2010.–2019. gads
Ko lai mēs darām?
Lejupielādes
Šī lapa (MP3)
Zemteksta piezīmes
Tēma

Ko lai mēs darām?

Mēs ceļam valstību, kad rūpējamies par citiem. Mēs ceļam valstību, kad mēs runājam un liecinām par patiesību.

Neilgi pēc Jēzus Augšāmcelšanās un uzkāpšanas debesīs, apustulis Pēteris mācīja: „Lai [visi] … zina un nešaubās, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu, šo pašu Jēzu, ko jūs esat situši krustā.” Šie vārdi sāpīgi ķēra klātesošo sirdis, un viņi jautāja Pēterim un citiem: „Brāļi, ko lai mēs darām?”1 Un pēc tam viņi ar prieku paklausīja Pētera mācībām.

Rīt ir Lieldienu svētdiena, un es ceru, ka arī mūsu sirdis ir skartas tādā mērā, lai mēs atzītu Glābēju, nožēlotu grēkus un ar prieku paklausītu.

Šajā vispārējā konferencē mēs dzirdēsim iedvesmotus Baznīcas vadītāju, gan vīriešu, gan sieviešu, norādījumus. Zinot, ka mūsu sirdis aizskars viņu vārdi, es jums šovakar jautāju: „Sievietes un māsas, ko lai mēs darām?”

Pirms gandrīz 150 gadiem Palīdzības biedrības vispārējā prezidente Elīza R. Snova māsām pasludināja: „Tas Kungs mums ir uzticējis lielus pienākumus.”2 Es liecinu, ka viņas deklarācija ir patiesa arī šodien.

Tā Kunga Baznīcā ir nepieciešamas Gara vadītas sievietes, kas pielieto savas unikālās dāvanas, lai rūpētos un runātu par evaņģēlija patiesumu, un aizstāvētu to. Ir nepieciešama iedvesma un intuīcija, lai celtu Dieva valstību, kas patiesi nozīmē — darīt savu daļu Dieva bērnu glābšanā.

Celt valstību caur rūpēm par citiem

Mēs ceļam valstību, kad rūpējamies par citiem. Tomēr pirmais Dieva bērns, kuru mums jāstiprina atjaunotajā evaņģēlijā, esam mēs pašas. Emma Smita teica: „Es vēlos Dieva Garu, lai zinātu un izprastu pati sevi, lai es spētu pārvarētu jebkādu tradīciju vai lietu, kas neved uz manu paaugstināšanu.”3 Mums ir jāattīsta pamatīga ticība Glābēja evaņģēlijam un jāvirzās uz priekšu, spēcinātām ar tempļa derībām, — uz paaugstināšanu.

Kādas ir dažas no mūsu tradīcijām, kurām nav vietas Jēzus Kristus atjaunotajā evaņģēlijā? Lai no tām atsacītos, var būt nepieciešams kāda cita cilvēka emocionālais atbalsts un rūpes, kā tas bija manā gadījumā.

Kad es piedzimu, mani vecāki pagalmā iestādīja magnolijas koku, lai manā kāzu ceremonijā, kas notiktu manu senču protestantu baznīcā, būtu magnolijas ziedi. Taču manā kāzu dienā man blakus nebija nedz manu vecāku, nedz magnoliju, un es biju gadu pievērsta Baznīcai, kad devos uz Soltleiksitiju, Jūtas štatā, lai saņemtu savu tempļa dāvinājumu un saistītos ar savu līgavaini Deividu.

Kad es atstāju Luiziānu un tuvojos Jūtai, mani pārņēma sajūta, ka man vairāk nav māju. Pirms kāzām man bija jāpaliek kopā ar Deivida vectēva sievu, kuru sauca tante Kerola.

Tur nu es biju — svešiniece Jūtā, kas gatavojās palikt svešās mājās pirms saistīšanās uz mūžību ar ģimeni, kuru tik tikko pazinu. (Labi, ka es mīlēju un uzticējos savam topošajam vīram un Tam Kungam!)

Kad es stāvēju pie tantes Kerolas nama parādes durvīm, es vēlējos „pazust”. Durvis atvērās, — es tur stāvēju kā nobijies trusītis, — un tante Kerola, nesakot ne vārda, pasniedzās man pretī un apskāva mani. Viņa, kurai pašai nebija savu bērnu, zināja — viņas rūpju pilnā sirds zināja, ka man nepieciešama kāda vieta, kur justies piederīgai. Ak, tā mirkļa mierinājums un siltums! Manas bailes pagaisa, un man radās sajūta, ka atrodos garīgi drošā vietā.

Mīlestība nozīmē — atvēlēt savā dzīvē vietu kādam citam, tāpat kā tante Kerola to atvēlēja man.

Mātes burtiski savā ķermenī atvēl vietu, lai iznēsātu nedzimušu bērnu, un cerams, arī vietu savā sirdī, lai to audzinātu, taču rūpes nenozīmē — tikai bērnu dzemdēšanu un izaudzināšanu. Ieva tika nosaukta par „māti”, pirms viņai bija bērni.4 Es ticu, ka „būt mātei” nozīmē „dot dzīvību”. Padomājiet par daudzajiem veidiem, kā jūs dodat dzīvību. Tas var nozīmēt — dot emocionālu dzīvību bezcerīgajam vai garīgu dzīvību šaubu pārņemtajam. Ar Svētā Gara palīdzību mēs varam radīt emocionāli dziedinošu vietu tiem, pret kuriem vērsta diskriminācija, atraidītajiem un svešiniekiem. Ar šiem laipnajiem, tomēr spēcīgajiem paņēmieniem mēs ceļam Dieva valstību. Māsas, mēs visas esam nākušas uz Zemes, apveltītas ar šīm mātes dāvanām, jo tas ir Dieva plāns.

