1 Un notika, ka ķēniņš Lamonijs lika, lai viņa kalpi nāktu uz priekšu un liecinātu par visu, ko tie bija redzējuši par šo lietu.

2 Un, kad tie visi bija liecinājuši par to, ko tie bija redzējuši, un viņš bija uzzinājis par Amona uzticību, glābjot viņa ganāmpulkus, un arī par tā milzīgo spēku, cīnoties pret tiem, kas centās to nogalināt, viņš bija ļoti izbrīnīts un sacīja: Noteikti viņš ir kas vairāk nekā vienkārši cilvēks. Lūk, vai tas nav tas Diženais Gars, kas sūtījis tādus milzīgus sodus šiem ļaudīm viņu slepkavību dēļ?

3 Un tie atbildēja ķēniņam un sacīja: Vai viņš ir Diženais Gars vai cilvēks, mēs nezinām; bet tik daudz mēs zinām, ka ķēniņa ienaidnieki viņu ^anevar nogalināt; nedz arī tie var izklīdināt ķēniņa ganāmpulkus, kad viņš ir ar mums, viņa izveicības un milzīgā spēka dēļ; tādēļ mēs zinām, ka viņš ir ķēniņa draugs. Un tagad, ak ķēniņ, mēs neticam, ka cilvēkam var būt tik milzīgs spēks, jo mēs zinām, ka viņu nevar nogalināt!

4 Un tad, kad ķēniņš dzirdēja šos vārdus, viņš sacīja uz tiem: Tagad es zinu, ka tas ir Diženais Gars; un tas ir nācis lejā šajā brīdī, lai pasargātu jūsu dzīvības, lai es ^anenogalinātu jūs, kā es izdarīju ar jūsu brāļiem. Tad tas ir tas Diženais Gars, par ko mūsu tēvi runāja!

5 Tad nu tā bija Lamonija mācība, ko viņš bija saņēmis no sava tēva, ka ir tāds ^aDiženais Gars. Neskatoties uz to, ka viņi ticēja, ka ir Diženais Gars, viņi domāja, ka viss, ko viņi darīja, bija pareizi; tomēr Lamonijs sāka ārkārtīgi baiļoties, ar bailēm, ka viņš ir darījis nepareizi, nogalinot savus kalpus;

6 jo viņš bija nogalinājis daudzus no tiem, tāpēc ka viņu brāļi bija izklīdinājuši viņa ganāmpulkus ūdens vietā; un tā, tādēļ ka tie bija izklīdinājuši viņu ganāmpulkus, viņi tika nogalināti.

7 Tad tas bija šo lamaniešu paradums stāvēt pie Sebus ūdeņiem un izklīdināt ļaužu ganāmpulkus, lai ar to viņi varētu aizdzīt daudzus no tiem, kas bija izklīdināti, uz savu zemi, jo tas bija laupīšanas paradums viņu vidū.

8 Un notika, ka ķēniņš Lamonijs jautāja saviem kalpiem, sacīdams: Kur ir šis vīrs, kam ir tik milzīgs spēks?

9 Un tie sacīja viņam: Lūk, viņš baro tavus zirgus. Tad nu ķēniņš bija pavēlējis saviem kalpiem, vēl pirms viņu ganāmpulku dzirdināšanas, ka tiem ir jāsagatavo viņa zirgi un kara rati un jāpavada viņš uz Nefija zemi; jo Nefija zemē bija lielas dzīres noliktas no viņa tēva Lamonija, kas bija ķēniņš pār visu zemi.

10 Tagad, kad ķēniņš Lamonijs izdzirdēja, ka Amons gatavoja viņa zirgus un viņa kaujas ratus, viņš vēl vairāk izbrīnījās par Amona uzticību, sacīdams: Noteikti nav bijis neviena kalpa starp visiem maniem kalpiem, kas būtu tik uzticīgs kā šis vīrs; jo patiesi viņš atceras visas manas pavēles, lai tās izpildītu.

11 Tagad es droši zinu, ka tas ir Diženais Gars, un es gribētu, lai viņš ienāk pie manis, bet es neuzdrīkstos.

12 Un notika, kad Amons bija sagatavojis zirgus un kaujas ratus ķēniņam un viņa kalpiem, tas gāja pie ķēniņa, un tas redzēja, ka ķēniņš bija mainījies izskatā; tādēļ tas jau gribēja atkāpties no viņa.

13 Un viens no ķēniņa kalpiem sacīja uz to: Rabana, kas iztulkojot nozīmē varenais jeb diženais ķēniņš, uzskatot, ka visi viņu ķēniņi bija vareni; un tā viņš sacīja uz to: Rabana, ķēniņš vēlas, lai tu paliktu.

14 Tādēļ Amons pagriezās pret ķēniņu un sacīja uz to: Ko tu gribi, lai es darītu tavā labā, ak ķēniņ? Un ķēniņš neatbildēja viņam veselas stundas garumā pēc viņu laika, jo viņš nezināja, ko tam sacīt.

15 Un notika, ka Amons atkal sacīja uz viņu: Ko tu gribi no manis? Bet ķēniņš neatbildēja.

16 Un notika, ka Amons, būdams piepildīts ar Dieva Garu, tādējādi viņš saprata ķēniņa ^adomas. Un viņš sacīja uz to: Vai tas nav tādēļ, ka tu dzirdēji, ka es aizsargāju tavus kalpus un tavus ganāmpulkus un nogalināju septiņus no viņu brāļiem ar lingu un ar zobenu, un nocirtu citiem rokas, lai aizsargātu tavus ganāmpulkus un tavus kalpus; lūk, vai tas ir tas, kas radījis tavu izbrīnu?

