķo potenciālu.11
Visbeidzot, es sniegšu divus padomus tiem, kuri uzsāka savu ceļu augstā sākumpunktā. Pirmkārt, vai mēs varam izrādīt nedaudz pazemības apstākļos, ko, iespējams, neesam radījuši paši? Bijušais BJU prezidents Rekss E. Lī saviem studentiem citēja: „Mēs visi esam dzēruši no akām, ko paši neesam rakuši, un sildījušies pie ugunskuriem, ko paši neesam aizkūruši.”12 Pēc tam viņš aicināja savus studentus sniegt savu ieguldījumu un vairot izglītības akas, ko bija izveidojuši agrīnie pionieri. Nespēju atkārtoti apsēt lauku, ko iepriekš apsējuši citi, var pielīdzināt talenta atdošanai bez augļiem.
Otrkārt, koncentrējoties uz augstu sākumpunktu, mēs bieži vien varam ieslīgt pašapmierinātībā, lai gan patiesībā mūsu iekšējā taisne vairs nav augšupejoša. Hārvarda universitātes profesors Kleitons M. Kristensens mācīja, ka visveiksmīgākie cilvēki ir vispazemīgākie, jo viņi ir pietiekami pārliecināti, lai spētu pieņemt kritiku un mācītos no citiem.13 Elders D. Tods Kristofersons mums sniedza padomu „labprātīgi pieņemt un pat tiekties pēc pārmācības”.14 Pat tad, ja mums šķiet, ka dzīvē viss norit labi, mums ir jāmeklē iespējas pilnveidoties, sirsnīgi lūdzoties.
Neatkarīgi no tā, vai mēs uzsākam ceļu pārpilnībā vai sarežģītos apstākļos, mēs spēsim apzināties savu galīgo potenciālu tikai tad, kad aicināsim Dievu par savu sabiedroto. Man nesen bija saruna ar kādu valstī ievērojamu pedagogu, kurš interesējās par BJU–Pathway panākumiem. Viņš ir ļoti gudrs, un viņa interese bija patiesa, taču viņš nepārprotami vēlējās saņemt laicīgu atbildi. Es viņam pastāstīju par mūsu atbalsta un konsultāciju programmām studiju turpināšanai. Taču noslēgumā es teicu: „Tās visas ir labas lietas, taču patiesais iemesls, kāpēc mūsu studenti pilnveidojas, ir tas, ka mēs viņiem mācām par viņu dievišķo potenciālu. Padomājiet, kā būtu, ja jums visu dzīvi tiktu teikts, ka jūs nekad nebūsiet veiksmīgs. Un tad padomājiet, kādu ietekmi uz jums atstātu tas, ka jums tiktu mācīts, ka jūs esat Dieva dēls vai meita ar dievišķām iespējām.” Viņš ieturēja pauzi un tad īsi atbildēja: „Tā ir spēcīga doma.”
Brāļi un māsas, viens no Tā Kunga Baznīcas brīnumiem ir tas, ka ikviens no mums var pilnveidoties Kristū. Es nezinu nevienu citu organizāciju, kas sniegtu tās locekļiem vēl vairāk iespēju kalpot, sniegt ieguldījumu, nožēlot grēkus un kļūt par labākiem cilvēkiem. Neatkarīgi no tā, vai mēs uzsākam savu ceļu pārpilnībā vai sarežģītos apstākļos, turpināsim raudzīties un vērst savas taisnes uz debesīm. To darot, Kristus mūs pacels augstākā vietā. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.