Lai sekotu Viņa plānam un kļūtu par valstības cēlējām, nepieciešama nesavtīga upurēšanās. Elders Orsons F. Vitnijs rakstīja: „Visas mūsu ciešanas un viss, ko mēs izturam, it īpaši, ja darām to pacietībā, … attīra mūsu sirdis … un padara mūs maigākus un žēlsirdīgākus. … Tieši ar … smagu darbu un lielām ciešanām, mēs iegūstam to bagātinošo pieredzi…, kas mūs padarīs līdzīgākus mūsu Tēvam un Mātei debesīs.”5 Šie attīrošie pārbaudījumi vada mūs pie Kristus, kurš mūs var dziedināt un padarīt noderīgas glābšanas darbā.

Celt valstību — runājot un liecinot

Mēs ceļam valstību, kad mēs runājam un liecinām par patiesību. Mēs sekojam Tā Kunga paraugam. Viņš runā un māca ar Dieva spēku un pilnvarām. Māsas, arī mēs to varam. Sievietēm parasti ļoti patīk runāt un pulcēties! Kad mēs darbojamies caur mums deleģētajām priesterības pilnvarām, mūsu runāšana un pulcēšanās pāraug evaņģēlija mācīšanā un vadīšanā.

Māsa Džūlija B. Beka, bijusī Palīdzības biedrības vispārējā prezidente, mācīja: „Spēja būt personīgās atklāsmes cienīgai, saņemt personīgo atklāsmi un rīkoties atbilstoši tai ir viena ļoti svarīga prasme, kas var tikt iegūta šajā dzīvē. … Tam nepieciešami nemitīgi centieni.”6

Personīga atklāsme caur Svēto Garu mūs mudinās mācīties, runāt un rīkoties saskaņā ar mūžīgo patiesību — Glābēja patiesību. Jo vairāk mēs sekojam Kristum, jo vairāk mēs jutīsim Viņa mīlestību un vadību, jo vairāk mēs jutīsim Viņa mīlestību un vadību, jo vairāk mēs vēlēsimies runāt un mācīt patiesību, kā to darīja Viņš, pat tad, kad saskarsimies ar pretestību.

Pirms dažiem gadiem es lūdzu pēc atklāsmes, lai aizstāvētu mātes lomu pēc tam, kad saņēmu anonīmu telefona zvanu.

Zvanītāja vaicāja: „Vai jūs esat Nīla Mariota, daudzbērnu māte?”

Es priecīgi atbildēju: „Jā!”, domājot, ka izdzirdēšu ko līdzīgu: „Tas ir labi!”

Taču, nē! Es nekad neaizmirsīšu viņas telefona klausulē nedaudz sprakšķošo balsi: „Mani ārkārtīgi aizvaino, ka jūs laižat šajā pārpildītajā pasaulē bērnus!”

„Ak,” es stostījos, „es jūs saprotu.”

Viņa dusmīgi atbildēja: „Nē, jūs nesaprotat!”

Tad es sāku šņukstēt: „Labi, iespējams, es nesaprotu.”

Viņa nikni izklāstīja, cik muļķīga ir mana izvēle — būt par māti. Viņai turpinot, es sāku lūgt pēc palīdzības, un man prātā ienāca maiga doma: „Ko viņai teiktu Tas Kungs?” Tad es atguvu pamatu zem kājām, un, domājot par Jēzu Kristu, ieguvu drosmi.

Es teicu: „Es priecājos, ka esmu māte, un es jums apsolu, ka darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai audzinātu savus bērnus tā, ka viņi padarīs pasauli par labāku vietu.”

Viņa atbildēja: „Nu, es ceru, ka jūs tā darīsiet!” Un nolika klausuli.

Tas nebija nekas liels — galu galā es biju drošībā pati savā virtuvē! Taču savā veidā es spēju runāt tā, lai aizstāvētu ģimeni, mātes un audzinātājas, divu iemeslu dēļ: 1) es izpratu un ticēju Dieva mācībai par ģimeni, un 2) es lūdzu pēc vārdiem, lai paustu šo patiesību.

Tas, ka izceļamies un atšķiramies no pasaules, izsauks kritikas devu, taču mums jārod pamats mūžīgos principos un jāliecina neatkarīgi no tā, ko teiks pasaule.

Kad mēs sev jautājam: „Ko lai mēs darām?”, pārdomāsim šo jautājumu: „Ko Glābējs pastāvīgi dara?” Viņš rūpējas. Viņš rada. Viņš rosina izaugsmi un labestību. Sievietes un māsas, mēs to varam! Sākumskolas meitenes, vai kādam jūsu ģimenē ir nepieciešama jūsu mīlestība un laipnība? Jūs ceļat valstību, rūpējoties arī par citiem.

Kad Glābējs Sava Tēva vadībā radīja šo Zemi, tā bija varena rūpēšanās rīcība. Viņš mums deva vietu, kur augt un attīstīt ticību Viņa Izpirkšanas spēkam. Ticība Jēzum Kristum un Viņa Izpirkšanai ir augstākais mērķis dziedināšanai, cerībai un izaugsmei. Mums visiem ir nepieciešama garīga un fiziska piederības vieta. Mēs, visa vecuma māsas, varam to radīt — patiesi svētu vietu.

Mūsu lielākā atbildība ir kļūt par tādām sievietēm, kuras seko Glābējam, iedvesmoti rūpējas un bezbailīgi dzīvo saskaņā ar patiesību. Kad mēs lūdzam Debesu Tēvu, lai Viņš mūs padara par Viņa valstības cēlējām, mūsos ieplūdīs Viņa spēks un mēs zināsim, kā rūpēties, galu galā kļūstot līdzīgas mūsu Debesu vecākiem. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.