17 Es saku tev, kas tas ir, ka tavs izbrīns ir tik milzīgs? Lūk, es esmu vīrs, un es esmu tavs kalps; tādēļ visu, ko tu vēlies, kas ir pareizs, to es darīšu.

18 Tagad, kad ķēniņš bija dzirdējis šos vārdus, viņš atkal brīnījās, jo viņš redzēja, ka Amons var ^asaprast viņa domas; bet, neskatoties uz to, ķēniņš Lamonijs atvēra savu muti un sacīja uz viņu: Kas tu esi? Vai tu esi Diženais Gars, kas ^bzina visu?

19 Amons atbildēja un sacīja uz viņu: Es neesmu.

20 Un ķēniņš sacīja: Kā tu zini manas sirds domas? Tu vari runāt droši un pastāsti man par to; un arī pastāsti man, ar kādu spēku tu nogalināji un nocirti rokas maniem brāļiem, kas izdzenāja manus ganāmpulkus—

21 un tad, ja tu pastāstīsi man par to, visu, ko tu vēlēsies, es tev došu; un, ja vajadzīgs, es apsargāšu tevi ar saviem karapulkiem; bet es zinu, ka tu esi varenāks nekā tie visi; tomēr visu, ko tu vēlies no manis, es tev došu.

22 Tad Amons, būdams gudrs, tomēr bez ļaunuma, viņš sacīja uz Lamoniju: Vai tu uzklausīsi manus vārdus, ja es pastāstīšu tev, ar kā spēku es to darīju? Un tas arī ir tas, ko es vēlos no tevis.

23 Un ķēniņš atbildēja viņam un sacīja: Jā, es ticēšu visiem taviem vārdiem. Un tā viņš tika noķerts ar viltību.

24 Un Amons sāka ^adrosmīgi runāt uz viņu un sacīja tam: Vai tu tici, ka ir Dievs?

25 Un tas atbildēja un sacīja viņam: Es nezinu, ko tas nozīmē.

26 Un tad Amons sacīja: Vai tu tici, ka ir Diženais Gars?

27 Un viņš sacīja: Jā!

28 Un Amons sacīja: Tas ir Dievs. Un Amons atkal sacīja uz viņu: Vai tu tici, ka šis Diženais Gars, kas ir Dievs, ir radījis visu, kas ir debesīs un uz zemes?

29 Un viņš sacīja: Jā, es ticu, ka Viņš ir radījis visu, kas ir uz zemes; bet es nezinu par debesīm.

30 Un Amons sacīja uz to: Debesis ir vieta, kur dzīvo Dievs un visi Viņa svētie eņģeļi.

31 Un ķēniņš Lamonijs sacīja: Vai tas ir virs zemes?

32 Un Amons sacīja: Jā, un Viņš raugās lejup uz visiem cilvēku bērniem; un Viņš zina visas viņu sirds ^adomas un vēlmes, jo ar Viņa roku viņi visi bija radīti iesākumā.

33 Un ķēniņš Lamonijs sacīja: Es ticu visam, ko tu esi runājis. Vai tu esi sūtīts no Dieva?

34 Amons sacīja uz to: Es esmu cilvēks; un sākumā ^acilvēks tika radīts pēc Dieva tēla, un es esmu Svētā Gara aicināts ^bmācīt šīs lietas šiem ļaudīm, lai tie varētu nonākt pie zināšanām par to, kas ir taisns un patiess;

35 un daļa no šī ^aGara mīt manī, kas dod man ^bzināšanas un arī spēku atbilstoši manai ticībai un vēlmēm, kas ir Dievā.

36 Tagad, kad Amons bija sacījis šos vārdus, viņš sāka ar pasaules radīšanu un arī Ādama radīšanu un pastāstīja viņam visu par cilvēka krišanu, un ^aatkārtoja un izklāstīja viņam tautas pierakstus un ^bSvētos Rakstus, ko bija runājuši ^cpravieši, pat līdz tam laikam, kad viņu tēvs Lehijs pameta Jeruzālemi.

37 Un viņš arī atkārtoja tiem (jo tas bija ķēniņam un viņa kalpiem) par visiem viņu tēvu ceļojumiem pa mežonīgo apvidu un visām viņu ciešanām no bada un slāpēm, un viņu pūlēm, un tā tālāk.

38 Un viņš arī atkārtoja tiem par Lamana un Lemuēla, un Ismaēla dēlu sacelšanos, jā, visas viņu sacelšanās viņš tiem atstāstīja; un viņš izskaidroja tiem visus pierakstus un Rakstus no tā laika, kad Lehijs pameta Jeruzālemi, līdz pat šim brīdim.

39 Bet tas vēl nav viss; jo viņš izskaidroja viņiem ^apestīšanas ieceri, kas bija sagatavota no pasaules radīšanas; un viņš arī darīja tiem zināmu par Kristus atnākšanu, un visus Tā Kunga darbus viņš darīja tiem zināmus.

40 Un notika, kad viņš bija stāstījis visas šīs lietas un izskaidrojis tās ķēniņam, ka ķēniņš noticēja visiem viņa vārdiem.

41 Un viņš sāka piesaukt To Kungu, sakot: Ak Kungs, apžēlojies; tādu pašu bagātīgu ^ažēlastību, ko Tu izrādīji Nefija tautai, izrādi man un manai tautai!

42 Un tad, kad viņš to bija pateicis, viņš nokrita pie zemes kā miris.

43 Un notika, ka viņa kalpi ņēma to un aiznesa to pie viņa sievas, un nolika viņu gultā; un viņš gulēja kā miris divas dienas un divas naktis; un viņa sieva un viņa dēli, un viņa meitas to apraudāja pēc lamaniešu paražas, skaļi vaimanājot par viņa zaudēšanu.